139. Kā mēs varam zināt, ka neesam darījuši šo sevišķo grēku pret Svēto Garu?


Garīgās dāvanas 1. Vēstulē korintiešiem

Jau no paša vēstules sākuma Pāvils saista garīgo dāvanu problēmu ar Dieva žēlastības Evaņģēliju Jēzū Kristū. Ir tieša saikne starp “žēlastību” (χάρις, 1.Kor.1:3-4), kas tiem ir dota Evaņģēlijā, un to, ka tiem “netrūkst nevienas žēlastības dāvanas” (χάρισμα, 1.Kor.1:7) “visās lietās viscaur vārdos un atziņā” (1.Kor.1:5). Ar Evaņģēlija žēlastību baznīcai ir dota ikviena dāvana, kas nepieciešama tās labklājībai un celsmei. Lai gan šķiet, ka korintieši uzskatīja sevi par “garīgiem cilvēkiem” (1.Kor.3:1, Pāvils gan tos novērtēja kā joprojām “miesīgus”) un tiem patika runāt par savām “garīgajām dāvanām” (πνευματικά, sk. komentārus par 12:1), taču Pāvils tiem nemitīgi atgādina, ka Gara dāvanas ir “žēlastības dāvanas” (χάρισματα, 1.Kor.1:7; 7:7; 12:4, 9, 28, 30-31). Viņš tiem jautā: “Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā [tās] nebūtu saņēmis?” (1.Kor.4:7).

Patiesi, Pāvila raksturojumā saikne starp “žēlastības dāvanām” (χάρισματα) un “žēlastību” (χάρις), kura tās gādā un uztur, ir tik cieša un nozīmīga, ka kāds no komentētājiem ir jautājis, vai tulkojums “žēlastības dāvanas” (kas attiecībā uz vārdu χάρισματα ir labāks nekā “garīgas dāvanas”) nevarētu būt arī kļūdains: “Šis tulkojums nenorāda, ka dāvana nav nošķirama no žēlastības spēka, kurš to sniedz, un ka tā patiesi ir šī spēka izpausme konkrētā veidā.”[1] Citiem vārdiem, žēlastības dāvana nekļūst par kristieša paliekošu īpašumu; žēlastības pilnais Gars to pēc savas gribas nemitīgi piešķir un no jauna realizē (sal. 12:7: “Ikvienam tiek dota Gara izpausme,” un 12:11: “Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu kā gribēdams”).

Ciešā saistība starp Dieva “žēlastību” Evaņģēlijā un “žēlastības dāvanām” kļūst acīmredzama, arī pārdomājot Svētā Gara darbību. Tā pati “Trīsvienības kautrīgā persona”[2], kura sirdij un lūpām dod spēju teikt “Jēzus ir Kungs” (12:3), apgaismo mūs ar Viņa dāvanām.[3] Gara primārais uzdevums ir nevis pagodināt sevi un savus sasniegumus, bet gan godināt Jēzu (Jņ. 16:14)[4]. Tādējādi, norādot ļaudīm uz Jēzu, piesaistot Viņam to uzmanību, tas pats Svētais Gars piešķir ikvienam indivīdam tās dāvanas, kuras visvairāk noder Kristus miesas vispārējam labumam (12:7-11).[5]

Ikvienam, pat vispazemīgākajam kristietim Svētais Gars ir piešķirts Kristībā (1. Kor. 12:13; sal. Ap. d. 2:17-18), un viņš tiek aicināts ar Gara spēku nest Gara augļus. Šie augļi, kuriem jābūt acīmredzamiem ikviena kristieša dzīvē, ir, piemēram, “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Gal. 5:22-23).

Papildus šīm paša Kristus īpašībām, kuras dažādos kristiešos izpaužas atšķirīgā mērā, atsevišķiem ticīgajiem Dievs ir pēc savas izvēles piešķīris arī ārkārtējas dāvanas. Bībeles teksti netieši norāda, ka ikvienam kristietim varētu piemist vismaz viena no šīm neparastajām dāvanām. Gan Pāvils, gan Pēteris piemin Gara dāvanu “ikvienam” (ἕκαστος) kristietim (1. Kor. 12:7, 11; 1. Pēt. 4:10). Pēteris savā 1. vēstulē raksta – kādu dāvanu (χάρισμα) katrs saņēmis, ar to jākalpo cits citam kā labiem “dažāda veida Dieva žēlastības (χάρις) namturiem”. Pēteris iedala garīgās dāvanas divās kategorijās: runas dāvanas un kalpošanas dāvanas (1. Pēt. 4:10-11).

No otras puses, jāatzīst, ka runas dāvanas pēc savas būtības ir arī kalpošanas dāvanas. Kā raksta viens no komentētājiem: “Visi Gara darbi, gan ikdienišķi un ierasti, gan ārkārtēji un aizraujoši, vienādā mērā ir Gara darbi διακονία (kalpošanā).”[6] Neviena dāvana netiek dota paša indivīda patikai un iedomības vairošanai. Nav tādas dāvanas, kurai nesekotu īpaša atbildība kalpošanā citiem.[7]

Šajā vēstulē viens no Pāvila iecienītākajiem izteicieniem attiecībā uz šo kristīgās kalpošanas darbu ir “celsme”.[8] Garīgo dāvanu nolūks ir dot ikvienam miesas loceklim spēju kalpot, mīlēt un iedrošināt citus, tādējādi dodot “konstruktīvu” un “celsmīgu”[9] ieguldījumu visai kopībai. Tāpat kā Jēzus izvirzīja sev par mērķi savas baznīcas celtniecību (οἰκοδομέω, Mt. 16:18), arī Pāvils par savu uzdevumu uzskatīja baznīcas celsmi un nevis noārdīšanu (οἰκοδομή, 1. Kor. 3:9; 2. Kor. 10:8; 12:19; 13:10), un korintieši tiek aicināti: “Viss lai notiek celšanai” (1. Kor. 14:26).

Pāvils izmanto metaforu par Kristus miesas celšanu vispirms kā aicinājumu uz vienotību un saskaņu baznīcas iekšienē, nepieļaujot šķelšanos, kas draud to saplosīt.[10] Tomēr plašākā nozīmē ar “celšanu” saistītie izteicieni (οἰκοδομή un οἰκοδομέω) attiecas uz to, kādā veidā Dieva vārds ticības ceļā atbalsta un stiprina gan indivīdu, gan visu baznīcu.[11] Tur, kur ir iekšējs veselīgums un harmonija, “kad katra daļa darbojas labi”, kļūst iespējamāka arī ārējā izaugsme (sk. Ef. 4:16). Tādējādi celsmīgu pravietojuma vārdu pareiza lietošana kalpo, ne vien lai stiprinātu ticīgos, bet arī lai piesaistītu Kristum neticīgos (1. Kor. 14:24-25).[12]

INDIVIDUĀLĀS DĀVANAS

Dievs ceļ savu baznīcu ar daudzām un dažādām dāvanām. Saraksti, kurus Pāvils sniedz Vēstulē romiešiem 12., 1. Vēstulē korintiešiem 12. un Vēstules efeziešiem 4. nodaļā, ir “lielākā mērā ilustratīvi nekā visaptveroši”.[13] Dažas no šīm dāvanām vienkārši varētu būt Dieva doti talanti, kurus Gars ir vairojis, lai veicinātu kristīgo kalpošanu.[14] Citām dāvanām ir iespaidīgāks raksturs. Jāievēro arī tas, kā Pāvila uzskaitījumā tiek ietvertas abu veidu spējas (resp., “gudrības runa” un “atziņas runa”, 1. Kor. 12:8) un cilvēki (piem., “apustuļi”, “pravieši”, “mācītāji”, 12:28).[15]

DIVAS ĀRKĀRTĒJA RAKSTURA DĀVANAS: PRAVIETOŠANA UN RUNĀŠANA MĒLĒS

Mazāk iespaidīgas dāvanas[16] (līdz ar dažām ārkārtējām dāvanām, kā dziedināšanu un brīnumu darīšanas spējām) tiek raksturotas komentāros par 12:8-10 un 12:28. Taču ir nepieciešams veltīt īpašu uzmanību mūsdienu strīdiem par ārkārtēja rakstura dāvanu – pravietošanas un runāšanas mēlēs – dabu un nozīmi baznīcā.

