173. Kādēļ mūsu Pestītāja vārds ir Jēzus?


Evaņģēlija izpratne luteriskajā un reformēto konfesijās

Fakts, ka starp luterisko un reformēto konfesijām pastāv ievērojamas atšķirības, nekad nav nopietni apstrīdēts. Strīdīgs ir vienīgi jautājums, vai šīs atšķirības tiešām ir tik būtiskas, ka izslēdz baznīcas kopību starp šīm konfesijām. Vai šīs atšķirības ir kā to visos laikos vēlējušies uzskatīt reformētie – teoloģisko skolu atšķirības un šīm skolām dzīvā baznīcā jārod iespēja pastāvēt līdzās, jo tās pieņem kā priekšnoteikumu vienu un to pašu Evaņģēlija izpratni? Vai arī kā arvien uzskatījusi luteriskā baznīca – šeit ir runa par atšķirībām, kuras sniedzas tik dziļi, ka dara neiespējamu pilnīgai baznīcas vienībai nepieciešamo konsensus par Evaņģēlija mācību? Dažos būtiskos evaņģēliskās mācības jautājumos parādīsim, kādēļ luterisms bijis spiests nonākt pie šāda uzskata.

Evaņģēlija izpratne

Vai pastāv kopīga Evaņģēlija izpratne, kura vieno luterāņus un reformētos? Līdzīgi kā viņi ir vienoti sola scriptura principā, tāpat taču arī vienprātīgi atzīst sola gratia un sola fide, stingri paliekot pie reformācijas galvenās tēzes: mēs, cilvēki, topam taisnoti bez bauslības darbiem, vienīgi caur ticību Jēzum Kristum. Bet vienprātība šajā tēzē taču arī ir konsensus par Evaņģēlija mācību, kurš, saskaņā ar Augsburgas ticības apliecību, “ir pietiekams patiesai kristīgo baznīcu vienotībai.” To pašu izsaka arī Konkordijas formula: “Šī tēze par taisnošanu ticībā” (kā saka Apoloģija) ir “augstākais visā kristīgajā mācībā,” “bez kura nabaga sirdsapziņa nevar iegūt pastāvīgu mierinājumu jeb patiesi atzīt Kristus žēlastības bagātību,” kā arī Luters rakstījis: “Kur šis artikuls ir skaidrs, tur arī kristietība ir skaidra un vienprātīga, bez kādiem novirzieniem. Bet, kur tas nav skaidrs, tur nav iespējams izsargāties no maldīšanās un novirzieniem.” Un īpaši par šo artikulu sacīti Pāvila vārdi: “Nedaudz rauga saraudzē visu miklu…”

Ja šī mēraukla izmantojama, lai atbildētu uz jautājumu par baznīcas vienotību un baznīcas kopības iespēju – un tas nekad nav ticis apstrīdēts – tad šī pati mēraukla pielietojama arī, nosakot attiecības starp luterisko un reformēto baznīcām. Tomēr šķelšanās starp šīm baznīcām galu galā pamatojas dziļās Evaņģēlija kā vēsts par grēcinieka taisnošanu – izpratnes atšķirībās, kuras ir vēl jo liktenīgākas tad, ja slēpjas aiz šķietamas vienprātības.

Tāds ir patiesais stāvoklis šai jautājumā. Lai arī abas baznīcas mācībā par taisnošanu saskata to ticības artikulu, bez kura baznīca vispār nav spējīga eksistēt kā patiesa baznīca, tomēr šī artikulu nostādne visā kristīgajā mācībā ir tik atšķirīga, ka tās jēga arī luterāņu un reformēto skatījumā vairs nav viena un tā pati. Luteriskās reformācijas būtība, kā iepriekš redzējām, ir Evaņģēlija – kā vēsts par grēcinieka taisnošanu – atkalatklāšana. Dieva žēlastības apsolījums: grēku piedošana Kristus dēļ – tieši tas un nekas cits arī ir Evaņģēlijs. Bet tikai uz Evaņģēlija pamata Svētos Rakstus var pareizi izprast. Tādēļ artikuls par taisnošanu ir atslēga, kura vienīgā. “atver durvis uz visu Bībeli”. Reformēto baznīca vēršas pret to. Kā šīs baznīcas oratoru citējam Karlu Bartu, kas savas Dogmatikas pirmajā izdevumā šim protestam piešķīris klasisku izteiksmes veidu un kura vārdi tādēļ ir jo nozīmīgāki arī tad, ja viņš, kā varētu spriest, lasot viņa jaunākos izteikumus, šai laikā minētajā jautājumā attālinājies no reformēto uzskatiem un pietuvojies luterisma viedoklim. Kritizējot luterisko uzskatu par Evaņģēliju, viņš izsakās šādi:

