280. Ko mēs lūdzam Svētās Lūgšanas piektajā lūgumā?


Grūtais Reformācijas sākums

Ak, cik lielas pūles un grūtības man tās bija. Pat arī ar Svēto Rakstu pamatojumu es tik tikko spēju to attaisnot savas paša sirdsapziņas priekšā, ka es, viens pats cilvēks, uzdrošinājos nostāties pret pāvestu, uzskatīt viņu par antikristu un bīskapus par viņa apustuļiem..

Cik gan bieži mana sirds bija nemierā, apsūdzēja mani un uzrunāja ar viņu visspēcīgāko argumentu: Vai tu viens pats esi tik gudrs? Vai tā var būt, ka visi maldās un ir maldījušies tik ilgu laiku? Bet ja nu tu pats maldies un ved šajos maldos tik daudz ļaužu, un visi viņi būs mūžīgā pazušanā? Šādi jautājumi turpināja mani satraukt, līdz beidzot Kristus stiprināja un nomierināja mani ar savu pārliecinošo vārdu, tā ka mana sirds kļuva mierīga, un pāvestiešu argumentus tā atraida kā klinšains krasts, kas atraida viļņus un smejas par viņu bangām un draudiem.

Luters uzticīgs savā aicinājumā
Es, doktors Mārtiņš, tiku aicināts kļūt par teoloģijas doktoru, to darīju tīras paklausības spiests, ne pēc savas vēlēšanās. Tādēļ man bija jāuzņemas doktora amats un jāzvēr un jāapsola maniem visdārgajiem Svētajiem Rakstiem, ka es uzticīgi un šķīsti tos sludināšu un mācīšu. Šīs mācīšanas gaitā pāvestība nostājās man pretī un vēlējās atturēt mani no mācīšanas. Bet, kā jūs redzat, tai neizdevās un neizdosies joprojām, un tā nespēs sevi aizstāvēt pret mani. Dieva vārdā un aicinājumā es stāigāšu pāri lauvām un odzēm, samīšu jaunos lauvas un čūskas! [Ps.91:13] Un tas iesāksies manas dzīves laikā un beigsies, kad es jau būšu miris. Sv. Jānis Huss pravietoja par mani, kad viņš rakstīja no sava cietuma Bohemijā: Viņi tagad cepinās zosi (jo “Huss” nozīmē zoss), bet pēc simts gadiem viņi dzirdēs gulbja dziesmu: to viņiem nāksies paciest. Un tā tas turpināsies, ja tas Dievam labpatiks.

Reformācija pēc savas būtības ir bibliska
Tagad, kad dullie meļi šādā veidā ir maitājuši kristietību un Svētos Rakstus likuši kaunā, Dievs nevarēja vairs to paciest un bez jebkādas manas vēlēšanās un nolūka iesaistīja mani šajā spēlē. Tā, ka es izrāvu no velna nagiem dažus Svēto Rakstu pantus, kas tika attiecināti uz indulgencēm, un atjaunoju to patieso nozīmi. Tad velns kļuva nikns un nevarēja to paciest, ka es viņa vārnai esmu izplūkājis pāva spalvas, ar kurām viņš sevi bija pušķojis un tērpies kā Kristus vietnieks.

Roma noraida publiskos aicinājumus uz diskusijām
Viņš, kurš tiesā taisnu tiesu, ir tur augšā. Pateicoties Dieva žēlastībai, mēs varam lepoties ar kaut ko tādu, par ko viņiem ir jābūt dziļi apkaunotiem, tas ir, ka mēs nekad neesam bēguši no gaismas, no kā viņi līdz šim ir baidījušies kā ļaunie gari baidās no tiesas dienas. Negribot viņiem ir jāatzīst un ar sirdsapziņas pārmetumiem un sāpēm jādzird, ka es trīs reizes esmu piedāvājies pamatot mūsu ticību skaidri un argumentēti, ne jau savu draugu priekšā, bet viņu savu ienaidnieku, priekšā. Pirmoreiz tas notika 1518.gadā Augsburgā kardināla priekšā, kas ir lielākais no maniem ļaunākajiem ienaidniekiem, kas ar visu varu centās izvairīties uzklausīt manu mācību un vislabprātāk vēlētos mani vispār nekad neredzēt. Otrreiz ­kad es biju Leipcigā 1519.gadā. Kā jūs zināt, tur sapulcētie nemaz nebija priecīgi mūs redzēt; un tomēr visa viņu untumainība un viltība tiem neko nelīdzēja. Trešoreiz ­ kad biju Vormsā 1521 gadā. Toreiz es gāju pat tik tālu, ka biju gatavs atsacīties no drošības garantijām un riskēt ar savu dzīvību par šo lietu. Ak, kā gan viņi mani tur izsmēja! Es biju cerējis, ka turienes bīskapi un doktori patiesi mani uzskausīs un eksaminēs, bet viņu vienīgais nolūks bija piespiest mani atkāpties un atsacīties no savām mācībām. Dievs žēlīgi par to parūpējās, ka ne visi firsti bija vienisprātis par šo prasību. Citādi es būtu līdz nāvei apkaunots, ka vācu zemes ļauj pāvestības tirāniem tos izsmiet un padarīt par muļķiem. Tās visas bija pretinieku mahinācijas, kā jau visi to zina.

