339. Kas ir mīlestības bikts tuvākā priekšā?


Gaismeklis

Bija tumšs. Tumsa kā sega aptvēra sīko, gaismas atkaroto telpu. Gaisma nāca no neliela gaismekļa, kurš stāvēja manā priekšā uz grīdas. Ēnas nemierīgi snaikstījās līdzi katrai liesmas nopūtai. To pirksti centās padarīt nedrošu ikkatru gaismas pārņemto sprīdi, tiekdamies izšaubīt gaismas sniegto pastāvību.

Es sēdēju un skatījos uz uguni. Bija tik svarīgi to uzturēt un saglabāt.


Liesma lēkāja un ik brīdi izskatījās citādi, ik brīdi tai bija cita seja. Vaibsti mainījās no drūmi nosodošiem līdz pat jautri smejošiem. Aci piemiedzot, liesma neļāva atraut skatu, gluži kā sakot: “Tu esi dzīvs, mēs esam dzīvi, mēs esam divi…” Tas viss par spīti tumsai, par spīti neziņai un šaubām, par spīti visam, kas varēja atrasties tepat blakus aiz gaismas un tumsas robežšķirtnes.

Man reizēm liekas, ka uguns ir atkarīga no manis. Es to baroju. Ja vien neuzraudzītu degli, tad viss būtu pagalam. Uguns noteikti tā nedomā. Tā ir pārliecināta, ka es esmu atkarīgs no viņas. Ja uguns te nebūtu, nebūtu arī telpas, kuru tā atņēmusi tumsai un kurā es sēžu. Lai arī laika izjūta ir ļoti nosacīta, tomēr mēģinājumi piešķirt tam pašam par sevi kādu noteiktu saturu līdzinās smilšu sijāšanai caur pirkstiem, proti, smilšu graudi sīkās straumītēs neglābjami aizplūst, aiz sevis atstājot kopainas pārrāvumus. Atstājot jutekļu tverto un līdzi tam nebeidzamu smeldzi spoguļattēlu labirintos. Tas ir sprosts, kurā nav nedz perspektīvas, nedz kontinuitātes. Vienīgais, kas spēj nodrošināt identitātes pastāvību, ir gaismekļa atkarotā telpas daļa.

Smilšu pulkstenis man blakus kārtējo reizi ir apsīcis. Kas zina saskaitīt tā apgriešanas reizes? Tas operē tikai ar niecīgu daļu no visām projām aizplūstošajām smiltīm; ieslēdzot tās, tiek radīta ilūzija, ka tagadne ir paliekoša, konstanta un pašpietiekama. Paliekoša, kontrolējama un pašpietiekama stikla stobriņā ar šmaugu, kā sievietei, vidukli. Sprosts miniatūrā. Estētiski baudāms būra modelis.

Ārā? Ārā plosās kārtējā vētra. Kārtējā rudens vētra. Vai varbūt pavasara? Gadalaiki aiz ik mirkli mainīgās tumsas un gaismas robežas ir ieguvuši diezgan mītisku raksturu. Taču tiem ir jābūt. Ir jābūt kaut kam noteiktam. Lai arī tas ir kaut kur ārā, atsevišķi, autonomi, tomēr piešķir kādu nosacītu līdzdalības sajūtu. Bet vai var droši paļauties uz to, kas nenotiek ar tevi? Ja notiekošo var iepazīt tikai pretestībā, bet no viegli nojaušamas izpausmes līdz priekšmetam pastāv nepārvarams attālums, tad ārpus gaismas iezīmētā loka viss var būt neīsts vai pat nepastāvēt nemaz.

Aiz sienas atkal klauvē. Pati siena nav redzama, taču domāju, ka tā atrodas tepat blakus. Vismaz tai nevajadzētu būt tālu. Klauvējieni izklausās pēc Morzes signāliem. Tas droši vien ir kāds vēstījums, varbūt kas ļoti svarīgs. Ja vien varētu to uztvert, saprast, atšifrēt…Tomēr, galu galā var izrādīties, ka tur vienkārši kāds dzen naglu sienā. Vai varbūt tas ir nomaldījies dzenis? Kāpēc lai naglas dzīšana vai kalšana būtu zīme, kāds signāls vai norādījums man? Kaut arī tas atkārtojas no jauna un no jauna…Satraukums, kas lēnām pa asinsvadiem plūst uz deniņiem, sākot pulsēt sajaucas ar klauvēšanu un vairs nav izšķirams, kuri ir mani signāli un kuri – svešie.

Gaismeklis domīgi nolūkojas manī, liesmai noliecot galvu. Tikai gaismas pazīšana noved pie tumsas neziņas apzināšanās; vēlēšanās izzināt gaismekļa dāvāto savā vispārākajā pakāpē iesniedzas tumsas sākotnē, tās pirmsākumos.

Es turpinu sarunāties ar gaismekli. Neviena cita te arī nav. Pat ierobežoto, ieslodzīto tagadni, esamību tajā, ir iespējams sastapt un apzināt valodā, kur tās savijas, mijiedarbojas un, lai arī tie pastāv kā pretmeti, gaismekļa sniegtais vienlīdz uzrāda šo nošķirtību, šo attālumu, gan nodrošina pārliecību par kopainas uztveri. Tomēr valoda nav neatkarīgs, patvaļīgs process, kurā var “tulkot vārdu vārdus vārdos”, jo tādā gadījumā esošais, pat ja tas ir gaismas atkarotā laukumiņa iemītnieks (vai ieslodzītais), zaudē objektivitāti, normatīvo raksturu un kļūst par izplūduša atspoguļojuma sastāvdaļu – par smilšu graudiņu smilšu pulkstenī.

Klauvējieni, savijoties ar asins šalkoņu manā galvā un vēja vaidiem kaut kur tālu ārā, aicinoši uzrunāja. Liesma uzmudinoši saslējās. Es uzpūtu gaismeklim dvašu, liesma salēcās, izgaismojot lielāku telpu, kā līdz šim. Uz mirkli acu priekšā pazibēja iepriekš neredzētas, neapjaustas sienā esošas durvis. Es piecēlos un roku rokā ar gaismekli izgāju ārā.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

  * - ievadot atsauci ar linku, tā var parādīties ne uzreiz