194. Kā Kristus atpestīja tevi no nāves?


Evaņģēlisks kristietis

Kas neprot atšķirt zirgus no ķēvēm, tam nevajadzētu izteikties par lauksaimniecību. Tas, kurš iedomājas, ka evaņģēliski luteriskās un Romas katoļu baznīcas ticība atšķiras ar to, ka krusta mešana, ceļu locīšana un bikts attiecas tikai uz katoļiem, tam nevajadzētu izteikties par kristietību.

Evaņģēlisks kristietis


Tādas ārīgas lietas kā bikts, ceļos krišana un krusta zīme nekādā ziņā neatšķir luterāņus no katoļiem. Pats Luters cītīgi gāja pie bikts, locīja savus ceļus gan mājās, gan baznīcā, un “Mazajā katehismā” viņš iesaka kristietim ik rītu un vakaru apzīmēt sevi ar krusta zīmi. Šais lietās mums nav citas atšķirības no pāvesta kā vien tas, ka mēs apzināti atmetam visas ceremonijas, kas ir pretrunā Dieva vārdam, bet pārējās mēs lietojam saskaņā ar savu evaņģēlisko brīvību, ja tās kalpo mums pašiem un draudzei.

Izšķirošais jautājums ir cits. Tā ir mācība par ticības taisnību. Evaņģēlisks kristietis ir vienīgi tas, kura sirdī mājo ticības noslēpums, proti, viņš tic savu grēku piedošanai Kristus glābšanas nopelna dēļ un šādā ticībā ir savienots ar savu Pestītāju. Šī ticība ir tikai tur, kur Dievs caur Savu Garu un Vārdu mums māca gara nabadzību un mūs ik dienas ved pie Kristus krusta.

Mācība par ticības taisnību ir tā, no kuras atkarīga evaņģēliskās ticības pastāvēšana. Kur cilvēki dzīvo taisnošanā, tur arī gan baznīcas, gan ikdienas dzīve veidojas pavisam īpašā veidā.

Baznīcas dzīvi lielā mērā nosaka tas, ka evaņģēliski luterisks kristietis dzīvo no žēlastības līdzekļiem.

Tas bija Lutera lielais nopelns, ka viņš atkal atjaunoja Dieva vārda īpašo vietu baznīcas dzīvē. Taču arī Svētajam Vakarēdienam viņš piešķīra īpašu lomu, un tas tika lietots daudz uzcītīgāk, nekā tas bija viduslaikos, kad bija ieviesusies nelāga kārtība, ka laji saņēma Vakarēdienu tikai Lieldienās. Arī Kristību Luters atjaunoja tās patiesajā vietā ar bībelisku pasludinājumu par glābšanu Kristībā, kas iesvēta uz ikdienas atgriešanās dzīvi.

Saskaņā ar evaņģēlisku pārliecību žēlastības līdzekļi ir tie, kas dāvina mums ticību. Tie saista mūs ar Kristu. Caur tiem darbojas Kristus. Tādēļ, kā sacīja senatnē, tie ir „svētīgie atgriešanās līdzekļi”, nevis „pestīšanas pamats uz attaisnošanu”. Cilvēks vēl nav kristietis, ja tam ir žēlastības līdzekļi, taču arī bez žēlastības līdzekļiem un to lietošanas par kristieti nevar kļūt. Tieši žēlastības līdzekļi padara baznīcu par patiesu baznīcu. Baznīcas svētums nav atrodams tās locekļu svētumā. Tie visi bez izņēmuma ir grēcinieki. Pat labākajiem viņu vidū nav nekāda svētuma vai taisnības, ko demonstrēt. Baznīcas svētums ir tieši tajā, ka pats Svētais ir klātesošs tās vidū un darbojas caur svētajiem žēlastības līdzekļiem.

