30. Ko Dievs aizliedz ar otro bausli?


Exaudi svētdienā

Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis. To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet viņi to darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es jums no sākuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums. [Jņ.15:26–16:4]

Šī Evaņģēlija pirmo daļu – par Svēto Garu – aplūkosim Vasarsvētku dienā, kad arī būtu jārunā par to, kādēļ Svētais Gars tiek saukts par Aizstāvi un Patiesības Garu; tāpat Vasarsvētkos pārrunāsim arī to, kā Svētais Gars atšķiras no Tēva un Dēla – ka Gars ir Persona, kas iziet gan no Tēva, gan no Dēla. Tā nu Svētais Gars reizē ir saucams gan par Tēva, gan arī par Dēla, tas ir, Kristus Garu – kā Viņu sauc Sv. Pāvils Gal.4:6 un Sv. Pēteris 1.Pēt.1:11. Šie vārdi apstiprina arī to, ka Kristus ar Tēvu ir viens vienīgs, mūžīgs Dievs, jo Kristus saka, ka Viņš kopā ar Tēvu sūtīs un dos kristiešiem Svēto Garu – kā lasīsim tālāk šo triju nodaļu izklāstā.

Bet visus šos vārdus – kā arī visu pārējo, kas rakstīts šajā nodaļā – Kristus saka pirms savas aiziešanas un debesbraukšanas, lai mierinātu savus mīļos mācekļus – un līdz ar viņiem arī visus kristiešus – visu to lietu dēļ, kuras viņiem būs jāpieredz un jāpanes pasaulē, kad Kristus būs no šīs dzīves iegājis Debesīs, pie sava Tēva. Jo turpmāk Viņš vairs nebūs redzamā veidā mūsu vidū; Viņš tagad valda nevis miesīgi, bet garīgi, tā, ka mēs, stiprināti ticībā Viņa Vārdam, spējam pastāvēt un turēties pretī lielajai, smagajai apgrēcībai, kas tik ļoti apgrūtina kristiešu dzīvi šeit, uz zemes – to arī turpmāk dzirdēsim.

Jo Kristus ir sacījis daudz vārdu, sludinādams to, kā pasaule izturēsies pret mācekļiem viņu amata dēļ; Viņš skaidri saka to, kas mācekļiem jāzina: pasaule nebūs viņu pusē un negribēs viņiem sekot, nedz pieņemt viņu mācību – pretēji tam, kā šie cilvēki bija cerējuši, domādami, ka visa pasaule – un it īpaši viņu pašu tauta – turēsies pie Kristus un sekos Viņam veseliem pulkiem. Bet Kristus šeit sludina, ka pasaule rīkosies gluži pretēji: tā nevien nicinās un neņems vērā viņu sludināto Vārdu, uzskatīdami to par neprātīgu ļaužu bezjēdzīgiem apgalvojumiem, ko šie neprāši sludina par kādu krustā sistu cilvēku, – pasaule ienīdīs un vajās mācekļus Kristus Vārda dēļ. Mūsu Kungs saka pavisam īsi un skaidri: kristiešiem nav jāgaida no pasaules draudzība, nedz vispār kas labs – viņiem nāksies savā pieredzē pārliecināties un mācīties, ka Kristus Valstībai nav nekā kopīga ar pasaules valstību.

Kristus rūpējas par to, lai mācekļi, sastopoties ar pasaules naidu, neizbītos un nedomātu: kas gan tā par dzīvi? Kādēļ mums jāsludina, ja neviens – pat mūsu pašu tauta – mūsos neklausīsies? Ar kādu naidu pret mums vērsīsies visi pārējie, tiklīdz mēs atdarīsim savas mutes! Tad jau labāk klusēsim, ļausim pasaulei dzīvot, ticēt un rīkoties, kā vien tā vēlas – jo mums tik un tā būs jāapklust, sastopoties ar apkaunojumiem un pasaules izsmieklu – mēs nespēsim to visu izturēt. Jo, ko gan mēs, nabaga nicinātais, mazais pulciņš, iespējam pret tik lielu ļaužu daudzumu, pret visas pasaules gudrību, varu un spēku? Tādēļ Kristus jau iepriekš mierina un stiprina mācekļus, sacīdams:

Kad nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani.

Kristus grib sacīt: kaut arī pasaule jūs ienīdīs un vajās mana Vārda dēļ un velns ar šī naida palīdzību gribēs panākt, lai jūs pagurstat un ciešat klusu. Jūs tomēr nedrīkstat pieļaut, lai šis pasludinājums apklust un iznīkst; jo, kad es aiziešu un jums jau šķitīs, ka esmu miris uz mūžīgiem laikiem, nāks kāds cits, kas neļaus, lai kāds Tam aizbāž muti; Tas atklāti sludinās un liecinās par mani visas pasaules priekšā, nemaz neskatīdamies, vai tā dusmojas, vai smejas. Tas – Kristus saka – būs Svētais Gars, kas iziet un tiek sūtīts gan no Tēva, gan no manis. Gars nāks pie jums, kad es aiziešu pie Tēva, lai, izgājis caur krustu un nāvi, sāktu valdīt dievišķā godībā un varenībā; tad es runāšu caur Svēto Garu atklāti, visas pasaules priekšā, un ne vairs vājā balsī, viens un nošķirts, kādā nomaļā nostūrī, kā runāju tagad ar jums. Es sūtīšu Svēto Garu, lai Tas būtu jūsu Aizstāvis un Mierinātājs, jo pasaulē jūs nekādu mierinājumu nevarat atrast. Bet Svētais Gars stiprinās un iedrošinās jūsu sirdis, dos drosmi stāties pretī pasaules naidam un velna biediem, tā, ka jūs droši un atklāti liecināsit par mani. Un šī liecība būs un tiks saukta par Svētā Gara liecību, kas sniegta ar jūsu amata un mutes starpniecību. Svētais Gars tiks sūtīts un nāks no manis un Tēva, lai jūs zinātu – un arī visai pasaulei nāktos uzzināt – ,ka tas notiek manā spēkā un, ka mana Tēva nodoms, prāts un pavēle ir tāda, kā Svētais Gars to ar jūsu starpniecību sludina.

