79. Kā mēs palīdzam savam tuvākajam?


Ētika un morāle: kā var izlemt, kas ir labs un kas – slikts?

Vārdus “ētika” un “morāle” bieži neatšķir vienu no otra. Kāda ir atšķirība starp abiem un kas – kopīgs? Bieži tos var lietot pārmaiņus, kas nozīmē to, ka, lietojot vienu vārdu, to var tikpat labi aizvietot ar otru. Taču citā līmenī starp šiem vārdiem varam rast diezgan izteiktu atšķirību. “Ētika” bieži nozīmē principus, kas nosaka mūsu rīcības veidu, kā arī pamatmācību par šiem principiem, kamēr šo principu individuāls izmantojums tiek saukts par “morāli“.

Tieši šeit mēs arī saskaramies ar īstajām grūtībām abu terminu izšķiršanā. Ja ētisku rīcību kādā dzīves sfērā var nosaukt par “morālu rīcību”, tad, loģiski, pretēja rīcība būtu jāsauc par “amorālu”, taču vārdu “amorāls” mūsdienās bieži attiecina uz noteiktu sliktu dzīvesveidu, piemēram, seksuālajā jomā. Runājot par dzīvesveidu, kas nesasniedz labu ētisku standartu, mēs drīzāk varētu teikt “neētisks”. Tāpēc turpmāk, saskaroties ar šādiem gadījumiem, mēs dosim priekšroku vārdam “neētisks”, lai tādējādi izvairītos no pārpratumiem.

Daudzi dod priekšroku ieskatam, ka šādus jautājumus var izlemt atbilstoši laika garam un “vispārējam civilizācijas progresam” vai arī, atsaucoties uz kādiem filozofijas novirzieniem vai tamlīdzīgām lietām. Jautāti, kādi spēki tad slēpjas aiz šāda “progresa”, šie ļaudis bieži nespēj atbildēt. Citiem toties tīk runāt vispārināti – par “idejām”, “attīstību” utt.

Lai kādus vārdus mēs neizmantotu un lai kādas idejas nevēlētos atbalstīt, šķiet skaidrs, ka viedokļu pamatā ir atšķirīgi ētiski principi. Bet tie darbojas? Uz kāda pamata? Līdztekus ļoti izplatītām idejām, dažreiz ļoti neskaidrām un tāpēc grūti izprotamām un izskaidrojamām, minēsim divus galvenos ieskatus, kas veidojuši un slīpējuši ētikas mācību daudzviet pasaulē divu vai pat vairāku gadsimtu garumā.

Pirmais ir šāds: “Viss, kas cilvēkam noderīgs, ir ētiski labs”, jeb: “Viss, kas derīgs personīgajai attīstībai, ir ētiski labs.” Otrais ieskats: “Viss, kas veicina patiesu cilvēcību, ir ētiski labs,” jeb: “Viss, kas ir saskaņā ar patiesi cilvēcīgām idejām, ir ētiski labs”. Abi ieskati ir visai nepilnīgi. Daudzviet pasaulē tie izaicina un apdraud ģimenes un sabiedrības dzīvi to individuālisma dēļ. Šie uzskati ir neapmierinoši arī no cita viedokļa. Tie neatbild uz jautājumu, uz kuru tiem jāatbild. Tā vietā tiek mēģināts atbildēt, vienkārši jautājumu atkārtojot citiem vārdiem. To var pavisam labi redzēt, ja otrā jautājuma (abu variantu) un sagaidāmās atbildes vārdus mazliet izmaina. Jautājums un atbilde tad skan šādi: “Ko būtu pareizi darīt cilvēkam, kas vēlas būt cilvēcīgs šī vārda pozitīvā nozīmē?” “Pareizi būtu rīkoties tā, lai veicinātu to, kas ir ‘cilvēcīgs’.” Ir skaidrāks par skaidru, ka runa ir vienīgi par vārdiem “cilvēcīgs” vai “cilvēcība”. Līdz ar to, rīkoties “cilvēcīgi” nozīmē darīt to, kas veicina “cilvēcību”. Šādam apgalvojumam nav īpašas jēgas. Tas ir praktiski bezjēdzīgs.