Vispirms Viņš darbojas caur Kristību. Kristība ir jaunpiedzimšana dzīvei Kristū. Mēs visi piedzimstam ar grēku, un mums visiem ir jāpiedzimst no jauna. Kristībā mēs tiekam ietērpti Kristū un Viņa taisnībā, un bez tā neviens nevar kļūt par Dieva bērnu. Taisnošana allaž notiek nepelnīti – gan bērnos, gan pieaugušajos. Tieši tāpēc, ka mēs ticam nepelnītai žēlastībai, mēs ticam mazu bērnu Kristībai. Saskaņā ar Bībeles mācību, lai bērns tiktu izglābts, viņam nav vispirms jākļūst pieaugušam. Tieši otrādi
– pieaugušajiem ir jākļūst kā bērniem. Tiem jākļūst nabadzīgiem garā, iztukšotiem no visa sava, un jānonāk tiktāl, ka tie paši vairs neko nezina un nevar. Tad viņi var ieiet Dieva valstībā. Jo debesu valstība pieder bērniem un garā nabagiem, tieši tādiem, kam pašiem nav ko piedāvāt un kas var saņemt pilnīgi nepelnītu žēlastību ticībā Kristum. Viņi ir pilnībā atkarīgi no Jēzus. Viņi ir žēlastības lūdzēji, kā mēdza teikt sendienās.

Tātad evaņģēliski luterisks kristietis ir kristīts. Kristība viņam ir ļoti nozīmīga. Viņš dzīvo Kristībā. Savā Kristībā tas ir svētīts dzīvot, ikvienu savas dzīves dienu atgriežoties no grēkiem. Ja viņš ir atkritis no savas Kristības, tam jāgriežas atpakaļ patiesā grēku nožēlā.

Tāda atgriešanās nemēdz notikt vienā dienā. Aicinājumu var saņemt vienā dienā. Izlemt par labu Dievam var minūtes laikā. Taču tad Dieva Garam ir jānojauc mūsos viss, kam uzticamies vairāk par savu glābēju Kristu. Viņš atņem mums visus aplamos atbalsta punktus: mūsu uzvaras, sajūtas, spēkus un varenību, visu paļāvību uz paša gribu un personiskajiem lēmumiem. Visbeidzot, pāri nepaliek nekas cits kā vienīgi neizdeldējama grēcīga samaitātība, kas, par spīti visām lūgšanām un labai gribai, neļauj mums mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Tad cilvēks ir nonācis tādā gara nabadzībā, ka viņš var piedzimt no jauna dzīvai cerībai ticībā vienīgi Kristum.

Ja cilvēks ir ticis atgriezts šajā ticībā, tad Dieva Garam šī ticība arī jāuztur. Viņš to dara tādā pašā veidā: mācot patiesību par mūsu grēcīgo samaitātību un taisnību Kristū.

To visu – gan atgriešanos, gan svētdarīšanu – Gars paveic ar Dieva vārda starpniecību.

Evaņģēliski luterisks kristietis ir Bībeles kristietis.

Vienīgi Dieva vārds var radīt ticību, jo ticība nāk no sludināšanas. (Protams, arī Sakraments rada ticību, taču daudzos ticības šķēršļus pieaugušos cilvēkos nevar nojaukt citādi kā ar Dieva vārdu.) Tādēļ sprediķa klausīšanās un Bībeles lasīšana vienmēr pieder kristieša dzīvei.

Te atklājas kāda robeža baznīcai piederīgo vidū, kas dažkārt var būt arī skaidri samanāma. Tie visi ir kristīti. Tie visi ir Dieva svētīti un novēlēti kristīgai dzīvei. Tomēr tikai daļa no viņiem lieto Dieva vārdu. Vienīgi šādi cilvēki atrodas zem tādas Dieva vārda vadības un mācības, ko var saukt par māceklību. Arī viņu starpā var būt atšķirības: atmodinātie, kas vēlas būt kristieši, klausās un lasa Dieva vārdu, bet vēl nav nonākuši pie īstas ticības, un atgrieztie, kas caur Dieva Gara darbību ir nonākuši pie īstas ticības vienīgi Jēzum.

