180. Kāpēc mūsu Pestītājam vajadzēja būt patiesam Dievam?


Hieronīms un garīdzniecība

Pēc Hieronīma domām, lai kļūtu par labu Kristus baznīcas kalpu, garīdzniekam, “pirmkārt, ir jāsaprot, ko nozīmē viņa vārds; un, kad viņš to saprot, viņam ir jāmēģina kļūt par to, ko šis vārds apzīmē. Jo, tā kā grieķu vārds κληρος nozīmē “pulks” vai “mantojums”, tad garīdzniecība tā tiek dēvēta vai nu tādēļ, ka tā. ir Tā Kunga “pulks”, vai arī pats Kungs ir tās “pulks” un daļa.”

Hieronīms un garīdzniecība

Bet kas tad ir tie, kuri pieder Tā Kunga “pulkam”? Tā kā Hieronīma darbos ir minēti dažādi tituli – bīskaps, prezbiteris un diakons – , tad mums ir jāpaskaidro, kas ar to ir domāts.

Savā slavenajā vēstulē Evangelam, kuras sarakstīšanas laiks, diemžēl, nav zināms, Hieronīms, balstoties uz Pāvila vēstulēm (Tit.1:5-7, 1.Tim.4:14; 1.Pēt. 5:1-2) un apustuļa Jāņa 2.vēstulei, kurā Jānis sauc sevi par prezbiteri, apgalvo, ka “bīskaps un prezbiteris ir viens un tas pats.” Tālāk viņš apgalvo, ka viens galvenais prezbiteris tika ievēlēts vienīgi tādēļ, lai izvairītos no šķelšanās, un to pamato ar piemēru no Ēģiptes: “Jo pat Aleksandrijā no evaņģēlista Marka laikiem līdz pat Hērakla un Dionīsa episkopātiem prezbiteri allaž nominēja par bīskapu vienu no viņu pašu vidus, kuru paši bija izvēlējuši un iecēluši augstākā stāvoklī.”

Ja šis piemērs ir patiess, un tādam vajadzētu būt, tad tas padara mūsdienu teoriju par apustulisko sukscesiju kā nepārtrauktu pēctecību, kurā viens bīskaps konsekrē nākamo, par vairāk kā aizdomīgu un pierāda, ka vismaz garīgā nozīmē starp prezbiteriem un bīskapiem nav nekādas atšķirības.

Hieronīma nostāja ir izraisījusi virkni iebildumu. Tā, oponējot Hieronīma nostājai, A.R.Vithems apgalvo, ka tai trūkst apstiprinājuma citos vēsturiskos avotos un ka pats Hieronīms uzskatījis ordināciju “par bīskapu ekskluzīvu privilēģiju.” Taču, runājot par vēsturiskajiem avotiem, ir zināms vismaz viens, kas viennozīmīgi apstiprina Hieronīma sacīto. Antiohijas patriarhs Severs raksta:

“Arī Aleksandrijas, vispāratzītas ortodoksās ticības pilsētas, bīskapu senos laikos iecēla prezbiteri. Bet mūsdienās, saskaņā ar vispārpieņemto kanonu, viņu bīskapus amatā svinīgi ievada citi bīskapi.”

Lai arī Oksfordas bīskaps Čārlzs Gors (1853-1932) ir mēģinājis pierādīt, ka gan Hieronīms, gan Severs ir maldījušies, jaunākie pētījumi apstiprina, ka Hieronīmam ir bijusi taisnība. Un viņš nav “pasniedzis kā faktu kādas baumas .. vai izgudrojis teoriju, ka šī senbaznīcā piekoptā. prakse Aleksandrijā turpinājusies kādus, simts gadus ilgāk nekā citur. Par to varēja pārāk viegli pārliecināties.”