PRAVIETOŠANA

Atslēgas pants pareizai izpratnei attiecībā uz to, ko Pāvils sauc par “pravietošanu”, ir 1. Kor. 14:29-30: “Bet pravieši lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. Bet, ja kādam citam, kas tur sēd, nāk atklāsme, tad pirmais lai cieš klusu.” No šī teksta ir skaidrs, ka praviešu vēstījuma pamatā ir atklāsme.[17] Tāpat kā Vecās Derības pravieši pēc būtības bija “gaišreģi”[18], kuriem tika dāvātas vīzijas un atrašanās “Tā Kunga padomē” (סוד, Jer. 23:18), lai saņemtu Tā Kunga vārdu un sniegtu to ļaudīm, arī Jaunās Derības pravieši tika Gara pildīti un tiem pasludināšanai tika dota īpaša atklāsme (Lk. 1:41, 67). Tādējādi būtiskākā Jaunās Derības pravietiskā grāmata ir Jāņa atklāsmes grāmata, kurā Gara pilns gaišreģis[19] saka “pravieša vēstījuma vārdus”.[20] Īpašas atklāsmes tika dotas ne vien Jānim, bet arī citiem apustuļiem, ieskaitot pašu Pāvilu.[21]

Atrodoties “Tā Kunga padomē”, pravieši saņēma dievišķu skatījumu uz pagātni, tagadni un nākotni, kas ļāva tiem aicināt Dieva ļaudis nožēlot pagātnes pārkāpumus, piemērot Dieva vārdu tagadnes apstākļiem un pravietiski runāt par nākotni.[22] Tas, ka viņi bija pravieši, nenozīmē, ka tiem bija kāda tikai cilvēciska spēja pareģot nākotnes notikumus. Tas nozīmē, ka tiem bija uzticēts varenais Dieva vārds, kurš radoši paveic to, ko saka (Jes. 55:10-11). To, ka tas aptver ne vien tagadni, bet arī nākotni, norāda ar pravietošanu saistītajos darbības vārdos Jaunajā Derībā bieži lietotā prepozīcija προ-  (“pirms, iepriekš”).[23]

Raksturīgi ir tas, ka biblisko praviešu sludināšana un gaišredzība bija kristocentriska. Saskaņā ar Jauno Derību Vecās Derības pravieši priekšvēstīja to, kas tiks piepildīts Kristū,[24] bet Jaunās Derības pravieši un pravietes slavināja ar Mesijas piedzimšanu aizsākto Dieva darbu virkni.[25]

Tā kā bibliskais pravietošanas fenomens izriet no tiešas dievišķas atklāsmes, tas nedrīkst tikt pielīdzināts sludināšanai.[26] Atšķirība ir tā, ka pravietošana bija saistīta ar jaunām, Dieva dotām atklāsmēm, bet sludināšana bija Evaņģēlija un citu, jau iepriekš atklātu ticības tēmu pasludināšana un skaidrošana.[27] Tāpēc jāatzīst, ka 1. Kor. 11:4-5 GNB kļūdaini tulko darbības vārdu προφητεύω (“pravietot”) tā, it kā tas nozīmētu parastu pasludinājumu: “Katrs vīrs, kas Dievu lūdz vai publiski pasludina Dieva vēsti [προφητεύω] ar apsegtu galvu, apkauno savu galvu. Bet katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai publiski pasludina Dieva vēsti [προφητεύω], dara kaunu savam vīram.” Šāds tulkojums izraisa lieku neizpratni arī saistībā ar sieviešu ordinācijas jautājumu, jo tas netieši norāda, ka Pāvila laika sievietes parasti mēdza sludināt publiskos dievkalpojumos. Šis teksts netieši norāda, ka publiskos dievkalpojumos sievietes pravietoja un runāja mēlēs, taču šeit netiek teikts, ka viņas kalpoja arī kā sludinātājas.[28]

PRAVIETOŠANAS DĀVANU IZSĪKŠANA AGRĪNAJĀ BAZNĪCĀ

Pāvils vēlējās, lai pravietot spētu ikviens korintietis (1. Kor. 14:5). Taču, beidzoties apustuliskajam laikmetam, mazinājās nepieciešamība pēc šīs baznīcas dibinātājiem raksturīgās dāvanas (Ef. 2:20), un tā pakāpeniski izsīka. Vecās Derības pravieši neveidoja nepārtrauktu institūciju. Dievs radīja praviešus, kur un kad Viņš vēlējās. Dažkārt to bija daudz.[29] Citos Israēla vēstures posmos pravietošana bija ļoti reta parādība.[30]

Tāpēc mums nav jābrīnās, ka arī Jaunās Derības periodā pravietošanas dāvanas pēc Tā Kunga gribas parādījās un izzuda dažādās vietās. Galvenais pravietošanas izsīkšanas iemesls ir tas, ka to aizvietoja rakstītais Dieva vārds. Svētie Raksti ir vēl uzticamāki nekā tieša pieredze. Jēzus apskaidrošanas liecinieks Pēteris uzsver, ka Rakstos “praviešu vārds kļūst jo stiprs” (2. Pēt. 1:19). (Pravietisko Rakstu inspirāciju viņš apraksta 2. Pēt. 1:20-21. Arī 1. Pēt. 1:8-12 viņš raksta par to, kā Gars inspirēja pravietojumus par Kristu, tā ka tie ticīgie, kas Kristu nav redzējuši, tomēr tic un cer uz Viņu.) Pāvila kanoniskās vēstules arī pieder pie pravietiskajiem un apustuliskajiem Rakstiem (2. Pēt. 3:15-16), kas padara nevajadzīgus turpmākos pravietojumus. Paši Raksti brīdina no tiem, kas apgalvo, ka saņēmuši kādas papildus atklāsmes, kuras ir pretrunā ar Rakstiem. (Gal. 1:6-12; 2. Tim. 3:14-4:5; 2. Pēt. 2; 1. Jņ. 4:l-6)

Pēdējā Jaunās Derības kanoniskā grāmata beidzas ar ārkārtīgi asu brīdinājumu tiem, kas kaut ko pieliek vai atņem “no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem” (Atkl. 22:19), un šis brīdinājums plašākā nozīmē attiecas uz visiem Rakstiem kopumā.[31]

Agrīnajā katehētiskajā traktātā Didahē pravieši joprojām tiek augsti godāti (Didahē 13:1-7), taču tur tiek sniegtas arī detalizētas pamācības viltus praviešu atmaskošanai (Didahē 11:8-12). Apustuliskajiem tēviem Ignācijam un Polikarpam piemita pravietošanas dāvanas, tāpat kā dažiem citiem, piemēram, Melito no Sardiem.[32] Tomēr pēcapustuliskajā periodā praviešiem bija ievērojami mazāka loma.[33] Baznīcas uzticību pravietiskajām dāvanām iedragāja ne vien šo dāvanu izdzišana, bet arī pieaugošais viltus praviešu skaits. Visbeidzot, montānistu herēzes (“jaunās pravietošanas”) rašanās otrajā gadsimtā diskreditēja pravietošanu tādā mērā, ka baznīcai tā vairs vispār nebija pieņemama. Eisēbijs raksta, ka Montāns un viņa līdzgaitnieces – pravietes Priska, Maksimilla un citi “bija viltus gara pilni, tā ka tie pļāpāja kā traki, nesakarīgi un mežonīgi”.[34] Kad Maksimillas pravietojumi par kariem un dumpjiem nepiepildījās, šī kustība tika atmaskota kā krāpšana.[35] Montānisms tiek raksturots kā “pēdējais lielākais pravietošanas uzliesmojums baznīcā”.[36]

Precīzāk sakot, montānisms bija pēdējais lielākais ekstātiskās viltus pravietošanas uzliesmojums agrīnajā baznīcā. Visā baznīcas vēstures gaitā līdz pat mūsdienu harismātiskajai kustībai entuziasma iedvesmots pravietiskais gars periodiski ir atradis arvien jaunas izpausmes.[37] Kāds komentētājs raksta: “Vārdi “Dievs man ir teicis..” ir kļuvuši par harismātiskās kustības himnu.”[38] Tā harismāti bieži mēģina pakļaut citus savai gribai, sakot: “Man priekš tevis ir kāda Dieva atklāsme,” vai: “Tas Kungs man lika Tev pateikt..” Šādas pretenzijas uz atklāsmes nepārtrauktību ir pretrunā ar Pāvila brīdinājumu korintiešiem “nepacelties pār to, kas ir rakstīts” (1. Kor. 4:6). To piemērs ir montānisms.[39]

Vēl viena raksturīga viltus pravietošanas pazīme ir paškontroles zaudēšana, un tās rezultāts ir haotiska dievkalpošana. Senā grieķu un hellēņu profētija, kā arī dažas mūsdienu garīgās kustības ar pretenzijām uz kristīgo profētiju izpaužas kā ekstātisks, transam līdzīgs stāvoklis un psihoze. Taču šādas pazīmes ir pretrunā ar Pāvila aprakstīto kristīgās pravietošanas garīgo dāvanu. Apustulis sauc kristiešus pie kārtības, rakstīdams: “Praviešu gari praviešiem klausa. Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs” (14:32-33a).[40]

Runāšana mēlēs

MĒLĒS RUNĀŠANAS DĀVANAS DABA UN FUNKCIJAS

“Viss lai notiek celšanai” (1. Kor. 14:26). Pamatojoties uz šādu būtiskāko kritēriju, Pāvils uzskata pravietošanas dāvanu par daudz noderīgāku baznīcai nekā mēlēs runāšana: “Jo tas, kas pravieto, ir lielāks nekā mēlēs runātājs” (14:5). Daudzi korintieši pārspīlēja mēlēs runāšanas nozīmi, turpretī Pāvils liek to pašās dāvanu uzskaitījuma beigās (12:8-10, 28-30).