Trešais ieskats ir cieši saistīts ar diviem iepriekš minētajiem. Tas skan šādi: “Tikai tas, kas veicina cilvēku laimi, ir ētiski pareizs un labs.” Cits šī principa formulējums uzsver emocionālus pārdzīvojumus, piemēram, laimes piedzīvojumu dažādās dzīves jomās. Vēl kāds formulējums uzsver laimes juteklisko, fizisko sajūtu. Dažreiz šīs prasības attiecībā uz visām trīs iespējām izteiktas politiskā veidā: “Par principu jāpieņem pēc iespējas lielāks laimes mērs pēc iespējas lielākam cilvēku daudzumam.”

Trīs iepriekš minētie ieskati ir tikai daudzo ētikā pastāvošo ideju piemērs. To izgāšanās dēļ ir skaidri redzams, ka vajadzīgs kāds pārāks princips, ja vēlamies sasniegt apmierinošu ētisko vērtību sistēmu, piemēram, ja jāatbild uz šādu jautājumu: pēc kāda principa jāvadās, ja dzīves krustcelēs mums jāizvēlas ētiski?

Kādas atbildes uz šo jautājumu varam dzirdēt? Daudzi teiks: pēc saprāta principa. Viņi uzskata par pašsaprotamu to, ka cilvēks var diskutēt pats ar sevi, vadoties pēc saprāta, un tā izšķirt, kas labs un kas slikts. Vai tas ir pareizs izejas punkts? Vai mēs varam atrast pareizo ceļu starp mūsu pašu un citu cilvēku vajadzību apmierināšanu, kā arī starp īslaicīgām un ilgmūžīgām vēlmēm un prasībām?

Runājot par šiem principiem, esam pietuvojušies vienai no visu laiku lielākajām problēmām ētikas jautājumos. Augšminēto jautājumu par kādu pārāku principu var formulēt arī šādi: kas var izlemt vai kam jāizlemj, kādam jābūt augstākajam ētiskajam principam? Vai to savā valstī dara pati tauta, un ja tā, tad kāds cilvēku kopums šajā valstī? Nebūtu daudz tādu, kuri gribētu to formulēt šādi. Toties viņi runā par “personīgo brīvību” un “personīgo viengabalainību”, “plurālismu” u.tml. Šajā gadījumā plurālisms nozīmē to, ka vienlaicīgi tiek atzītas daudzas atšķirīgas idejas, kuras pēc vērtības un nozīmes uzskata par līdzvērtīgām, ļaujot tām sacensties ar vienādiem noteikumiem. Taču pēc laika rodas problēmas. Nevienai no sāncensēm idejām vai sistēmām neizdodas izvirzīties vadībā vai veselīgi ietekmēt tautu vai sabiedrību. Toties tās kopīgi darbojas morālas šķelšanās virzienā. Tad rodas vispārējs izmisums un neziņa. Tādos apstākļos tauta var kļūt par upuri citai negatīvai idejai: tai vajadzīga “stipra vadība”, “valstij jāuzņemas atbildība par tautu, dodot tai pareizus norādījumus, kas ir labs un kas – ļauns”. Kad to deklarē arī politiķi, cilvēkiem šķiet, ka ir “radīts likums un kārtība”. Nereti tas ir diktatūras segvārds. Tieši tā ir noticis ar daudzām tautām, kad tās pazaudēja lielos ētiskos principus. Savā ētiskajā apjukumā un haosā ļaudis kļūst totalitāras pārvaldes upuri. Jaunajos apstākļos situācija bieži tikai pasliktinās. Ētikas līmenis nepaaugstinās, bet bieži pat ārkārtīgi pazeminās. Mēs nonākam pie secinājuma, ka ir kāds liels ētikas jautājums, kuru jāturpina pētīt.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

  * - ievadot atsauci ar linku, tā var parādīties ne uzreiz