Pieņemt Jēzu Kristu - :: ePOLEMIKA :: - (1)

171. Ko otrais ticības loceklis mums māca?

A Study Of Christian Doctrine

:: e - POLEMIKA :: / e-POLEMIKA / Pieņemt Jēzu Kristu

. 1 . 2 . >>

e-autors	Ziņa
Ingars e-baznīcēns	# Nosūtīts: 21.03.2009 18:33 Atbildēt Ir tāda populāra starp kristiešiem ideja - pieņemt Jēzu Kristu par savu personīgo Pestītāju. Un kā pamatojumu liek priekšā šādas rakstu vietas Jāņa 1:12 Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, Rom. 10:9 Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. 10 Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana, Ja šīs rakstu vietas šeit lietotas nepareizā kontekstā, tad kādēļ?
Roberto e-pāvests	# Nosūtīts: 21.03.2009 19:03 Atbildēt Par to jau bija rakstīts: Vai Jāņa Atklāsmes grāmata 3:20 neliecina, ka Kristus aicina atvērt mūsu siržu durvis Viņam un pieņemt Viņu par savu Pestītāju? ...pat kristīgajā baznīcā ļaudis dažādos veidos mēģina paši “savienoties” ar Dievu - pieņemot Jēzu par savu Pestītāju, nododot savu sirdi Jēzum, piedzīvojot dažādas mistiskas un emocionālas pentakostālisma izpausmes un tamlīdzīgi.... un pēc Lieldienām būs e-raksts tieši par Jņ.1:12 _____________________ simul iustus et peccator
Roberto e-pāvests	# Nosūtīts: 21.03.2009 20:34 Atbildēt Ingar par ko runā Pēteris sacīdams: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos? _____________________ simul iustus et peccator
Ingars e-baznīcēns	# Nosūtīts: 26.03.2009 18:29 Atbildēt Viņš runā par to, pēc kā tiecas cilvēks, kurš pazaudējis Svētā Gara vadību, jo bez tās jau neviens nespēj pie ticības turēties
Roberto e-pāvests	# Nosūtīts: 27.03.2009 20:18 Laboja Roberto Atbildēt Palūkosim ko par "suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos" (2.Pēt.2:21-22) saka Dr.Luters: Šo teicienu Sv. Pēteris ir ņēmis no Salamana pamācībām, (26:11), kur Salamans saka: kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību. Caur Kristību viņi ir atmetuši neticību un mazgāti no nešķīstās dzīves un devušies tīrajā ticības un mīlestības dzīvē: tad viņi atkrīt atpakaļ uz neticību un saviem pašu darbiem un atkal apmuļļājas netīrumos. Tāpēc šo teicienu nav jāattiecina uz darbiem, jo ar to ir maz panākts, ka pēc grēksūdzes saka un pavēl: tev turpmāk ir jābūt šķīstam, lēnprātīgam un pacietīgam utt., bet gan, ja tu gribi kļūt dievbijīgs, tad lūdz Dievu, lai viņš tev dod taisnu ticību un iesāc [ar to], ka tu aizej no neticības. Ja tu tad iemanto ticību, tad labie darbi pēc tam atradīsies paši, ka tu dzīvo tīri un šķīsti. Citādi tu sevi nepasargāsi ne ar kādu citu līdzekli, un kaut arī tu kādu laika sprīdi sirdī spēj paslēpt blēdi, tad beigu beigās tas tomēr iznāk laukā. Tā ir šīs vēstules otrā nodaļa, kurā viņš vispirms ir runājis par mūsu skolotājiem, kā mums caur viņiem ir jātiek tik postoši pavedinātiem. mēs patiesi esam pietiekami brīdināti, bet mēs to neesam ņēmuši vērā, tāpēc tā ir mūsu vaina, ka neesam satvēruši Evaņģēliju un ar savu dzīvi nopelnījuši šādu Dieva dusmību. mēs parasti to visi labprāt klausāmies, ka aiztiek un lamā pāvestu un mūkus, bet neviens no tā negrib laboties. tā nav tāda vieglprātīga spēle, par kuru vajadzētu smieties, bet gan tāda nopietnība, kuras priekšā sirdij vajadzētu izbīties un drebēt. tāpēc mums tas ir jāsatver ar nopietnību un jālūdz, lai Dievs no mums novērstu savas dusmas un šādas mocības. Jo posts pār mums nav nācis negaidīti, bet gan pār mums ir Dieva sūtīts sodam, kā saka Pāvils, [2.Tes.2:10-11]: “<..>tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem” utt. jo, ja sodi būtu gājuši tikai tik tālu, ka būtu pazuduši vienīgi viltus skolotāji, tas vēl būtu nieks pret to, ka viņiem ir bijusi vara un viņi ir līdz ar sevi visu pasauli veduši uz elli. Tāpēc no ļaunuma nav glābiņa, ja vien mēs ar dievbijību un un pazemību satveram šo lietu, atzīstam mūsu vainu un piesaucam Dievu, lai Viņš no mums noņemtu sodu. Pret viltus skolotājiem ir jācīnās ar lūgšanām, citādi velns Viņam neļauj uzvarēt. _____________________ simul iustus et peccator
