203. Ko Bībele māca par Jēzus uzkāpšanu debesīs?


I svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka bagātais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet ja kāds no mirušajiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” [Lk.16:19-31]

Tūdaļ pēc tam, kad esam mācījušies par Svēto Garu un tā darbu, mums jāmācās par lielāko pretestību Svētā Gara darbam, proti, mantkārību un alkatību.

Cilvēka ārējais stāvoklis bieži vien ir maldinošs. Tas, kas bagāts šajā pasaulē var izrādīties nabags mūžībā un otrādi, tas, kas nabags šeit, var izrādīties bagāts tur. Turklāt bagātajam būs grūti ieiet Dieva valstībā, bet nabadzība var būt arī Dieva svētība, tomēr ne bagātība ir kas, nedz nabadzība pati par sevi. Visiem mums reiz būs jāmirst – gan bagātajiem, gan nabagajiem. Neviens nevarēs paņemt sev mantu līdzi kapā. Izšķirīgais tad būs tas, kam šajā dzīvē piederējusi mūsu sirds. Tie, kas būs paļāvušies uz Dievu, ieies mūžīgā priekā, bet tie, kas būs likuši savu cerību uz mantu, ieies nebeidzamās ciešanās ellē. Jēzus stāstā šo patiesību ilustrē Lācara vārds, kas latviski nozīmē – „tas, kam palīdz Dievs.” Savukārt bagātais vīrs netiek vispār saukts vārdā. Viņa vārds nav rakstīts dzīvības grāmatā, bet Lācars – tas, kam palīdz Dievs, dzīvo mūžīgi! Cilvēku priekšā bagātā vīra vārds bija liels un nozīmīgs, bet Lācars nenozīmēja pilnīgi neko. Savukārt Dieva priekšā Lācara vārds ir liels un nozīmīgs, un ir rakstīts dzīvības grāmatā, bet bagātā vīra vārds – vien tukša skaņa.

Dvēseli ir iespējams viegli pārdot, bet nav iespējams to atpirkt par naudu. Pēc nāves vairs nebūs nekādu iespēju neko mainīt. Dievs ir nolicis cilvēkam vienreiz mirt un pēc tam seko tiesa. Tās lēmums ir galīgs un nav grozāms. Tēlaini izsakoties, pie elles vārtiem stāv uzraksts: šeit atstāj pēdējo cerību! Romas baznīcas mācība par šķīstītavu ir tikai cilvēku izdomājums. Starp dzīvajiem un mirušajiem atrodas nepārvarams, Dieva radīts bezdibenis. Viss izšķiras šīs dzīves laikā. Lai to uzzinātu nav jāgaida kādas neparastas zīmes vai brīnumi. Mums cilvēkiem ir dota Bībele, kurā pats Dievs skaidri runā uz mums. Tā ir Dieva balss, tie ir Dieva vārdi un tātad pati augstākā autoritāte šeit uz zemes. Ja kādu nepārliecina Dieva vārds, tad viņu nepārliecinās nekādi cilvēka prāta argumenti, nedz arī visneparastākie brīnumi.

Mūsdienu pasaulē valda uzskats, ka visu nosaka ekonomika jeb cilvēku materiālais stāvoklis, un ka tādēļ cilvēkiem jātiecas kļūt arvien bagātākiem un bagātākiem. Tas ir, mūsdienu cilvēka programma ir sasniegt tādu stāvokli, kāds bija bagātajam vīram, lai varētu dzīrot ik dienas. Šāds praktiskais materiālisms ir ārkārtīgi plaši izplatīts un ļoti nostiprinājies rietumu cilvēka apziņā. Tas iespiežas arī kristiešu prātos un sirdīs, veido viņu domas un lēmumus un padara kristiešus šai pasaulei līdzīgus.

