359. Kas ir necienīgs Vakarēdiena baudītājs?


Ideālisms, pragmatisms un Ziemassvētki

Mēdz sacīt, ka visa filozofija ir nekas cits kā dažādas sengrieķu filozofu Platona vai Aristoteļa uzskatu variācijas. Platons bija ideālists, kas par galveno uzskatīja idejas, visu materiālo vērtējot diezgan zemu. Turpretī Aristotelis bija vairāk pieredzes cilvēks, kas savus uzskatus balstīja materiālās pasaules vērošanā.

Ideālisms, pragmatisms un Ziemassvētki


Kopš Platona un Aristoteļa laikiem filozofijas vēsturē ir vērojama nerimstoša cīņa starp ideālistiem un empīricistiem, tas ir, starp tiem, kas priekšroku dod racionāli loģiskai prātošanai, un tiem, kas pirmām kārtām vēro dzīvi un tās norises. Šķiet, ka šāds iedalījums ir vietā arī attiecībā uz visu cilvēka dzīvi. Nav noslēpums, ka vieni ir tā saucamie ideju cilvēki, kas vairāk domā un tiecas pēc ideāliem, bet otra cilvēku daļa ir vairāk reālistiski, pragmatiski noskaņoti ļaudis, kas cenšas vērot šo pasauli, darboties tajā, gūt labumu sev un citiem. Lai iegūtu pilnīgāku ainu, mēģināsim raksturot šos cilvēkus Ziemassvētku gaismā.

Vispirms centīsimies iztēloties, ko par šiem svētkiem varētu domāt ideālists. Būdams ideju cilvēks, viņš neapšaubāmi augstu vērtētu visu pilnīgo. Viņš varētu apjūsmot Dieva Dēlu, mūžīgo Vārdu un Prātu, tomēr – tiklīdz viņš sāktu apcerēt to, ka Dieva Dēls tapis par cilvēku, viņš sajustu zināmu nepatiku. Kā gan neierobežotais, pilnīgais un no ļaunās matērijas neizmērojami tālu stāvošais Dievs varētu kļūt par tik ierobežotu, nepilnīgu un ļaunu būtni, kāds ir cilvēks?

Ja nu ideālists arī spētu pieņemt, ka tā patiešām ir noticis, tad viņš tūdaļ meklētu iespēju dievišķo no cilvēciskā nošķirt, turklāt vēl tik tālu, cik vien iespējams. Mēģinādams to darīt, viņš tūdaļ sadurtos ar zināmām grūtībām. Ja dievišķais un cilvēciskais Kristū būtu tik tālu nošķirti, ka starp tiem nepastāv nekāda ciešāka kopība, vai tādā gadījumā neiegūstam divus Kristus?

Otrs, ne mazāk būtisks, jautājums būtu saistīts ar Kristus ciešanām un nāvi. Ja cieta un mira tikai un vienīgi cilvēks, tad – kā gan viņa nāve un ciešanas varētu palīdzēt mums?

Tomēr pieļaut domu, ka Dievs varētu ciest, kur nu vēl mirt, ideālists nespēj. Te nu viņam ir jāpieliek visas pūles, lai kaut kā tiktu ar šo problēmu galā. Viņš izmēģinās gan šā, gan tā, tomēr jo vairāk ideālists domā, apcer un cenšas kaut ko saprast, jo grūtāk viņam iet. Beigu beigās Ziemassvētki kā Dieva Dēla dzimšanas svētki viņam kļūst par nomācošu, nepatīkamu un, šķiet, neatrisināmu mīklu. Viss, ko viņš spēj izdomāt ir tas, ka, pēc viņa loģikas, Kristum beigu beigās atkal ir jākļūst tikai un vienīgi par ideālo Dievu.

Ko darīt ar Viņa cilvēcību? – Tai pamazām jāpārvēršas dievišķajā. Vieglāk taču ir saprast to, ka cilvēks kļūst par Dievu, nekā to, ka Dievs kļūst par cilvēku. Grūti nopūlējies ar šīm domām, ideālists beigu beigās atmet visai prātošanai ar roku un pievēršas reālajai dzīvei, un tā, pats to nemaz nemanot, kļūst stipri līdzīgs pragmatiskam materiālistam, ko viņš no sirds nicina. Tomēr savus ideālus viņš nepamet, bet cenšas tos realizēt materiālajā pasaulē. Uz to vēl vairāk viņu mudina tas, ka, neraugoties uz Ziemassvētkiem, viņa Dievs ir ļoti tālu no šīs pasaules. Tādēļ, loģiski spriežot, neatliek nekas cits, kā darboties pašam. Turklāt doma, ka cilvēks varētu tapt par Dievu, viņu no sirds aizrauj. Tā ideālistam Ziemassvētki kļūst par viņa paša rosības, darbības un aktivitātes svētkiem, Kristus bērniņu kā skaistu ideālu, protams, paturot prātā.