Robežšķirtni starp šīm atšķirīgajām cilvēku grupām reālajā dzīvē novilkt ir neiespējami. Jo šeit jau nav runa par kādu stingru robežu, jo arvien notiek pārmaiņas. Cilvēks, kas nedēļu bijis vienaldzīgs, nākamajā nedēļā varbūt sāks interesēties par Dievu un iet mācekļa ceļu, kaut arī vēl neuzdrīkstēsies saukt sevi par patiesu kristieti. Varbūt cilvēks, kas iepriekš nopietni ir meklējis Dievu Bībelē un lūgšanās, ir nemanāmi nomaldījies no ceļa un ieslīdzis garīgā trulumā. Cits, kas iepriekš ticējis Kristum, kādā jaukā dienā ir nodevies pašpaļāvībai un paštaisnībai un ir pilnīgi atkritis no žēlastības. Mēs, cilvēki, šīs pārmaiņas redzam tikai nedaudz, un mums ir gluži neiespējami izsekot līdzi tam, kas dienu no dienas notiek garīgajā pasaulē. Tādēļ arī nav iespējams izveidot šķīstas nevainojamu ticīgo draudzes. Tas Kungs ir noteicis, ka labībai un nezālēm ir jāaug kopā līdz tiesas dienai, kad Viņš pats tās atšķirs vienu no otras. Mēs, evaņģēliski luteriskie kristieši, vienmēr esam uzskatījuši, ka baznīcai ir godīgi jārūpējas par visiem kristītajiem, taču tas vēl nenozīmē, ka viņi visi ir kristieši, tas nozīmē, ka viņiem ir pienākums tādiem būt. Mēs nevienu neizceļam kā īsto kristieti. Vienīgi Dievs pazīst sirdis. Sprediķošanā ir jāizšķir šīs atšķirīgās grupas, taču baznīcas grāmatā nav izdarāmi nekādi labojumi pēc ticības, kas ir viņu sirdīs.

Evaņģēliski luterisks kristietis ir arī Svētā Vakarēdiena kristietis. Tas ļoti augstu vērtē dievgaldu tieši tādēļ, ka nepelnītā žēlastība un glābšana Golgatā ir viņa ticības sirds un kodols. Viņš pateicas Dievam, ka viņš kā nabaga grēcinieks drīkst nākt nevis tāpēc, ka ir šķīsts, bet tāpēc, ka vēlas kļūt šķīsts ar grēku piedošanu. Viņš pateicas Dievam, ka viņam jāizmeklē vienīgi sevi, nevis citi dievgalda viesi, un arī par to, ka, jūtot savu necienību, viņam nav jāpaliek malā, bet viņš var uzticēties visu necienīgo grēcinieku žēlsirdīgajam Pestītājam.

Visa evaņģēliskās baznīcas esamība tiek uzturēta žēlastības līdzekļu spēkā. Visa mana kristieša dzīve ir pasargāta, glabāta un uzturēta šo svēto līdzekļu spēkā, tās ir Dieva izstieptās rokas, kas mani apskauj, veic pie manis Savu svētīgo darbu, veido un vada mani. Tādēļ sava Kristība man jāuztver ļoti nopietni. Tā uzliek man pienākumu ik dienas sacīt savu „nē” pasaulei un visiem tās kārdinājumiem. Un man jāpaliek pie Dieva vārda. Tā ir manas dvēseles ikdienas barība, bez kuras es cietīšu badu un miršu. Tādēļ man ir jāiet pie Svētā Vakarēdiena, kad vien tas tiek dāvāts. Tā ir satikšanās vieta, kur gūstu apstiprinājumu, ka Pestītājs arvien notur mielastu ar grēciniekiem un pieņem tos Savā sadraudzībā.

