277. Kas ir dienišķā maize?


Garīga dzīve

Par garu, garīgumu un garīgu dzīvi daudz ir ticis runāts un tiek runāts joprojām. Pasaulē netrūkst kristiešu, kuri tiecas pēc pilnīgas garīgas dzīves, Dieva piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, meklējot atslēgas šādai dzīvei Bībelē, baznīcas un citu reliģiju tradīcijās. Metodes te ir visdažādākās – gavēšana, atjaunošanās nometnes, meditācijas, svētceļojumi, minot tikai dažas. Tomēr tas, ko šādi kristieši beigu beigās piedzīvo ir vilšanās – brīnumi nenotiek, iekšēja miera un drošības nav, dzīve nevedās labāk kā iepriekš, attiecības ar citiem cilvēkiem nemainās, vismaz uz labo pusi, nē, paša grēki un vainas nemazinās, Dievs šķiet kaut kur tālu un neaizsniedzams, un beigu beigās nolaižas rokas.

garīga dzīve

Viens no piemēriem te varētu būt Māte Terēze, kas pēc daudziem pašaizliedzīgiem nesavtīgas kalpošanas un veltīšanās gadiem mūža beigās piedzīvoja arvien pieaugošas šaubas, neziņu un iekšēju tukšumu. Pret šādu iekšēju emocionālu tukšumu un izdegšanu luteriskajai teoloģijai ir labas zāles. Tā māca, ka mēs dzīvojam paradoksālā pasaulē, un garīgā dzīve arvien ir spriedzes pilna un to nosaka tādas atšķirīgas garīgas realitātes kā bauslība un evaņģēlijs, grēks un žēlastība, miršana un augšāmcelšanās, grēku nožēla un ticība, grēcinieks un svētais, ticība un pieredze, tagad un vēl ne. Tās ir paradoksālas realitātes, kas nosaka kristieša dzīvi, bez kurām tā nav saprotama.

Viens no Lutera garīgajiem atklājumiem, kas iesāka Reformāciju bija atziņa:

“Krusts ir mūsu teoloģija.”

Ar to Luters vēlējās pasacīt, ka krusts nav tikai mūsu garīgā ceļojuma sākums kopā ar Dievu, bet tas ir veids, kādā turpinās visa mūsu garīgā dzīve.

Dievs pieņem mūs Svētajā Kristībā, kur mēs tiekam viņa žēlastības aplieti un savienoti ar krustā sisto Kristu, un nāvējošā grēka vara iznīcināta (Rom.6:3-11). Dieva vārds ūdenī savieno mūs ar krustā sisto un augšāmcelto Kungu, vienlaicīgi nesot nāvi grēkam un atjaunotu dzīvi mums Kristus taisnībā. Mēs netiekam vienkārši kristīti uz krustā sisto Kristu, mēs tiekam kristīti, tas ir, pagremdēti Kristus krustā. Visa mūsu garīgā dzīve izriet no Kristības un sakņojas tajā. Krusts ne tikai veido mūsu garīgo dzīvi, bet nosaka arī to, ko mēs piedzīvosim, tuvojoties un atrodoties pie Kristus krusta. Tas nav tikai vienreizējs notikums, bet tas raksturo visu kristieša garīgo dzīvi. Kristība savā būtība savieno mūs ar Kristus krustu, nonāvē grēka varu, un atdzemdina mūs jaunai dzīvei Kristus taisnībā. Un kristieša dzīvē tas turpinās dienu no dienas, atkal un atkal no jauna. Mēs netiekam glābti Kristus krustā, lai no turienes tad tālāk turpinātu savu ceļojumu. Miršana grēkam un augšāmcelšanās kopā ar krustā sisto Kristu kristietim kļūst par ikdienas lietu – vecā, grēcīgā cilvēka miršanu un jaunās radības atjaunošanos. Jaunā dzīve Kristū nāk ar bauslības nesto nonāvēšanu un jaunās dzīvības dāvanu evaņģēlijā. Kā to kādreiz labi pasacījis Klaivs Steiplss Lūiss:

“Krusts nāk pirms kroņa un rīt ir pirmdienas rīts.”

Mūsu ceļš uz Kristus taisnību vienmēr, katru dienu no jauna sākas ar bauslības nestu miršanu un evaņģēlija dāvātu augšāmcelšanos, atgriešanos un ticību, ko rada bauslība un evaņģēlijs. Kā jauna radība Kristū mēs pieaugam savā krusta ceļā pretī godībai, atkal un atkal atgriežoties pie savas Kristības. Tas nozīmē arī atgriešanos pie krusta, kas dots katram no mums – ciešanas, pārbaudījumi un laiku pa laikam arī Dieva pamestības apziņa. Šādas parādības ir nepieciešamas un normālas katra kristieša dzīvē, jo visa mūsu dzīve ir dzīve zem krusta un pie krusta.

Jēzus ir augšāmcelts no mirušajiem un saņēmis debesu godību. Viņam viņa Lieldienas jau ir bijušas, bet mums vēl, nē. Uzvara pār grēku, velnu un nāvi ir vēsture, pagātne Kristum, bet mums tā vēl ir ticība un cerība. Krusts un kaps ir tukši priekš Jēzus. Lieldienās mēs to svinam, bet pilnībā tas attiecas tikai uz Jēzu. Mēs, kas esam kristīti Kristus nāvē, esam vēl šeit, un gaidām savu augšāmcelto dzīvi. Pagaidām uz mums attiecas tikai krusts, kas raksturo šo dzīvi, bet godība īstenosies pēc augšāmcelšanās. Tiesa, tā jau tagad ir realitāte, bet tā ir ticības realitāte, nākošā godība, kas mums apsolīta, bet satverama tikai ticībā un cerībā.

