350. Ko mūsu Kungs Jēzus Kristus ir noteicis, kad Viņš saka "To dariet, cikkārt jūs to dzerat, mani pieminēdami"?


Garīgie centieni

Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem (Lk.13:24).

Garīgie centieni


Kas gan ir visu mūsu garīgo centienu, lasīšanas un studiju galvenais mērķis, ja ne mūsu glābšana un labas attiecības ar Dievu gan tagad, gan mūsu nāves brīdī, kad dosimies mājās pie Viņa un būsim pie Tā Kunga mūžīgi? Vai mums nevajadzētu apstāties un apdomāt, vai mūsu garīgie centieni ir tādi, kas ved uz svētīgām mājām, tā ka “es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams” (1.Kor.9:26)?

Taču daudziem vispirms būs jāapsver, vai visi viņu garīgie centieni tiešām ved pretī šim mērķim. Te ir lielais jautājums: vai ikviens meklētājs patiešām ieies Dieva valstībā, vai arī – ir tikai viens ceļš uz dzīvību? Un vai mēs paši atrodamies uz šī vienīgā svētīgā ceļa, lai varētu priecāties, vērojot, kā gadi steidzas uz savu galu; vai arī mums jāiemanto cita dzīve, ar kuru mēs varētu svētīgi nomirt?

Tas ir briesmīgi un nožēlojami, ja mums nav svētības to visu pārdomāt un mēs dzīvojam miesīgā bezrūpībā, nemaz nepārbaudot sevi Tā Kunga priekšā! Bet, kas svētīgi to pārdomā un vēlas būt godīgs pret sevi, tam jāuzmanās, lai atbildes uz šiem jautājumiem viņš neizzīž no pirksta, jo atbildes nerodas no sēdēšanas un domāšanas un tās nepiedzimst sirdī pašas no sevis, nedz arī drīkst samierināties ar citu cilvēku domām tik svarīgā lietā. Nē, te spēj palīdzēt vienīgi Tā Kunga vārdi, kas mūs tiesās pastarā dienā. Šim nolūkam citēsim dažus pārdomu vērtus vārdus no Kristus paša mutes. Lai Dievs mums dod svētību saprast!

“Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs!” Tagad svarīgākais jautājums ir: ko tas nozīmē? Kā tas notiek, ka cilvēki, kas vēlas ieiet pa šaurajiem vārtiem, to nevarēs? Par laimi Tas Kungs to ir paskaidrojis, un Svētie Raksti šeit dod divus skaidrojumus.

Pirmais: daudzi meklē Dieva valstību, taču nepietiekami nopietni, lai ieietu pa šaurajiem vārtiem. Var sacīt, ka tie zināmā mērā ir tikuši atmodināti, taču ne pilnībā. Viņi vēlas Dievu un Viņa žēlastību, bet vēlas arī pasauli un tās draudzību. Viņi vēlas kalpot diviem kungiem. Zināmus grēkus viņi tiešām grib atmest, bet citus atkal paturēt – tos viņi nevēlas uzskatīt par grēkiem, bet grib attaisnot.

Kristus saka: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. .. Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. .. Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai” (Lk.14:26, 28, 33).

Tas ir tiesa, ka cilvēks ir pūlējies un investējis līdzekļus, tomēr no visa tā viņš neko neiegūst. Bija kāds bagāts jauneklis, kas labprāt gribēja sekot Jēzum, bet nespēja, jo vēlējās paturēt savas bagātības. Un, kad viņš dzirdēja, ka viņam no tām jāatsakās, viņš devās prom noskumis! Tā notiek ar daudziem. Bēdīgi, ka viņi dodas prom noskumuši! Viņi bija tik tuvu debesu vārtiem! Viņi redzēja To Kungu un, var teikt, Viņu iemīlēja. Taču viņi pameta Jēzu, jo Viņa dēļ nespēja atteikties no visa. Tā viņi gribēja ieiet, bet nespēja.

Citi dodas prom no Tā Kunga ar viltus mierinājumu, paši to neapzinādamies. Tie vēlas apliecināt savu piederību Viņam, lai arī nekas viņos neliecina par jaunpiedzimšanu un jaunradīšanu. Turpretī citi nekad nepārstāj meklēt un aizvien vilcinās ieiet pa šaurajiem vārtiem. Tie allaž domā par atgriešanos un ticību, bet nekad to neīsteno dzīvē.

Tie ir cilvēki, kas nekad pa īstam neķeras pie atgriešanās, nemeklē žēlastību un samierināšanu ar Dievu, ticības dāvanu, dzīvību un ticības mieru. Viņi vilcinās un gaida, līdz ir jau par vēlu. Tie visu velk garumā gadu pēc gada un domā, ka Tas Kungs uz viņiem vienmēr gaidīs. Viņi domā, ka Dievs neaizvērs durvis, iekams viņi nebūs iegājuši. Un tā viņi sevi pieviļ un nespēj ieiet.

Daudz grūtāk ir saprast otru iemeslu. Tas ir akmens, pār kuru klūp un pie kura piedauzās. To varētu izteikt šādi: daudzi vēlas ieiet pa šaurajiem vārtiem un vēlas tik nopietni, ka tādēļ gatavi pamest tēvu, māti, brāļus, māsas, jā, pat savu dzīvību. Un tomēr tie nespēj, jo nevēlas atteikties no tā, kam pieķērušies vairāk par savu dzīvību, proti, saviem uzskatiem un paļāvības uz savu atgriešanos un sevis aizliegšanu.

Citiem vārdiem sakot: viņi grib ieiet pa šaurajiem vārtiem, tomēr negrib, lai kāds viņiem mācītu, kur ir šaurie vārti, bet paši grib dauzīt savu galvu pret sienu, kur nav durvju. Tie ir cilvēki, kurus Kristus raksturo līdzībā par kāzām, kur cilvēks bija ienācis bez svētku drēbēm, kā arī līdzībā par jaunavām, kurām gan bija lukturi un kuras devās sastapt līgavaini, bet tām nebija eļļas viņu traukos. Tas ir tiesa, ka viņiem ir Kristus un ticība, taču vienīgi kā doktrīna viņu prātos un mutēs. Taču viņu sirdīs tiem ir kas cits, kas viņiem svarīgāks, proti, viņu ambīcijas, par ko viņi paši ar dievpalīgu grib kļūt un ko izdarīt.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.