“Saskaņā ar šo izpratni, kura plaši pazīstama kā vienīgi “evaņģēliskā”, atklāsme tiek uzlūkota kā konuss, kura smaile pavērsta pret cilvēku, un tā satur tiešu pasludinājumu, ka cilvēkam viņa grēki ir piedoti. Šai smailē atklāsme sakrīt ar jēdzienu Evaņģēlijs, prieka vēsts. Vienīgi tādēļ, lai saprastu to tieši kā Evaņģēliju, pirms un pēc šīs vēsts, pirms tādēļ, lai izbiedētu neticīgos grēciniekus, pēc tādēļ, lai vadītu ticīgos grēciniekus, tiek atgādināts, ka atklāsme ir arī bauslība. Tādēļ, saskaņā ar luterisma izpratni, cilvēka primārā un īstā izturēšanās pret atklāsmi ir ticība, kurā pilnīgā paļāvībā tiek satverta Dieva atbilde uz cilvēka jautājumu. Drīkstam sacīt, ka šeit noteiktā, kaislīgā patvaļā, kas raksturo luteriskās mācības noslēpumainību un tās bīstamību ne vienā vien punktā, tiek likts pārmērīgs uzsvars uz kādām lietām, kuras nav pamatojamas ne pašās šais lietās, nedz arī liecībās par tam; to kļūdīgums jau sen ir kļuvis redzams, un, neraugoties uz visu godbijību un apbrīnu Lutera priekšā, būtu labāk nesekot viņa teoloģiskajai ģenialitātei, kura manifestējas arī šādā, jā, tieši šādā veidā.”

Barts domā, ka atklāsmes saturs taču visupirms ir Dievs pats, Viņa personība, Viņa vārds, Viņa vara, Viņa derība ar cilvēku. Atklāsmes konkrētais, primārais saturs un līdz ar to tās piepildījums ar luterisko Evaņģēlija nošķiršanu no bauslības un ticības nošķiršanu no paklausības tiek apdraudēts. Pirmajā acu uzmetienā šķietami dziļdomīgākais, spēcīgākais un spirdzinošākais atklāsmes luteriskās izpratnes viennozīmīgums tomēr esot abstrakcija. Uzrunādams mūs savā atklāsmē, Dievs dodot mums ne tikai grēku piedošanas apsolījumu vien: “Līdzās Evaņģēlijam (un neatņemot Evaņģēlijam ne vismazāko daļu no tā rakstura) tikpat vērtīga ir arī bauslība – kā tās pašas mūžīgās žēlastības vārds. Vienādā līmenī, viena otrai līdzās nostājas grēku piedošana un grēksūdzes prasība, taisnošana un svētīšana, tas ir, pareizā izpratnē: vienā un tai pašā atklāsmes un izlīdzināšanas aktā.” Šī reformēto teoloģijas kritika par luterisko Evaņģēlija izpratni jāuztver nopietni, jo vairāk tādēļ, ka līdzīgi šai kritikai ir arī katoliskās baznīcas iebildumi pret luterismu. Nepieļaujama “vienpusība”, kāda atsevišķa mācības jautājuma “pārmērīga uzsvēršana”, Evaņģēlija “izolēšana”, abstrakcionisms, kas atņem konkrētību Dieva atklāsmei tā varētu formulēt arī katolisko kritiku, kā tā izteikta Heilera vārdos:

“Lutera reformācija ir vienkāršošana, redukcija… Šīs pārmērīgās vienkāršošanas princips bija Lutera personīgā taisnošanas pieredze, kas viņam atklājusies, lasot Rakstus, īpaši Pāvila vēstules. Taču, absolutizējot šo vienkāršoto kristietību, atmetot un apkarojot visas pārējās kristīgās ticības un dzīves formas, kuras bija pretrunā ar viņa “skaidro” Evaņģēliju, pazaudējot Dieva atklāsmes universalitāti un bagātību, tā Luters kļuva par “herētiķi”. Viņš palīdzēja uzvarēt gratia sola atklāsmei, taču izcīnīja šo uzvaru, atmetot vērtīgus un nepieciešamus Jaunās Derības kristietības elementus.”

