105. Kas mums, septītā baušļa ietvaros, ir īpaši jāpatur prātā?


Es Jums esmu sludināšanu parādā

“Jo es esmu parādnieks grieķiem un barbariem, gudriem un nezinošiem. Tādēļ arī es esmu gatavs sludināt evaņģēliju jums Romā.” [Rom.1:14-15]

Es Jums esmu sludināšanu parādā


Mani pienākumi dara mani par parādnieku. Ja esmu parādā, man jāmaksā.

Citādi ir tad, ja kāds nāk un grib no manis aizņemties. Tad es varu izvērtēt lūdzēja uzticamību, savas iespējas un izlemt – aizdot vai neaizdot.

Taču, kad manā priekšā ir nolikts rēķins, es nevaru izvairīties.

Pāvils zināja, ka viņa parāds bija sludināt Evaņģēliju un viņš nevarēja rīkoties pēc saviem ieskatiem. Nē, uz viņu gūlās atbildība. Pāvilam neatlika nekas cits kā doties uz Romu un sludināt Evaņģēliju gan grieķiem, gan barbariem, gan izglītotai elitei, gan neizglītotiem analfabētiem.

Tieši tā mums jāattiecas pret misiju.

Misija ir uzdevums, ko Jēzus uzticējis baznīcai. Viņš ir licis mums doties pasaulē un sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem.

Tas nozīmē, ka misija nav brīvprātīgs hobijs vai interesanta aizraušanās, ko pēc sirds patikas var darīt vai nedarīt, kad ir laiks un iespēja. Nē, tā ir dzīvībai svarīga misija. Turklāt Pāvils saka: “[Bēdas] man, ja es nesludinātu Evaņģēliju” [1.Kor.9:16].

Vai patiešām esam apjautuši, ka tas aptver visu mūsu dzīvi?

Mēs nevaram atlikt Evaņģēlija sludināšanu, jo mums apkārt ir tik ļoti daudz cilvēku, kas dzīvo tumsā.

Misija ir mūsu parāds un pienākums.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.