Nauda un manta arvien ir bijis un būs lielākais elks virs zemes, ar ko velns pieviļ lētticīgus cilvēkus. Materiālisms padara cilvēku seklu, virspusēju, vāju un viegli ievainojamu, tiklīdz šāds cilvēks paliek bez naudas un mantas, tā izrādās, ka viņš patiešām ir pliks un nabags, jo garīgu bagātību viņam nav. Dzīdamies pēc naudas un mantas, cilvēki atstāj novārtā savu mūžīgo dvēseli. Maz tiek domāts par to, kas skaists, labs un patiess, bet visi spēki tiek veltīti vienīgi naudas iegūšanai. Pārmērīga darba izmocītajiem cilvēkiem nav vairs laika un spēka nedz lasīt Bībeli, nedz apmeklēt dievkalpojumus, nedz nopietni iedziļināties kristīgajā mācībā. Peļņas nolūkos daudzi atstāj novārtā savus pienākumus ģimenē, draudzē un sabiedrībā. Īpaši tas sakāms par vīriešiem, kas bieži atstāj novārtā Dieva aicinājumu būt savās mājās, savai ģimenei par garīgajiem vadītājiem. Kā nevajadzīgu tie atmet Dieva doto garīgo autoritāti, paši radot pasaulē sajukumu un haosu. Ir baismīgi vērot ar kādu vieglprātību garīgā autoritāte tiek atstāta sievu un bērnu ziņā, uzskatot, ka vienīgais vīrieša pienākums ir pelnīt naudu.

Ir bezcerīgi cilvēkam stāstīt par to cik slikti ir paļauties uz naudu vai kādiem citiem elkiem. Ja elks ir sagrābis kāda sirdi, tad viņš to viss nelaidīs tik viegli vaļā. No materiālisma važām var kļūt brīvs tikai tas, kam dāvāta ticība un līdz ar to arī paļāvība uz Dievu. Zinādams, ka Dievs par viņu gādā, šāds cilvēks kļūst labs un dāsns devējs. Viņš nekad neatstās bez ievērības nabaga Lācarus, ar kuriem tam nāksies sastapties savā dzīvē. Turpretī neticība arvien visu grib sev, jo tā paļaujas tikai pati uz sevi. Lai cīnītos pret materiālisma postu, mums jāmācās ticība Dieva gādībai. Īsā veidā šī ticība apkopota Ticības apliecības skaidrojumā, kur tiek uzsvērts, ka Dievs mūs ne tikai ir radījis, bet arī ik dienas uztur un dod mums visu nepieciešamo. Tādējādi mēs tiekam mācīti saskatīt dzīvē gan tos veidus, caur kuriem Dievs mūs apgādā, gan apzināties, ka visu dāvanu devējs ir pats Dievs. Kad to redzam, mēs topam gudri un zinām, ka mums nav jācenšas izmantot katru izdevību, lai pakamptu iespējami daudz, bet mācamies apmierināties ar to, ko Dievs mums dod, būt pateicīgi, laimīgi un priecīgi, nevis kurnētāji un rūgtuma pilni skauģi.

To, kā kristietim jāizturas pret mantu, mēs mācāmies vispirms desmit Dieva baušļos, kā arī no savas sirdsapziņas, un arī šīsdienas evaņģēlija stāsts nāk mums palīgā. Tas māca mums pareizi izturēties pret mantu.

Kādēļ tad mēs īsti tiecamies pēc lielas naudas? Atbilde ir vienkārša – mēs vispirms gribam dzīvot labāk, vieglāk un ērtāk. Tomēr dzīve ir īsa, bet mūžība gara. Ja nu mēs garo mūžību ziedojam īslaicīgiem zemes priekiem – vai tad neesam pilnīgi muļķi? Mēs taču attiecībā uz šo dzīvi vēlamies izvairīties no ciešanām un baudīt prieku. Vai tad nav bezgala muļķīgi, ja aizmirstam mūžīgo dzīvi, kas mūs gaida? Vai ir vērts īslaicīga prieka dēļ riskēt ar mūžīgo dzīvību? Vai nav prātīgāk dzīves vilcienā kādu brīdi pastāvēt kājās, nekā par katru cenu censties apsēsties, lai pēc tam visu mūžību stāvētu kājās? Vai nav labāk piecelties un atdot savu vietu kādam citam, lai arī tas pasēž un atpūšas, ne tikai es vien? Citiem vārdiem sakot, mums no sava Debesu Tēva jāmācās būt žēlsirdīgiem.

Mēs visi kopā esam ienaidnieka velna ieņemtas teritorijas – šīs pasaules aizmugurē. Ja nu visi kopā sēžam vienos ierakumos un cīnāmies pret velna meliem, vai tad mums nav jācenšas drīzāk atbalstīt vienam otru, lai izdzīvotu? Velna armijā katrs cenšas pārgriezt sava tuvākā mantu maisu, lai izvilktu no tā ko ēdamu un piebāztu savu vēderu. Dieva armijā katram turpretī ir jāraugās, lai viņa biedrs arī būtu paēdis, lai viņa pārtikas kulīte nebūtu tukša. Esot žēlsirdīgi un palīdzot viens otram, mēs vieglāk varēsim sasniegt jauno pasauli. Kā gan mēs varam iet pie Tā Kunga galda un saņemt Viņa dārgās dāvanas, ja paši neko nevienam negribam dāvināt? Dot ir labāk nekā ņemt. Dāvinātājs ir lielāks par dāvanu ņēmēju. Esiet žēlsirdīgi, laipni un draudzīgi, kā Dievs pret jums ir laipns, žēlsirdīgs un draudzīgs, tāda ir šīs dienas evaņģēlija mācība.