Taču tas nenozīmē, ka Pāvils vispār noraidīja runāšanu mēlēs vai uzskatīja, ka tai baznīcā nav vietas. Viņš pieļāva, ka dievkalpojumā runā viens vai divi mēlēs runātāji, – ja tiek gādāts par teiktā skaidrošanu. Viņš pat uzstāja, ka mēlēs runāšanu nedrīkst aizliegt (14:27, 39), un pieļāva (pat aicināja), ka mēlēs runātāji privāti vingrina savas dāvanas, lūdzot un dziedot Garā / garā “tik sev un Dievam” (14:28).[41] Rakstot: “Kas runā mēlēs, tas ceļ pats sevi; bet, kas pravieto, tas ceļ draudzi” (14:4), Pāvils nenonicina mēlēs runāšanu, it kā šāda privāta celsme būtu egoistiska un kļūdaina.[4]

MĒLĒS RUNĀŠANAS DABA UN FUNKCIJAS APUSTUĻU DARBOS

Vasarsvētku dienā izlietais Gars ļāva mācekļiem “runāt citās mēlēs” (Ap. d. 2:4). Tādējādi Vasarsvētku brīnums nebija “tikai dzirdēšanas brīnums”, bet gan “filoloģisks brīnums”[43], kura dēļ “partieši, mēdieši, ēlāmieši” un citi savās “pašu valodās” dzirdēja “Dieva lielos darbus paužam” (Ap. d. 2:8-11). Toreiz Gars dāvāja spēju pasludināt Evaņģēliju cilvēkiem zināmās valodās. Iespējams, ka pašam runātājam šī valoda nebija zināma un viņš pats pat nesaprata sacīto, taču klausītāji – šīs valodas pratēji pazina šo valodu un saprata, kas tika stāstīts.

Šai dāvanai bija divkārša nozīme. No vienas puses, tā bija pierādījums, ka krustā sistā un augšāmceltā Kristus Evaņģēlijs bija adresēts “visām tautām.. ciltīm, tautībām un valodām” (Atkl. 7:9). “Ienaida barjera”, kas šķīra jūdus un nejūdus, tika noārdīta (Ef. 2:14), un nejūdi bija kļuvuši “par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem” (Ef. 3:6). Augustīns rakstīja:

“Senākajos laikos “visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs”, kuras nebija mācījušies, “kā Gars tiem deva izrunāt” [Ap. d. 2:4]. Tās bija tam laikam piemērotas zīmes. Tas bija piedienīgi, ka Svētais Gars tika dāvāts visās mēlēs, lai parādītu, ka Dieva Evaņģēlijs visās valodās aptvers visu pasauli.”[44]

Taču mēlēs runāšanas dāvana nenozīmēja vienīgi to, ka kopš Vasarsvētkiem un turpmākajos laikos Evaņģēlijs tiks pasludināts visām tautām. Šai dāvanai bija arī negatīvs nolūks: tā nozīmēja Dieva tiesu pār neticīgajiem (1. Kor. 14:22-23). Lai arī “pestīšana nāk no jūdiem” (Jņ. 4:22), taču Vasarsvētku brīnums parādīja, ka Dieva valstība tiek jūdiem atņemta un atdota tautai, “kas nes viņas augļus” (Mt. 21:43). Tie, kas Vasarsvētku rītā smējās, ka “[mācekļi] salda vīna pilni” (Ap. d. 2:13), paši izsauca šo tiesu pār sevi.

Cilvēku valodu daudzveidības pamatā bija Dieva tiesa pār cilvēces grēkiem. Iesākoties Bābeles torņa celtniecībai, visa cilvēce runāja vienā valodā. Lai aizkavētu ļaužu augstprātības izraisītās ambīcijas, Dievs sajauca ļaužu valodu, izveidojot milzīgu valodu dažādību un padarot universālu komunikāciju neiespējamu (1. Moz. 11:1-9). Evaņģēlijs atkal apvieno cilvēci, izņemot tos, kas pestīšanu noraida.[45]

Mēlēs runāšanas daba un funkcijas 1. Vēstulē korintiešiem

KORINTIEŠU DĀVANA KĀ EKSTĀTISKA RUNA

Kopš 20. gs. 70. gadiem Jaunās Derības zinātnieku pulkā dominē uzskats, ka mēlēs runāšanas dāvana, ar kuru bija apveltīti korintieši, atšķīrās no Apustuļu darbos aprakstītās dāvanas. Divdesmit piecus gadus pēc Vasarsvētkiem Gara dāvana baznīcai (vismaz Korintā) vairs nebija Gara izlieta spēja runāt svešvalodās. Saskaņā ar šo uzskatu tā bija spēja runāt ekstāzē.[46] Šādas teorijas nostiprināšanās sakrita ar harismātiskās kustības popularitātes augšanu. Nozīmīgākais teksts, kurš tiek citēts, apliecinot šī uzskata pareizību, ir 1. Kor. 14:2: “Jo, kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens to nesaprot, viņš garā runā noslēpumus.”[47] Šķiet, ka šeit Pāvils apraksta izpausmes, kas atšķirīgas no Vasarsvētku notikuma, kad dažādu Vidusjūras tautu pārstāvji dzirdēja mēlēs runātājus bez tulka starpniecības pasludinām Evaņģēliju klausītāju dzimtajā valodā.

KORINTIEŠU DĀVANA KĀ RUNĀŠANA SVEŠVALODĀS

Divi nozīmīgākie iebildumi pret ekstātiskās runāšanas teoriju ir šādi. Pirmkārt, attiecībā uz korintiešu dāvanu Pāvils izmanto tos pašus jēdzienus, kādus Lūka lieto Apustuļu darbu 2. nodaļā. Apustuļu darbu grāmatā un 1. Vēstulē korintiešiem tiek lietots jēdziens γλῶσσα, “mēle, valoda” – grieķu valodā vispārpieņemts vārds, attiecināms uz dabisku, cilvēku lietotu valodu (BAGD, 2). Tāda ir tā nozīme, piemēram, Ap. d. 2:4, 11. Darbības vārds διερμηνεύω, kurš 1. Kor. 12:30; 14:5, 13, 27 bieži tiek interpretēts kā “tulkot”, Ap. d. 9:36 nozīmē vienkāršu tulkošanu no vienas valodas otrā (aramiešu vārds “Tabita” tulkojumā ir “Stirna”, Ap. d. 9:36). 1. Kor. 14:28 vārds διερμηνευτής var nozīmēt gan “tulks”, gan “interpretētājs, skaidrotājs”. Arī 1. Kor. 12:10; 14:26 Pāvila lietotais vārds ερμηνεία var nozīmēt gan “interpretācija”, gan “tulkošana”. Šim vārdam var būt divējāda nozīme; piemēram, darbības vārds ἑρμηνεύω Jņ. 1:42 un Ebr. 7:2 nozīmē “tulkot” (aramiešu “Kēfa” grieķu valodā tulkojams kā “Pēteris” [Jņ. 1:42], un ebreju valodas vārds “Melhisedeks” grieķu valodā tulkojams kā “miera ķēniņš” [Ebr. 7:2]).[48] Īpaši sal. Ap. d. 2:4, “sāka runāt citās mēlēs”, λαλεῖν ἑτέραις γλώσσαις, un 1. Kor. 14:21, “svešās mēlēs.. Es runāšu uz šo tautu”, ἐν ἑτερογλώσσοις…. λαλήσω.