Tas ir mierinājums, ko Kristus sniedz mācekļiem, lai stiprinātu viņu ticību; tas ir nepieciešams, lai viņi varētu sludināt un apliecināt Kristu. Ar šiem vārdiem mūsu Kungs arī apsola visai savai Baznīcai, ka pēc Viņa augšāmcelšanās un debesbraukšanas Svētā Gara pasludinājums ar apustuļu un viņu pēcteču starpniecību skanēs nepārtraukti, kamēr vien Viņš sēž pie Tēva labās rokas, un šai liecībai ir jāturpina skanēt pasaulē, lai cik daudz būtu klausītāju. Apustuļiem nav jāraizējas par to, kurš šo vēsti uzņem, kurš nē, bet jāzina, ka šī ir Svētā Gara liecība, tādēļ arī pats Svētais Gars būs klāt un panāks to, ka daži šai liecībai ticēs – te pasaule nespēs stāties ceļā, lai cik briesmīgi tā plosās ar savu naidu un vajāšanām. Jā, pat tad, ja neviens cilvēks uz zemes neuzņemtu šo liecību, tā tomēr ir jāsludina, un pasaulei ar šāda pasludinājuma palīdzību ir jātiek nosodītai, lai tā atzītu savu grēku – kā Kristus tālāk saka: “Svētais Gars nāks un liks pasaulei izprast grēku…” līdz ar pazudinošo spriedumu – tādēļ, ka tā ir dzirdējusi šo pasludinājumu, tomēr nav gribējusi tam ticēt, tā, ka šai ziņā pasaulei nav nekāda attaisnojuma. Kā arī iepriekš Kristus ir sacījis: “Ja Es nebūtu nācis un viņiem to teicis, viņiem nebūtu grēka… Ja Es viņu starpā nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav darījis, tiem nebūtu grēka…” [Jņ.15:22-24].

Bet, sacīdams: Arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis,” Kristus īpaši norāda uz apustuļiem kā uz saviem sludinātājiem, izceldams viņus visu pārējo vidū un apstiprinādams viņu pasludinājumu, tā, ka visai pasaulei ir pienākums bez kādiem iebildumiem ticēt viņu sludinātajam Vārdam un būt pārliecinātai, ka viss, ko viņi māca un sludina, ir Svētā Gara pasludinājums, ko tie dzirdējuši un saņēmuši no paša Kristus – kā apustulis 1.Jņ.1:1–2 apliecina: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu… to mēs pasludinām jums.”

Šāds pasludinājums nav dots nevienam citam sludinātājam uz zemes, tikai apustuļiem; jo visiem pārējiem šeit tiek pavēlēts sekot apustuļu pēdās, palikt pie viņu sludinātās mācības un nemācīt neko citu, nedz arī ko vairāk. Šeit pat tiek norādīta īstā pazīšanas zīme, pēc kuras iespējams atpazīt un pārbaudīt Svētā Gara pasludinājumu, proti: “Svētais Gars dos liecību par Mani,” tas ir – Svētais Gars nesludinās neko citu, kā vien pasludinājumu par Kristu, nevis par Mozu, Muhamedu vai mūsu pašu darbiem, tā, ka mums – kā Sv. Pēteris saka Ap.d.4:12 – zem debess nav dots neviens cits vārds, kurā varētu iemantot pestīšanu; to sniedz vienīgi krustā sistā Kristus Vārds.

To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.

Šie vārdi paši par sevi pietiekami skaidri atklāj, kas ar Kristus mācekļiem viņu pasludinājuma dēļ notiks pasaulē. Kristus norāda divas lietas, ar kuru palīdzību pasaule cenšas apspiest Evaņģēliju – tā sludinātāji tiek izslēgti no draudzes un nonāvēti, turklāt tie, kuri to darījuši, iedomājas esam ar šādu darbu kalpojuši Dievam. Kas gan var pastāvēt šādas apgrēcības priekšā? Kurš gan vēl gribēs un varēs sludināt, ja tie, kuri liecina par Kristu, pieredzēs tik negantu izturēšanos un pat tiks nonāvēti? Kristus ir sacījis, ka Svētajam Garam jādod liecība par Viņu un, ka arī mācekļiem ir jāapliecina šis pats pasludinājums; Viņš stiprina mācekļus, sacīdams, ka visa pasaules trakošana, visas vajāšanas tomēr nespēs šo liecību iznīcināt. To Kristus saka jau iepriekš, lai mācekļi to zinātu un būtu apbruņojušies pret šādu apgrēcību.

Ir savādi dzirdēt un sacīt, ka ne tikai pasaule iedegsies rūgtā naidā un trakos, pretodamās Kristum, Dieva Dēlam un savam Pestītājam, bet arī apustuļi paši kritīs apgrēcībā šī pasaules sprieduma dēļ. Jo kurš gan būtu varējis gaidīt, ka Kristum un Viņa Evaņģēlijam būs jāsastopas ar tādu pretestību Viņa paša tautā, kurai Dievs Viņu bija apsolījis, atklādams, ka no Viņa gaidāms viss labais – ko arī pats Kristus ir pierādījis? Bet šeit tu dzirdi, ka Evaņģēlijs būs tāds pasludinājums, kas prātu un cilvēcīgu spriedumu ved apgrēcībā, tas ir, cilvēka prāts šo pasludinājumu uzskata par lieliem maldiem un muļķībām, ko pasaule nicina vai izsmej, turklāt uzskata par tādu lietu, kas nekādā ziņā nav ne jāuzklausa, ne jāpacieš – itin kā tā būtu paša negantā velna postošā inde, kas nākusi no elles dziļumiem.