Runājot par Hieronīma apgalvojumu, ka ordinācija ir bīskapu privilēģija, pietiks ar to, ja paskaidrosim, ka viņš to sacīja pēc Nīkajas koncila, kad tā tika kanoniski apstiprināta. Taču būtu vērts izlasīt visu šo Hieronīma citātu kopumā. Pēc manām domām, tieši šeit Hieronīms uzsver prezbiteru un bīskapu vienlīdzību, tādēļ, ir, labākajā gadījumā, nepamatoti citēt šo vietu kā tādu, kura būtu pretrunā ar viņa uzskatiem:

“Jo kādas vēl funkcijas, izņemot ordināciju, pieder bīskapam un nepieder prezbiterim? Nav taču tā, ka Romā būtu viena baznīca, bet visā pārējā pasaulē – cita. Gallijā un Britānijā, Āfrikā un Persijā, Indijā un Austrumos pielūdz Kristu un ievēro ticības likumu. Ja jūs taujājat pēc autoritātes, tad visa pasaule pārspēj tās galvaspilsētu. Lai kur arī bīskaps būtu – Romā vai Engubijā, Konstantinopolē vai Regijā, Aleksandrijā vai Zoanā -, vienādi ir gan viņa tituls, gan priesterība. Nedz bagātību mirdzums, nedz nabadzības zemošanās nepadara viņu par lielāku vai mazāku bīskapu. Visi vienlīdz ir apustuļu pēcteči. .. Runājot par vārdiem “prezbiteris” un “bīskaps,” pirmais apzīmē vecumu, bet otrais – amatu, .. jo vārdā “bīskaps” ir ietverts ari prezbiteris.”

Interesanti atzīmēt, ka Hieronīms šeit norāda uz populāru tā laika analoģiju, ka “bīskapi, prezbiteri un diakoni baznīcā ieņem tās pašas vietas, kuras templī ieņēma Ārons, viņa dēli un levīti.”* Vēstulē Nepotiānam, kas bija atstājis militāro dienestu un pievērsies garīdznieka aicinājumam, Hieronīms raksta, ka “bīskaps un viņa prezbiteri ir kā Ārons un viņa dēli. Tāpat kā ir tikai viens Kungs un viens templis, tāpat ir jābūt arī vienam vienīgam kalpošanas amatam.” Tajā pašā vēstulē Hieronīms brīnišķīgā veidā apraksta attiecības starp bīskapiem un prezbiteriem:

“Esi paklausīgs savam bīskapam un uzskati viņu par savas dvēseles tēvu. Dēli mīl savus vecākus, un vergi bīstas savu saimnieku. “Ja es esmu tēvs,” viņš saka, “tad kur ir man izrādītais gods? Ja es esmu kungs, tad kur ir tavas bailes?” Bīskapam attiecībā pret tevi ir daudz titulu. Viņš vienlaicīgi ir mūks, prelāts un krusttēvs, kas ir līdz šim apmācījis tevi visās svētajās lietās. Bet es arī saku, ka bīskapiem ir sevi jāuzskata par priesteriem, nevis kungiem. Viņiem jāizturas pret garīdzniekiem ar pienācīgu godu, lai garīdznieki varētu viņus godāt tā, kā ir jāgodā bīskapi.”

Šajā vēstulē tātad Hieronīms vēlreiz uzsver abu baznīcas amatu vienlīdzību. Pamatojoties 1.Kor.14:30-33, viņš arī saka, ka prezbiteriem klusēt bīskapu klātbūtnē “ir slikts paradums, kas valda atsevišķās baznīcās.” Ja kādam no tiem ir sakāms kas tāds, kas varētu stiprināt citus, viņam tas ir jādara, “un bīskapam būtu jāpriecājas, ka viņš ir izvēlējies šādu cilvēku par vienu no Kristus priesteriem.” “Jo apustulis skaidri māca, ka prezbiteris ir tas pats, kas bīskaps.” Vēstulē Paulīnam Hieronīms vēlreiz apstiprina bīskapu un prezbiteru stāvokļa vienlīdzību un iesaka viņiem sekot apustuļu piemēram, “jo tie ieņem amatu, ko reiz ieņēma viņi.” Tādējādi Hieronīms nostāda bīskapus un prezbiterus vienā līmenī ar apustuļiem.

