37. Kā Dievs mūs brīdina neturēt otro bausli par mazvērtīgu?


Filozofijas un teoloģijas laulība?

Filozofijas un teoloģijas laulība. Diez, cik saderīgs pāris tas varētu būt? Šķiet, ka, izmantojot metaforas, līdzīgu savienību varētu iedomāties starp smilšu kastē izceptu smilšu kūku un gaismas pili. Bet, ja nesteidzas pārāk uz priekšu, tad iesākumā ir derīgi vismaz pa atslēgas caurumu palūkot, kas ir viens un kas ir otrs šī pāra subjekts.

Ar jautājumu, kas ir filozofija, nodarbojas pati filozofija, un gandrīz katrs filozofs ir centies to vairāk vai mazāk aprakstīt un definēt. Ja paraugās uz filozofijas pamatproblēmu loku, tad kļūst skaidrs, ka šo problēmu izcelsme ir saistīta ar cilvēka kā apzinīgas būtnes centieniem izprast sevi, savu vietu pasaulē, apzināt vēstures gaitu un tādējādi veidot un pamatot pasaules uzskatu. Imanuēls Kants “Tīrā prāta kritikā” izdala trīs filozofijas pamatproblēmas:

  • Ko es varu zināt?
  • Kas man jādara?
  • Uz ko es varu cerēt?

“Spriestspējas kritikā” parādās arī ceturtais pamatjautājums: kas ir cilvēks?
Karls Jasperss, atsaucoties uz Kanta rakstīto, izvirza šādu filozofijas problēmu raksturojumu:

  • orientācija pasaulē,
  • eksistences izgaismošana,
  • metafizika.

Respektīvi, “filozofija nodarbojas ar pasaules uzskata, atziņas pamatošanas un kritikas, speciālo zinātņu metodoloģijas un loģikas problēmām.” [J.Rozenvalds]

Cenšanās izprast metafiziskās problēmas jeb jautājumus par pārjutekliskiem pasaules pamatiem, reliģiskās problēmas par dievišķo principu un cilvēka eksistences jēgu, ētiskās problēmas un loģiski teorētiskās problēmas, kas saistītas ar atziņas drošumu, patiesumu un robežām, padara filozofiju par īpašu pasaules izzināšanas, saprašanas un aprakstīšanas veidu, kas turklāt pretendē uz absolūtu kompetenci.

Tomēr jebkura filozofiska sistēma ir cilvēka prāta darbības rezultāts un šādā situācijā ir pilnīgi vienalga, vai to traktē kā jutekļu uztverto īstenību, vai tādu, kad jutekļu uztvertais ir šķietamība, bet vienīgi prāts ir īstenības izdibinātājs. Proti, cilvēku sajūtas, pārdomas un refleksijas par īstenību nekad nevar pretendēt uz absolūta atziņas pamata statusu, jo “filozofiskās zināšanas ir personisks akts” [Mamardašvili]. Arī Kants savā “Tīrā prāta kritikā” aicina prātu spriest tiesu, kas nodrošinātu prāta taisnīgās prasības un noraidītu visas nepamatotās pretenzijas saskaņā ar tā mūžīgiem un nemainīgiem likumiem, tajā pat laikā atzīstot, ka prāta pamatlikumi neizbēgami iziet ārpus jebkādas pieredzes robežām.

Principiāli pretēja pēc savas izcelsmes ir teoloģija. Ja šis jēdziens tiek pareizi izprasts, t.i., kā ticības, atziņas un zināšanu kopums par Dievu, pasauli un cilvēku, kurš ir Dieva atklāts, mācīts un ved pie Dieva, tad vārdu savienojums “kristīgā filozofija” šķiet pagalam nejēdzīgs. Divas pēc izcelsmes diametrāli pretējas disciplīnas, kas apvienotas vienā ar nolūku izskaidrot esamību un jābūtību, rezultātā izvēršas par cilvēka prāta refleksiju, kas ir iekrāsota ar kristīgu terminoloģiju. Ar līdzīgiem panākumiem Platona filozofiju var dēvēt par “dievišķu” atsaucoties uz domu par “Vieno” jeb “Labo”, bet Hēgeli saukt par teologu, jo viņš atzina, ka “tiklab filozofijas, kā arī reliģijas priekšmets ir patiesība un turklāt šī vārda visaugstākajā izpratnē, proti, ka Dievs un vienīgi Viņš ir patiesība.” Protams, ja neņem vērā, ka Platona “Vienais” ir tikai visa eksistējošā avots, ideja ideālā, bet Hēgelim – Dievs ir princips nevis Persona.