Otrkārt, teksts, kuru Pāvils citē no Jesajas grāmatas, raksturojot korintiešu dāvanas dabu un nolūku (Jes. 28:11, citēts 1. Kor. 14:21), var tikt interpretēts tikai kā atsauce uz svešvalodām, īpaši uz asīriešu valodu. Engelbrehts (Engelbrecht) raksta: “Pāvila citāts no Jesajas 28:11 ir atgādinājums par tradicionālo izpratni, ka sveša valoda ir Dieva soda pazīme.”[49] Engelbrehts norāda, ka, lietojot γλῶσσα nevis attiecībā uz svešvalodām, bet kaut ko citu, Pāvils ļoti lielā mērā novirzītos no Vecās Derības un citu semītu literatūras avotu iedibinātās tradicionālās izpratnes par šo vārdu.[50] Izņemot montānistu Tertulliānu, visi pārējie baznīctēvi izprata Jaunajā Derībā minēto mēlēs runāšanas dāvanu saistībā ar Ap. d. 2. nodaļu kā ξενολαλια jeb runāšanu svešvalodās.[51] Šāda interpretācija bija raksturīga arī reformācijas laikam.[52]

PĀRDABISKA APDĀVINĀTĪBA SVEŠVALODU PRASMĒ

Iepriekšminētajai korintiešu mēlēs runāšanas dāvanas kā svešvalodu mākas analīzei ir nepieciešams papildus skaidrojums. Lasītājam nav šaubu, ka Pāvils neraksta par dabisku valodu apguves prasmi kā mācību un savstarpēju cilvēcisku kontaktu rezultātu. Mēlēs runāšana Korintā ir pārdabiska, Dieva Gara dota dāvana Evaņģēlija pasludināšanai (1. Kor. 12:4-11). Tāpat kā Vasarsvētkos šī dāvana bija pārsteidzoša un neizskaidrojama (Ap. d. 2:12), arī Pāvilam un citiem korintiešiem dotā prasme nebija saistāma ar parastiem valodas mācīšanās procesiem. Pretēji bilingvālam vai multilingvālam cilvēkam, kura prāts intensīvi darbojas, “pārslēdzoties” no vienas valodas uz citu, korintieši kaut kādā ziņā tika “aizrauti ārpus sevis”, nonākot ekstāzē (tomēr ne nekontrolējamā, iracionālā vai emocionālā neprāta stāvoklī), lūdzot Garā, kamēr viņu prāts (ar tā dabiskajiem ierobežojumiem) tika uz laiku “atslēgts” (1. Kor. 14:13-19). Šādā aspektā mēlēs runāšana līdzinājās pravietošanas dāvanai, kurā kristiešiem tika dāvāta īpaša Dieva atklāsme, kas pārsniedza parastas sludināšanas un mācības ierobežojumus. Tādējādi Dieva žēlastība dāvāja mēlēs runātājiem pārdabisku spēju atklāt daudzās valodās runājošajiem Korintas iedzīvotājiem to, ka Evaņģēlijs ir adresēts visām tautām un visām “mēlēm”. Saskaņā ar biblisko kārtību mēlēs runāšana kalpoja arī par negatīvu zīmi kā atgādinājumu par dievišķo sodu pār tiem, kuru reakcija būtībā bija: “[Vai] esat prātu zaudējuši?” (14:23).

GLOSOLĀLIJAS PRAKSE MŪSDIENĀS

Ja šāds mēlēs runāšanas kā pārdabiskas cilvēku valodu prasmes skaidrojums tiešām ir pareizi pamatots Rakstos, tad jāsecina, ka mūsdienu mēlēs runāšanas fenomens (lai arī kādas būtu tā izpausmes) nav Jaunās Derības dāvana. Jaunās Derības dāvana acīmredzami izpaudās Apustuļu darbos aprakstītajā agrīnajā baznīcā, un tā tiek pieminēta arī 1. Vēstulē korintiešiem, taču vairāk nevienā citā Jaunās Derības vietā. Tas varētu nozīmēt šīs dāvanas izsīkšanu jau Jaunās Derības laikmetā.[53]

GARĪGĀS DĀVANAS MŪSDIENĀS

Jaunajā Derībā netiek sniegts viens visaptverošs un noteicošs visu Gara dāvanu uzskaitījums.[54] Pāvils nosauc septiņas dāvanas Rom. 12:6-8, deviņas – 1. Kor. 12:8-10, deviņas – 1. Kor. 12:28-30 un četras – Ef. 4:11, bet Pēteris apkopo visas dāvanas divās sadaļās – runā un kalpošanā (1. Pēt. 4:11). Tas, ka katrā sarakstā minētas ļoti dažādas dāvanas, norāda, ka šie saraksti ir drīzāk ad hoc [burt. “pie šā, šim gadījumam”] nekā izsmeļoši un ilustrē Gara izpausmju dažādību Jaunās Derības laikā.[55]

Vismaz viena no divos Pāvila sarakstos minētajām dāvanām (1. Kor. 12:28-29; Ef. 4:11) mūsdienās vairs nav ne pieejama, ne nepieciešama: tā ir apustuļu dāvana. Apustuļu kā baznīcas dibinātāju darbs ir paveikts; viņu kalpošana bija unikāla un neatkārtojama (sal. Ef. 2:20; Atkl. 21:14). Tas pats attiecas arī uz dažām ārkārtējām dāvanām, kā pravietošanu un mēlēs runāšanu. Ja pravietošana, tāpat kā apustuļu dāvana, bija paredzēta baznīcas dibināšanas laikam (Ef. 2:20; 3:5), lai to iedrošinātu un dotu tai virzību, tad šī vajadzība jau ir apmierināta un baznīcai šī harismātiskā dāvana vairs nav nepieciešama. Viss, kas nepieciešams tās labklājībai un pamācībai, ir atrodams pravietiskajos un apustuliskajos Rakstos. Evaņģēlijs un Dieva mācība tiek pasludināti un mācīti pēc Rakstiem. Ja Vasarsvētku dienā atskanējušās mēles nozīmēja, ka Evaņģēlijs ir domāts visām tautām un valodām un ka tie, kas izsmēja Kristus Garu (1. Pēt. 1:11), tiks tiesāti, tad šī tēze ir jau pierādīta. Kristīgā baznīca jau sen ir atzinusi, ka tās misija ir universāla.[56] Arī citu apustuliskā laikmeta zīmju un brīnumu (resp., dziedināšanu un brīnumainu spēju[57]) nolūks varēja būt vienkārši apustuliskās vēsts apliecinājums (sal. 2. Kor. 12:12: “Apustuļa zīmes jūsu vidū ir izpaudušās visā izturībā ar zīmēm, brīnumiem un vareniem darbiem”).

Lai gan nebūtu pareizi ieslīgt dogmatismā tādā jomā, par kuru Raksti klusē, lai “neapslāpētu Garu” (1. Tes. 5:19), taču tādā pašā mērā nebūtu arī pareizi apgalvot, ka Raksti apsola ārkārtējas garīgās dāvanas visās vietās un visos baznīcas vēstures periodos.[58]

“Brīvāk skaidrojot šo jautājumu, tiek pieļauta iespēja, ka Gars varētu vēlākā laikā papildināt šo sarakstu ar jaunām dāvanām, baznīcā rodoties jaunām, iepriekš nezināmām vajadzībām. Tādā gadījumā būtu piedienīgi to atzīt un pateikties Dievam par dāvanām, kuras ļauj cilvēkiem darboties kā dzejniekiem, komponistiem, arhitektiem, rakstniekiem, žurnālistiem un tā tālāk. Gara dāvanas var skaitliski pieaugt vai sarukt saskaņā ar Gara gribu un baznīcas vajadzībām.”[59]

Pāvila rūpēm par to, lai dievkalpojumā izmantotā valoda būtu saprotama klausītājiem, nav laika noilguma. Tāpat kā Luters, pamatojoties uz 1. Vēstules korintiešiem 14. nodaļā teikto, uzstāja, ka ikvienam publiskam Rakstu lasījumam latīņu valodā (sešpadsmitā gadsimta prakse, ko viņš salīdzināja ar runāšanu mēlēs) ir jāseko sprediķim, kurā šis teksts tiek skaidrots vāciski[60], arī mūsdienu baznīcai vajadzētu sekot, lai sludināšanā, mācībā, liturģijā un himnoloģijā izmantotā valoda dotu labumu un būtu par celsmi visai draudzei. Tas nenozīmē, ka vajadzētu izvairīties no bibliskas un eklēsiskas terminoloģijas, taču Pāvila aicinājums pēc saprotamības ir arī prasība pēc rūpīgas katehēzes, lai baznīcas vēsturiskās teoloģijas bibliskās bagātības ikvienā paaudzē kļūtu par Dieva ļaudīm saprotamu valodu.

