Filma Остров
Noklausies šo e-publikācijuPērn Krievijā uzņemta pilnmetrāžas [112 minūtes] filma “Остров” ir ieguvusi e-mineneču atzinību, kā arī vairākas kino balvas.
Tā ir nelaimīga cilvēka lūgšana, kad tas izmisumā nāk ar savām žēlabām Tā Kunga priekšā. Tā atklāj grēkus nožēlojoša kristieša dzīves realitāti, kad viņš nemitīgi sauc – Klausi, ak, Kungs, manu lūgšanu, manas vaimanas lai nāk Tavā priekšā!
Šeit ekranizēta pareizticīgās baznīcas izpratne par cilvēka bezcerību Dieva tiesas priekšā, kā arī tas, cik ļoti viņš meklē mierinājumu grēku piedošanā un mieru ar Dievu. Visa kristīgā dzīve ir nerimstoša grēksūdze. Bet man kā luterānim īsti netop skaidrs, vai pareizticīgais kristietis saņem patiesu un drošu mierinājumu Kristū.
Tiešām, no vaimanām mani kauli līp man pie manas miesas. Es esmu kā purva dumpis tuksnesī, kā apogs drupu kaudzēs. Es esmu bez miega un sēžu kā vientulis putns uz jumta.
Es ēdu pelnus kā maizi un jaucu savu dzērienu ar asarām Tavas bardzības un dusmības dēļ, jo Tu pacēli un atkal nogāzi mani.
Manas dienas ir izstiepušās kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle! Bet Tu, Kungs, Tu paliec mūžīgi – un Tava piemiņa uz radu radiem.
Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā!
Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā.
Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!
Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu, lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis! Apslēp Savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs visus manus noziegumus! Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!
Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu! Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu! Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis.
Skatieties Filmu Остров šeit.
P.S. Imantas Lūgšanu grupa [laikam LELB luterāņi] ielūdz uz videofilmas “Sala” noskatīšanos šodien 1.augustā plkst.19:00 Imantas kultūras centra Mazajā zālē.
Tas ir Rīgā, Anniņmuižas bulvārī 29. (4.tramvajs – “Kleistu iela”)
Filma ir ļoti laba, es to noskatījos trīs reizes [jāsaka, ka tikai ar otro reizi sāku braukt фишкā]
P.S. Filma ir brīvi pieejamam DC++
Andreja Kurajeva forumā bija interesanti palasīt pašu pareizticīgo viedokļus par šo filmu. Vairāki uzdeva gviclo līdzīgu jautājumu – kāpēc filmas galvenais varonis, šķietami būdams pareizticīgs, tomēr nevar un nevar izlīgt ar Dievu, nevar pieņemt Kristū apsolīto piedošanu par savu nenoliedzami smago grēku. No filmas arī netop skaidrs, vai viņš jelkad ir atzinis savu grēku sakramentālā grēksūdzē un pieņēmis Kristus Miesu. Vairākas norādies liek domāt, ka nav. Tādēļ es sliecos pieņemt vairāku pareizticīgo priesteru viedokli, ka filma ir nevis stāsts par svēto, bet gan satriecošs tāda cilvēka dzīves apraksts, kurš visā pilnībā apzinās bauslības uzlikto lāstu par savu nodarījumu, bet atsakās nodot sevi Dieva visu piedodošajai Mīlestībai. Protams, arī šāds traktējums rada jautājumus. Kāpēc tieši šim cilvēkam ļauts darīt brīnumus un dziedināt citus, kāpēc tieši viņš norāda mūkiem uz viņu remdenību, grēciņiem un cilvēciskajām vājībām? Vai pēc izlīgšanas ar savu kādreizējo upuri varonis beidzot ir gatavs pieņemt arī Dieva piedošanu? Katrā ziņā daudzi diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka stāvoklis, kad cilvēks visu mūžu mokās vainas apziņā par savu grēku, nevis saņem “patiesu un drošu mierinājumu Kristū”, kā gviclo raksta, nav saskaņā ar pareizticīgo mācību par grēknožēlu un piedošanu.
