331. Vai draudze var būt saistīta ar citādas ticības ganiem?


Georga Manceļa sprediķa grāmata

Nedaudz vairāk iepazīsimies ar pašu Manceļa sprediķu grāmatu.

Tā kā apjoma un satura ziņā šī grāmata ir grūti aptverama vienā īsā referātā, tad gribot negribot jākoncentrējas uz vienu noteiktu tēmu. Teologu vidū pastāv uzskats, ka visdrošākā mēraukla vai pārbaudes akmens kāda teologa mācības vērtēšanai ir viņa mācība par Altāra Sakramentu. Mēs sekosim šim ieteikumam un aplūkosim, kas Mancelim sakāms par Svēto Vakarēdienu. Tā kā Manceļa sprediķi ir izteikti katehētiski un bībeliski, tad, lai ļautu izjust šo sprediķu “garšu”, es nemēģināšu sistemātiski analizēt visu, kas Mancelim sakāms par Svēto Vakarēdienu, bet centīšos vienkārši atreferēt viņa Zaļās ceturtdienas sprediķi.

.

Zaļās ceturtdienas sprediķis

Ievads

Svētais Vakarēdiens ir Dieva mīlestības brīnums, kurā Viņš savus bērnus ēdina un dzirdina pats ar savu miesu un asinīm, lai tie nemūžam nesalktu un neslāptu. Mēs neviens neesam cienīgi šādu brīnumainu mīlestību baudīt, ka pats Dievs nāktu mūsu siržu namos, jo Viņš ir svēts, bet mēs grēcinieki. Jēzus ir “šķīstais Dieva Jērs, mēs nešķīsti zemes tārpi.”

Tomēr tā kā Viņš ir ārsts un dziedinātājs, bet mēs neveseli un vāji, tad mēs meklējam pie Viņa žēlastību. Tad, brīdinājis savus klausītājus no necienīgas Sakramenta baudīšanas, Mancelis tūdaļ citē Vakarēdiena iedibināšanas vārdus: “Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī..” Šajos vārdos balstās Svētais Vakarēdiens un tas, kas Mancelim par to sakāms.

Vispirms Mancelis norāda uz bezgalīgo Kristus mīlestību, ar kādu Viņš savus mācekļus ir mīlējis līdz galam. Vakarēdiena iedibināšanas laikā šī mīlestība izpaužas trīs veidos: pirmkārt, Kristus ar saviem mācekļiem runā ārkārtīgi mīļi, saka vārdus, kas viņus saviļņo un dziļi iespiežas viņu sirdīs; otrkārt, Viņš lūdz par viņiem savu Debesu Tēvu, lai Viņš tos uzturētu un pasargātu viņu vājumā; treškārt, Viņš iedibina Svēto Vakarēdienu un dod tiem ar maizi un vīnu – savu miesu un asinis, tā parādīdams savu mīlestību vispilnīgākajā veidā. Šī mīlestība neattiecas tikai uz apustuļiem, bet uz ikvienu ticīgu cilvēku. Vēlreiz norādījis uz to, ka Vakarēdiens ir liels Dieva brīnums, Mancelis pievēršas tā izklāstam.

Kas jāzina ikkatram kristītam cilvēkam, kurš pie Dieva Galda iet

Pirmkārt, Vakarēdienu ir iedibinājis pats Kungs Kristus, kā to māca trīs evaņģēlisti un apustulis Pāvils

Pāvils Vakarēdienu sauc arī par Tā Kunga Galdu un Biķeri. Tas norāda, ka šo Mielastu pagatavojis pats Kristus, lai mēs paļāvībā uz Viņa iedibināto kārtību un Vārdu, to baudītu “Viņam par godu un mūsu dvēselēm par labu”. Tādēļ mēs varam attiecināt uz Vakarēdienu tos pašus vārdus, kurus ķēniņš Dāvids savulaik lietojis Pasā Mielasta sakarībā: “Slaveni un brīnišķi ir Viņa darbi, Viņa taisnība paliek mūžīgi. Viņš Saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu; žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs. Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas; Viņš piemin un atceras Savu derību mūžīgi.” [Ps.111:3–5] Tāpat kā Vecās Derības tautai Dievs bija devis apgraizīšanu un Pasā Jēru, tā Jaunās Derības ļaudīm Kristus – patiess Dievs un cilvēks, dod Svēto Kristību un Vakarēdienu.

