67. Kad mēs turam savus vecākus mīļus un dārgus?


Gudram gudra nelaime

Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas lieli savā sirdsprātā. (Lk.1:51)

Dievs rīkojas kā podnieks ar nelāgiem traukiem: Ar bargu roku Viņš satver un notriec pie zemes varenus ķēniņus, kuri negrib Viņu bīties, ne ievērot Viņa Vārdu, kā tas notika ar Saulu, un dara par ķēniņu kādu nabaga ganu.

Kādēļ tad pasaules varenie lielās, kādēļ lepojas ar savu gudrību un negrib bīties Dievu? Kādēļ viņiem šķiet, ka viss, kas viņiem pieder, ir pašu izcīnīts? Tā tagad rīkojas gan valdnieki un dižciltīgie, gan pilsētnieki un zemnieki. Es esmu tas un tas – viņi saka – vai tad lai ļauju priesterim mani mācīt un darīt, ko vien viņš vēlas?

Labi – saka mūsu Kungs Dievs – paliec pie savas gudrības un ļaunuma, tomēr arī Es palikšu, kur esmu. Mana roka nav nespēcīga – piesargies, ka nepaceļu to pret tevi; tā var tevi skart tik smagi, ka nezināsi, kur glābties.

Tā Dievs mēdz darīt: gribēdams ļaudis satriekt to augstprātības dēļ, Viņš ļauj, lai tie vispirms kļūst pavisam ģeķīgi un neprātīgi. Pēc tam, būdami apstulboti, viņi drīz vien krīt kaunā paši savas gudrības dēļ. Dievs ļauj gudriem aiziet pazušanā ar visu viņu gudrību, vislabākajā un tiešākajā veidā īstenojot viņu nodomus – kā tas notika Ēģiptes faraona vīriem, kuri steidzās pakaļ jūdiem Sarkanajā jūrā. Bet, tiklīdz tie, visu labi izplānojuši, saka: mēs darīsim tā un tā – Kungs Dievs stājas tiem pretī. Labi – Viņš saka – nu jūs esat uz īstā ceļa, steidzieties tikai uz priekšu! Dievs ļauj, lai lepnie rīkojas, kā nodomājuši. Taču jau nākamajā mirklī jūras varenie ūdeņi sakļaujas pār viņu galvām.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.