Tie visi nav taisnības darbi, ar kuriem es varētu patikt vai pielabināties Dievam. Tie ir Dieva žēlastības darbi, ko Viņš veic, darbodamies manī, pārmācīdams mani un dāvinādams man ticību. Vienīgi tāds cilvēks, pie kura Dievs darbojas ar Saviem žēlastības līdzekļiem, var kļūt un palikt par īstu kristieti. Tā izskaidrojama mūsu nopietnā attieksme pret šo žēlastības līdzekli. Evaņģēliski luteriskajai kristietībai nav nekā svarīgāka par Dieva vārda regulāru sludināšanu; lai tas patiesi tiktu pareizi pasludināts; Ja to atstāj novārtā, tad novārtā tiek atstāta kristīgā ticība. Turpretī, ja cilvēks par šīm lietām rūpējas, viņš ir Dieva rokās un Dievs viņu vada un uztur patiesā ticībā. Evaņģēliski luterisks kristietis ir žēlastības līdzekļu kristietis. lai tas būtu Dieva vārds, nevis kādi garīgi izkropļojumi; lai Bībele būtu ikvienā namā un tiktu tur izmanota un Vakarēdiens tiktu saņemts pareizi un regulāri. Kristietim evaņģēliski luteriskā zemē tas ir sirdsapziņas un pestīšanas jautājums – rūpēties par visu labo, ko Dievs tam uzticējis.

Evaņģēliski luteriskā ticība izpaužas arī ikdienas dzīvē. Ticība ir darbīga mīlestībā. Ticībai Dievs liek izpausties noteiktās jomās un noteiktos uzdevumos, proti, katram savā aicinājumā.

Evaņģēliski luteriskais kristietis ir aicinājuma kristietis. Viņš zina, ka Svētie Raksti ikvienam nosaka palikt savā aicinājumā, kurā bijis tad, kad Dievs to aicinājis. Ticības jaunajai dzīvei nav jāmeklē kādi jauni darbības lauki. Dievs neprasa no ticīgā nekādus īpašus darbus. Tieši savā aicinājumā tam ir dots uzdevums. Kad Pāvils atzinīgi novērtē kādu sievieti, kas veikusi īpaši labus darbus, tad izrādās, ka tā bijusi gluži vienkārši laba un gādīga mājas māte, kas audzinājusi bērnus, devusi pajumti tiem, kam tās nav bijis, palīdzējusi cietējiem un mazgājusi svēto kājas (t. i., devusi ceļotājiem iespēju nomazgāties, atpūsties un paēst).

Visas „labo darbu” mācības iedala darbus labos un sliktos, pasaulīgos un dievbijīgos. Romas katoļu baznīcā mūka dzīve ar gavēņiem un lūgšanām ir apvīta ar īpašas godības auru. Pie mums tie mēdz būt „reliģiskie” pienākumi: svētdienas skolas darbs, dievkalpojumi, liecināšana un dziesmu dziedāšana, un tas viss tiek uzskatīts par īpašu kalpošanu Dievam. Ja notiek tā, ka kāds dievbijīgs cilvēks nolemj kļūt par misionāru vai mācītāju, tas tūlīt tiek uzskatīts par „pilnīgu” savas dzīves nodošanu Dievam – gluži tā, it kā viņš agrāk tādus darbus nevarēja darīt!

Tā ir nepārprotama „labo darbu” mācība. Jo tā tiek pieņemts, ka tieši darbi izšķir cilvēka stāvokli Dieva priekšā. Taču patiesībā ir tā, ka visi cilvēku darbi ir grēcīgi Dieva priekšā. Mācītājam vai misionāram piedošana ir vajadzīga ne mazāk kā zemniekam vai namamātei – drīzāk pat vairāk, jo Dieva vārda kalpi savā ikdienas dzīvē kārdinājumiem un briesmām ir pakļauti vairāk nekā citi. Šo piedošanu Jēzus nopelna dēļ saņem kā zemnieks, tā mācītājs, ja vien tie tic. Tā viņi abi iegūst Kristus taisnību. Tā viņi ir Dievam tīkami visos savos darbos – viens tikpat daudz, cik otrs, un abi divi Jēzus nopelna dēļ.