GARS UN VIŅA DĀVANAS TIEK PIEŠĶIRTAS KRISTĪBĀ (1. KOR. 12:13)

Kristiešiem, kurus satrauc pentakostāļu uzstājīgā prasība pēc otras garīgas pieredzes pēc atgriešanās un Kristības, ir nepieciešams apliecinājums, ka Kristībā tie ir visu jau saņēmuši. Viņu Kristība ar ūdeni un Dieva vārdu (trīsvienīgais vārds Mt. 28:19) bija viņu Kristība Garā. Šī Kristība notiek tad, kad “mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu.. un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu” (1. Kor. 12:13). Šī Kristība izlēja Svēto Garu visā Tā pilnībā līdz ar visām Tā dāvanām. Tieši tāpēc Pāvils teica kristītajiem korintiešiem (1:12-17): “Ar Viņu [Kristu] jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā.. tādēļ jums netrūkst nevienas dāvanas” (χάρισμα,, 1:5-7). Tajā dienā Gars maigi nolaidās pār kristītajiem, tāpat kā pār Jēzu pie Jordānas upes, un Tēva teiktais: “Šis ir mans mīļais Dēls, uz ko man labs prāts” (Mt. 3:16-17), kļuva par personīgu apliecinājumu ikvienam Dieva dēlam un meitai (Gal. 3:26-28). Grāmatas “Svētais Gars – kautrīgā Trīsvienības persona” (“The Holy Spirit: Shy Member of the Trinity”) autors raksta:

“Visnozīmīgākajā jautājumā par Gara klātbūtni kristietim, kas vēlas to izprast, nav jādara nekas. Tam nav jādomā, kādi soļi būs jāsper nākotnē, bet gan vienkārši ticībā jāraugās pagātnē uz dāvanām, kas jau sniegtas necilajā Kristības brīdī. Lai pārvarētu ļauno, mums jau ir viss, kas nepieciešams. .. Jo Svētais Gars mūsos ir likts Kristībā, un ticība – vienkārša ticība Kristum, ticība, kas nopūšas un saka lūgšanu, – atkal un atkal saņem mūsos mītošā Svētā Gara spēku. (Cik bieži kristietis lūdz, tikpat bieži viņš tiek pildīts ar Svēto Garu.) Evaņģēlija sludināšana un uzticama sakramentu pārvaldīšana vienmēr no jauna iedrošina šo ticību.

Ikviena kristīta cilvēka krūtīs maigi plīvo Gara liesma, un, kad mēs ticam Jēzum Kristum, Gars klusā spēkā darbojas mūsu dzīvēs, darot mūs līdzīgus Kristum un sūtot mūs pasaulē klusai kalpošanai. Tā nav nekāda nieka dāvana, ka Dieva ļaudīm ir dota Dieva klātbūtne paša Dieva Gara personā. Ikvienā kristietī dzīvo divi gari: viņa paša gars un dzīvā Dieva Gars. Tas nozīmē, ka mums ir viss nepieciešamais auglīgai kristīgai dzīvei, kurā mēs uzticīgi spētu veikt ikvienam no mums uzticēto Dieva uzdevumu.”[61]


[1] – E. Käsemann, “Ministry and Community in the New Testament”, “Essays on New Testament Themes”, tulk. angļu valodā W. J. Montague (London: SCM, 1964), 64.–65. lpp. Citējot Kasemann, Gillespie raksta:

“Autors uzsver, ka šī spēka ietekmē darbi principiāli nav nošķirami no to avota. Tāpēc χάρισματα [“žēlastības dāvanas”] nevar tikt nošķirtas no πνεῦμα [“Gara”], kurš liek tām darboties. χάρισμα [“žēlastības dāvanas”] saskaņā ar Käsemann ir Gara akts, kurā “kļūst redzams žēlastības spēks”” (T. Gillespie, “The First Theologians”, 103. lpp., citējot E. Kasemann, “Ministry and Community in the New Testament”, 66. lpp.).

[2] – Sk. darbu F. D. Bruner un W. Hordem, “The Holy Spirit: Shy Member of the Trinity”. Bruner skaidro:

“Ar to netiek domāta baiļu pilna kautrība (sal. 2. Tim. 1:7), bet gan godbijīga kautrība, kautrība, kas rodas, pilnīgi pievēršot savu uzmanību kādai citai personai. Tā nav egoistiska kautrība, kuru mēs bieži piedzīvojam, bet gan pilnīga pievēršanās kādam citam” (14. lpp.).

[3] – Sk. Lutera Mazo katehismu:

“Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju mani aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis..”

[4] – Gillespie par to raksta ļoti tēlaini:

“Varētu teikt, ka Gars ir piesaistīts Jēzum, krustā sistajam, augšāmceltajam un paaugstinātajam Kungam” (“The First Theologians”, 88. lpp.).

[5] – Protams, kā skaidrots komentāros par 12:4-6, Gara dāvanas ir visas Svētās Trīsvienības dāvanas.

[6] – T. Gillespie, “The First Theologians”, 101. lpp.

[7] – Sal. E. Käsemann, “Ministry and Community in the New Testament”, 65. lpp.:

“Tā 1. Kor. 12:4 u. trpm. διακονία ["kalpošana"] ir vienlīdzīga vārdam χάρισματα [“žēlastības dāvanas”]. .. Pāvilam tas, ka cilvēkam ir kāda χάρισμα [“žēlastības dāvana”], nozīmē dalību dzīvībā, žēlastībā, Garā, jo harisma ir tā konkrētā daļa, kas indivīdam pieder Kristus valdīšanā un godībā; un šī konkrētā daļa, kas indivīdam pieder Kungā, izpaužas kā konkrēta kalpošana un konkrēts aicinājums. Jo nav tādas dievišķas dāvanas, kurai līdzi nenāktu arī uzdevums [denn es gibt kerne gottliche Gabe, die nicht Aufgabe wäre], nav tādas žēlastības, kas neliktu rīkoties. Kalpošana nav tikai žēlastības sekas, bet gan tās ārējā izpausme un realizācija.”

[8] – Sk. οἰκοδομέω un οἰκοδομή 8:1, 10; 10:23; 14:3, 4, 5, 12, 17, 26.

[9] – Vārdu οἰκοδομέω “celt”,un οἰκοδομή “celsme”, nozīmi labi ataino tādi izteicieni kā “darboties konstruktīvi” un “konstruktīva darbība”.

[10] – Kustībai “Church Growth Movement” (“Baznīcas izaugsme”), gluži otrādi, piemīt tendence vienpusīgi uzsvērt garīgo dāvanu nozīmi misijas darba un evaņģelizācijas jomā – baznīcas ārējo pieaugšanu, nevis tās iekšējo briedumu un vienotību. Sk. šo uzskatu kritiku izdevumā “Spiritual Gifts, a report of the Commission on Theology and Church Relations (CTCR) of The Lutheran Church–Missouri Synod”, 5.–21. lpp. Lai gan šajā pārskatā netiek tieši nosodīta “Church Growth Movement” nosliece uz “garīgo dāvanu inventarizāciju” (62. lpp.), tajā tiek brīdināts, ka šāda “inventarizācija” var “veidot radikāli atšķirīgu Svētā Gara jēdzienu – tādu, kurā Gars tiek atainots kā baznīcas organizētājs, nevis kā Tas, kas rada baznīcu ar vārda un sakramenta dāvanām. .. Šādu sarakstu veidošana rada iespēju, ka uzmanība tiek novirzīta no žēlastības līdzekļiem uz konkrētām cilvēku dāvanām vai spējām, uzskatot tās par baznīcas izaugsmes atslēgu. Dāvanas tiek uzskatītas par līdzekli ļaužu organizēšanai baznīcas izaugsmes labā. Uzsvars ne vien tiek likts uz dāvanām un laju organizēšanu draudzes izaugsmei, bet arī par kalpošanas amata (tajos gadījumos, kad tas vispār tiek pieminēts) nozīmīgākajām sastāvdaļām var kļūt laju sagatavošana (respektīvi, mobilizēšana, organizēšana, administrēšana), nevis atbildība par Evaņģēlija pasludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu. Būtībā dāvanu krājumu pārskatīšanas gadījumā no mācītāja vispār netiek prasīta ne Evaņģēlija pasludināšana, ne sakramentu pārvaldīšana” (64.–65. lpp.).

[11] – Sal. O. Michel, “οἰκοδομέω”, TDNT 5:141:

“Ar pravietisko vārdu kopiena tiek celta tās ticības dzīvē, respektīvi, tā tiek iekšēji atbalstīta un stiprināta. .. Tātad οἰκοδομή [“celsme”] attiecas gan uz kopienas, gan uz indivīda garīgo attīstību Kristū.”

