248. Kāpēc tu tici, ka ir mūžīgā dzīvošana?


Farizejiskais garīgums un kristīgā ticība

Kristus vārdi Mateja evaņģēlijā: “Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Dieva valstībā” (Mt. 5:20), norāda uz šā jautājuma ārkārtīgo svarīgumu; likme šeit ir mūžīgā dzīvība.

Farizejiskais garīgums un kristīgā ticība

Lai saprastu šos Kristus vārdus, vispirms ir jānoskaidro, kāda tad bija rakstu mācītāju un farizeju taisnība. Šis uzdevums nebūt nav tik viegls, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Parasti ar vārdu farizeji tiek saprasti liekulīgi svētuļi, kas iegrimuši paštaisnībā, lepnībā un ārišķībā. Tomēr šāda farizejisma aina ir stipri izkropļota. Īstais farizejs ir gluži citāds cilvēks. Tas ir vīrs, kas parasti izpelnās apkārtējo cieņu un apbrīnu.

Mūsdienīgi izsakoties, farizejs ir cilvēks, kas sevī lolo visaugstākos ētiskos ideālus un ārkārtīgi nopietni uztver morāliskās prasības un savu ticības dzīvi. Turklāt farizejs ne tikai cenšas piepildīt Dieva gribu, bet mudina tai paklausīt arī citus. Gan sev, gan citiem viņš izvirza visaugstākās prasības un sagaida, ka tās tiks īstenotas dzīvē. Tātad farizejs ir cilvēks, kas visus savus spēkus veltī tam, lai pilnībā izprastu Dieva gribu, īstenotu to savā dzīvē un darītu visu iespējamo, lai arī citi cilvēki darītu to pašu. Farizejiskais garīgums ir dziļi pārliecināts, ka cilvēkam ir jāgrib labais, un viņš spēj to gribēt. Tas, kas grib labu un cenšas to darīt, top par labu un taisnu cilvēku.

Pēc farizeju domām labais un ļaunais ir nolikts cilvēka priekšā un viņam ir dota izvēle, kuram sekot. Cilvēka dzīve tādējādi ir atkarīga no katra indivīda izvēles, ko izdara viņš pats. Farizejs ir pārliecināts, ka cilvēkam piemīt garīga brīvība un pat tad, ja viņš krīt grēkā, ar savu iekšējo spēku viņš spēj atgriezties no grēka, šķīstīties un atkal nostāties uz Dieva ceļa. Tātad cilvēks ir spējīgs darīt to, kas ir pareizs un pildīt Dieva gribu.

Šķiet, ka iegūstot farizeja tēlu, mēs neesam ieguvuši neko citu, kā dedzīga kristieša tēlu. Farizejiskais garīgums ir tas, ko arī mūsdienās lielākā daļa cilvēku uzskata par augstāko un patiesāko reliģijas izpausmi. Tomēr Kristus norāda, ka neviens, kura taisnība nebūs labāka par šādu rakstu mācītāju un farizeju taisnību, nenāks Dieva valstībā. Kristus arī saka, ka tieši farizeju nopietnie centieni atrast patiesību un īstenot savā dzīvē augstākos ētiskos ideālus ir bijuši par cēloni tam, ka viņi kļuvuši par ļauniem, velna varā esošiem cilvēkiem. Paradoksāli, bet tieši vēlēšanās būt taisniem un dievbijīgiem un cenšanās par tādiem kļūt viņus padarīja par ļauniem Dieva pretiniekiem. Vēlēdamies kļūt par Dieva bērniem, viņi kļuva par velna bērniem. No sirds vēlēdamies darīt Dieva darbus, tie kļuva par velna darbu darītājiem. Dedzīgi vēlēdamies paklausīt Dievam, tie kļuva par tādiem, kas nespēja ieklausīties Dieva balsī. Sastopot Dieva Dēlu, tie Viņu nepazīst, nevēlas par Viņu neko zināt, sauc Viņu par velna apsēstu ķeceri un beigu beigās no sirds ienīst un meklē iespēju Viņu nogalināt. Tieši sava taisnīguma dēļ viņi rūgtuma pilni noraida visu, kas ir no Dieva. Jo dievišķāks, kāds ir, jo lielāku pretestību tas viņos izraisa. Būdami ārēji it kā nevainojami un svēti vīri, pēc Kristus vārdiem, viņi līdzinās puvekļu un netīrumu pilniem balsinātiem kapiem.

Šīs domas šķiet mulsinošas, un mums it kā gribas jautāt vai tad kristietība arī nav tiekšanās pēc labā, pēc Dieva gribas piepildīšanas un taisnīguma? Lai atbildētu uz šo jautājumu ir jāatceras Kristus vārdi par slikto un labo koku. Proti, slikts koks, lai kā viņš arī censtos, nespēj nest labus augļus, bet labs koks, to dara bez kādas piepūles. Arī Pāvils par savu veco, farizejiskā cilvēka dabu saka, ka to labo, ko viņš grib, viņš nedara, jo nespēj. Visi viņa labie centieni beigu beigās nes sliktus augļus. Bet tad, kad viņš runā par sevi kā ticīgo, viņš vairs nerunā par darbiem, bet vienkārši saka nu vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus. Kas bijis pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. Tādējādi kristieša dzīvi simbolizē nevis mežābele, kas apņēmusies kļūt citāda un cenšas nest labus augļus, bet gan jauns un labs koks, kura jaunā daba nes augļus bez piepūles.