Ja esam taisnoti ticībā, Dievs vēlas, lai mēs Viņam kalpotu ikviens savā aicinājumā. Tas var būt aicinājums kļūt par mācītāju vai misionāru. Tādā gadījumā ir jāseko šim aicinājumam. Taču tas nedara cilvēku tuvāku Dievam un taisnāku par citiem šā aicinājuma dēļ. Vairumam cilvēku Dievs ir vēlējis ceļu, kas neved prom no pilsoniskiem pienākumiem. Viņu dzīve ir tikpat vērtīga Dieva acīs kā sludinātāja darbi, un tie var būt tikpat tuvi Dievam, ja vien viņi paliek uzticami žēlastības līdzekļiem un neatkrīt no ticības.

Bet kāds sacīs: vadīt dievkalpojumu taču ir vērtīgāk nekā arot vadīt zirgu tīrumā?

Atbilde ir, ka abi divi ir vienlīdz vērtīgi un vajadzīgi, kad tas notiek pareizā vietā un veidā, un vienlīdz nevērtīgi, kad tas notiek nepareizi. Ir ļoti būtiski lietot Dieva vārdu un lūgšanu. Ir ļoti būtiski noturēt mājās svētbrīžus un apmeklēt baznīcu. Skaidrs, ka es tādējādi neizdaru Dievam pakalpojumu, bet gan Dievs veic lielu pakalpojumu manā labā, šādi uzturot manī ticību. Ja esmu nolaidīgs pret Dieva vārdu un lūgšanu, ja neapmeklēju baznīcu un Vakarēdienu, tad ticība drīz mirst un es atkal atrodos zem dusmības. Tad man ir jāsaņem sods par visiem maniem grēkiem. Tad viss kļūst par grēku, jo viss ir grēks, kas nenāk no ticības. Tādēļ kristīga dzīve nav iedomājama bez baznīcas apmeklēšanas un lūgšanām. Neviens lai neiedomājas, ka pietiek ar apzinīgu ikdienas darbu un dažu labu noskaņas brīdi, esot pie dabas. Būt par kristieti patiesībā ir kas pilnīgi cits, kā būt cītīgam darba cilvēkam vai godīgai dvēselei, kas izmanto savas svētdienas pēcpusdienas, lai pastaigātos dabā un „sastaptu Dievu”.

Bet blakus Dieva vārdam stāv aicinājums. Bez uzcītīga ikdienas darba nevar būt patiesas kristietības, vismaz ne modram un veselam kristietim. Tas viss, ko es saņemu no Dieva žēlastības līdzekļos, proti, piedošana, dievbērnība un miers ar Dievu, man tūdaļ jādod tālāk, kalpojot savam tuvākajam tai vietā, kur esmu likts. Ticēt, ka savā reliģiskajā „darbībā”, baznīcā vai ārpus tās, mājās vai savās lūgšanās, es patiesi „kalpoju Dievam”, ir izkropļota kristietība. Es kalpoju Dievam tikpat daudz, kad es sava tuvākā labā apstrādāju zemi vai mazgāju brokastu traukus. Kristieši, kas ir draudzīgi, dedzīgi un darbīgi, kad jāveic reliģiskā „darbība”, bet negribīgi, nevērīgi un īgni attiecībā uz ikdienas kalpošanas darbu, nav patiesi kristieši. Tā ir tikpat kā žēlastības nicināšana. Tikpat slikti ir ar visiem, kas ļoti dedzīgi cīnās par saviem augstajiem ideāliem, bet nevērīgi izturas pret saviem pienākumiem atdot parādu, nerūpējas par saviem bērniem vai vecuma nespēkā esošiem vecākiem, domādami tikai par „garīgām” lietām. Viņu ticība sastāv no pašizvēlētiem darbiem, kurus tie uzskata par saviem nopelniem. Saskaņā ar Svēto Rakstu skaidrajiem vārdiem, tie ir atkrituši no žēlastības. Viņu brīvdienas ir tikpat grēcīgas kā viņu darba dienas. Viņi nedod Dievam tos darbus, ko Viņš no tiem prasa:tie pilda savus reliģiskos pienākumus pēc pašu gribas un izvēles un, kas licies kā svētības līdzeklis, tiem ir kļuvis par viltus pestīšanas pamatu vai iemeslu pašapmierinātībai. Dievs vēlas darboties ar nabaga grēcinieku, kam daudz tiek piedots un kas tāpēc daudz mīl. Tas Kungs vēlējās, lai mēs lietotu Dieva vārdu un nāktu pie dievgalda, lai kļūtu sevī mazi un kā nabaga grēcinieki kalpotu savā pazemīgajā un necilajā aicinājumā. Bet tā vietā Viņš ieguva reliģisku farizeju pulku, kas tik ļoti bija nodarbināti ar savu svētumu un dievbijības vingrināšanu, ka viņiem ikdienā nerūpēja kalpot savam tuvākajam.