“Bet, kā nu Tas Kungs Jēzus savu Vakarēdienu Jeruzālemē iedibinājis ir, tā būs mums to arīdzan allažiņ, visās vietās, kur kristīti ļaudis pie Dieva Galda iet, par īstenu iestādītāju turēt. Jo, tā Tas Kungs Jēzus visur un allažiņ pie šī Vakarēdiena kā viens visspēcīgs Kungs dara, ka mēs, pie Dieva Galda iedami, Viņa miesu ar to maizi ēdam un Viņa asinis ar to Vīnu dzeram.. un izdala Savu Vakarēdienu caur to baznīcas kunga balsi un roku, kuru Viņš par savu balsi un roku uzskata un grib, lai tā to cienījam.”
Tāpat, kā Dievs reiz sacīja gan uz dzīvniekiem, gan cilvēkiem – augļojieties un vairojieties – un tie to turpina darīt, tā Viņš to dara arī pie Vakarēdiena. Pirmajā Vakarēdienā sacītie Kristus vārdi vēl joprojām ir spēka pilni katru reizi, kad ejam pie Dievgalda – “Jēzus Kristus patiesa miesa un asinis klāt būs un ar to maizi un vīnu mums izdalītas taps”. Kad Dieva kalps jeb baznīcas kungs, Kristus sūtīts un būdams Dieva noslēpumu namturis, pie altāra vai citā vietā, ļaudīm pie Dievgalda ejot, saka Sakramenta iedibināšanas vārdus, tad tie nav tikai vārdi, kuri mums atstāsta, ko Kristus kādreiz runājis vai darījis, bet Dieva kalps, šos vārdus runādams, rāda, ka viņš nerunā pats no sevis, bet pilda Kristus gribu un klausa Viņa pavēli. Šie vārdi atgādina Kristum, ka Viņš solījis savu miesu un asinis izdalīt, un nošķir šo maizi un vīnu no visas citas ēšanas un dzeršanas, tie liecina, “ka Tas Kungs Jēzus šeitan virs zemes patiesi ar savu miesu un asinīm klāt ir, kur vien Viņa Vakarēdiens top turēts, kā Viņš to solījis ir”.

Tūdaļ Mancelis arī mudina cilvēkus nākt un baudīt šo brīnumaino mielastu, norādams tos, kas uzskata, ka esot jau pārāk veci, lai tagad sāktu iet pie Vakarēdiena un atstāj to jauno ziņā. “Vai tad tu, vecs tapis, nedomā arīdzan pie Dieva Debesīs nākt? Jeb šķieti tu, ka tu pie tā vella ellē atrast varēsi, ko tu pie Dieva Debesīs dabūt vari? Tā saka pats Dievs: kas mani nicina, tie taps atkal nicināti.”

Otrkārt, tam, kurš iet pie Dieva Galda, ir jāzina arī tas, ko viņš tur saņem

Svētajā Vakarēdienā jātiek lietotai īstai maizei, un ar šo redzamo maizi Tas Kungs dod ēst mūsu acīm neredzamo miesu. Te labi jāievēro, ka ēsts top nevis miesas simbols, bet gan pati Kristus miesa – “tā miesa, kas mūsu dēļ pie krusta koka iekš nāves nodota, ir tā īstena un patiesa miesa”. Tāpat ar biķeri, kurā jāatrodas tīram, neatšķaidītam vīnam, Tas Kungs mums dod dzert nevis savu asiņu zīmi jeb simbolu, bet gan savas patiesas asinis, “kuras Viņš mūsu dēļ izlējis ir”. Šai skaidrajai Svēto Rakstu patiesībai mums jātic ar vientiesīgu sirdi.