Mans personīgais viedoklis par filmu – JĀREDZ!
diivaina taa pareizticiibas atainoshana krisvu folmaas… tarkovska rubljovaa dzheks nastavnjikam izsuudz greeku: sivieti aizstaavot, mongoli esot nokaavis… uz to nastavnjiks atbild: dievs tev piedod, bet tu pats sev gan nepiedod…
Arī tas, manuprāt, nesakrīt ar pareizticīgo mācību, cik nu esmu lasījis priesteru atbildes uz ticīgo jautājumiem. Cilvēks nedrīkst sevi attaisnot Dieva priekšā, mēģināt savus grēkus uzvelt citiem, pat ne savām vājībām vai ļaunajiem gariem. Taču tas nenozīmē, ka viņam nav jācenšas sev piedot, vēl vairāk, ka nepiedošana sev būtu kāds pareizticīgais tikums. Nepiedošana vienmēr ir saistīta ar mēģinājumiem sevi sodīt, sev atriebties, pat ja tas notiktu tikai domās. Cilvēks, kas paļaujas uz Dieva žēlastību caur Kristus upuri, atsakās no domas sevi sodīt, tādējādi arī sev piedod.
Sveicināts grēciniek,
Tas jau ir viens no labākajiem momentiem filmā, ka tā rāda, kā ir [kā mēdz būt] nevis, kā vajadzētu būt.
Mūsu reālā dzīve, domas un sajūtas ne vienmēr sakrīt ar pareizticīgo, vai kādu citu mācību, bet Dievs savā žēlastībā mūs neatstāj.
Arī tēvu Anatoliju viņš mierināja pavisam tiešā un nepārprotamā veidā – atveda viņa priekšā pavisam dzīvu to cilvēku, kuru viņš itkā bija nogalinājis.
Tas gan nenozīmē, ka Anatolijs neticēja [un nepaļāvās] piedošanai Kristū.
Viņš gan skaidri apzinājās, ka Dievs grēkus neaizmirts un neizdzēš, kad cilvēks vienkārši noskaita grēksūdzes lūgšanu, bet ka Dievs grēkus piedod vienīgi Jēzus Kristus nopelna dēļ ticībā, bez jebkādas cilēka darbošanās un nopelna.
Gandarīt gan viņš gribēja. Ļoti gribēja. Tas ir – viņš gribēja visu vērst par labu. Un Dievs viņam šo iespēju dāvāja.
Ar cieņu,
gviclo
Sveicināts, gviclo,
Piekrītu, ka filmu var traktēt arī tā, un diskusijā piedalījās arī skatītāji, kas balstījās uz Taviem argumentiem. Par to, ka filma rāda to, kā mēdz būt, un rāda to skaudri un patiesi, es Tev pilnīgi piekrītu – tieši šis patiesums (iemiesots izcilā galveno lomu atveidotāju tēlojumā) arī padara filmu tik iespaidīgu. Tāpat piekrītu tam, ko raksti par mierinājumu un iespēju gandarīt, ko Dievs dāvāja Anatolijam. Bet par Anatolija ticību man tādas drošas pārliecības nav – filma neļauj viennozīmīgi spriest par to, vai viņš tic piedošanai SAVAM grēkam (nevis piedošanai un Kristus upurim vispār). Tas manā uztverē nebūt nav filmas trūkums, un ir pat ļoti labi, ka tā pieļauj dažādus skaidrojumus. Katrā ziņā jautājums par “patieso un drošo mierinājumu” paliek atklāts – bet nevis attiecībā uz visu pareizticību, bet gan konkrēti uz filmas varoņa gadījumu (IMHO).
Cieņā,
grēcinieks
draugs moritz,
Tevis minēto situāciju, ka Dievs piedod, bet pats sev nē, labi skaidro apustulis: “Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību! No tā mēs zināsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi Viņa priekšā klusināt, ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas. Mīļie, kad mūsu sirds nepazudina mūs, tad mums ir paļāvība uz Dievu, un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams.” [Jņ.3]
Varētu teikt tā, – tas, ka Dievs piedod ir vairāk nekā labi, un tā ir Viņa darīšana. Par to pateicība. Bet pats sev es nevaru tā vienkārši piedot.
