203. Ko Bībele māca par Jēzus uzkāpšanu debesīs?


Grēkā krišana un grēks

Izpratne par grēka saistību ar grēkā krišanu kristīgajos rietumos un austrumos atšķiras. Rietumu baznīcas teoloģijā grēkā krišana un grēks ir atšķirīgi, bet vienlaicīgi arī dziļi saistīti jēdzieni. Tie abi attiecas uz deformētām cilvēces attiecībām ar Dievu, tomēr dažādos līmeņos.

grēkā krišana un grēks


Vārds “grēks” visaptverošā veidā apraksta  cilvēces pretošanos vai novēršanos no Dieva. Tādēļ, ka Dievs ir radīto būtņu esamības pamats un balsts, atteikšanās no Dieva galu galā ved nāvē. Savukārt jēdziens “grēkā krišana” attiecas uz sākotnējo grēku jeb pirmo cilvēka izdarīto grēku paradīzes dārzā. Šis sākotnējais jeb pirmatnējais grēks ir tik būtiski izmainījis cilvēka dzīvi, ka tagad ikviens cilvēks Dieva priekšā ir kritusi būtne, kas pelnījusi nāvi.

Austrumu baznīca (Jeruzalemes sinode, 1672.gads) uzsver, ka ikviens cilvēks pārmanto pirmā grēka radītās sekas, bet nepiedzimst kā grēcinieks. Tajā pašā laikā austrumu baznīca pieprasa kristīt bērnus, lai tie saņemtu iedzimtā grēka piedošanu. Tādējādi, nošķirot grēku no iedzimtā grēka, austrumu baznīca gan atvieglo grēka skaidrošanu, tomēr tās izpratnē trūkst konsekventuma. Iespējams, ka iemesls ir tas, ka austrumu baznīca nepiedzīvoja pelagiānisma draudus, tādēļ mācība par grēku netika līdz galam noskaidrota, un austrumu baznīcas teoloģija nespēja atbrīvoties no neoplatonisma gūsta.

Rietumu kristietībā abi jēdzieni grēkā krišana un grēks tika saistīti tā, ka grēka sekas tika saprastas ne tikai kā dabas pavājināšanās un nosliece uz grēku, bet visas dabas samaitātība, kas jau no dzimšanas padara cilvēku vainīgu Dieva priekšā. Tādējādi austrumu baznīcas izpratnē iedzimtajam grēkam ir tikai vēsturiska nozīme, tas attiecas tikai uz Ādamu un Ievu, bet rietumu baznīcā jēdziens “iedzimtais grēks” tiek attiecināts gan uz Ādamu, gan uz visiem viņa pēcnācējiem, kas tiek pārmantots no vecākiem kā dabas samaitātība un iedzimts dumpīgums pret Dievu. Sekojoši austrumu baznīca grēku vairāk sapratīs kā atsevišķus un konkrētus cilvēka darbus, bet rietumu baznīca kā cilvēka stāvokli, ienaidu ar Dievu, kas pastāv cilvēka dabā pat pirms  cilvēks izdara kādu konkrētu darbību. Tieši uz šādu grēka izpratni fokusējas mūsdienu teoloģiskā pētniecība.

Evolūcijas teorijas ietekmē daudzi mūsdienu teologi grēkā krišanu vairs neuzskata par vēsturisku notikumu, bet cenšas to saprast vai nu eksistenciāli kā cilvēka ierobežotību (Nīburs, Kirkegors, Tillihs) vai sociāli, kā sabiedrības iespaidā pastarpināti izplatītu sociālas dabas ļaunumu (Šleiermahers, Rāners). Tomēr abas šīs pieejas nav savienojamas ar Bībeles radīšanas stāstu, stāstu par grēkā krišanu un rada arī loģiskas problēmas. Tādēļ  vēsturiska grēkā krišanas stāsta izpratne ir vienīgais pieņemamais veids, kā par šo jautājumu runāt baznīcā.

Labākais veids, kā izprast grēku, ir sākt ar pašu grēkā krišanas stāstu, kas atrodams Pirmajā Mozus grāmatā. Sestās radīšanas dienas sākumā Dievs radīja “zemes zvērus.. un lopus.. un visus, kas rāpo pa zemi.” [1.Moz.1:25] Uzlūkojot radīto, Dievs secina, ka viņa darbs bijis ļoti labs [1.Moz.1:31]. Trešā nodaļa iesākas ar norādi, ka čūska bija “vismanīgākā no visiem lauku zvēriem” [1.Moz.3:1]. Tikai šī netiešā norāde un tālākais teksts liek secināt par notikušo traģēdiju – čūska vairs nav laba! Bet kas bija šī čūska?

Birkas: , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.