Tādu godu un atzinību Kristus Valstība iemantos šeit, uz zemes – kļūs skaidri redzams, ka tā nav pasaulīga valstība, kādu meklē miesa un asinis; jā, pasaulei tā šķitīs esam nevis Kristus jeb Dieva Valstība, bet visas labās kārtības – kā dievišķās, tā laicīgās – sagraušana un postīšana. To tiešām var saukt par visu brīnumu brīnumu, ka Dieva Dēlam jāpieredz tādas lietas no ļaudīm, kuri tiek saukti par Dieva tautu un kuri šajā pasaulē ir paši labākie; jo šeit Kristus runā nevis par vieglprātīgiem vai atklāti ļauniem cilvēkiem, bet par pašiem ievērojamākajiem, gudrākajiem, svētākajiem un – kā Viņš šeit saka – Dieva kalpiem.

Šos vārdus līdz šim neviens nav sapratis un pāvestībā neviens arī nevar saprast, ko nozīmē vārdi: “Tie jūs izslēgs no draudzes.” Viņi par šo Evaņģēlija vietu nezina sacīt neko vairāk, kā to, ka šeit runāts par vecām lietām, kuras vairs nepastāv – jūdi ir bijuši tik ļauni un cietsirdīgi cilvēki, ka nav gribējuši paciest ne Kristu, ne Viņa apustuļus. Arī mēs nebūtu varējuši iedomāties, ka tagad uz zemes, kristiešu vidū, Baznīcā varētu būt cilvēki, kuri ir tik ļauni, ka izslēdz citus no draudzes; tie taču nevarētu būt jūdi un turki, kam ar Baznīcu nav nekāda sakara! Un arī pāvestībā nav dzirdēts, nedz pieredzēts, ka viņu vidū kāds būtu vajāts, izraidīts vai nonāvēts Evaņģēlija un Kristus atziņas dēļ; tātad šis pasludinājums uz viņiem neattiecas un nevar viņiem dot ne mācību, ne mierinājumu.

Bet mums – lai slavēts Dievs – pašiem savā pieredzē ir nācies nedaudz mācīties, ko Kristus ar šiem vārdiem ir domājis un kādēļ Viņš tos ir sacījis; mēs pieredzam mācības cīņu, kas jāizcīna ar mūsu pretiniekiem – ka tieši pāvesta piekritēji līdz šim ir bijuši un arī tagad ir krietnākie, svētākie, dievbijīgākie ļaudis, par kuriem Kristus šeit runā, tie, kuri Evaņģēlija dēļ izslēdz no draudzes un nonāvē viņus, gribēdami kalpot Dievam. Viņi jau agrāk ir rīkojušies ļoti labi – ar varu centušies apspiest Evaņģēliju, un ikviens, viņiem sekodams, ir uzskatījis, ka visu, ko tie teikuši vai darījuši, ir teikusi un darījusi Baznīca; ja kāds ir uzdrīkstējies viņiem iebilst kaut vienu vārdu, tas tūliņ bijis jāsadedzina ugunī.

Tāda rīcība ir tikusi saukta par nolādēto ķeceru iznīcināšanu, par svētu, Dievam veltītu darbu. Mūsu laikos pāvesta sekotāji to ar daudziem piemēriem pārpārēm apliecinājuši un vēl arvien nonāvēdami daudzus dievbijīgus cilvēkus tikai tādēļ, ka tie apliecinājuši savu ticību Kristum un Dieva Vārdam; viņi nav saudzējuši tādu cilvēku dzīvības pat tad, ja tie jau ir bijuši gatavi piekāpties. Tādēļ šiem Evaņģēlija vārdiem nekādi īpaši skaidrojumi nav vajadzīgi – tie māca izšķirt, kura ir patiesā Baznīca, kura – viltus baznīca, lai mēs gūtu stiprinājumu un spētu pastāvēt šīs apgrēcības priekšā. Tādēļ īsi aplūkosim šos Kristus vārdus.

Ko nozīmē “izslēgt no draudzes”, ir gluži labi saprotams; kā to vēl skaidrāk atklāj grieķu teksts, tas ir – izslēgt jeb padzīt no sinagogas jeb Dieva tautas sapulces, atzīstot par nošķirtiem un liedzot šiem izraidītajiem Baznīcas sadraudzību, vienkārši sakot – no draudzes izslēgtais cilvēks tiek atstāts velna varā un iegrūsts elles bezdibenī, kā tāds, kas nekad negūs vietu Dieva Valstībā, neiemantos žēlastību un pestīšanu. Tie ir smagi un bargi vārdi, kuriem tiešām vajadzētu izbiedēt ikviena dievbijīga cilvēka sirdi.

Jo patiesi un neapstrīdami ir tā, ka Dievs devis Baznīcai tādu varu, ka tas, ko Baznīca izraidījusi, ir paša Dieva atstumts un izraidīts, pakļauts Dieva dusmām un lāstam, zaudējis visu svēto sadraudzību, – kā Kristus saka Mt.18:17–18: “…ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs.” Vai gan ar cilvēku varētu notikt kaut kas vēl briesmīgāks, nekā, ja pār viņu nāk Dieva un visas radības lāsti, un viņam uz mūžīgiem laikiem tiek atņemta visa svētība un mierinājums.