Es pat negribu, jo neesmu pelnījis. Tas gan nenozīmē, ka es apšaubītu Dieva piedošānu.
Protams, tā ir tāda sevis mocīšana, bet kamēr “mēs [ne]turam Viņa baušļus un [ne]darām to, kas Viņam patīkams” sirds nerod pamatu [mūsos]rast mieru.
Jāpiebilst, ka nepiedošana sev nepazudina, jo Dievs ir lielāks par mūsu sirdi, tomēr apustulis raksta kristiešiem, jo tā daudziem ir realitāte, kas liek teikt kā sacīja filmā Anataolijs: “Mani bez maz vai par svēto padarījuši, bet kas es par svēto? Miera nav dvēselē.” Proti, kaut kas pietrūkst pilnam komplektam.
Ar cieņu,
gviclo
Sveicināts, gviclo
Piekrītu, ka piedot sev nav vienkārši. Piedot vispār nav vienkārši, tomēr Dievs to no mums prasa un arī neliedz savu palīdzību to izdarīt, ja tikai mēs vēlamies. Reizēm paiet gadi, kamēr tas izdodas, – gluži kā Anatolija gadījumā.
Bet mani mulsina apgalvojums: “Es pat negribu [piedot sev], jo neesmu pelnījis.” Vai šāda negribēšana gadījumā nav grēks? Neviens no mums taču neko nav pelnījis un savu pūliņu dēļ nebūs cienīgs ne piedošanas, ne žēlastības. Piedošana jebkurā gadījumā ir bez nosacījumiem – tiklab savam pāridarītājam un ienaidniekam, kā sev pašam. “Es sev piedošu tad, ja Dievs man dos iespēju gandarīt un vērst notikušo par labu,” – vai tā nav Dieva kārdināšana? Turklāt patiesībā mēs nevaram padarīt par nenotikušu pilnīgi neko, pat ja tūkstoškārt atvainojamies un dzīvi veltām tam, lai izpirktu savu nodarījumu.
Cieņā,
grēcinieks
gvido
domaaju, ka peeterim katreiz iesaapeejaas sirds, dzirdot gaili dziedam, bet vai vinjs pastaaviigi to vien dariija, kaa shaustiija sevi par nodeviibu? nezinu, negribaas ticeet… jeezus teica: kad atgrieziisies, stiprini braaljus… personiigi es labaak izveelos “kad mūsu sirds nepazudina mūs, tad mums ir paļāvība uz Dievu”… dievs mums pietiekoshi atklaajis, lai mees vareetu pat justies piedoti un tureet mieru sirdii… dievishkjaas skumjas dod atgrieshanaas sveetiibu, bet pasauliigaas pazudina…
Man jau draugi līdz jūsu svētumama vēl augt un augt [pavisam nopietni].
Protams, es ļoti labi saprotu, ko jūs runājat, un par ko esat norūpējušies.
Var jau runāt par Pēteri, Pāvilu un citiem.
Pēteris iespējams nešaustīja sevi katru dienu, bet tas gan bija labs vingrinājums pazemībā.
Vai Pāvils šaustīja? Šausti vai nešausti! Kas darīts tas darīts. Bet viņš slavēja Dievu par to, ka Viņš piedod ne tikai tādus grēkus vien, un vērš visu par labu.
Tā arī es labprāt priecājos par Kristus nopelnu, bet – tāpat kā man nevar pavēlēt ticēt, tāpat nevar pavēlēt piedot sev. Tam ir vajadzīgs laiks – īpaši gadījumos, kas saistīti ar atkārtotu krišanu kārdinājumos, kas traktējami kā padošanās cīņā.
Tādēļ arī apustulis Jānis rakstīja mierinādams: “ja mūsu sirds mūs pazudina…” “ja kāds krīt grēkā…” “tad mums ir aizstāvis.”
Ir tikai viens – Jēzus Kristus – kurš slīcejam var pateikt – Negrimsti, un mironim – Celies augšā.
draugs gviclo,
Ja neņem vērā pirmo teikumu (par to svētumu ;)), visam pārējam pēdējā komentārā rakstītajam gan varu no sirds piekrist. Ne tikvien teorētiski, bet no personīgās pieredzes.
jaaa… tev augt un augt… :D
vot, beidzot šeit viena sirdi sildoša diskusija!