[12] – Tā O. Michel, “οἰκοδομέω”, TDNT 5:141:

“Tā tiek piesaistīts arī ιδιωτης [“svešinieks, nemācītais”; sk. tekstuālās piezīmes par 14:16] vai απιστος [“neticīgais”, 14:22-24], kuri piedalījušies draudzes sapulcēs.”

Sal. M. Barth komentārus par Ef. 4:16: (“Visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā”):

“Uz Dieva veidota pamata tā [baznīca] liek akmeni pie akmens vai akmeni uz akmens, sapulcējot, satuvinot un savienojot kopā daudzus ļaudis. Tā sapulcē, sagatavo un atbalsta ļaudis, kuri bijuši tālu projām, bet starp kuriem mājos Dievs. .. Tai [baznīcai] vārti būs vaļā gan dienu, gan nakti visiem, kuri vien vēlēsies ieiet (sal. Atkl. 21:25; 22:14)” (“Ephesians 4-6”, 450.–451. lpp.).

[13] – “Fourteenth Hayama Missionary Seminar: The Contemporary Work of the Holy Spirit”, red. Carl C. Beck (Tokyo, 1973), 9. lpp., citēts CTCR apskatā “Spiritual Gifts”, 24. lpp.

[14] – Sal. CTCR apskatu “Spiritual Gifts”, 43. lpp. Piemēram, daudziem neticīgajiem piemīt dabas dots mūziķa talants. To varētu saukt par “radītu dāvanu”. Tādas dabiskas, radītas dāvanas nedrīkst sajaukt ar garīgajām dāvanām, kas tiek dotas vienīgi tiem, kuriem ir Gars. Mūziķa talants kļūst par garīgu dāvanu tad, kad mūziķis kļūst par kristieti un Gars to vada kalpot ar šo dāvanu baznīcā, mūzikas jomā.

[15] – CTCR apskats “Spiritual Gifts”, 44. lpp. “Gara augļi” (mīlestība, prieks, miers utt., Gal. 5:22-23) arī var tikt uzskaitīti līdzās citām dāvanām un tos nedrīkst pārāk krasi atdalīt no tām. Taču šādus augļus vajadzētu nest ikvienam kristietim, bet citu dāvanu lielā dažādība ir sadalīta starp indivīdiem.

[16] – K. Marquart sauc tās par “parastajiem” un “dzirkstošajiem” vīniem (“The Church and Her Fellowship, Ministry, and Governance” [Waverly, LA: International Foundation for Lutheran Confessional Research, 1990], 131. lpp.).

[17] – Sal. G. Friedrich, “προφήτης κτλ” TDNT 6:853-54:

“Visu pravietojumu pamatā ir atklāsme, 1. Kor. 14:30. .. Pravieši uzrunā draudzi, pamatojoties uz atklāsmēm.”

[18] – Sk., piemēram, חזה, “redzēt”, Jes. 1:1; 2:1, kur Jesaja “redzēja” Dieva vārdu; Ec. 13:9, 16; Am. 1:1; Mih. 1:1 un skaidrojumu 1. Sam. 9:9, ka, lai gan sarakstīšanas laikā parasti lietotais vārds bija “pravietis” (נביא), iepriekš parastais apzīmējums bija “gaišreģis, redzētājs” (מְנַחֵשׁ).

[19] – Atkl. 1:2 Jānis uzsver, ka viņš “apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību, visu, ko viņš redzējis”. Dieva vārds un Jēzus Kristus liecība tika viņam dāvāti vizuālā veidā.

[20] – Atkl. 1:3; 22:7, 10, 18; sal. 22:19. Jāņa atklāsme ir vienīgā Jaunās Derības grāmata, kas tiek saukta par “pravietojumu”.

[21] – 1. Kor. 15:51-57; Gal. 2:2; 1. Tes. 4:15-18. Pāvila pieredze, kas tiek aprakstīta 2. Kor. 12:2-4, atgādina Jāņa atklāsmes grāmatā atainoto Jāņa redzēto un dzirdēto pieredzi (īpaši Atkl. 10:4) un pravieša Mihas aprakstu 1. Ķēn. 22:17-23.

[22] – Viens no tēlainākajiem piemēriem ir pravietis Miha, kurš skatās un klausās, kamēr Dievs notur savu debesu padomi un pārrunā ar eņģeļiem sava dievišķā plāna norisi (1. Ķēn. 22:17-23).

[23] – Ap. d. 1:16; 2:31; 3:18; 7:52; Rom. 1:2; 9:29; 1. Pēt. 1:11; 2. Pēt. 3:2. Sal. G. Friedrich, “προφήτης κτλ” TDNT 6:833:

“Šeit προ- nenozīmē “kaut ko paziņot publiski, atklāti”; ..tam ir nepārprotami temporāla nozīme – “pasludināt vai pastāstīt iepriekš”.”

[24] – Sal. G. Friedrich, “προφήτης κτλ” TDNT 6:832:

“Jaunajā Derībā Vecās Derības pravieši ir vīri, kuri iepriekš pasludināja to, kas vēlāk piepildījās Kristū.”

Īpaši sk. Mateja evaņģēlijā atkārtoto formulējumu:

“Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis caur pravieša muti..” (Mt. 1:22; līdzīgi arī Mt. 2:5, 15, 17, 23; 4:14; 8:17; 12:17; 13:35; 21:4; 26:56; 27:9; sal. paša Jēzus vārdus Mt. 5:17; 26:54).

[25] – Lūkas evaņģēlija Jēzus bērnības vēstījumā sk. Lk. 1:42, 46-55, 68-79; 2:29-32.

[26] – Baznīcas vēstures gaitā vārds “pravietis” dažkārt plašākā nozīmē tika attiecināts uz ievērojamiem sludinātājiem un skolotājiem. Piemēram, Luters sauca sevi par “vāciešu pravieti” (LW 47:29). Viņš rakstīja arī par baznīcas vajadzību ne vien pēc vienkāršiem sludinātājiem, bet arī pēc “praviešiem”, respektīvi, ļaudīm, kuri, labi pārzinādami senebreju un grieķu valodu, varēja “ierakties Rakstos, skaidrot tos un izvērst diskusijas” (“To the Councilmen of All Cities in Germany That They Establish and Maintain Christian Schools”, LW 45:363). Lenski izmanto 1. Kor. 14:3 kā pierādījumu tam, ka “bibliskā pravietošanas dāvana nav saistīta tikai ar īpašām, tiešām Dieva atklāsmēm izredzētiem pārstāvjiem (šaurākā nozīmē – pravietojumu kā atklāsmi), bet tā ir daudz plašāka un ietver visus iespējamos mums atklātās dievišķās patiesības pielietojumus. Tādējādi visi patiesi Evaņģēlija sludinātāji un skolotāji ir pravieši vispārējā jeb plašākā nozīmē, jo tie garīgi ceļ, brīdina un mierina savus klausītājus. Visi patiesi kristieši, kuri spēj privāti, līdzīgā veidā nest Evaņģēlija patiesību, arī izmanto pravietošanas dāvanu” (“St. Paul’s First and Second Epistle to the Corinthians”, 579. lpp.). Lenski norāda mūsdienu baznīcai ļoti zīmīgu atšķirību starp šaurāku un plašāku pravietošanas izpratni. Taču jāuzsver, ka Pāvils saskaņā ar pārējo Rakstu daļu runā par pravietošanu tikai šaurākajā nozīmē kā par īpašu atklāsmi. Dabiski, ka pravietošana tādā izpratnē arī kalpo par celsmi, brīdinājumu un mierinājumu.

[27] – Plašāk sk. komentārus par 14:6-12.

[28] – Plašāk sk. ekskursu “Sieviešu ordinācija”.

[29] – 2. Ķēniņu grāmatā teikts, ka “praviešu dēlu” [latv. tekstā “praviešu mācekļu”] grupas aktīvi darbojās Bētelē un Jērikā. 2. Ķēn. 2:7 tiek pieminēti piecdesmit “praviešu dēli”. Praviešu dēli Bētelē un Jērikā iepriekš zināja, ka Dievs paņems projām Eliju, un tātad tiem acīmredzot piemita pravietošanas dāvana (2. Ķēn. 2:3, 5).