Kur tiek teikts šāds lāsts, ar kuru cilvēks tiek izslēgts no draudzes, tur itin bieži seko arī otrā lieta, ko Kristus piemin, turpinādams: “…tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.” Tas ir sods jeb eksekūcija, ko pasaule uzskata par savu pienākumu izpildīt pie tiem, kuri tiek publiski atzīti par Dieva atstumtiem un no Baznīcas izslēgtiem – tie tiek nonāvēti bez žēlastības, izdeldēti no zemes virsas. Tāds sods pienākas tiem, kuri saceļas pret Dieva tautu – it īpaši, ja tas notiek ar jaunas mācības un ticības sludināšanu. Par šādiem nemiera cēlājiem tika uzskatīti arī apustuļi – viņi tika apsūdzēti kā tādi, kas sludina pret Bauslību, templi un Dieva tautu. Jo arī pats Dievs Bauslībā bija bargi noteicis, ka nevienam no šādiem Viņa pretiniekiem nedrīkst ļaut dzīvot, bet tie visi ir jānonāvē bez kādas apžēlošanas, un šādā gadījumā neviens nedrīkst saudzēt savu tuvāko draugu, nedz savu brāli, dēlu vai meitu [5.Moz.13:8]. Tas – Kristus saka – notiks arī ar jums. Jūsu pašu tauta jūs nevien izslēgs no draudzes un pakļaus Dieva lāstam, bet arī ķersies pie soda izpildes – tā sodīs jūs kā Dieva ienaidniekus un uzskatīs, ka nav iespējams paveikt kādu vēl labāku darbu, kā – par godu un slavu Dievam iznīcināt šādus nolādētus cilvēkus. Tā notiks Kristus mācekļiem; jo pašam viņu Kungam un Galvai ir klājies tieši tāpat. Viņi tiks uzskatīti par tik ļauniem, bīstamiem, nolādētiem, indes pilniem cilvēkiem, ka ikvienam būtu jāpalīdz izdeldēt viņus no zemes virsas – itin kā tas, kurš to dara, būtu izdarījis lielisku darbu, uz kuru Dievs no Debesīm raugās ar lielu prieku, jo vēl pilnīgāka paklausība un kalpošana Viņam nemaz nebūtu iedomājama.

Redzi, vai gan tas varētu mīļos mācekļus neapgrēcināt, nekļūt pārāk smagi un nepanesami (kā Kristus tālāk saka). Viņiem nākas redzēt un pieredzēt šādas lietas notiekam ne tikai ar Kungu, kam viņi tic, bet arī pašiem savā dzīvē; tie Kunga Kristus dēļ tiek briesmīgā veidā nolādēti un nonāvēti, turklāt to dara Dieva tauta, tie, kuriem ir uzticēta likumīgā Baznīcas vara. Turklāt ikvienam jāatzīst, ka tie, kuri mācekļus nonāvējuši, ir ne tikai rīkojušies pareizi, bet kalpojuši Dievam visaugstākajā un labākajā veidā – kā dievbijīgi, svēti ļaudis, kas ar lielu dedzību un nopietnību rūpējas par Dieva godu! Ak, cik smags kārdinājums tas ir atlikušajam mazajam, vājajam Kristus Baznīcas pulciņam! Un tas notiek jau pašos Kristus Baznīcas pastāvēšanas pirmsākumos, kad Svētais Gars ar brīnumu palīdzību un ar lielu spēku atklājas visas pasaules priekšā! Vai gan Kristus mācekļi no bezdievjiem un pagāniem varētu gaidīt ko labāku, ja pašu draugi un brāļi, jūdu tauta dara viņiem šādu pārestību?

Tā Dievs valda pār savu Baznīcu – brīnumainā veidā, pretēji visu cilvēku saprašanai. Kurš gan jebkad būtu dzirdējis, ka šādā veidā Dievs grib pakļaut Kristum visu pasauli, izplatīt savu Vārdu visās pasaules malās, sapulcināt savu Baznīcu? Viņš iesāk šo darbu cilvēka prātam nepieņemamā veidā un rīkojas tik mulsinoši, ka mīļajiem mācekļiem nākas apkaunojošā veidā atdot savas dzīvības, un nevis viņiem, bet viņu pretiniekiem tiek piešķirts Dieva tautas un Baznīcas vārds! Šim brīdinājumam vajadzēja būt pietiekami spēcīgam, lai izrautu no mācekļu sirdīm aplamās iedomas par Kristus laicīgo valstību; viņiem nav jāgaida no Kristus laicīga manta, gods, vara un miers, bet jādomā, ka Dievam padomā bijis kas cits – šeit, uz zemes, Viņš mums vēl ļauj pieredzēt kaunu un nāvi.

Tādēļ Kristus to sludina jau iepriekš, lai Viņa kristieši būtu tam sagatavoti un zinātu, kāds ir viņu mierinājums; Viņš saka: Svētais Gars liecinās par Viņu – par spīti visai šai apgrēcībai. Un tas patiesi ir nepieciešams. Jo ir nepieciešama Svētā Gara atklāsme un darbība, lai šis pasludinājums tiktu atzīts un saprasts. Kurš gan citādi spētu ticēt, ka šis krustā sistais, nolādētais un izraidītais Jēzus saviem mācekļiem ir Dieva Dēls, dzīvības un mūžīgās godības Kungs?

Tā nu šajā Evaņģēlija vietā mums tiek attēlota Kristus Valstība un tas, kā tai klājas pasaulē, sastopoties ar svešu un naidīgu valstību. Tas ir pravietots pirmajā Evaņģēlija apsolījumā, kur rodams pats Baznīcas pirmsākums – Dievs [1.Moz.3:15] saka čūskai: “Es celšu ienaidu starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” Šim naidam pasaulē arvien ir jāpaliek – tas ir mūžīgs naids un mūžīga cīņa. Tiklīdz Kristus nāk ar savu pasludinājumu, Viņš sastop čūsku, kas stājas Viņam pretī trakās dusmās un naidā, kozdama un dzeldama ar saviem zobiem un indīgo mēli uz visām pusēm. Jo čūska baidās zaudēt savu galvu. Taču ar visu savu cīnīšanos tā tomēr nevar uzvarēt – čūska guļ zem sievas dzimuma kājām, kas samin tās galvu un nerimstas, līdz čūska ir izlējusi visu savu indi un dusmas un zaudējusi visus spēkus, tā, ka vairs nespēj nodarīt nekādu postu.