Tom dzirdot, tūdaļ atskan satrauktas balsis – mums nav naudas, mēs bankrotēsim! Te mums ikvienam vispirms vajadzētu padomāt par to, cik naudas tiek tērēts greznumlietām, uzdzīvei, alkoholam, tukšām izklaidēm utt. Ļoti patiesi šajā sakarībā ir arī Salamana vārdiem – „No kā bezdievīgais baidās, tas tam notiks” – (Sal.pam.10:24) Tādēļ Luters saka: „Ja bīstamies bada, tad bads mūs piemeklēs, un nelīdzēs nekāda zūdīšanās. Un, ja mēs, pat nebūdami trūkumā, esam tikpat norūpējušies kā bezdievīgie pagāni, un neko nedarām Dieva Vārda labā ar to, ko Viņš mums piešķīris šim uzdevumam, Viņš ļaus nākt pār mums tādiem laikiem, kad rūpju būs diezgan, taču ar tām nevarēsim sev palīdzēt.” Te Luters piebilst pārsteidzoši aktuālus vārdus: „Un, kad notiek tas, kas sākas tagad, kad nāk šī pārmērīgā dārdzība, tad mums notiek pēc taisnības, kā paši esam gribējuši.” Gribējuši vai negribējuši, bet pie daudzām posta lietām, kas notiek mūsu zemē, paši vien esam vainīgi. Turpiniet tāpat izturēties pret zinātniekiem, skolotājiem, ārstiem un mācītājiem, un jūs uzzināsiet, kas Dievam padomā!

Tādēļ patiesi gudrs ir tas, kurš jau savlaicīgi jautā – kā tad īsti būtu pareizi jādzīvo un jāizturas pret tādām lietām kā manta un naudu utt.?

Te mums labu padomu dod gudrais Salamans 127. psalmā, jo viņš ir gan Svētā Gara iedvesmots rakstnieks, gan arī pieredzējis laicīgajā valdīšanā, labs cilvēku un dzīves pazinējs. Viņš zina, „cik veltīgi nopūlas neticība, rūpēdamās par savu vēderu, jo viss taču padots Dieva svētībai un aizsardzībai. Kur Viņš nesvētī, tur nepalīdz nekāds darbs. Kur Viņš nesargā, tur nepalīdz nekādas rūpes.” Pilnīgi pretēji domā pasaule un cilvēka prāts, kas uzskata, ka visas lietas jāvada ar savu padomu, visu veidojot ar paša darbu. Turpretī Salamans liek mums vērsties augšup, uz Dievu, un māca mums īstā ticībā izlūgties un gaidīt visu no Dieva. Tādējādi nama uzturēšanai arvien jānotiek ticībā, arvien atzīstot – „tas nav mūsu darbs, bet gan Dieva svētība un palīdzība.”

Taču tas nenozīmē, ka cilvēkam vairs pašam nevajadzētu strādāt. „Darbs ir vajadzīgs, tikai pārticība un nama pilnība nav mūsu darba nopelns, bet Dieva labsirdības un svētības dāvana. Kur šī svētība tiek piedēvēta cilvēka darbiem, tur drīz vien ienāk kārības un rūpes, un cilvēks domā, ka, daudz strādādams, varēs daudz iegūt. Bet notiek pretējais – dažs strādā ārkārtīgi daudz, tomēr viņam gandrīz nav maizes, cits strādā rāmi, bet viņam veicas… Tādēļ strādā tā, ka neesi velti strādājis, jo velti strādā tas, kas zūdās un paļaujas uz savu darbu, domādams sevi uzturēt. Darbs ir tavs, bet nama uzturēšana un pārticība ir vienīgi Dieva ziņā.”