[30] – Vēsturnieks skaidro, ka Ēlis sākumā nesaprata, ka Dievs uzrunā Samuēlu, tāpēc ka pravietošana (tas, ka Dievs tieši uzrunā kādu cilvēku) bija gandrīz izzudusi: “Tā Kunga atklāsme bija retums [יקר] tanī laikā; un parādību bija maz” (1. Sam. 3:1).

[31] – Sk. L. Brighton, “Revelation” (St. Louis: Concordia, 1999), 656.–657. lpp.

[32] – G. Friedrich, “προφήτης κτλ” TDNT 6:860.

[33] – G. Friedrich, “προφήτης κτλ” TDNT 6:859-860.

[34] – Eusebius, “The History of the Church from Christ to Constantine”, angļu val. tulkojis G. A. Williamson (Baltimore: Penguin, 1965), 219. lpp.

[35] – Eusebius, “The History of the Church from Christ to Constantine”, 220.–221. lpp.

[36] – G. Friedrich, “προφήτης κτλ” TDNT 6:861.

[37] – Sal. F. D. Bruner, “A Theology of the Holy Spirit”, 35. lpp.:

“Šķiet, ka pentakostālās kustības ciltskoks aizsākas ar aizrautīgajiem korintiešiem (1. Kor. 12-14) .. turpinās ar dažāda veida gnostiķiem, montānistiem, viduslaiku un pirmsreformācijas spirituālistiem, tā sauktajām radikālajām, kreisā spārna jeb anabaptistu kustībām, reformācijas perioda Schwärmer, pēcreformācijas kvēkeriem. Iegūstot jauna veida izcelsmi no septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta piētistiem, veslijiešiem un revaivalistiem (revivalist), tā turpinās deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē ar Edvardu Irvingu Anglijā un Čārlzu Finneju Amerikā, deviņpadsmitā gadsimta beigās izpaužoties kā augstākās dzīves un svētuma meklējumu kustības, no kurām dzimst divdesmitā gadsimta bērns, pentakostālā kustība.”

[38] – J. MacArthur, “Charismatic Chaos”, 54. lpp.

[39] – Bruner uzskata montānismu par “vispārliecinošāko un senāko pneimatiskās kustības simbolu” un mūsdienu pentakostālās un harismātiskās kustības priekšteci (“A Theology of the Holy Spirit”, 36. lpp.). Viņš raksta:

“Montānisms interesē mūs kā paraugs praktiski visam, ko ietver pentakostālisms” (37. lpp.).

Sal. Luters, “Šmalkaldes artikuli”:

“Entuziasms pieķeras Ādamam un viņa pēctečiem no pasaules pirmsākuma līdz tās galam. .. Attiecīgi, mums ir nemitīgi jāapzinās, ka Dievs ar mums neuztur kontaktu citādi kā vien caur savu rakstīto vārdu un sakramentu. Viss, kas tiek piedēvēts Garam ārpus Dieva vārda un sakramenta, ir no velna” (SA III VIII 9–10).

[40] – Plašāk sk. komentārus par 14:32-33a.

[41] – Par attaisnojumu privātai lūgšanai mēlēs harismāti dažkārt izmanto Rom. 8:26: “Mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” Taču šeit jābrīdina, ka, lai arī kā tiek vērtēta mēlēs runāšanas dāvana mūsdienās, tomēr ir jāatzīst Rakstos teiktais, ka šāda dāvana nepiemīt visiem kristiešiem (1. Kor. 12:30). Rom. 8:26, gluži otrādi, ir visiem kristiešiem adresēti iedrošinājuma vārdi, kas apliecina, ka, ja arī mēs esam pārāk noguruši, slimi vai uztraukušies, lai lūgtu, tomēr Svētais Gars nekad nepārstāj aizlūgt par mums.

[42] – O. Michel uzskata:

“Tātad nav labi, ja cilvēks, kurš runā mēlēs, ceļ sevi pašu” (“οἰκοδομέω”, TDNT 5:141).

Sk. līdzīgu spriedumu J. Stott, “Baptism and Fullness”, 115. lpp.:

“Skaidrs, ka Pāvila tekstam ir jābūt zināmā mērā ironiskam, jo šī frāze ir gandrīz pretrunīga. Sevis paša celšana Jaunajā Derībā nav iedomājama.”

Sk. arī G. F. Rendal, “I Speak in Tongues More Than You All”, 89.–92. lpp. Lai cik pievilcīga būtu tāda teorija, ņemot vērā Pāvila rūpes par visas draudzes celšanu, taču tā šķiet pārspīlēta. Ja Pāvils uzskatīja runāšanu mēlēs par nosodāmu arī privātos apstākļos, kāpēc gan viņš to vienkārši neaizliedza, nevis ļāva mēlēs runātājam runāt ar sevi pašu un Dievu?

[43] – J. Behm, “γλῶσσα”, TDNT 1:725.

[44] – Augustine, “Ten Homilies on the First Epistle of John”, “Nicene and Post-Nicene Fathers”, red. P. Schaff (Grand Rapids: Eerdmans, 1956), 7:497-498, citēts J. MacArthur, “Charismatic Chaos”, 284. lpp.

[45] – Šāds teoloģisks skaidrojums varētu būt viens no iemesliem, kādēļ luteriskie Svēto Rakstu lasījumi Vasarsvētku laikam ietver 1. Moz. 11:1-9 kā Vecās Derības lasījumu, kas saistīti ar Ap. d. 2:37-47 (“Lutheran Worship” [St. Louis: Concordia, 1982], 59. lpp.; sērija C).

[46] – Sal. tulkojumu NEB – 1. Kor. 12:10 (“Yet another has the gift of ecstatic utterance”); 12:28 (“God has appointed … the gift of ecstatic utterance”); 12:30 (“Do all speak in tongues of ecstasy?”); un līdzīgi [tiek tulkota] arī visa 14. nodaļa (REB tulkojums ir atturīgāks, daudzos gadījumos tajā tiek izmantoti tradicionālāki teksta varianti [kā, piemēram, “runāt mēlēs”, 14:5-6], taču 12:30; 13:8; 14:19, 23, 26 tiek saglabāta kāda no vārda “ecstasy” formām). E. Engelbrecht, “To Speak in a Tongue”, 297. lpp., citē Engelsen un Harrisville kā tos mūsdienu autorus, kuri uzskata, ka Pāvila teiciens “runāt mēlēs” ir tikai jēdziens, kas attiecināms uz ekstātiskām darbībām (sk. N. Engelsen, “Glossolalia and Other Forms of Inspired Speech according to 1 Corinthians 12-14” [Ph. D. disertācija, Yale Univ., 1970], un R. Harrisville, “Speaking in Tongues: A Lexicographical Study”, CBQ 38.1 [Janvāris, 1976], 35.–48. lpp.). Arī Fee savā ievērojamajā darbā raksta, ka Korintā novērojamais fenomens bija atšķirīgs no Ap. d. 2. nod. aprakstītā. Pāvils neraksta par kādu zināmu zemes valodu, bet gan par valodu, kas nesaprotama gan runātājam, gan klausītājiem (sal. 14:14, 16). Tomēr Fee norāda, ka runātājs neatrodas “ekstāzē” un nav “nekontrolējams” (“The First Epistle to the Corinthians”, 598. lpp.).

[47] – Sk. komentārus par šo pantu.

[48] – Sal. arī μεθερμηνεύω, “tulkot”, no aramiešu vai ebreju valodas grieķu valodā, kā, piem., Mt. 1:23; Mk. 5:41; 15:22, 34; Jņ. 1:38, 41; Ap. d. 4:36; 13:8.

[49] – “‘To Speak in a Tongue,’” 299. lpp.

[50] – Šī tradīcija pamatojas uz 5. Moz. 28. nodaļu, kur plašais, pret nepaklausīgajiem vērsto lāstu saraksts ietver arī šādus vārdus: “Tas Kungs sūtīs pār tevi tautu no tālienes, no zemes galiem, kas metas virsū kā ērglis un kuras valodu tu nesaproti [לשון], briesmīgu tautu, kas vecos necienīs, bet jaunos nesaudzēs” (5. Moz. 28:49). Vēlāk pravieši pasludina, ka šis lāsts piepildās (Jes. 28:11; 33:19; Jer. 5:15). Engelbrecht pierāda, ka Vecās Derības ebreju valodas tekstā לשון un līdzīgi izteicieni konsekventi tiek lietoti attiecībā uz svešvalodām (sal. arī Neh. 13:24; Est. 1:22; E. Engelbrecht, “‘To Speak in a Tongue,’” 298.–299. lpp.). Šāda Vecās Derības prakse tiek pieminēta arī Nāves jūras tīstokļos (1QH2, 1QH7; G. Vermes, “The Dead Sea Scrolls in English”, 4. izdevums [Sheffield: Sheffield Academic Press, 1995, 194., 200. lpp.]); Mishnah (Sotah, 7:1-4; 8:1; Megillah, 2:1; tulk. angļu valodā H. Danby, 300.–302., 203. lpp); dažādos aramiešu Targum un Peshitta sīriešu tekstā (E. Engelbrecht, “’To Speak in a Tongue’”, 299.–302. lpp.). Visos šajos tekstos izteiciens “runāt mēlē” attiecas uz “cilvēku, kurš runā vai nu ebreju valodā (svētajā valodā, tempļa valodā), vai cilvēkiem zināmā valodā, kā grieķu, aramiešu utt.” (E. Engelbrecht, “The Cultural Context of Speaking in Tongues in 1 Corinthians 14”, 3. lpp.).