Patiess evaņģēlisks kristietis ārēji parasti ir līdzīgs labam, godīgam, cienījamam un izpalīdzīgam pilsonim. Darbi, kas seko ticībai, daudz neatšķiras no tiem, ko citi cilvēki dara, ievērodami Dieva iedibinātos sabiedrības likumus, kā arī sirdsapziņas likumus. Evaņģēlisks kristietis nekādā ziņā neizceļas citu vidū. Un viņš arī netiecas pēc tā, viņam tas nav vajadzīgs. Viņš apzinās, ka Dievs no viņa sagaida uzticību arī mazākajās lietās. Tas, kas atšķir viņu no pasaules, ir sirds ticība. Viņš ik dienas dzīvo no grēku piedošanas. Šai ziņā tas noteikti darīs lietas, kas lielā mērā atšķirs viņu no pasaules un kas šķitīs noslēpumainas pasaules acīs. Viņš piedod tur, kur citi atriebtos. Viņš palīdz tur, kur citi novēršas un paiet garām. Viņš sajūt bezjēdzību un tukšību daudzās lietās, ko pasaule tik ļoti mīl. Viņš dzīvo lūgšanu, dievkalpojumu un Sakramenta dzīvi, ko pasaule nesaprot. Bet pilsoniskā vidē viņš ārēji ne ar ko īpašu neatšķiras un daudz neizceļas. Viņš ir rāms, strādīgs, taisnīgs, uzticams un izpalīdzīgs ikdienas cilvēks.

Bet kāds iebildīs: ja jau īstam kristietim nav labāku un pārāku darbu kā kārtīgam pasaules cilvēkam, kādēļ viens ir izglābts, bet otrs iet pazušanā?

Uz šo jautājumu Luters atbildētu: mīļais cilvēk, vai tu joprojām uzticies darbiem? Ja kristietis tiek izglābts, tas nekādā gadījumā nav viņa darbu dēļ. Gan kristietis, gan pasaules cilvēks – abi divi ir grēcinieki un pelnījuši tikt atstumti no Dieva vaiga, jo neviens no viņiem ne dienu nav turējis augstāko un svarīgāko bausli, proti, mīlēt Dievu pāri visām lietām. Taču tagad Dievs tiem abiem sagatavojis nepelnītu glābšanu ticībā Pestītājam, kas izpildījis bauslību un cietis sodu viņu vietā. Ja kāds no tiem tiek izglābts, tas notiek Dieva dāvanas dēļ. Ja kāds iet pazušanā, tas notiek tāpēc, ka cilvēks ir izvēlējies nepieņemt šo Dieva dāvanu.