Farizejisko taisnīgumu mēs varētu raksturot kā iedresētu taisnīgumu. Farizejs ir dresēts dzīvnieks, kam ir iemācīts dzīvot, uzvesties un rīkoties kā cilvēkam. Turpretī cilvēks ar kristīgo taisnīgumu līdzinātos bijušam dzīvniekam, tas ir nevis pārveidots, bet piedzimis no jauna un līdz ar savu jaundzimšanu patiešām ieguvis cilvēka saprātu, garu un dzīvību. Citiem vārdiem, tapis par cilvēku. Tieši to Jēzus vēlējās atklāt Nikodēmam, sacīdams tev jāpiedzimst no jauna bet šis vecais farizejs to nekādi nespēja saprast. Tieši šādu jaunā cilvēka taisnību, kas ir daudzkārt pārāka par farizeja taisnību, Kristus pieprasa kā nepieciešamu pestīšanai.

Bet kas tad mums būtu jādara, lai mēs nekļūtu par farizejiem un iegūtu glābjošo jaunā cilvēka taisnību? Izrādās, ka šajā jautājumā runāt par darīšanu vai nedarīšanu ir pilnīgi nepareizi. Jau pats jautājums, kas vaicā pēc kaut kā, kas mums būtu jādara, ved uz farizejisma ceļa. Ja gribam piedzimt no jauna ar kristīgu taisnību, tad mums jādara ir tieši tik pat daudz, cik darījām, lai piedzimtu fiziski, proti nekas!

Te mēs pat īsti nevaram to ietērpt vārdos, runāt par to vai mēģināt to aprakstīt. Jo kā gan nedzimušam, lai paskaidro to, ko nozīmē būt dzimušam? Šī jaunpiedzimšana drīzāk ir piedzīvojama. Tas notiek tad, kad cilvēks dzird Dieva bauslības prasības, kas viņu apsūdz un padara par grēcinieku. Tad gan tiešā, gan pārnestā nozīmē cilvēks top garīgi grūts. Bauslība dara sirdsapziņu un prātu smagu, mokošu un ārkārtīgi grūtu. Cilvēks mokās it kā dzemdību sāpēs. Līdz beidzot tas izdzird glābjošo Evaņģēlija vēsti, kas rada jeb dzemdē ticību tam, ka Kristus dēļ viņa grēki ir piedoti. Ar šo brīdi cilvēks ir no jauna dzimis un līdz ar Pāvilu var sacīt nu vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus. Vecais, farizejiski reliģiskais cilvēks ar savu taisnību ir miris, bauslība viņu ir nogalinājusi, bet Evaņģēlijs dzemdējis jaunu kristīgu cilvēku, kas dzīvo nevis vairs no savas, bet Kristus taisnības. Tā ir sveša taisnība, kuru Kristus ir nopelnījis pie krusta un dāvina mums ar ticību.

Visu atlikušo mūžu ticīgais dzīvo no šīs svešās taisnības. Tiklīdz viņš iedomājas, ka ir sasniedzis tādu stāvokli, ka var paļauties nevis vairs uz šo taisnību, bet pats uz savu, tā viņš no kristieša atkal ir kļuvis par farizeju. Lai tas nenotiktu, vecā paštaisnā cilvēka miršanai un jaunā cilvēka dzimšanai ir turpinās visu cilvēka dzīvi. Līdz ar veco cilvēku katru dienu no jauna ir jāmirst arī visiem paša cilvēka centieniem pēc taisnīguma, labas un svētas dzīves. Slikts koks, vecais cilvēks, farizejs nespēj nest labus augļus. Tādēļ pretstatā farizejam kas katru jaunu dienu iesāk ar jaunu labu apņemšanos, ticīgais to sāk ar grēksūdzi, atzīstot savas dabas samaitātību un necienīgumu Dieva priekšā. Ar šo grēksūdzi vecais cilvēks atkal tiek slīcināts Svētās Kristības ūdenī. Tiklīdz tas notiek, Svētais Gars uzpūš ticības liesmu, dāvājot no Svētās Kristības kā avota spēku un veldzi arī jaunajam cilvēkam, kam arī jādzimst katru dienu no jauna. Katru dienu no jauna viņam ir jātērpjas Kristus taisnībā un jātiek šķīstītam ar Viņa svētajām asinīm. Šī jaunā taisnība ir sveša, cilvēkam pēc dabas nepiemītoša. To mēs saņemam kā brīnišķīgu dāvanu no Dieva vārda sprediķa un sakramentiem. Citur tā nav iegūstama, tādēļ Kristus farizejiem sacīja: “Ja jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos”. (Jņ. 8:25) Tādēļ katru dienu no jauna mēs atgriežamies pie Svētajā Kristībā saņemtās žēlastības, lasām Rakstus un atkal, un atkal no jauna ilgojamies klausīties sprediķi par Kristus paveikto pestīšanas darbu mūsu labā, ilgojamies dzirdēt Dieva piedošanu Svētajā Absolūcijā un Svētajā Vakarēdiena sakramentā saņemt Kristus miesu, kas mūsu labā nodota nāvē. Ar šiem žēlastības līdzekļiem Dievs atkal un atkal liek dzimt jaunajam cilvēkam un uztur to pie dzīvības jeb īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.