Galvenā lieta, kas mums jāatceras šajā sakarībā, ir šī – ja tev labi veicas, tad pateicība pienākas Dievam, bet ja klājas sliktāk, tad nekādā gadījumā nav jākrīt izmisumā. Ja tu domāsi, ka viss atkarīgs tikai no tevis paša centieniem, tu tikai saniknosi Dievu un beigsi neticībā. „Bet ja tu gribi klusi un pareizi valdīt savu namu, tad paklausi, ņem sev to darbu, kas jādara tev, lai tu ēstu maizi ar sviedriem vaigā. Un nerūpējies par to, kā iztiksi, kā darbs uzcels un uzturēs tavu namu. Liec to visu Dieva rokās, ļauj Viņam rūpēties un uzcelt, uztici to Viņam, tad Viņš arī skaidri un bagātīgi noliks tavā priekšā visu, kas tev ar tavu darbu jāatrod un jāsaņem, jo kur Viņš nav nolicis, tur tu velti strādāsi un neko neatradīsi.”

Dievs dabā ir ielicis dažādas dāvanas mums cilvēkiem. Mūsu uzdevums – ar savu darbu tās meklēt un saņemt. „Viss mūsu darbs nav nekas cits, kā vien atrast un saņemt Dieva žēlastību.”

Tas pats, kas attiecas uz atsevišķu namu, attiecas arī uz pilsētu un valsti kopumā. Mums jārīkojas un jāstrādā tā, it kā viss būtu atkarīgas no mums pašiem, bet tomēr jāzina, ka visu saņemam tikai un vienīgi no Dieva žēlastības un svētības. „Ko palīdz mūsu daudzās rūpes un nodomi”, ja viss notiek tā, kā Dievs grib, un ne citādi?” Tādēļ vislabākais, ko varam darīt ir strādāt, nezūdīties par nākotni, bet ļaut par to gādāt Dievam. Ja gribam būt gudri un prātīgi un visu turēt savās rokās, tad mums ir jārēķinās ar „īpašām” Dieva rūpēm par mums, proti, gudrajiem „jātop piemuļķotiem viņu prātīgumā, viņu nodomiem jātop izjauktiem.” Cilvēks gan var domāt un plānot, bet visu paveic un dara Dievs. Tā Salamans mums māca, „kā Dievs pats uzņemas valdīšanu, rūpes par mums un mūsu aizsardzību.” Tomēr tas nenozīmē, ka varēsim dzīvot mierā, jo „kur ir Dieva klātiene, tur jābūt arī sātana uzbrukumiem. Neticība un pasaules kārības nespēj paciest, ka kāds dievbijīgi dzīvo vai māca, tādēļ šādi nama tēvi un pilsētas nepaliek bez ienaidniekiem, kas viņus aprunā un izsmej. Bet tiem visiem pretī stāv mierinājums, ka galu galā tomēr varēsim ar godu pastāvēt.”

Mēs gan redzam, ka velns samaitā valdību, ka cilvēki kļūst mantkārīgi un ļauni; ka zinātnieka, skolotāja, ārsta, mācītāja un daudzi citi godīgi darbi zaudē savu prestižu un neviens tiem labprāt negrib maksāt; ka vispār strādāt godīgi un nopelnīt pienācīgi mūsu zemē ir grūti; ka daudzi cilvēki saņem pensiju vai algu, kas ir zemāka par iztikas minimumu, taču mums nav jākrīt izmisumā. Arī Dievs to redz un nenovēršami notiks tā, ka mēs būsim spiesti meklēt kādu, kas vēl spēs mūs mācīt un būsim ar mieru tam maksāt, cik vien viņš prasīs, jo skolotāju un zinātnieku vairs vienkārši nebūs. Tāpat notiks arī ar ārstiem un mācītājiem un visiem godīgiem amatniekiem un lietpratējiem. Jau tagad mēs piedzīvojam šīs sodības sākumu, bet kad Dieva dusmas parādīsies pa īstam, tikai tad mēs to sapratīsim pa īstam. Acīmredzot tā mācība, ko saņēmām padomju laikā sāk jau piemirsties un mums ir vajadzīga jauna, nedaudz bargāka. Tā nenovēršami nāks, bet dievbijīgajiem nav jāpilda savas sirdis ar rūgtumu, dusmām un zūdīšanos, bet viņi var droši pacelt savas acis uz Dievu, slavēt Viņu un pateikties Viņam! Mēs varam stāstiet Viņam par visu savās lūgšanās, Viņš var un grib palīdzēt un noteikti to arī darīs. Un pat ja mums dzīvē klātos kā nabaga Lācaram, mūs tomēr sagaida mūžīgs prieks pie svētku galda debesīs kopā ar Ābrahāmu un visiem svētajiem. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.