Vienīgais kopīgais filozofijas un teoloģijas aspekts ir tas, ka pēdējā, lai izprastu un sistematizētu Dieva Rakstos atklāto mācību, pārcēla to noteiktu jēdzienu valodā [līdzīgi kā filozofijā] un skaidrojot aplūko to gan kā vienotu veselumu, gan sadala atsevišķās daļās.

Tēzi, ka filozofija ir teoloģijas kalpone, pirmais izvirzīja jau Aleksandrijas Klements, bet vēlāk daudzi ir atkārtojuši. Taču to, kā tas izpaužas domā, var skaidri redzēt gan, piemēram, Origēna rakstītajā [no kā daži raksti vēlāk tika atzīti par ķecerīgiem, piem. “Par sākumiem”.], gan arī tā sauktā ortodoksijas laika nobeigumā dzīvojošā luteriskā teologa Davida Hollaca kļūmīgi izmantotajā filozofijā, vai, precīzāk – loģikā, runājot par Svēto Vakarēdienu. Filozofija kā lietu kārtības un notiekošā racionalizēšana uzskatāmi parādās Kalvina darbos [Sv.Vakarēdiena, predestinācijas, Kristus divu dabu skaidrojumos], nemaz nerunājot par sholastikas laika teologiem Viljamu Okamu, Dunsu Skotu un Akvīnas Tomu, bet visiem laikiem raksturīga filozofijas ielaušanās teoloģijā notiek tad, kad teoloģiskās konsekvences aizstāj prāta nodarbināšana ar jautājumu: kas būtu, ja būtu?…

Pati filozofija atzīst, ka pasaules uzskata pamatojumu sniedz gan reliģija, gan filozofija, gan māksla, mitoloģija un zinātne. Tālab runāt par filozofijas un kristīgās mācības apvienojumu kļūst vēl jo dīvaināk. Tomēr tas attiecas uz izmantojuma veidu, ne zināšanu. Tā kā filozofija ir arī kultūras dimensija, kas turklāt nodarbojas arī ar kultūras vērtību integrāciju, tad tās zināšana palīdz aptvert daudz lielāku kopainu nekā tad, ja šo zināšanu nav. Tieši šo filozofijas nozīmes aspektu gribētos izcelt, gan stingri to nodalot no teoloģijas, jo jau Luters, pieminēdams Aristoteli, uzsvēra filozofijas postošo ietekmi uz teoloģiju un viņa teiktais tikai no jauna atgādina Timotejam un reizē arī visiem kristiešiem doto pamācību: “..aplamās un nemākulīgās prātošanas noraidi, zinot, ka tās rada karus…” [2.Tim.2:23]

Teologs var pastāvēt bez filozofijas zināšanām, taču vai pastāv arī reāla iespēja, ka ar tām viņš būs labāks teologs? Prakse ir apliecinājusi gan pozitīvu, gan negatīvu iznākumu, jo ne jau filozofijas zināšana dara teologu. Ir vēroti pat tādi kuriozi, kad filozofi / teologi emocionāli svaidās ar apgalvojumiem, kas ne tikai ir aplami no kristīgās teoloģijas viedokļa, bet arī ir pretēji loģikai. Jāsaka, ka pie filozofēšanas kā nodarbes [atšķirībā no filozofijas vēstures zinībām] prāts ķeras tad, kad tas atsakās atzīt grēku atgriešanās, ne formāla jēdziena nozīmē.