Šī Jēzus mīlestība pret mums arvien liek mums atcerēties, ka arī mums jāmīl vienam otru. Lai demonstrētu šo patiesību Mancelis izmanto līdzību no I gadsimta beigās vai II gadsimta sākumā sarakstītās Divpadsmit apustuļu mācības: “Jo kā viens rudzu jeb kviešu graudiņš otram savus miltus dod, viena vīna oga otrai savu lāsi dod un kā no daudz graudiem vieni milti un maize un no daudz vīna ogām viens vīns un dzēriens top: itin tā būs kristītiem cilvēkiem vienu prātu, vienu sirdi, vienu ticību turēt.” Tātad priekšnosacījums Svētā Vakarēdiena baudīšanai ir kopīga, vienprātīga ticība un savstarpēja mīlestība. Turklāt ar maizi un vīnu, Kristus grib mums atgādināt par krustu, kas vienmēr jānes ticīgiem cilvēkiem. “Tas rudzu jeb kviešu grauds, no kā mēs maizi darām, daudz cieš, pirms to ēst var. Tas kļūst iekš rijas karstumā kaltēts, kults, malts, cepts un griezts. Tā vīna oga, pirms to vīnu no tās dabūt un dzert var, kļūst nogriezta, ar kājām mīta, spaidīta un kāsta. Itin tā, kas Tam Kungam Jēzum Kristum pieder, tam būs daudz redzēt [piedzīvot] un ciest.” Kristietim jātiek kausētam kā dārgmetālam un nelaimju spiedē spaidītam, pirms tas var nokļūt Debesīs. Tomēr, bēdas piedzīvojot, mēs neesam pamesti ļaunuma varā, bet savās lūgšanās varam droši nākt pie Tā Kunga pēc palīdzības.

Treškārt tiem, kas pie Dieva Galda grib iet, ir jāzina, kam šis Vakarēdiens ir domāts

Svētais Vakarēdiens ir domāts nevis veseliem, bet slimiem, nabagiem, noskumušiem grēciniekiem. “Tādēļ, jo lielāks grēcinieks tu esi, lai vairāk tava sirds iekārojas pie Dieva Galda iet.” Tomēr, lai to cienīgi varētu darīt, ir pareizi jāsagatavojas, citādi, vēlēdamies nokļūt Debesīs, mēs varētu iekrist elles dibenā.

Arī mūsu laicīgā dzīve rāda, ka, ejot pie kāda augsta kunga, ir pienācīgi jāsagatavojas, ja negribam piedzīvot kaunu. Ejot pie Vakarēdiena, mēs ejam sastapties ar savu Ķēniņu, kas ir vienlaikus cilvēks un Dievs. “Kas gribētu tad nu tik bezdievīgs, tik nikns, tāds bezvesels, tāds lops būt, kas nenāktu ar dievbijīgu sirdi?” Te nu ikvienam cilvēkam jāņem vērā Pāvila vārdi, kas mudina katram pašam sevi izmeklēt un pārbaudīt (1.Kor. 11:28–29). Pašam sevi, tas nozīmē, ka mums nav jādomā par citu cilvēku grēkiem un to, kā viņi iet pie Dieva galda, bet pašiem par savu dzīvi un to, kā mēs ejam pie Tā Kunga Galda. Nav svarīgi, kas tu esi šajā pasaulē, jo arvien tu būsi grēcinieks, kas nespēj pastāvēt Dieva tiesas priekšā un tava taisnība nav nekas vairāk kā sārņaina, apgānīta drēbe. Tādēļ, pirms ej pie Dieva Galda, tev nopietni jāpārdomā visa sava dzīve – domas, vārdi, darbi un savas sirds slēptās kaites un ļaunās noslieces. Tad šie grēki jāatzīst, no sirds jānožēlo un stipri jātic, ka Jēzus Kristus dēļ Dievs tev visus šos grēkus piedos. Tam līdzi jānāk patiesai vēlmei mainīt savu dzīvi un dzīvot kā dievbijīgam cilvēkam klājas. “Ja viss tas tavā sirdī atrodas, tad nebīsties, bet tici, ka tu Tam Kungam Jēzum cienīgs viesis būsi, un Viņu iepriecināsi, no grēkiem atstādams.” Lai ikviens pareizi atzītu savus grēcīgumu, Mancelis mudina lasīt Dāvida psalmus un jūdu ķēniņa Manases lūgšanu. Pēc tam apdomāt, ka Vakarēdienā tiek saņemta patiesa Kristus miesa un asinis, tad ticība iegūs jaunu spēku. “Jo tu šeitan dabū to patiesu miesu un tās īstenas asinis Jēzus Kristus, un ar to devumu dabū tu arīdzan tūdaļ visu to, ko Tas Kungs Jēzus, tavs Pestītājs, tev nopelnījis ir, savu miesu tevis dēļ iekš nāves nododams un savas Asinis par piedošanu tavu grēku izliedams.”