Tādējādi evaņģēliski kristīga dzīve ir vienkārša un uzticīga sekošana savam aicinājumam. Šāda uzticība sev līdzi nes vislielāko svētību, vispirms jau tuvākajai apkārtnei un tad arī kristietim pašam. Tieši ikdienas darbā viņš atrod savu krustu, kas nepieciešams viņa audzināšanai un izaugsmei. Ikvienam kristietim ir jānes savs krusts, taču viņš pats to neuzņemas. „Labo darbu” mācība allaž pati cenšas izvēlēties sev krustu. Mūki gavē un moka sevi, ziedo savu nakts miegu un dzīvo celibātā. Evaņģēliskajā vidē, lai kļūtu īpaši dievbijīgi, cilvēki sev izgudro citus krustus. Daži izgudro samākslotu runas veidu, kas apkārtējos izraisa jautrību. Citi demonstrē savu dievbijību, valkādami apģērbu, kas bijis moderns un piedauzīgs pirms trīsdesmit gadiem. Tas viss tiek dēvēts par krustu, kas kristietim jānes, bet patiesībā tas nav nekas cits kā „pašizdomāta dievkalpošana”, kā to sauc Bībele. Patieso krustu cilvēks pats neizvēlas. Tas nāk līdz ar ikdienas pienākumu pildīšanu savā aicinājumā, mājās, laulībā un darba vietā. Tas var būt nogurums, galvassāpes, īgnums, kas izaicina mūsu pacietību, tie var būt neveikli darba biedri un neizdarīgi kalpotāji, niķīgi bērni un traucēts miegs. Tās var būt finansiālas grūtības vai veselības problēmas, tā var būt atsacīšanās un ziedošanās bērnu labā vai netaisnība darba vietā. Kad cilvēks to nes ar pacietību, ticībā grēku piedošanai, tad viņš ir patiess krusta nesējs un krusts pie viņa paveic savu īsto darbu: tas nonāvē viņa veco cilvēku un piesaista viņa sirdi ciešāk Dievam. Šāds krusts nekad nešķiet iespaidīgs pasaules priekšā. Arī viltus kristieši to nonicina. Bet evaņģēliski luteriskajā ticībā mums nevajadzētu būt akliem pret šo nemanāmo godību, kas staro no šī krusta, lai cik savā ikdienišķībā tas šķistu necils, jo tas ir nācis no Dieva.

Daudz kas no tā, ko šodien sauc par kristietību un pievēršanos ticībai, Luteram nebūtu šķitis pieņemams. Viņš to sauktu par „labo darbu” mācību, svētulību un paštaisnību. Viņš būtu sacījis, ka mēs tikpat labi būtu varējuši palikt zem pāvesta varas, jo mēs esam sākuši uzticēties savam lēmumam, sajūtām, upuriem un kristīgajai aizrautībai. Tas pirmais ir tikpat aplams kā katrs nākamais.

Tādēļ ir patiesi svarīgi, ka mēs visā nopietnībā noskaidrojam, ko nozīmē evaņģēliskā ticība. To nevar izdarīt labāk, kā lasot Lutera darbus („Lielais katehisms”, „Par kristīgā cilvēka brīvību”, „Galatiešu komentārs”). Rozeniusa darbs „Dieva vārds katrai gada dienai” ir drošs ceļvedis ticībā, lai gūtu ieskatu evaņģēliskās ticības pamatdomās. Būtu noderīgi izlasīt Šartava nelielo grāmatiņu “Piecpadsmit sprediķi”, kura nosaukums tikpat labi varētu būt “Piecpadsmit pērles”. Tie ir raksti, kas ir drošs ceļvedis ticībā, no kuras atkarīga mūsu glābšana. Iepazīt šo ticību evaņģēliski luteriskam kristietim nav tikai goda lieta. Tas ir arī jautājums par dvēseles pestīšanu. Tas ir vienīgais jautājums, kas pēc simt gadiem būs patiesi nozīmīgs ikvienam no mums.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.