Ievērojiet, ka es minēju šos trīs gadījumus nevis tāpēc, ka mēs būtu izdarījuši kaut ko īpašu, bet lai parādītu, ka mēs atzīstam un slavējam Dieva žēlastību, rodam mierinājumu pie Viņa, un paļaujamies uz Viņu, kas padara mūsu ienaidniekus tik biklus un grūtsirdīgus, ka visi viņi kopā nav tik drosmīgi, ka spētu pat uzklausīt un cīnīties ar nožēlojamu ubagu, kas ir viņu rokās, bet bēg no gaismas kā sikspārņi, brēc kā pūces tumsā, un domā, ka tā mūs var nobiedēt. Kad viņi reiz būs tik drosmīgi, lai ierastos pie mums Vitenbergā un izdarītu mums tādu pašu piedāvājumu un ļautu mums tādu pat izmeklēšanu? Tas ne tikai ļoti piederētos viņiem, kas tik neizmērojami plātās ar savu pārākumu pār mums, bet tad ļaudis beidzot redzētu, ka viņu spējas neaprobežojas tik vien ar kliegšanu, bet ir arī viņu galvās un smadzenēs. Patiesi, ja viņi uzdodas par tiesnešiem un ganiem un tik brīvi mūs kritizē, tad viņus arī saista pienākums cīnīties ar mums, ierasties pie mums un vīrišķīgi aizstāvēt savu ticību.. Turklāt, ja viņi baidās, mēs piedāvājam tiem ceļā apsardzi, dzīvošanu un uzturēšanos šeit bez maksas. Turklāt mēs lūdzam viņiem, Dieva dēļ, pierādīt, ka tas, ko viņi apgalvo, ir pareizs. Bet tas neko nelīdz. Viņi paliek paši ar sevi, ar savas puses ļaudīm. Tur viņi spriež, tur viņi iztiesā, nemaz neklausoties, ko otra puse saka. Un tad viņi kliedz un saka, ka viņi ir godīgi kristieši un rīkojas kristīgi. Nav neviena, kas kaunētos.

Vienkārša pieķeršanās Svētajiem Rakstiem
Es lūgšu pāvestiešus ievērot, ka es viņiem nedaru netaisnību. Viņiem katrā ziņā ir jāatzīst, ka viņu mācība ir cilvēku izgudrota, ka tā nav pamatota Svētajos Rakstos un ka viņu ticība un prakse neeksistēja apustuļu un martīru laikā, kad draudze bija vislabākajā situācijā. Turpretī mācība, ko es sludinu, nav pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, bet tā ir tikai un vienīgi no Svētajiem Rakstiem. Galu galā, mēs netaisāmies ar varu izsist viņus no to ieņemtajām pozīcijām un nolikt uz svēto Rakstu pamata. Tas, kurš nevēlas Svētos Rakstus, lai paliek pie saviem rakstiem. Mēs vēlamies Kristu, nevis pāvestu. Viņi turpretī patur pāvestu un nevēlas Kristu, jo Kristus mācība un pāvesta mācība nevar un nekad nevarēs valdīt vienlaikus; jo Kristus grib būt vienīgais Kungs, kā Viņš to saka Mateja evaņģēlijā [23:8].

Apsūdzēts par jauninājumiem

Šī vēsts, ko mēs sludinām, nav nekāds jauns mūsu izgudrojums, bet gan ļoti senā, atzītā apustuļu mācība, kas no jauna ir celta gaismā. Nedz arī mēs esam izgudrojuši jaunu Kristību, Svēto Vakarēdienu, Tēvreizi vai ticības apliecību; nedz arī mēs vēlamies ieviest ko jaunu kristietībā. Mēs turamies un cīnamies vienīgi par šo seno mācību, ko Kristus un apustuļi pēc sevis ir atstājuši un mums nodevuši. Tas patiešām mums rūp. Mēs visu to atradām apdraudētu no pāvesta cilvēciskajām mācībām, vienos putekļos un zirnekļu tīklos, kopā ar visāda veida parazītiem iemestu un samītu dubļos, bet ar Dieva žēlastību mēs to atkal esam izcēluši, šķīstījuši un tīrījuši no visiem netīrumiem, nopulējuši to un nesuši dienas gaismā. Tādējādi tā atkal spīd visā skaidrībā, un ikviens var ieraudzīt, kas ir Evaņģēlijs, Kristība, Svētais Vakarēdiens, atslēgas, lūgšanas un viss, ko Kristus ir devis, un kā tas derīgs mūsu pestīšanai.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Grūtais Reformācijas sākums”

  1. jenoc:


    jautrības Mārtiņa dzīvē netrūka.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.