Lai ko arī kalvinisma un katolicisma pusēs stāvošie kritiķi saskatītu nosodāmu viens otrā, viņi vienprātīgi atzīst, ka luteriskā Evaņģēlija izpratne ir nepieļaujama, atklāsmes bagātībai un Dieva vārda veselumam neatbilstoša, sašaurināta uztvere un tāpēc tā uzskatāma par herēzi vai ari par mācību, kas robežojas ar herēzi un ved maldu mācībās. Šis uzbrukums vērsts pret evaņģēliski luteriskās ticības kodolu; jo ne velti Luters arvien no jauna uzsver to, cik svarīga ir skaidra bauslības un Evaņģēlija izšķiršana.

“Ir jāzin, kas ir bauslība un kas Evaņģēlijs. Bauslība pavēl un prasa no mums to, kas ir jādara; tikai mūsu rīcība tiek pieprasīta un iztiesāta, jo caur bauslību Dievs saka: to dari, to atstāj, to Es gribu no tevis. Turpretī Evaņģēlijs nesludina vis, ko mums darīt un ko nedarīt, bet gan dara gluži pretējo un saka: redzi, mīļais cilvēk, to Dievs tev ir darījis, tavā labā Viņš licis savam Dēlam nākt miesā un tevis dēļ Viņš ļāvis to nonāvēt.”

No šīs izšķiršanās atkarīga visa kristīgās ticības izpratne:

“Šī ir augstākā prasme kristietībā, kura mums jāapgūst, un tur, kur tās nav, nevar pilnīgi droši zināt arī to, kurš ir kristietis, pagāns vai jūds, jo tas pamatojams tieši šajā Izšķiršanā.”

Tikai tas, kas aptvēris šo atšķirību un tādējādi arī tēzi par taisnošanu, tas saprot Svētos Rakstus. To, ko Apoloģija saka par mācību par taisnošanu kā atslēgu, kura atver durvis uz visu Bībeli, Luters pats 1530. gadā, Augsburgas Reihstāga dienās, 117. psalma izskaidrojumā izteicis kā savu personīgo pieredzi:

“Vairākas reizes velns bija mani notvēris, ka es par šo galveno lietu pat neiedomāju un ar Rakstu izteikumiem biju tā nomocījies, ka debesis un zeme man kļuva par šauru. Tur cilvēka darbi un likumi it visi šķita pareizi un visā pāvestībā – nekādu maldu. Īsi sakot, neviens cits ne reizi nebija maldījies, kā vienīgi Luters; visi mani labākie darbi, mācība, sprediķi un grāmatas bija pelnījuši tikai lāstu, gluži tā, it kā. nekrietnais Muhameds būtu kļuvis par pravieti un turki un jūdi gandrīz par svētajiem…

Tad nu, ja tev ir vēlēšanās vai vajadzība darboties ar lietām, kas skar bauslību un darbus vai arī tēvu izteikumus un viņu piemēru [tas ir, baznīcas tēvu], tad, vispirmām kārtām, pieņem šo galveno lietu un vairs neatkāpies no tās, lai Kristus mīlestības saule starotu tavā sirdī; tad varēsi brīvi un droši spriest un runāt par visiem likumiem, piemēriem, izteikumiem un darbiem.”

Šeit pilnīgi skaidri redzams, kā Rakstu izpratne un mācība par taisnošanu ir saistītas vienā veselumā: Kristus ir Rakstu patiesais saturs.

“Ja izņemsi Kristu no Rakstiern, tad ko gan vēl tajos varēsi atrast?”

Šo teikumu, kurā teologs Luters, oponējot filologam Erasmam, formulē savu Rakstu pētniecības metodi, P.Althauss trāpigi komentē sekojoši:

“Kristus ir Dieva Vārds, kas tapis cilvēks. Tādēļ Bībele var būt Dieva vārds vienīgi tad, ja viss tās patiesais saturs ir Kristus.”