Tas ir mūsu mierinājums un uzvara, ko iemantojam Kristū – Viņš grib uzturēt savu Baznīcu, uzvarēdams velna dusmas un varu; tomēr mums vēl arvien nākas paciest velna slepkavnieciskos dzēlienus un kodienus, kas dara sāpes mūsu miesai un asinīm. Pats grūtākais ir tas, ka mums jāpieredz un jāpanes pārestības no to ļaužu puses, kuri paši grib sevi saukt par Dieva bērniem un kristīgo Baznīcu. Taču mums jāmācās panest šādas pārestības un jāpierod pie tām, jo ne pašam Kristum, ne Viņa svētajiem nav klājies labāk.

Arī mūsu pirmtēvam Ādamam ir klājies grūti un smagi, mācoties saprast vārdus: “Es celšu ienaidu starp tevi…” pašam pie saviem bērniem. Ādama pirmdzimtais dēls, ko Dievs viņam bija devis, sava upura un dievkalpošanas dēļ nonāvēja pats savu brāli. Tāpat arī mīļajiem tēviem Ābrahāmam, Īzakam u.c. nācās pieredzēt to, ka viņu namos (kur taču pastāvēja patiesā Baznīca), brālis sāka vajāt brāli, lai gan viņi taču bija saņēmuši un mācījušies ticību, Dieva Vārdu un dievkalpojumu no viena un tā paša tēva. Tādēļ mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja arī mums nākas pieredzēt līdzīgas lietas – ne tikai no pāvesta piekritēju puses, no kuriem jau esam saņēmuši spriedumu un labi zinām, ko tie par mums domā un ko varam no viņiem gaidīt, bet arī no tiem, kuri joprojām ir mūsu vidū, apliecinādami Evaņģēliju, tomēr nerīkodamies godīgi.

Tā ir šī Kristus sprediķa un pravietojuma pirmā daļa. Nu seko otrā – par to, kā un kādēļ šie krietnie ļaudis – paši labākie un gudrākie cilvēki Dieva tautā, kas izturas nopietni pret Dieva godu un kalpošanu Viņam, gribēdami darīt visu tā, lai dotu godu Dievam, tomēr tik nikni un briesmīgi vajā Kristu un Viņa kristiešus.

Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani.

Te tu dzirdi, kādēļ viņi to dara; pats Kristus mums atklāj, kas pamudina viņus uz šādu naidu pret kristiešiem un viņu vajāšanu. Tas – Kristus saka – notiek tādēļ, ka jūs sludināt par mani, bet viņi mani nav atzinuši. Jo tie gan pilda savu likumīgo amatu, mācīdami un sludinādami, kā to dara augstie priesteri un Rakstu mācītāji, kā tagad māca pāvests un bīskapi, kam jāraugās, lai nenāktu atklātībā neviens cits pasludinājums, nekas tāds, kas būtu pretrunā ar veco, apstiprināto Mozus un Bauslības mācību – to viņiem pats Mozus bija stingri un nopietni pavēlējis [5.Moz.13:6 u.t.]. Kādēļ tad apustuļi drīkstēja nākt klajā ar jaunu, agrāk nedzirdētu mācību un pasludinājumu, kas vēstīja par nepazīstamu Mesiju jeb Kristu, ko augstie priesteri un Rakstu mācītāji nav uzņēmuši, bet situši krustā kā viltus pravieti, jā, kā Dieva zaimotāju un nemiera cēlāju? Kurš gan gribētu uzņemt un atzīt par Kristu šo Cilvēku, kurš ticis tik apkaunojošā veidā nonāvēts – tas taču būtu pretrunā ar likumīgās varas spriedumu un atziņu? Tie lepojās ar savu varu un iebilda apustuļiem, sacīdami: “Mēs esam stingri pavēlējuši nemācīt šinī vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.” [Ap.d.5:28]

Tas, ka viņi šo Kristu nepazīst, ir pavisam skaidrs – to pierāda viņu pašu darbi un apliecība; ikviens var redzēt un pamanīt, cik ļoti viņi lepojas ar to, ka pieder Dieva tautai un ir saņēmuši Dieva Bauslību, apsolījumu, priesterību un dievkalpojumu (kā arī mūsu pāvestam un bīskapiem ir Raksti, Kristība, Sakraments un Kristus Vārds); un tomēr tie visi ir akli, bez īstas Dieva un Kristus atziņas. Savā aklumā viņi ir nocietinājušies tā, ka ar savu izraidīšanu un slepkavošanu vēršas pret Dievu un Viņa Dēlu, turklāt izliekas un lepojas, ka tieši ar šādiem darbiem kalpojot Dievam. Tādēļ Kristus stiprina un iedrošina savējos, mācīdams nebīties no šāda sprieduma un neļaut, lai šo ļaužu vara un pavēles novērš viņus no viņiem uzticētā pasludinājuma un apliecības, bet atbildēt tā, kā apustuļi ir atbildējuši saviem augstajiem priesteriem un Jeruzālemes padomniekiem: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” [Ap.d.5:29]

Tā Kristus pats izsaka savu spiedumu par to, kā īstā Baznīca atšķirama no viltus baznīcas: šeit jāspriež nevis pēc vārda un ārējā izskata, bet jānorauj apsegs un jāmeklē īstā pazīme un prove, pēc kuras iespējams pazīt īsto Baznīcu, īsto Dieva tautu un Viņa kalpus; jo šādas lietas nevar iemācīt cilvēka prāts un gudrība. Īstais proves akmens ir tas, ka redzam, vai ļaudīm ir vai nav īsta Kristus atziņa; jo viss pārējais – gods, vārds, amats, vara un autoritāte baznīcā – kā

šeit sacīts – nav lietas, pēc kurām varētu pareizi spriest; un šajās lietās jūdu ievērojamie vīri bija pārāki par apustuļiem gluži tāpat, kā pāvests ar savu sekotāju pulku ir pārāks par mums.