žēlastība ir zināma kā fakts, bet nav sajūtama. pareizticības no luterisma atšķiras tieši ar to, ka pareizticība velta vairāk pārdomu un čubināšanās tieši tai psihes audzināšanai, zināšanas sajušanai visas dienas, visas dzīves garumā.
priekš sevis nolēmu, ka filma ir par neticību. par to, kā Dievs mēģina vecim parādīt, ka ir viņam jau sen piedevis, viņu tik bagātīgi svētīdams. Visu dzīvi mēģina parādīt, iemācīt žēlastības brīnumu, bet vecis spītīgi turas pie savas neticības, un beigās Dievs nāk pretī tādā mērā, ka atved viņam to cilvēku. man tas kaut kādā ziņā atgādina Jonu – kurš pēc neskaitāmiem Dieva brīnumiem savā dzīvē spītīgi turpināja uz viņu dusmoties, apvainoties, bēgt, un Dievs pats pie viņa nāca un rādīja. Dievs mūs tik ļoti, ļoti mīl. Dievs palīdz mūsu neticībai.
mīļai deprofundi,
Dievs mēģina vecim parādīt, ka ir viņam jau sen piedevis, viņu tik bagātīgi svētīdams.
tas ir tāds kalvinistu piegājiens ja Dievs svētī, tātad Dievs ir piedevis
par šo tematu augusta otrajā pusē būs e-refleksija
es domāju – Viņš mēģina palīdzēt cilvēkam PARĀDĪT, ka ir piedevis. palīdzēt saprast, iebraukt, beigt gruzīties, nu. šim konkrētajam cilvēkam viņa konkrētajā situācijā, dodot to, ko viņš, pēc paša domām, vismazāk bija pelnījis. metaforizēt žēlastību, kā Dievs Jonam tuksnesī ar koku metaforizēja savu mīlestību.
es, protams, neticu un neteicu, ka jebkāda veida labklājība būtu piedošanas zīme, ne tuvu. tomēr filma bija par to.pareizticīgie un katoļi tic, ka Dievs arī caur izjūtām un atgadījumiem sevi skaidro, ne tikai caur Vārdu un žēlastības līdzekļiem, y’know.
mīļai deprofundi,
Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. [Mt.5:45]
es arī protams nesaku, ka Tu tici vai teici, ka jebkāda veida labklājība būtu piedošanas zīme…
lai noskatās visi, kas nav redzējuši!
Visupirms jau lielais paldies Roberto, gviclo un pārējiem, kuri ieteica filmu noskatīties. Tiešām jauka filma masu produkcijas vidū. Negribu gan īpaši neko par filmu komentēt, jo nevar no filmas izzīst pravoslāvu mācību… Drīzāk varētu pakomentēt komentus :)
Kaut kur manīju šaubas, vai Anatolijs ir savu grēku izsūdzējis un bijis pie mielasta. Protams, tādas lietas filmā netiek rādītas, bet pēc manām domām te parādās filmas veidotāju respekts pret sakramentālām lietām. Sakraments tomēr ir tainstvo un nav ko visiem lūrēt.
Kaut kur manīju pārmetumu, kāpēc Dievs šādam cilvēkam tādas dāvanas ir devis? Nebūšu orģināls un atbildēšu ar jautājumu no filmas: Tad kāpēc Kains Ābelu nokāva?
Kaut kur manīju nesapratni, kāpēc viņš savu grēku tik ilgi atcerās un sev to pārmet. Reiz dzīvoja kāds dziesminieks vārdā Dāvids un viņš dziedāja šādu dziesmu: “Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!” (Ps.51:5).
Hm … buus mosh kaut kur jaapameklee, ja taa filma kkur DC++ ir sadabuunama :)
Gribu piebilst pie guncha teiktā – filmā tika minēts, ka dēļ savas uzvedības Anatolijs tika atturēts vairākkārtīgi no vakarēdiena. [tas gan nebija sakarā ar viņa “lielo” grēku.