Visa Bībele dod liecību par Viņu: “visi pravieši liecina par Viņu, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa vārdā dabū grēku piedošanu.” (Ap.d.10:43) Bez šādas liecības neviens pravietis nevar būt patiess Dieva pravietis. Ja šai liecībai nebūtu izšķirošas nozīmes, tad, kā Luters iepriekš citētajos vārdos norāda, arī Muhameds būtu uzskatāms par pravieti, Korāns par Svētajiem Rakstiem un dievbijīgs muhamedānis par svēto, kā tas arī ticis darīts modernā protestantisma reliģiski vēsturiskajā skatījumā. Dziļa dievbijība, augsta tikumība, svēta dzīve ir atrodama arī ārpus Bībeles un baznīcas. Laikam gan antīkās pasaules pagānismā ir bijis vairāk nožēlas par tikumības pārkāpumiem, daudz dedzīgākas alkas pēc vainas dzēšanas nekā modernajā protestantismā. Taču par Kristu, kas nesis pasaules grēkus, kas aicina grēciniekus pie sevis un piedod viņu grēkus, mēs, cilvēki, zinām tikai no Bībeles. Protams, Svētajiem Rakstiem pieder arī bauslība, un Raksti vispār nav iedomājami bez bauslības. Tomēr Bībele var mums “rādīt pestīšanas ceļu” vienīgi tādēļ, ka tajā ir Evaņģēlijs, vēsts par grēku piedošanu Kristus dēļ. Bez šī Evaņģēlija Bībele būtu vai nu kādas haotiskas reliģijas vēstures mīklains, fragmentārs dokuments, vai ari neizprotamas Dieva dusmības atklāsme. Tikai liecība par Kristu pirmoreiz dara Bībeli par Bībeli, gluži tāpat, kā saule dienu dara par dienu. Tādēļ artikuls par grēcinieku taisnošanu Kristus dēļ patiesi ir atslēga, kas atver durvis uz visiem Svētajiem Rakstiem. Vienīgi tas, kas sapratis šo artikulu un līdz ar to Evaņģēliju, saprot Rakstus, jo zina, kas ir tas, kas tajos runā, proti – neviens cits, kā tas Dievs, kas tapis Cilvēks, Dievs, kas atklājis sevi Kristū un vienīgi Kristū; Dievs, kas meklēts ārpus Kristus un bez Kristus, ir apslēptais Dievs, kas cilvēkus dzen izmisumā. Tā. Bībele mums atklāj Dievu, jo tā ir vieta, kur Kristus skaidri māca par Kristu.

