296. Kas ir iestādījis Svēto kristību?


Garīgais dievkalpojums

Dievs Tēvs ir visu labo darbu avots, un tādēļ Jēzus varēja sacīt mācekļiem, ka pat auksta ūdens kauss, kas pasniegts Viņa vārdā, ir Tēvam patīkams upuris [Mt.10:42]. Šķiet pārāk dievbijīgi sacīt, ka itin viss būtu jādara Dievam par godu, bet vai gan var būt citādi? Vai liesma var nedot gaismu? Visbeidzot, tas, ko mēs darām Jēzus vārdā, nepieder mums. Dievs pats ir mūsu spēks visos kristīgās kalpošanas darbos [1.Kor.10:31].

Garīgais dievkalpojums

Mēs, kristieši neesam tikai marionetes. Mums ir jāpiedalās. Svētie Raksti mudina: “…gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti” [Fil.2:12]. Kas ir par pamatu šim aicinājumam? Ne jau nu mūsu gribasspēks! “Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas” [Fil.2:13]. Ikvienu labu daru, kuru veicam, mūsos strādā pats Dievs. Tas neizslēdz arī zemes dzīves norises.

Kristīgā ticība nenovelk robežu dzīves garīgo un fizisko aspektu starpā. Ar savu miesisko nāvi Kristus mūs izglāba no garīgās nāves. Par Jēzus Kristus zemes miesu un asinīm mums tika nopirkta vieta debesu godībā. Bez tam, tas nozīmē, ka mūsu ikdienas dzīvē fiziskā rīcība ir tikpat nozīmīga kā garīgā: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums” [Rom.12:1].

SVĒTDARĪŠANA UN KRISTĪGAIS AICINĀJUMS

Mēs ļoti reti uztveram savu ikdienas dzīvi kā to, kas tā ir patiesībā – kā aicinājumu, proti, savu vietu dzīvē jeb – Dieva aicinājumu darboties pasaulē viņa vārdā. Tas iesākās Paradīzes dārzā. Vai atceraties? Dievs Tēvs gādāja ne tikai par to, lai Ādams būtu paēdis; viņš deva viņam arī darbu. No teksta ir skaidrs, ka līdz ar darbu parādījās arī aicinājums. Ādams bija Radītāja līdzdalībnieks rūpēs par Viņa radību: “Un Dievs tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un apsargātu” [1.Moz.2:15]. Ādama darbs bija viņa aicinājums.

Taču pēc grēkā krišanas tas, kas bija Ādama laime, pārvērtās garlaicībā: Dievs teica Ādamam: “Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, no kura Es biju tev aizliedzis ēst, lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu. Ērkšķi un dadži lai tev izaug no tās, no lauka augiem tev būs pārtikt” [1.Moz.3:17-18].

Ievērojiet, ka, neskatoties uz mūsu pirmvecāku sacelšanos, Radītāja dāvana un aicinājuma gods, kristīgas dzīves aicinājums, palika spēkā. Tiesa gan, darbs kopš šī brīža kļuva “grūts”, tomēr tas deva barību. Lai arī tagad vajadzēja cīnīties ar ērkšķiem un dadžiem, tas KUNGS ar savu bērnu grūtā darba palīdzību turpināja rūpēties par savu radību.

Caur Kristu, otro Ādamu, Dievs Tēvs ir nomazgājis mūsu, no pirmā Ādama mantotos pārkāpumus. Kristīti Kristū, mēs esam tērpušies Kristū [Gal.3:27]. “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns!” [2.Kor.5:17]. Līdzīgi kā Paradīzes dārzā, tas notiek arī ar mums, kas esam no jauna radīti kristībā caur ūdeni un Garu. Tas KUNGS piedāvā mums savu sadraudzību un līdzdalību šajā pasaulē. Ikvienam kristītam Dieva bērnam ir divējāds aicinājums: aicinājums svētajā kristīgajā baznīcā un ikdienas aicinājums, kurā mēs darbojamies kā Dieva spēks viņa rūpēs par savu radību.

SVĒTA DZĪVE

Viduslaikos ļaudis uzskatīja, ka Dievam labāk tīk mūku ordeņi nekā laicīgais aicinājums. Arī mūsdienās daži domā, ka mācītāji un citi baznīcas kalpi ir mazliet svētāki nekā tie, kuriem ir laicīgas profesijas. Tomēr, ne jau darbs mūs dara svētus; to pasludina Dieva žēlastība. Kristus ir paņēmis mūsu grēku un atdevis mums savu taisnumu. Tāpat kā Korintas kristieši, mēs esam Jēzū Kristū svētīti, aicināti būt svēti un visi, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās, tiklab pie viņiem, kā pie mums” [1.Kor.1:2]

Svētie ir svēti cilvēki un mēs esam svēti cilvēki Jēzū Kristū. Svēti cilvēki dara svētu darbu. Tādējādi, visparastākais darbs kļūst par aicinājumu no augšienes. Tas, ko Samuēls teica Saulam, kļūst arī par mūsu privilēģiju: “Dari pats, ko tava dvēsele atrod par pareizu, jo Dievs ir ar tevi!” [1.Sam.10:7]. Jēzus nopelna dēļ mums nav pašiem jāizcīna sava pestīšana, un tādēļ mēs brīvi varam pievērsties savam tuvākajam, kam nepieciešama palīdzība.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.