Jo arī mēs paši atzīstam un liekam viņiem pie sirds, ka viņi atrodas patiesajā Baznīcā, pildīdami Kristus doto un no apustuļiem pārmantoto amatu – mācīt, kristīt, sniegt Sakramentu un absolūciju, ordinēt utt., kā arī jūdu sinagogai jeb sapulcei bija uzticēts likumīgais priesteru amats un Baznīcas vara. To visu arī mēs atzīstam par pareizu; mēs neapšaubām viņu amatu, lai gan viņi neatzīst, ka tas dots arī mums. Jā, mēs apliecinām, ka esam to saņēmuši no viņiem, tāpat kā Kristus pēc savas izcelsmes ir nācis no jūdiem, un apustuļi ir atraduši pie viņiem Rakstu mācību.

Tieši šeit viņi saskata iemeslu lielīties un pretoties mums, lamāt un nolādēt mūs kā pretnieciskus atkritējus, Baznīcas noliedzējus un ienaidniekus. Ir grūti nest šādu vārdu un spriedumu; velns ar šo argumentu itin viegli iedveš cilvēkam bailes un šausmas; ja vien atrod iespēju, viņš uzbrūk to cilvēku sirdīm, kuriem trūkst izpratnes, un apstulbina tos ar šādām domām: tas taču ir Baznīcas lāsts; jo tiem, kuri mūs izslēguši no draudzes, ir uzticēts Baznīcas amats. Un tas patiesi nav nekāds joks, jo Kristus Mt.18:18 saka: “Ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs.” Tādēļ nav šaubu, ka tas, kuru Baznīca izraida, ir arī Dieva nolādēts. Un viņi izslēdz no draudzes nevis velna vai pāvesta, bet Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, Kristus spēkā utt. – viņi rotā savu darbu ar nopietniem un nozīmīgiem vārdiem.

Tādēļ ir vajadzīga izpratne, lai uztvertu atšķirību, kuru Kristus šeit parāda, proti – ka pastāv divas dažādas baznīcas: viena ir tā, kurai nav vārda un slavas pasaules priekšā – pasaule tai laupa godu un uzkrauj savu lāstu; turpretī otrai baznīcai ir labais vārds un gods, kura dēļ tā vajā pirmo. Un notiek pavisam ačgārni: īstā Baznīca neiemanto vārdu un godu, turpretī tā, kura nav īstā Baznīca, sēž Baznīcas varas tronī un pilda visus amatus, tā, ka ir jāsaka: tas ir svētās Baznīcas amats un darbs; tomēr tās spriedums un lāsts nav jāņem vērā.

Šīs atšķirības un izšķiršanas pamatā ir tas, ka Kristus saka: “Tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani,” tas ir – atšķirība pastāv jautājumā par Kristus mācību un atziņu. Tieši pēc tā jāvērtē un jāspriež, kura ir īstā, kura – neīstā baznīca. Jo šai ziņā nepietiek tikai ar vārdu un amatu; jo to var izmantot nepareizi un nelietīgi, – kā arī otrais bauslis un otrais lūgums Mūsu Tēvs lūgšanā parāda, ka Dieva Vārds bieži tiek nelietīgi valkāts un netiek svētīts, bet gan padarīts nesvēts un apkaunots. Tādēļ nav pieļaujams tūliņ pieņemt un piekrist, ja kāds apgalvo un saka: to es daru vai runāju Dieva un Kristus vārdā, pildīdams Baznīcas pavēli un īstenodams tās varu. Šeit ir jāizšķir un jāsaka: Dieva un Baznīcas vārdu es pieņemu – tas man ir mīļš un dārgs; taču es tev neļaušu šī vārda aizsegā iegalvot man visu, kas vien tev ienāk prātā.

Tā nu mēs mūsu pāvesta piekritējiem sakām: mēs labprāt novēlam jums šo vārdu un amatu – arī mēs to uzskatām par svētu un brīnišķīgu; jo tas nav jūsu, bet paša Dieva iedibināts amats, ko Viņš devis savai Baznīcai, neatkarīgi no šī amata pildītāja slavas un atšķirībām. Tādēļ tas, kas tiek dots ar šī amata starpniecību, atbilstoši Kristus iedibinātajai kārtībai, Viņa un Viņa Baznīcas vārdā, arvien ir labi un pareizi – kaut arī to dod vai saņem bezdievīgi, neticīgi cilvēki. Tādēļ amats ir jāatšķir no cilvēka un viņa ļaunprātībām. Dieva un Kristus Vārds pats par sevi vienmēr ir svēts; taču tas var tikt izmantots nelietīgi un padarīts nesvēts. Tā arī Baznīcas amats ir labs un brīnišķīgs, taču cilvēks, kurš to pilda, var būt nolādēts un nonācis velna varā. Tādēļ pēc amata nav iespējams droši izspriest, kur un kas ir īstie kristieši un Baznīca.