Šai nozīmē izpaužas “Evaņģēlija luteriskā izolēšana,” tas ir, Evaņģēlija stingrā nošķiršana no bauslības un augstākā stāvokļa piešķiršana Evaņģēlijam kā atklāsmes vārdam, kurā Dievs atklāj visu savu sirdi, tādēļ Evaņģēlijs tiek izprasts kā bauslībai pāri stāvošs vārds. Šim uzskatam nevar sekot, ja saskata tajā “kaislīgu patvaļu”, “teoloģisku ģenialitāti”, “kurai būtu labāk nesekot”, ja Evaņģēlija “pārmērīga uzsvēršana” nav pamatojama Bībeles liecībās. Luters pats, kā redzams no citētajiem vārdiem, labi pazinis šaubas par sava Rakstu izpratnes principa pareizību. Tas, ka šajās šaubās viņš saskatījis velna uzbrukumu, pierāda, cik nopietni viņš cīnījies ar jautājumu, vai visas Bībeles izpratne, pamatojoties mācībā par taisnošanu, galu galā nav ģeniāla, tomēr patvaļīga un tālab nepamatota. iedoma. Taču Luters bijis skaidrībā arī par to, ka ja šis uzskats būtu maldīgs, tad visai reformācijai jākrīt un Romai būtu taisnība. Jo ieskats, ka artikuls par taisnošanu atver durvis uz visiem Svētajiem Rakstiem, viņam un tāpat arī visai luteriskajai baznīcai bija nevis kāds Theologumenon*, kuru iespējams nomainīt pret kādu citu, ja tas neizrādās patiess, bet gan – reformācijas un līdz ar to arī evaņģēliskās baznīcas priekšnoteikums. Teoloģija, kura apstrīd šo artikulu un tātad izjauc būtiski nepieciešamo kopsakarību starp sola scriptura un sola gratia, pārstāj būt evaņģēliska teoloģija. Tādēļ Luters atkal un atkal atzīmē spēju izšķirt bauslību un Evaņģēliju kā patiesas teoloģijas iezīmi, pretstatā Romas teoloģijai. Un īsta teoloģija viņa skatījumā bija nevis ģeniāla, bet gan – Rakstiem atbilstoša teoloģija, kura runā par Dievu tā, kā. Viņš pats sevi atklāj savā vārdā. Luteriskā baznīca ir pieņēmusi reformatora uzskatu par patiesas Rakstu izpratnes nesaraujamo saistību ar ticību grēcinieka taisnošanai. Savās ticības apliecībās no Apoloģijas līdz Konkordijas formulai – mūsu baznīca pacēlusi šo uzskatu baznīcas mācības līmenī, un šī baznīcas mācība nav palikusi vienīgi teoloģiska teorija. Visa vecā luterisma baznīcas dzīve, tās pasludinājums, sprediķis un pamācības, liturģija un klasiskā baznīcas dziesma – tas viss ir viens vienīgs apliecinājums šai Evaņģēlija izpratnei. Nevar arī apgalvot, ka luteriskā baznīca būtu pilnīgi nekritiski pieņēmusi reformatora mācību šajā jautājumā. Tā nav bijusi akla pret draudiem, kādus var radīt luteriskā Rakstu principa nepareiza pielietošana un no kuriem pats Luters ne vienmēr pilnīgi spēja izvairīties. Nepieciešamība Svēto Rakstu kā patiesā atklāsmes vārda izpratnē likt priekšplānā to, ko ticīgam grēciniekam izsaka Evaņģēlija žēlastības apsolījums, var novest pie tā, ka netiek atzīta Svēto Rakstu pārējo daļu nozīme. Daudz citētā Lutera tēze no 1522. gada raksta “Priekšvārds Svētā Jēkaba un Jūdas vēstulēm”, ka “īstais kritērijs” visu Bībeles grāmatu novērtēšanai Ir, “kad redzam, vai tās runā par Kristu vai nē, tādēļ ka visi Raksti rāda Kristu”, var pavērt ceļu arī nepareizai, proti, gluži subjektīvai, Bībeles kritikai. Nevar noliegt, ka dažkārt arī pats Luters kritis par upuri šīm briesmām. Ir zināms pamats pārmetumam par Lutera Svēto Rakstu skatījuma vienpusību un patvaļīgumu, kuru izsaka reformētie un katoļu kritiķi. Pats par sevi saprotams, mēs neuzskatām Luteru par nemaldīgu ekseģētu. Katrai ekseģēzei ir ari gluži cilvēciska, pat mākslinieciska puse, un Lutera kā tulkotāja un Rakstu izskaidrotāja ģenialitātes otra puse bija viņa spriedumu subjektivitāte. Luters kā neviens pirms un pēc viņa izprata to, kas bija viņam kopīgs Bībeles cilvēku pieredzē. Pārējais viņam palika svešs, un šī svešuma sajūta dažkārt guvusi tik naivu izteiksmi, kā tas redzams pazīstamajā spriedumā par Jāņa atklāsmes grāmatu. Luteriskā baznīca pazīst šīs sava reformatora spriedumu robežas un šajā jautājumā distancējas no viņa, nepieņemdama tik subjektīvus spriedumus. Tā luteriskā baznīca izslēgusi no Lutera Bībeles tos ievadvārdus Bībeles grāmatām, kuru vēlākajos izdevumos jau Luters pats mīkstinājis pārlieku subjektīvos izteikumus. Taču ar jo sīkstāku uzticību tā stingri turas pie Lutera Rakstu izpratnes pamatdomām, tādēļ ka šīs pamatdomas nebija teoloģiska ģēnija subjektīvas idejas, bet gan adekvāts dievišķās atklāsmes attēlojums. Tā evaņģēliski luteriskā baznīca Konkordijas formulā vēlreiz visā skaidrībā un detalizēti attīstījusi Lutera mācību par bauslības un Evaņģēlija attiecībām. Tā zin, ka gan bauslība, gan Evaņģēlijs pieder vienam Dieva vārdam, taču tā arī atzīst, ka “bauslības un Evaņģēlija atšķirība kā brīnišķa gaisma lielā uzcītībā baznīcā uzturama, lai tādā kārtā Dieva vārds pēc Sv.Pāvila brīdinājuma tiktu pareizi izšķirts.” Arī Kristus savā pasludinājumā, ar savām ciešanām un nāvi sludina Dieva dusmību, un Jaunās Derības valodā viss Viņa pasludinājums kopumā apzīmēts ar vārdu “Evaņģēlijs”. Taču Jēzus sprediķis par nākamo Dieva dusmību “vēl nav ‘īpašais’ Evaņģēlija pasludinājums, bet gan Mozus un bauslības pasludinājums un tāpēc tas ir šis Kristum “svešais darbs”, caur kuru Viņš stājas savā īpašajā amatā – sludināt, mierināt un darīt dzīvu, kas ir īstais Evaņģēlija pasludinājums.” Bet kur šādi netiek mācīts, kur bauslības pasludinājums netiek uzlūkots kā Kristus svešais darbs, bet gan pieskaitīts Viņa patiesais amats, tur Evaņģēlijam kā pestījošajai vēstij par grēcinieka taisnošanu tiek laupīts patiesais saturs ari tad, ja tas tiek darīts bez nodoma. Tad Jēzum Kristum pēc sava īpašā amata būtu jābūt kam citam, nevis grēcinieku Pestītājam, proti bauslības devējam vai morāles skolotājam. Tad arī ticība savā būtībā ir kas cits, nevis “paļāvība uz Dieva žēlastību, ka Viņš grib būt žēlīgs Kristus dēļ, bez mūsu nopelna.” Tai vienlaikus jābūt arī atbildei uz jautājumu: kas vēl, izņemot žēlastības apsolījumu, ir pasludināts Evaņģēlijā. Bet tad ticība atkal kļūst par darbu, un pāvestības priekšā atkal tiek atvērtas durvis, kā Konkordijas formula skaidri atzīst:

“Tādēļ mēs atmetam un uzskatām par aplamām un kaitīgām mācības, kas saka, ka Evaņģēlijs patiesi [tas ir, būtībā] ir grēku nožēlas vai sodības pasludinājums, caur ko Evaņģēlijs atkal tiek darīts par bauslības mācību, kas aizēno Kristus nopelnu un Svētos Rakstus, tā ka kristiešiem tiek laupīts patiesais mierinājums un pāvestībai atkal tiek atvērtas durvis”.

Kalvins bija Lutera skolnieks tik lielā mērā, ka viņu nevarēja neiespaidot Lutera pastāvīgais pamudinājums skaidri izšķirt bauslību un Evaņģēliju. Tomēr, no otras puses, viņš diemžēl nebija Lutera sekotājs tiktāl, ka spētu izprast, ko Luters ar to domājis. Kalvins atzīst, ka Pāvila vārdos bauslība un Evaņģēlijs nostājas viens otram pretī kā taisnība darbos un taisnība ticībā, kā burts un gars, kā notiesāšana un attaisnojošs spriedums. Taču viņš nespēja izsargāties no kļūdas, kuru Konkordijas formula atraida kā baznīcai kaitīgus maldus, kā aplamu un kaitīgu mācību: viņš saista kopā bauslības un grēku nožēlas sprediķi ar grēku piedošanas pasludinājumu, praktiski tomēr uztverot to visu kā Evaņģēlija pasludinājumu, tā ka bauslības un Evaņģēlija izšķiršana paliek vairs tikai tīri formāla lieta. Tas, ka “caur Evaņģēlija mācību cilvēks sadzird, ka viņa domas, tieksmes un dedzība ir grēcīgas un samaitātas,” Kalvina izpratnē nekādā ziņā nav “svešais darbs”, bet pieder Evaņģēlija būtībai. Attiecības starp bauslību un Evaņģēliju tiek saprastas kā divas, viena otru papildinošas atklāsmes pakāpes: “Evaņģēlijs seko bauslībai nevis, atnesot jaunu, gluži citādu pestīšanas ceļu, bet gan, lai apstiprinātu, piešķirtu spēku un noteiktu apveidu tam, ko bauslība apsolījusi.” Šai pašā kopsakarībā Kalvins saka: ” ja runājam par bauslību kā veselumu, Evaņģēlijs atšķiras no tās vienīgi ar lielāku atklāsmes skaidrību.” Kalvins zin, ka nav pieļaujams mēģinājums padarīt Kristu par “otru Mozu”, kas “kā līdzību Mozus bauslībai devis savu, evaņģēlisko bauslību.” Taču viņš to saka ne tādēļ, lai meklētu Kristus īpašo darbu Lutera izpratnē viņpus bauslības sfēras, bet gan, lai aizstāvētu Vecās Derības bauslības godu: “Šis uzskats dara lielu kaunu dievišķajai (tas ir, Mozus) bauslībai, jo tas liek secināt, ka tēvu svētums nav bijis tālu no liekulības, un tas ved mūs projām no pastāvīgā taisnības likuma.” Kristus ir nevis jauns bauslības devējs, bet gan bauslības izskaidrotājs, kas atjaunojis tās sākotnējo jēgu.