Bet ko dara pragmatiskais dzīves vērotājs, kas augstu vērtē visas praktiskās un materiālās lietas?

Tā kā pragmatiķa skatiens ir vispirms pievērsts šai zemei, tad pirms Kristus bērniņa viņš ierauga ideālistu. Uz šo cilvēku viņš nespēj skatīties bez zināma nicinājuma. Ideālists viņam šķiet muļķīgs sapņotājs, kas, sekojot savām iedomām, ko tas uzskata par ideāliem, neglābjami sabojā visu. Nicīgi pavērojis ideālista drudžaino rosīšanos, pragmatiķis pievēršas Ziemassvētkiem.

Pašā faktā, ka Dievs kļuvis par cilvēku, viņš tūdaļ saskata tiešu apstiprinājumu saviem uzskatiem. Kāda gan jēga no tā, kas neizpaužas konkrētās materiālās formās? Dievs taču nav muļķis, un tādēļ pats par sevi saprotams, ka Viņš kļūst par cilvēku! Taču arī pragmatiskais vērotājs ir spiests domāt. Un jautājums ir patiesi urdošs – kas īsti notika ar Dieva Dēlu, kad Viņš kļuva par cilvēku? Tā kā uz šo jautājumu atbildēt nav viegli, bet daudz domāt teorētiskas domas pragmatiķis nemīl, tad viņš pievēršas Jēzus šīs zemes dzīvei. Viņam patīk mazais jaukais bērniņš, viņam patīk Ziemassvētku rosība, dziesmas un prieks, tomēr nemiers paliek. Kas īsti šis bērniņš ir? Skaidrs taču ir tas, ka Dievs Viņš vairs nav! Tātad Viņš ir cilvēks. Līdz ar to Viņam ir cilvēka personība. Bet kur palika Dievs? Ja Viņš joprojām ir kopā ar Jēzu, tad jau tās ir divas personas, taču tas tā nevar būt.

Tā nu pragmatiķis nolemj, ka prātīgāk būs bijis, ja Dievs būs tomēr palicis debesīs, bet Jēzus piedzimis kā vienkāršs cilvēks. Tā kā viņš ir praktisks cilvēks, tad ķeras pie jautājuma risināšanas, proti, viņš ir spiests nodarboties ar domām – kā cilvēku Jēzu padarīt par Dievu. Pats to nemanot, viņš ir nonācis turpat, kur ideālists. Tā kā Jēzus tomēr ir vairāk saistīts pie šīs zemes, tad vienu iespēju pragmatiķis redz jau tajā brīdī, kad Jēzus tika kristīts. Vai nevarētu būt tā, ka tieši tad Viņš ir kļuvis par Dievu? Otra iespēja ir – Jēzus augšāmcelšanās. Šis notikums ir īsti piemērots tam, lai šajā brīdī Jēzus kļūtu par Dievu. No tā, protams, pragmatiķis izdara konkrētu secinājumu, jo kāda gan jēga būtu teorētiskai prātošanai bez praktiskiem secinājumiem, proti, arī viņam jācenšas dzīvot tādu dzīvi, lai viņš kļūtu cienīgs būt līdzīgs Dievam. Tā pragmatiķis nonāk pie tiem pašiem secinājumiem kā nicinātais ideālists un ķeras pie rosīgas Ziemassvētku svinēšanas.

Svinību laikā ideālists un pragmatiķis ievēro kādu savādu cilvēku. Atšķirībā no viņiem abiem šis cilvēks ļoti maz rosās, turklāt arī neizskatās, ka viņš daudz domātu par jautājumiem, kas nodarbināja abus vērotājus. Šis cilvēks, plati smaidīdams, dzied par Jaunavu, kas top grūta, par bērniņu, kas guļ viņas klēpī, dzer pienu un kas vienlaikus arī valda pār visumu. Šis savādnieks sauc šo bērniņu par – patiesu Dievu. Un šķiet, ka tas viņam nesagādā nekādas intelektuālas problēmas. Materiālistisks, neizglītots muļķis! – nodomā ideālists. Plānprātiņš, nepraktisks cilvēks! – pie sevis novelk pragmatiķis. Izrādās, ka šajos jautājumos ideālists un pragmatiķis ir vienisprātis.

Tā nu ir iespējams, ka mums būs izdevies atrisināt kādu ieilgušu filozofisku strīdu un atrast divos šajos tik atšķirīgajos tipos vairākas kopīgas iezīmes.

Jā, Ziemassvētki patiešām ir brīnumaini svētki, jo tajos ideālisti top par pragmatiķiem, pragmatiķi top par ideālistiem, bet interesantākais ir tas, ka kopīgi tie atrod vēl trešo, kas vienkārši ir muļķis. Ja mēs ticam tautas gudrībai, tad šim trešajam vajadzētu būt – vienīgajam patiesi gudrajam. Un tas ir vēl viens Ziemassvētku brīnums, ka šis notikums gudros dara par muļķiem, bet muļķus par gudrajiem.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.