Mēs atšķiramies šajā lietā, kuras vārds ir – atzīt vai neatzīt Kristu, tas ir – jautājumā par Kristus mācību un ticību jeb apliecību. Jo ir jāievēro, ko pats Kristus šeit saka un secina, proti – ka viņi neatzīst ne Tēvu, ne Kristu. Viņš pats jau ir izlēmis un teicis spriedumu, ka viņi nav Kristus Baznīca; jo Viņa Baznīca ir tie, kuriem patiesi ir Kristus Vārds un kuri tā dēļ tiek vajāti. Šī sprieduma dēļ Kristus mācekļiem jābūt bezbailīgiem un nav jāpievērš nekāda uzmanība tam, ka tie viņus sauc par ķeceriem un nolād. Tieši tas, ka šis lielais ļaužu pulks, kam dota vara un labā slava, vajā un izslēdz no draudzes šo mazo Kristus mācekļu pulciņu, ir droša zīme, kas liecina par viņu piederību Kristum, tas arī ir viņu mierinājums. Jo viltus baznīcai nekādā ziņā nenākas pieredzēt izslēgšanu no draudzes Kristus atziņas un ticības dēļ; viltus baznīcas piederīgie arī grib palikt nesodīti, izvairīties no vajāšanām un lāstiem, jā, tie drīkst nicināt arī ķēniņus un ķeizarus un ar saviem lāstiem un izraidīšanu vērsties arī pret viņiem. Tik stiprs un biedinošs viņu rokās ir Baznīcas vārds un tās vara.

Ko tad nozīmē – atzīt Kristu un Tēvu? Arī pāvesta sekotāji lepojas ar šādu atziņu; arī jūdi lepojās un negribēja, lai par viņiem sacītu, ka tie nepazīs arī savu Mesiju, kad Viņš nāks. Jā, kurš gan vēl varētu Viņu pazīt, ja ne tie, kas saņēmuši Viņa Bauslību, apsolījumu, templi, priesterību utt., pielūdz patieso Dievu, kas radījis Debesis un zemi un apsolījis viņiem Mesiju? Bet šeit tu dzirdi, ka, lai pazītu Dievu, nepietiek vēl ar to vien, ka viņiem ir daudz likumu un kalpošanas veidu, ar ko tie mēģina patikt Dievam. Kas grib patiesi atzīt Dievu, tam Viņš jāatzīst Kristū, tas ir – Vārdā un apsolījumā, ko par Viņu sacījuši un apliecinājuši Raksti un pravieši. Tieši tā ir Evaņģēlija mācība un pasludinājums: Kristus ir Dieva Dēls, ko Tēvs ir sūtījis, lai Viņš kļūtu par upuri un atlīdzinātu par pasaules grēkiem, samaksādams par tiem ar savām asinīm, noņemdams no mūsu pleciem Dieva dusmu slogu un samierinādams mūs ar Viņu, lai mēs tiktu atpestīti no grēka un nāves, Viņā iemantodami taisnību un mūžīgu dzīvību. Tas nozīmē, ka neviens cilvēks nevar gandarīt par saviem grēkiem vai novērst Dieva dusmas pats ar saviem darbiem vai svētumu, tā, ka nav cita ceļa un līdzekļa, kas ļautu iemantot Dieva žēlastību un mūžīgo dzīvību, kā vien – ticība, kas šādi satver Kristu.

Tas ir īstais Kristus un īstā Kristus atziņa; kas šādi atzīst Kristu, tas atzīst arī Tēvu; jo šāda atziņa māca, ka tieši šāds un ne citāds ir Dieva Tēva prāts, padoms, sirds un griba jau no mūžības – vienīgi sava Dēla dēļ Viņš grib būt mums žēlīgs un mūs atpestīt, tā, ka neviens nevar nākt pie Dieva citādi, kā vien caur Kristu, kas ir mūsu grēku nesējs un žēlastības tronis.

Vienīgi šī mācība dara mūs par kristiešiem un atrodas mūsu pestīšanas pamatā. Kad Kristus šādi tiek atzīts, visai paļāvībai uz saviem darbiem, svētumu un kalpošanu ir jābeidzas – visiem jūdu Bauslības darbiem ir jāzaudē nozīme; tāpat ir jāpazūd pāvestības pašizdomāto, ākstīgo darbu un cilvēku sagudroto blēņu grabažām. Jo nav iespējams apvienot šīs divas pretējās lietas – ka Kristum vienam ir jānes mani grēki, un, ka es pats ar saviem darbiem un paļaudamies uz savu cienīgumu, varētu nest savus grēkus Dieva priekšā.

Tā kā jūdu svētie un tagad arī mūsu pāvesta sekotāji nepieņem šādu pasludinājumu par Kristu un negrib tam ticēt, tie paši ar saviem darbiem apliecina, ka neatzīst ne Kristu, nedz arī Tēvu, kas Viņu sūtījis; tie izdomā paši savu dievu, kas uzlūko viņu svētumu, to, ka viņiem ir Bauslība, priesterība un dievkalpojums; tie ir izdomājuši arī paši savu kristu, kas nāks un būs ļoti apmierināts ar šādu svētumu, tādēļ cels viņus lielā godā un novērtēs augstāk par visu pasauli. Kad šādi ļaudis dzird apustuļus sludinām, ka neviens ar Bauslības darbiem neiemanto taisnību Dieva priekšā, un ka mums nav dota pestīšana nevienā citā, kā vien krustā sistā Kristus Vārdā, viņi negrib to ne uzklausīt, ne pieņemt, bet šī pasludinājuma dēļ visbriesmīgākajā veidā vajā, nolād, izslēdz no draudzes un slepkavo Kristus mācekļus.