Šai teoloģiskajā sistēmā nekādā ziņā nav vietas tēzei, ka bauslības pasludināšana ir tikai Kristum “svešais darbs”. Šeit tas vairāk gan tiek attiecināts uz īstenajām Jēzus Kristus funkcijām un tādējādi uz Viņa kā Pestītāja būtību, proti – ka Viņš ir dievišķās bauslības autentiskais izskaidrotājs. Kas pārstāv šo viedokli, tas nevar spriest citādi, kā vien uzskatīt, ka luteriskā izpratne, kura nostāda Evaņģēliju pāri bauslībai, ir patvaļīga dievišķās atklāsmes vienas daļas pārspīlēta uzsvēršana. Taču nepieciešams pajautāt – var būt, ka šeit sastopamies ar diviem uzskatiem, kuri, protams, ir atšķirīgi, un tomēr, iespējams, ka katram no tiem ir relatīva taisnība un tādēļ baznīcā jārod vieta abiem? Vai tie nav tikai divi dažādi veidi, kādos tiek mācīts viens un tas pats jautājums? Abas konfesijas grib nošķirt bauslību un Evaņģēliju vienu no otra un vienlaikus – parādīt to kopsakarību. Abas konfesijas grēku piedošanu Kristus dēļ atzīst par kristīgās ticības pamatartikuls: luterāņi uzskata, ka šajā artikulā ietverts viss Evaņģēlijs, reformētie atzīst, ka tajā izteikts galvenais Evaņģēlijā. Abas puses zin, ka Jēzus Kristus sludinājis ne vien Evaņģēliju, bet arī bauslību, tāpat arī Vecās Derības pasludinājums satur ne vien bauslību, bet arī Evaņģēliju. Gan luterāņi, gan reformētie zin, ka baznīcai jāsludina viss Dieva vārds – gan Evaņģēlijs, gan bauslība. Atšķirība pastāv tikai apstākli, ka reformētie uzskata: gan bauslības sludināšana, gan arī Evaņģēlija sludināšana ir īpašais Kristus darbs, un tādēļ abi šie pasludinājumi pieskaitāmi baznīcas būtiskajām funkcijām; turpretī luteriskā baznīca māca: bauslības pasludināšana ir Kristum “svešais” darbs, bet Evaņģēlija sludināšana Viņa galvenais darbs, un tāpēc baznīcai gan ir jāsludina arī bauslība – jo kā gan citādi tā varētu pasludināt Evaņģēliju? – taču tās kā Kristus baznīcas būtība ir tieši un tikai tā, ka šī baznīca ir vienīgā vieta pasaulē, kur atskan svētīgā vēsts par grēku piedošanu Kristus dēļ. Pirmajā acu uzmetienā šīs atšķirības šķiet niecīgas. Lajam tās šķiet teoloģiskas atšķirības, kurām nav nekādas nozīmes praksē. Būtībā taču abi šie uzskati, ir tik līdzīgi, ka reformācijas laikmetā atšķirība starp evaņģēliskajām konfesijām šai punktā daudzkārt nav tikusi pamanīta. Tomēr abu minēto uzskatu līdzība ir tikai šķietama. Abas šīs izpratnes par bauslības un Evaņģēlija attiecībām iet viena otrai blakus gluži kā divi sliežu ceļi, kuri šķietami tiecas uz vienu ceļamērķi, līdz vēlāk izrādās, ka tie ved gluži atšķirīgos virzienos. Vienīgi pēc sekām, kas izriet no šiem uzskatiem, kļūst pilnīgi skaidra parādīto mācības atšķirību nozīme. Norādīsim tikai pašas svarīgākās no šīm sekām.


* – Rakstu grāmatas, kuras vienprātīgi pieņemtas kā kanoniskas.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.