Šo bezgalīgo Kristus mīlestību arvien ir jāpiemin, pateicoties Viņam par tām ciešanām, ko Viņš izcietis mūsu dēļ. Nebija citas iespējas kā izdeldēt mūsu grēkus un nāvi, kā tikai Kristus asinis un Viņa nāve. Ja nu Tas Kungs tevi tā ir mīlējis, tad iepriecini Viņu, atstājies no grēkiem un nemīdi ar savām kājām Viņa svētās asinis. Turklāt, ja nu Tas Kungs tev tik daudz ir piedevis, tad mācies arī tu no sirds piedot savam tuvākajam.

Ceturtkārt, tam, kas vēlas pie Dieva Galda iet, jāzina, kādēļ Kristus ir iedibinājis šo Vakarēdienu

No Svētā Vakarēdiena iedibināšanas vārdiem top skaidrs, ka Kristus savu miesu pie krusta staba ir nodevis mūsu, nabaga grēcinieku, labā un savas asinis izlējis mūsu grēku piedošanai. Svētais Vakarēdiens ir vieta, kur šī grēku piedošana, kas pie krusta nopelnīta visiem cilvēkiem, tiek dāvāta katram atsevišķi. Tālāk Mancelis norāda uz Mazā katehisma mācību, ka līdz ar grēku piedošanu nāk dzīvība un prieks. Tā kā Vakarēdienā tiekam savienoti ar Kristu un kļūstam “miesa no Viņa miesas un kauls no Viņa kaula”, tad mēs iegūstam bezgalīgu vārdos neizsakāmu prieku. Šā prieka pamatā ir atziņa, ka esam izglābti no nāves. Kristus miesa, būdama Dieva Dēla miesa, ir dzīvu daroša miesa. No Viņa miesas kā no dzīvības avota uz mums plūst debešķīga, garīga dzīvība. Tā kā mēs esam miruši savos grēkos, “tad dod mums Kristus savu miesu ēst un savas asinis dzert, un ar tādu ēšanu un dzeršanu Viņš mūs dzīvus dara.., ka tavas miesas pastarā dienā, jebšu tās iekš zemes, pīšļu pīšļos, pelnu pelnos sapūs, tomēr dzīvas taps, augšāmcelsies un priekš Dieva Debesīs Godā nāks”.

Šie vārdi liecina, ka Georgs Mancelis ir bijis ne tikai latviešu rakstītās prozas, literārās valodas un gramatikas, bet vispirms latviešu tautas garīgās dzīves tēvs, jo runājis un rakstījis vārdus, kuri vēl joprojām turpina darīt mūs dzīvus un dāvāt mūžīgās dzīvošanas prieku.

Lasi arī Georgs Mancelis un viņa sprediķa grāmata

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.