Dieva glābjošais darbs tiek īstenots šajā kritušajā pasaulē ar šīs pasaules lietu palīdzību. Paraudzīsimies uz Kristu kā piemēru: Dievs pieņem parastu cilvēka miesu un paslēpj tajā sevi. Tad viņš dzīvo ikdienišķu ģimenes dzīvi, strādā galdnieka darbu un liek to visu lietā kopā ar tā laika reliģiskajām un politiskajām norisēm, lai īstenotu savu glābšanas darbu. Viņš īsteno to, bet savu taisnību un mūsu grēku atlaišanu viņš apslēpj baismīgā nāves sodā pie krusta. Ar savām acīm mēs redzam šos viņa izvēlētos instrumentus un notikumus, bet tikai ar ticības acīm mēs Dieva Cietējā Kalpā varam saskatīt Dieva godību un taisnību, ko viņš izkarojis priekš mums. Tas, ka mēs saprotam Dieva darbu šajā pasaulē kā darbu caur Kristu, nozīmē, ka mums jāturas pie abām lietām, pie tā, ko redzam ar savām cilvēka acīm un pie tā, ko redzam ticībā. Neviena no šīm abām monētas pusēm nevar tikt atmestas no baznīcas ticības un apliecības. Kristus dzimšanā un krusta nāvē Dievs atklāj savu īpašo glābjošo darbu. Tas tiek apslēpts un atklāts parastos, ikdienišķos šīs kritušās pasaules notikumos. Kā Luters sacīja:

“Cilvēks slēpj savas lietas, lai citi tās neredzētu, bet Dievs tās slēpj, lai tās tiktu atklātas.”

Tas pats notiek mūsu garīgajā dzīvē. Mēs visi zinām Lutera stingro nostāju jautājumā par taisnošanu ticībā bez darbiem. Tas ir tas, kas mums patīk. Bet formulai “tikai no ticības” ir arī otra puse, kas nav tik patīkama, proti, mēs tiekam taisnoti no Dieva žēlastības tikai caur ticību, bez mūsu pašu pieredzes. Mūsu glābšana ir noenkurota Dieva vārda apsolījumos, nevis tajā, ko varam piedzīvot savā dzīvē Kristū. Mūsu garīgo pieredzi šajā dzīvē raksturo grēka samaitātība, ko piedzīvojam gan ārpus sevis, gan paši sevī. Ārēji mēs piedzīvojam pārbaudījumus un piemeklējumus, bet Dievs ar savu bauslības āmuri darbojas arī mūsu iekšienē. Taisnošana tikai no ticības dod mums līdzdaļu pie Dieva glābjošajām dāvanām, viņa apsolītās jaunās pasaules, tā dara mūs par Dieva bērniem, bet tas viss notiek laicīgajā pasaulē un visā tajā, ko šī kritusī pasaule mums var nest. Un tieši tas, kas notiek šajā velna rotaļlaukumā ir tas, ko piedzīvojam fiziski un ar savām maņām, bet tas, ko mums nes dievbērnība ir satverams tikai ticībā.

Spriedze starp to, ko fiziski un mentāli piedzīvojam pasaulē ar tās nestajām ciešanām un pārbaudījumiem un glābjošajām dāvanām, ko piedzīvojam ticībā, nav kaut kas solīds un nekustīgs kā frontes līnija Pirmajā pasaules karā, bet mēs nemitīgi tiekam svaidīti šurpu turpu starp tām. Bet te ir svarīgi atcerēties, ka ne Dieva svētības, nedz laicīgas bēdas neatceļ viena otru, nedz arī mudina apšaubīt. Mums pieaugot ticībā, šī spriedze starp to, ko pieredzam pasaulē un ko saņemam ticībā, parasti kļūst arvien lielāka, un tā nebeigsies ātrāk, pirms nenāks lielā Dieva godības diena. Tā dienā neko nepievienos tam, ko esam saņēmuši Kristībā, Absolūcijā un Vakarēdienā. Bet tad vairs nebūs ticības un mums nebūs vairs jādzīvo ticībā, bet viss, kam esam ticējuši būs kļuvis par realitāti arī mūsu cilvēka miesai un prātam, un mēs varēsim baudīt Dieva bagātīgo svētību pilnīgi.

Mūsu dienās kristiešu vidū ļoti populāra ir tā teoloģija, ko Luters pretēji “krusta teoloģijai” sauca par “godības teoloģiju”. Tā apsola vismaz daļēju godības pieredzi jau šeit uz zemes kā papildinājumu ticībai, ja vien īstenosiet dažas bauslībā orientētas prasības. Mums kopā ar Luteru jāmācās dzīvot no taisnošanas ticībā bez darbiem, bez jebkuras pieredzes šajā dzīvē, apliecinot dzīvi zem krusta un gaidāmo godību, kas nāks tikai tad, kad Kristus ieradīsies pēc savas Līgavas baznīcas, lai vestu to uz jaunajām, savām mājām.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.