[51] – Irenaeus, “Against Heresies”, 5.6.1; Tertullian, “Against Marcion”, 5.8; Augustine, “Ten Homilies on the First Epistle of John”, “Nicene and Post-Nicene Fathers” (NPNF), First Series, 7:497-498; Chrysostom, “Homilies on First Corinthians”, 29.1 homīlija (NPNF 12:168); 32.6 homīlija (NPNF 12:188-89); 35.5 homīlija (NPNF 12:211); Cyril of Alexandria, PG 74:888c (1. Kor. 12:9); Theodoret, PG 82:320 (1. Kor. 12:1); Gregory Nazianzus, “Orations”, 41.15 (NPNF, Second Series, 7:384-385); Hilary, “On the Trinity”, 8.29-33 (NPNF 9:146-147); Leo the Great, “Sermons”, 75. sprediķis (NPNF 12:190). Sal. uzskaitījumu E. Engelbrecht, “The Cultural Context of Speaking in Tongues in 1 Corinthians 14”, 1. lpp.

[52] – 1. Vēstule korintiešiem tiek pieminēta Augsburgas ticības apliecībā, pamatojot vācu korāļu lietojumu dievkalpošanā (mesā): “Pāvils mācīja, ka baznīcā ir lietojama ļaudīm saprotama valoda” (AC XXIV 4 [no latīņu teksta]). Engelbrecht uzskata, ka mūsdienu skaidrojums par “mēlēm” kā par ekstātisku runāšanu izriet no Christoph Gottfried Bardili traktāta “Significatus primitivus vocis προψητης ex Platone erutus cum novo tentamine interpretandi 1 Cor. cap. XIV…” (“Platona lietotā primitīvā jēdziena “pravietis” nozīme, skaidrota, mēģinot no jauna interpretēt 1. Kor. 14 ..”), kas publicēts 1786. gadā Getingenē. Engelbrecht raksta: “Neilgi pēc tam sākās mormoņu, šeikeru un irvingiešu (Irvingites) ekstātisko pārdzīvojumu pieredzes dokumentēšana. Gandrīz nekavējoties tika atrasta sakarība starp teoriju par agrīno kristiešu ekstātisko runu un šo kustību uzkrāto pieredzi” (“The Cultural Context of Speaking in Tongues in 1 Corinthians 14”, 2. lpp.).

[53] – Mūsdienu pentakostālismā tiek uzsvērts, cik nozīmīgs ir “spēcīgs, individuāls, garīgs pārdzīvojums”, kas nāk pēc Kristības un atgriešanās. Šīs pieredzes kulminācija ir tā saucamā “kristība Svētajā Garā”, kuras izpausme ir spēja runāt mēlēs. Frāze “spēcīgs, individuāls, garīgs pārdzīvojums” ir aizgūta no D. Gee, “The Pentecostal Movement: Including the Story of the War Years (1940–1947)”, rev. izd. (London: Elim, 1949), 30. lpp., citēts F. D. Bruner, “A Theology of the Holy Spirit”, 21. lpp. Vislielākie skeptiķi attiecībā uz apgalvojumu, ka šī mēlēs runāšana ir bibliska dāvana, ir tādi bijušie harismāti kā Rendal un MacArthur. MacArthur uzskaita dažādus mūsdienu mēlēs runāšanas fenomena skaidrojumus, ieskaitot, piemēram, “motorisko automātismu”, “ekstāzi”, “hipnozi”, “psihisko katarsi”, “kolektīvās psihes fenomenu” un “atmiņas stimulēšanu” (memory excitations) (“Charismatic Chaos”, 297. lpp.). Šo komentāru autors nespēj apgalvot, ka tas ir taisnīgs šo kustību novērtējums. Taču katrā ziņā par apšaubāmu jāuzskata prakse, kurā šīs dāvanas lietpratēji pamāca citus “pateikt kaut vai tikai dažas zilbes, ļaujoties to plūdumam” (J. MacArthur, “Charismatic Chaos”, 297. lpp.).

[54] – Gluži pretēji, C. P. Wagner darbā “Your Spiritual Gifts Can Help Your Church Grow” (Ventura, CA: Regal, 1979), 39.–73. lpp., izmantojot biblisku pamatojumu, nosauc divdesmit septiņas dāvanas (citēts CTCR pārskatā “Spiritual Gifts”, 15. lpp.).

[55] – CTCR pārskats “Spiritual Gifts”, 24. lpp.

[56] – Šis “noslēpums” (Ef. 3:4-6) dažiem apustuļiem nebija izprotams. Sk., piemēram, Pēteri Ap. d. 10. nodaļā. Kā jau iepriekš citēts, Augustīns rakstīja, ka mēlēs runāšanas dāvana bija piemērota apustuliskajam laikmetam, “lai parādītu, ka Dieva Evaņģēlijs visās valodās aptvers visu pasauli”. Tālāk viņš raksta:

Tā lieta tika domāta apsolījumam, un tā ir pagājusi. Vai tad tagad, uzliekot rokas, lai cilvēks var saņemt Svēto Garu, mēs paredzam, ka tas runās mēlēs?” (“Ten Homilies on the First Epistle of John, Nicene and Post Nicene Fathers”, 7:497-498, citēts J. MacArthur, “Charismatic Chaos”, 284. lpp.).

Tā kā Augustīns citē Ap. d. 2:4, skaidrs, ka viņš apraksta mēlēs runāšanas fenomenu Ap. d. 2. nodaļā. Lai gan viņš tieši necitē 1. Vēstuli korintiešiem, taču viņa attieksme pret šo fenomenu kopumā netieši norāda, ka apustuliskajā baznīcā bija tikai viena veida mēlēs runāšanas dāvana.

[57] – Sk. komentārus par 1. Kor. 12:9-10, kur tiek aplūkots jautājums par dziedināšanām un brīnumainām spējām.

[58] – Attiecībā uz Mk. 16:17-18 jānorāda ne vien uz tekstuālām neskaidrībām, kas saistītas ar Marka evaņģēlija garāko noslēguma daļu, bet arī uz to, ka tajā nav apsolījuma, ka visas pieminētās zīmes vienmēr izpaudīsies visos laikos un vietās. Apustuļu darbu grāmata nepārprotami rāda, ka tas nenotiek. Nav jābrīnās, ja mūsdienu baznīcas darbinieku kalpošana nav saistīta ar ārkārtējām zīmēm. Bibliskā vēsture rāda, ka nebūt ne visas Vecās Derības un Jaunās Derības izcilākās personības darīja brīnumus. Patiesi, Vecās Derības brīnumi ir lielākoties saistīti ar Mozu un (daudz vēlākā periodā) ar Eliju un Elīsu. Jaunās Derības perioda sākumā par Jāni Kristītāju ir teikts, ka viņš nav darījis nekādus brīnumus (Jņ. 10:41).

[59] – CTCR apskats “Spiritual Gifts”, 24. lpp. Vecās Derības laikā Tas Kungs piešķīra amatnieka dāvanas Becaleēlam un Oholiābam (2. Moz. 31:2-3; 35:30-36:2). Israēla dziesminieks Dāvids bija no Gara saņēmis savu muzikālo apdāvinātību (2. Sam. 23:1-2).

[60] – “Concerning the Order of Public Worship” (LW 53:11; sk. 2. piezīmi).

[61] – F. D. Bruner, “The Holy Spirit: Shy Member of the Trinity”, 42.–43., 47.–48. lpp.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Garīgās dāvanas 1. Vēstulē korintiešiem”

  1. uf:


    Šajā rakstā izteiktais viedoklis neatbilst Pāvila vēstules garam. Šā raksta gars ir vēlamo uzdot par īstenību.



Lasi, domā un raksti*

  * - ievadot atsauci ar linku, tā var parādīties ne uzreiz