Diakons, pēc Hieronīma domām, ir zemāks par prezbiteri, “kas ir augstāks par diakonu tādēļ, ka pieder priesteru kārtai.” Lai arī viņš dēvē diakonus par “trešās pakāpes mācītājiem”, tomēr tas attiecas tikai uz levītisko kalpošanu, tādēļ tikai bīskapi un prezbiteri ir “tie, kuru lūgšanas rada Kristus miesu un asinis.” Tāpat kā visur citur, arī baznīcā ir jābūt kārtībai, jo “nevienu amatu nevar apgūt bez skolotāja. .. Ir tikai viens imperators, un katrā provincē ir tikai viens tiesnesis. .. Katrā baznīcā ir tikai viens bīskaps, viens arhiprezbiteris, viens arhidiakons; un katra baznīcas kārta ir pakļauta saviem pārvaldītājiem.”

Pārdomājot visu iepriekš sacīto, mēs redzam, ka Hieronīms uzskata Jaunās Derības bīskapa un prezbitera amatu par garīdzniecības amatu; šis amats turpina Vecās Derības amatu, kuru reiz ieņēma Ārons un viņa dēli. Prezbiteri un bīskapi pielīdzināti apustuļiem. Diakoni ir zemāki par tiem un nepieder pie garīdzniecības, lai arī viņu stāvokļa precīzākai izvērtēšanai, iespējams, būtu rūpīgāk jāapskata visi Hieronīma raksti kopumā. Tā, piemēram, viņa grāmatā “Pret Jovaniānu” ir atrodams šāds izteikums: “Bīskaps, priesteris un diakons nav pagodinoši tituli, bet gan amatu apzīmējumi.” Ņemot vērā visu pirms tam sacīto, šo izteikumu izskaidrot ir visai grūti, jo šķiet, ka tajā ir pieminēti trīs dažādi amati, nevis viena amata dažādi nosaukumi. To, iespējams, varētu izskaidrot tā, ka Hieronīms patiesībā runā tikai par diviem amatiem: 1) bīskapa, priestera un 2) diakona amatiem, nevis par 1) bīskapa, 2) priestera un 3) diakona amatiem. Mums būtu arī jāatceras, ka Hieronīms, lai arī bija ordinēts prezbiteris, neizmantoja sava amata tiesības, uzskatīdams pētniecisko darbu un mūka dzīvi pret savu patieso aicinājumu.

Tātad savas darbības sākumā Sv Hieronīms bija pārliecināts Romas Svētā krēsla aizstāvis. Pēc pāvesta Damasija nāves viņa attieksme mainījās un viņš kļuva reālistiskāk noskaņots attiecībā uz Romas un tās bīskapa nostāju. Viņš uzskatīja, ka visi bīskapi ir savstarpēji vienlīdzīgi. Ir tikai viens Kristus Vietnieks, Svētais Gars. Bīskapa amats, savukārt, ir vēlāks atvasinājums no prezbitera amata un radīts, lai uzturētu baznīcas vienību. Bīskaps garīgā ziņā nav pārāks par prezbiteri, jo ir tikai viens kalpošanas amats. Garīgā autoritāte baznīcā pieder apustuliskajai mācībai, nevis baznīcas hierarhijai. Protams, Hieronīma attieksme pret baznīcas hierarhiju nav vērtējama viennozīmīgi. To nevar uzskatīt par pilnīgi konsekventu.


* – Protams, Jaunās Derības garīgā amata pielīdzināšana Vecās Derības levītiskajai kalpošanai būtu jāuzskata par bīstamu Jaunās Derības amata reducēšanu.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.