Ingars e-baznīcēns	# Nosūtīts: 30.03.2009 16:17 Atbildēt Lasīju "Dzīvības vārds" nummuru par dievkalpojumu un nu visu sapratu. Jēzus pieņemšanas notikums ir ticības auglis, redzamā daļa
dassy e-baznīcēns	# Nosūtīts: 17.08.2009 17:39 Atbildēt Ingars a kas ir Kristība? vai tad ar to netiek pieņemts Kristus? (nepatīk man vārds "pieņemt", tāpēc, ka grēcīgs cilvēks nevar pieņemt neko svētu, ja vien tas nav Dieva darbs pie cilvēka.. drīzāk tā ir atbilde Dievam) un ar iesvētību to apliecina "Dieva pieņemšanu"! kas pēc Tevis teiktā ir mutes liecība!
esostaks e-baznīcēns	# Nosūtīts: 28.08.2009 13:47 Atbildēt Es domāju, ka lielākā domstarpība šajā jautājumā ir tur, ka tie, kas neatbalsta šo Kristus pieņemšanu uzskata, ka ar to cilvēks kaut kādā veidā apliecina, ka tas ir viņa paša nopelns vai veikums, bet tā tas nav. Lai to paskaidrotu, es vienmēr cenšos pievest citus piemērus, pieņemsim elementārākais - grēka nožēla. Lai gan cilvēks iet pie Dieva un izsūdz savus grēkus, tomēr tas nav cilvēka nopelns, bet jau no paša sākuma Dieva darbs, Dievs noved cilvēka sirdi līdz tai grēka nožēlai un bez Dieva mēs neko nespējam un tieši tas pats ir ar to pieņemšanu, lai gan cilvēks noskaita tādu lūgšanu, tomēr tas viss ir tikai Dieva darbs, un neviens to neapstrīd. Gan tiešus, gan netiešus pamatojumus šādai darbībai var atrast arī Bībelē.
talyc e-kardināls	# Nosūtīts: 28.08.2009 14:33 Laboja talyc Atbildēt redzi, esotakss, tā ir ar grēka atziņu, ka cilvēks nespēj savu grēcīgumu redzēt nedz savus grēkus atzīt pirms mums grēku piedošana pasludināta. Tā-nu, ja kāds spēj atzīt, ka viņš ir nāvei lemts grēcinieks, tad tas ir vienīgi un tikai Dieva nopelns, ka šāda ticīgā sirds ir padarīta auglīga evaņelija uzņemšanai. Bezdievim, redzot citu "lielos" grēkus, savējie šķiet gaužām nenozīmīgi - tik niecīgi, ka par grēkiem pat netiek uzskatīti. Savukārt dievbijīgais, kas ir iemanījies savus grēkus nožēlot un protās tos regulāri izsūdzēt, tāds drīzi vien var kļūt pārdrošs savā svētumam-atjaunotajā dzīvē un tam draud palikt par jūsmotāju... Jūsmotāji ir dažādi: - vieni vēl neredz savus grēkus - otri vairs neredz savus grēkus un vienojošais to starpā ir patiesības zaimošana un ikviena, kas viņam viņa grēkus uzrāda noraidīšana. ja vēl man kas šajā sakarā piebilstams, tad tikai tas, ka ar bauslības sludināšanu nevienu ir neiespējams no grēkiem atgriezt (varbūt vienīgi uz kādu mirkli aizkavēt). bet evaņģēlija sludināšana tādam, kurš dzīvo grēkā, ir neprātīga (tik pat kā mēģināt cūkas ar pērlēm pārsteigt). tamdēļ mēs meklējam pēc Rakstu vārda meistariem, kuri redz un saprot šo divi mācību atšķirību un prot to pareizi pielietot dvēseļu aprūpes procesā, bet tādus, kas bauslību ar evaņģeliju miksē i jauc kopā pēc savas sirdsgudrības receptēm mēs patriecam ar sūdainu mietu _____________________ ...ne par, ne pret, bet ar...
kaspars no baltas e-baznīcēns	# Nosūtīts: 3.12.2009 01:21 Atbildēt Manuprat ta ir liela augstpratiba - Es uznemu... Reizem to klausoties liekas ka Jezus nabadzins gaida, kamer kads "Es" to pienems. _____________________ Tikai Kristus, citu variantu nav...

. 1 . 2 . >>