Tieši tāpat dara mūsu pāvesta sekotāji. Arī viņi negrib un nespēj paciest šo pasludinājumu – ka vienīgi Kristus, nevis mūsu darbu dēļ tiekam taisnoti Dieva priekšā un atpestīti; kaut arī pāvesta piekritēji patur Kristus un ticības vārdu, viņi atņem tam visu darbu un spēku, aizstāvēdami gluži pretēju mācību par mūsu pašu nopelniem, un sacīdami, ka ticībai un Kristum palīdz arī mūsu mīlestība un labie darbi. Tas nav nekas cits, kā teikt, ka Kristus nepaveic tik daudz, kā mūsu darbi, vai arī – ja Viņš sniedz mums kādu labumu, tas notiek mūsu darbu dēļ – kā skolā saka: propter unum quodque tale…Un viņi gluži atklāti saka, ka ticība, kam jāturas pie Kristus, ir tukša un veltīga, jā, nedzīva, tas ir, nespēj mums palīdzēt un nav derīga, ja tā netiek ietērpta un darīta dzīva mīlestībā, kas ir ticības dvēsele un dzīvība. Tādēļ arī viņi saka, ka Kristus un ticība var būt un palikt arī cilvēkā, kurš neatgriežas un dzīvo acīmredzamos nāves grēkos. Tā Kristus tiek pārvērsts par tukšu čaumalu vai kabatu, turpretī darbi – par kodolu un zeltu; Kristus tiek uzskatīts par nedzīvu miesu, savukārt mūsu darbi – par dvēseli un dzīvību, tā, ka tikai tad, ja mūsu darbi pievienojas ticībai un Kristus darbam, tas kļūst par dzīvu miesu un nav vairs tukša, bet pilna kabata. Tie ir apkaunojoši un zaimojoši uzskati par Kristu – ka Viņš ar visu savu nopelnu un spēku ir sasaistīts mūsu darbos, saņem savu vērtību un dzīvību no tiem un ir ubags mūsu priekšā, it kā Viņam vajadzētu lūgt no mums tieši to, ko Viņš pats mums dod.

Runājot par šīm lietām, Kristus ļauj mums saprast un izsaka savu spriedumu – ka viņi nav patiesā Baznīca; jo tie neatzīst Viņu, turklāt izslēdz no draudzes un nonāvē tos, kuri Viņu pareizi sludina. Tā Kristus secina, ka viņi ar savu viltus mācību un izraidīšanu ir meļi, turklāt arī paša Dieva, Kristus un Viņa svēto slepkavas, kuri cenšas slepkavot, cik vien spēj.

Te nu tu pats vari raudzīties, kurā pulkā gribi būt; jo vienā no šīm pretējām pusēm tev ir jānostājas – tev neklājas pārāk ilgi gaidīt un ieklausīties koncilu vai cilvēku skaidrojumos, cerot uz vienošanos šajā lietā. Jo ir jau izlemts – un tā arī paliks – ka šīs divas puses nekad nespēs panest viena otru. Vairāk arvien būs to, kuri vēlēsies paturēt varu un spriest tiesu, izslēgt citus no draudzes, vajāt, nolādēt un nonāvēt – kā viņi darījuši jau no iesākuma. Savukārt tie, kuri ir īsti kristieši, turēsies pie šī Kristus sprieduma un labprātāk paliks mazajā pulciņā, kam ir Kristus atziņa, kuras dēļ jācieš vajāšanas, nekā pasaules draudzības, goda un šīs dzīves dēļ turēsies kopā ar tiem, kurus Kristus ar savu spriedumu atzīst par Dieva un Baznīcas niknākajiem ienaidniekiem, kas nekad neredzēs Dieva Valstību un neiemantos pestīšanu.

Tādēļ šī mācība izraisa patiesās Baznīcas nošķiršanos no visa pārējā ļaužu pulka; jo arī Dieva un Kristus pavēle prasa nepalīkt kopā ar tādiem ļaudīm. Tādēļ arī mums ir jānošķiras no pāvesta baznīcas, neraugoties uz to, ka tā lepojas ar savu Baznīcas varu un amatu, turklāt nolād mūs kā tādus, kas atkrituši no Baznīcas.

Jo, ja viņi mūs izslēdz no draudzes un vajā mūsu pasludinājuma un Kristus atziņas dēļ, mēs jau esam dzirdējuši Kristus spriedumu: viņi nav patiesā Baznīca, un viņu amats, vara un viss, ar ko tie lepojas, nevar mums neko atņemt un nav spēkā; turpretī mūsu pasludinājums, Baznīcas amats, izraidīšana un spriedums pār viņiem ir spēkā Debesīs, Dieva priekšā. Jo mūs pārliecina šeit lasītais Kristus spriedums, atšķirība un definīcija, proti – ka patiesā Baznīca ir tur, kur mīt mazais pulciņš, kas atzīst Kristu, tas ir, saglabā vienprātību mācībā, ticībā un apliecībā par Kristu; bet tur, kur ir un paliek patiesā Baznīca, ir un paliek arī Baznīcas amats, Sakraments, atslēgu vara un viss, ko Kristus pats mums devis, tā, ka mums tas nav jālūdz, nedz jāsaņem no pāvesta vai konciliem. Un šis amats ir likumīgs un pareizs nevien pats par sevi un pēc savas dabas, bet arī pēc tā, kas Baznīcas amatu pilda – jo šie cilvēki pieder patiesajai baznīcai un pareizi pilda sava amata pienākumus.

Lai gan mēs pieļaujam un ņemam par labu, ka pāvesta piekritēji arī pilda Baznīcas amatus, kristī, sniedz Sakramentu utt., ja vien viņi rīkojas saskaņā ar Kristus iedibināto kārtību; jo tie darbojas Kristus vārdā un Viņa pavēles spēkā; arī tad, ja ķeceri pilda Baznīcas amatus un sniedz Kristību, mums jāatzīst, ka tā ir pareiza un paliek spēkā. Bet, ja viņi grib izmantot šo amatu pret mums – to mēs, ņemot vērā šo Kristus spriedumu, uzskatām par nožēlojamu, nenozīmīgu lietu, kam nav nekāda spēka; mēs uzskatām viņus pašaus par nošķirtiem ļaudīm, kas atkrituši no Kristus Baznīcas.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.