13. Kāds ir Dieva likuma saturs?


Esiet gatavi Tā Kunga atnākšanai

Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg. [Lk.12:35]

esiet gatavi palikt nomodā


Šie vārdi tēlaini pasaka to pašu, ko Tas Kungs piebilst tūlīt pēc tam: “Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs.” Kas attiecas uz garīgo nozīmi, Tas Kungs šeit vēlas sacīt: “Esiet gatavi Manai atnākšanai ik brīdi, lai Es un Mana kalpošana arvien būtu jūsu galvenais mērķis. Esiet modri, lai jūsu sirdis nav iegrimušas citās lietās un nepaliek trulas, lai miesa un pasaule tās nesāk kontrolēt un jūs kļūstat nederīgi Man kalpot un neesat gatavi saņemt Mani ar prieku. Es nebūšu kopā ar jums redzami, līdz būšu iemantojis Savu līgavu (t. i., draudzi jeb visu ticīgo cilvēku kopumu), taču tad Es atgriezīšos godībā tiesāt dzīvos un mirušos. Tādēļ raugi, ka paliec modrs un gatavs tai dienai ik brīdī.”

Šai gatavībai ir īpaši nepieciešamas divas lietas. Pirmā, ka mums pastāvīgi jābūt ietērptiem kāzu drēbēs, t. i., mums jādzīvo ticībā, ik dienas tērpjoties Kristus taisnībā, lai nepazaudētu savu grēkatziņu, kas mūs vienmēr dzen pie Kristus, bet lai mēs arvien justu savu grēku postu, kas neļauj mums dzīvot bez Kristus un Viņa vārda. Tas ir galvenais, kas nepieciešams, lai mēs ar prieku stātos Soģa priekšā, jo “kam Dēls ir, tam ir dzīvība” [1.Jņ.5:12]. Kas dzīvo no Kristus miesas un asins, t. i., no Viņa izpirkuma, tam ir droša pārliecība par mūžīgo dzīvību.

Bet, lai mums patiesi būtu pilnīga, brīva un mierīga ieiešana “mūsu Kunga un Pestītāja valstībā” [2.Pēt.1:11] un lai mums nebūtu jāieiet vienīgi “tā kā caur uguni” [1.Kor.3:15], mums ir jārūpējas, lai dzīvojam veselīgā mīlestības garā, kalpojam Viņam ar prieku un labprātību un meklējam to, kas augšā, lai mūsu sirdis nebūtu nospiestas ar šīs dzīves lietām, ar mantkārību un citiem paverdzinošiem grēkiem, ar naidu un izlīgšanas trūkumu un lai varētu nākt Dieva priekšā ar paļāvību. Tas apliecina, ka visi šie šķēršļi ir novākti un mēs dzīvojam mīlestības kalpošanā, kā Svētie Raksti to pauž ar vārdiem “gurni ir apjozti” un “lāpas deg”.

Šajos vārdos Kungs Kristus grib mūs pamudināt neļaut miesīgai, pašpaļāvīgai un tukšai dzīvei ņemt virsroku. Vēl skaidrāk mēs to redzam Viņa vārdos Mt.24:48-50, kad Viņš saka: “Bet, ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt, – un iesāks sist savus darba biedrus un rīt un plītēt ar plītniekiem, tad šā kalpa kungs nāks tādā dienā, kurā viņš to negaida, un tādā stundā, kas viņam nav zināma.”

Šis kalps noteikti simbolizē ne tikai pilnīgu atkritēju, bet arī bezrūpīgu kristieti. To mēs redzam no mūžīgo dusmu sprieduma, kas pret viņu vērsts. Tas Kungs saka: Viņš “to satrieks un tam dos algu ar liekuļiem” [Mt.24:51]. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka garīga pašpaļāvība var izraisīt tieši
šādas baismīgas sekas, kad kristietis kļūst tik bezrūpīgs un pašpaļāvīgs, ka vairs nebīstas briesmu un neļauj sevi brīdināt.

Tā ir tāda bezrūpība, kas noved pie pilnīgas atkrišanas, garīgas nāves un mūžīgas pazušanas. Tādēļ ir pavisam skaidrs, ka mūsu glābšanas dēļ mūsu sirdīm visā nopietnībā jāpieņem Kristus brīdinājums. Ja esam sākuši kļūt pasaulīgi, tukši un pārgalvīgi, mums no tā jāatraisās un jāmeklē Dieva žēlastība un apžēlošana, lai atgrieztos pie sākotnējā, dievbijīgā un modrā gara, kādā dzīvojām, kad Dievs mūs pirmoreiz aicināja.

Visā Bībelē – no pirmās līdz pēdējai lapai – mēs neatradīsim nevienu vietu, kas dotu cerību pašpaļāvīgiem cilvēkiem un apsolītu, ka viņiem klāsies labi. Nav neviena vārda, kas sacītu: “Dievs ir tik žēlīgs un uzticams, ka, pat ja tu nebaidies grēka un velna un esi bezrūpīgs, Tas Kungs tik un tā tev palīdzēs Savas žēlastības dēļ.” Nē, Svētajos Rakstos tāda apsolījuma nav bijis.

Rakstos ir brīnišķīgi žēlastības apsolījumi grēciniekiem, jā, pat tiem, kas vissmagākajos kārdinājumos, kritienos un grēkos, tomēr ievēro, ka tas ir tikai gadījumos, kad grēcinieks ļauj sevi labot, nāk pie atgriešanās, bīstas, cīnās un lūdz. Tad viņam tiek sniegta visa palīdzība. Citādi ne.

Dvēseles ienaidnieka armija katrā ziņā sagraus tos, kas ir pašpaļāvīgi. Šai ienaidnieka zemē cilvēkam ir vai nu jācīnās un jābīstas, lai vienīgi Dieva spēkā tiktu glābts, vai arī – jāpaliek pašpaļāvīgam un bezrūpīgam un beigās jāiet pazušanā. Tā tas allaž ir īstā karā.

Tā tas ir arī cilvēkam, kas cīnās un airējas pret straumi, lai nebūtu jānogāžas no stāva ūdenskrituma. Ja cilvēks savā laivā apguļas dusēt, tas tūlīt sāks peldēt pa straumi un drīz būs pazudis dzīlēs.

Diemžēl visa mūsu daba ir tādas samaitātības pārņemta, kas pastāvīgi velk mūs prom no pestīšanas ceļa. Un blakus tam vēl ir velna un pasaules nerimstošie centieni mūs novirzīt. Tas viss labi parāda, kāpēc mums jāliek pie sirds Tā Kunga pamudinājums: “Lai jūsu gurni ir apjozti, un
jūsu lāpas lai deg.”

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.