Oratio, meditatio, tentatio facit theologum jeb lūgšanas, pārdomas / mācības un kārdinājumi dara teologu, kā jau to precīzi atzīmējis Dr. M. Luters. Tomēr, kā kultūras, vēstures, cilvēka domāšanas izpratnes palīglīdzeklis filozofijas [tās vēsturiskajā izpratnē] zināšanas loma nav pārvērtējama, jo pretējā gadījumā būtu jānoliedz arī dzīves pieredzes nozīme praktiskajā teoloģijā. Ar vārdu “teologs” šajā kontekstā vairāk ir domāta šī vārda plašākā izpratne, t.i., ne tikai tas, kas māca kā aicināts un iecelts, bet arī kristietis – lajs kā ķēnišķs priesteris [1.Pēt.2:9] ar Kristus atziņu un Gara mudinājumu arvien labāk izprast mācību, tās pielietojumu un apkārt notiekošo.

Jāsecina, ka filozofijas un teoloģijas attiecībām ir tāds sava veida “paziņu statuss” ar izteikti vienpusēju raksturu, jo objektīvi raudzīties var vienīgi no teoloģijas viedokļa uz filozofiju, bet nekādā gadījumā – otrādi. Atceroties sākumā minēto salīdzinājumu, smilšu kūkas augstums nekad nepārsniegs gaismas pils slieksni, taču, lai cik paradoksāli tas nebūtu, tās mestā ēna spēj būt neticami liela. Ja tā krīt uz “Dieva aramā tīruma” [1.Kor.3:9], tad tam būtu jārada vienīgi prieks un skumjas [2.Kor.7:9-10]. Kāda rakstura un kādās attiecībās – par to der padomāt.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

6 atsauces par “Filozofijas un teoloģijas laulība?”

  1. talyc:


    …šī (savienība) valsts būs pa daļai stipra, pa daļai tomēr tieksies arī sadrupt. Un, ka tu redzēji, ka dzelzs bija maisīta ar mālu, tas norāda, ka abu daļu cilvēki sadzīvē un laulības noslēdzot gan saskaras cits ar citu, bet neviena daļa nesaraujami nesavienojas ar otru, tieši tā kā dzelzs nesavienojas ar mālu. (iz Daniēla…)

  2. grecinieks:


    [..] padara filozofiju par [..] veidu, kas turklāt pretendē uz absolūtu kompetenci
    ===========
    Nevaru piekrist, ka filozofija uz to pretendē. Citādi, manuprāt, vērtīgs raksts.

  3. Mulders:


    A ko bij tik grūtio vārdu “filosofija” iztulkot kā “gudrības mīlestību”?

  4. Mulders:


    Un vēl… Dievs ir uzrakstījis divas grāmatas! Viena tapa tad, kad Dievs teica “Lai Top”… arī grāmata, kas rakstīta caur Dieva Vārdu, tiek uzturēta ar Dieva Vārdu.
    Un speciālā atklāsme – Kanopniskie Raksti!
    Līdz šim tīri praktiski novērojumi liecina, ka ar pirmās grāmatas lasīšanu daudz labāk veicas zinātnei (nīstajai filosofijai) nekā teoloģijai! Tādējādi, tā ar vienu roku aizmēzt Apgaismības produktu ir mēģinājums Lutera Geocentrisko pasaules skatījumu likt par pareizo tikai tāpēc, ka Teoloģijā viņš bij liels vīrs!

  5. Mulders:


    sorry, ka tik daudz rakstu!

    Lai šejienieši nedomātu, ka es ir baigais Kristietības un klasiskās filosofijas sakausēšanas fans, tad pateikšu un apliecināšu, ka arī es uzskatu, ka Grieķu filosofijas ienākšana Kristietībā ko jau te Indrex raksta par Sholastiku un A. Toma darbiem, BIJ showstoppers kristietībai un drauds! Tā kā es piekrītu, ka Teoloģijai ir jāstāv pašai par sevi… nejaucot tur iekšā filosofiju vai kādu citu disciplīnu!

  6. Indrex:


    Pasaules skatījums ir teocentrisks,…vai arī tāds nav. Ja Dievs nav centrā, Viņa nav arī perifērijā.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.