128. Kādā veidā Dievs vēlas, lai mēs pildām Viņa baušļus?


Ecclesiola in ecclesia – kopība un atšķirtība

“Ecclesiola in ecclesia” nozīmē “baznīciņa baznīcā”. Tas ir nosaukums, kas nāk no piētisma un tā esam nonākuši pie nodalījuma, kuru apskatīt nav vienkārši. Proti, runa ir par atsevišķu kopu izveidošanos pastāvošās Baznīcas kopībā. Baznīcas vēsturē tas ir bijis iemesls gan tam, ka ir notikusi atdalīšanās no pastāvošās Baznīcas kopības, gan arī izslēgšanai no tās. Tāpēc to var apzīmēt gan par aktīvu, gan pasīvu separātismu. Es gribētu piesardzīgi parādīt un apcerēt šo situāciju.


1. Tie, kuri visā nopietnībā grib būt kristieši, vienmēr centīsies pulcēties kopā ar vienādi domājošajiem. Luters priekšvārdā savam rakstam “Vācu dievkalpojums” (1526) apraksta trīs dažādas dievkalpojuma formas:
1) dievkalpojums latīņu valodā, īpaši skolēniem,
2) vācu valodā, tas ir, katram saprotamā formā,
3) Par trešo formu Luters izsakās šādi: “Bet trešais veids, kuram vajadzētu būt evaņģēliskās kārtības īstajam veidam, tam nebūtu jānotiek visu priekšā uz laukuma, bet gan tiem, kas ar nopietnību grib būt kristieši un apliecināt evaņģēliju ar roku un muti, tiem vajadzētu ar vārdu dot zīmi un vieniem pašiem sapulcēties, piemēram, kādā mājā lūgšanām, lasīšanai, kristībai, saņemt sakramentu un darīt citus kristīgus darbus. Šajā kārtībā varētu tos, kas nav uzvedušies kā kristieši, atzīmēt, sodīt un labot, izraidīt vai izslēgt pēc Kristus likuma (Mt. 18,15-18). Šeit draudze varētu arī ievākt mīlestības dāvanas no kristiešiem, kuri tās no laba prāta dod, un izdalīt nabadzīgajiem pēc sv.Pāvila parauga (2.Kor 9,1). Šeit nevajadzētu notikt lielai dziedāšanai. Šeit varētu būt kāds īss veids ar kristību un sakramentu, un noteicošajam jābūt vārdam un lūgšanai, un mīlestībai. Šeit vajadzētu būt labam, īsam katehismam ar ticību, desmit baušļiem un Tēvreizi. Īsi sakot, ja būtu ļaudis, kas nopietni kāro būt kristieši, tad kārtība un veidi ātri vien būtu panākami”; tomēr Luters turpina: “Bet es vēl nevaru un negribu tādu draudzi vai sapulci iekārtot vai izveidot. Jo es tam vēl neredzu ļaudis; un neredzu arī daudz tādu, kuri pēc tā tiektos. Bet ja notiktu tā, ka man tas jādara un mani uz to spiestu, ka es to ar tīru sirdsapziņu nevaru nedarīt, tad es no savas puses to labprāt darītu, cik manos spēkos, ja es tur varu līdzēt.”

Uz šo Lutera norādījumu, kurā runāts par “trešo dievkalpojuma formu”, piētisti ir atsaukušies visos laikos, kad tie Baznīcā un blakus draudzēs dievkalpojumam ir ieviesuši savas dievkalpojuma sapulces.
Bībeles stundas, kas mums tagad notiek lielākajā draudžu daļā, radušās no šī ierosinājuma, bet tāpat arī daudzas citas kopas/grupas, kurās pulcējās sievietes, vīrieši un arī jaunieši, vienoti Dieva vārdā un lūgšanā. Baznīcā sastopam daudz ierosmju, kuru aizsākumi jāmeklē piētismā un par kuriem mēs visi varam būt pateicīgi.

Protams, nevar nepamanīt, ka ar šādu kopu un grupējumu izveidošanu draudzē var rasties arī zināma spriedze. Visnotaļ var gadīties, ka tiek atraidīts kāds mācītājs, kam var būt dažādi motīvi, gan pamatoti gan nepamatoti. Un šeit tad precīzi un vispusīgi jāpārbauda, vai lieta grozās ap personīgām un cilvēciskām nesaskaņām vai arī runa ir par sludināšanas tīrību. Turklāt ir gan svarīgi, gan noderīgi veikt pārbaudi un rīkoties, atbilstoši draudžu noteikumiem, kādus atrodam Mateja evaņģēlija 18.nodaļā (15-18) vispirms tai vienmēr jābūt sarunai zem četrām acīm ar mācītāju. Bez tam vajadzētu atcerēties, ka mācītājām jābūt priekš visiem, bet ka šiem ļaudīm reti kad ir kāds, kas tiem var palīdzēt, sniegt padomu un atbalstu. Iedrošinājums, pamudinājums un aizrādījums, kā arī palīdzība tas pieder Svētā Gara darbam, līdz ar to arī katra draudzēs locekļa atbildībai un iespējām, īstam mācītājam: pašam vajadzētu rūpēties par šādām kopām; no otras puses, tam vajadzētu būt tādam, ko labprāt redz un sagaida šajās grupās arī tad, ja viņam pašam tajās piedalīties ne vienmēr ir iespējams.

2. Kristiešiem vienmēr jārēķinās ar iebildumiem, zobgalībām, jā, arī ar vajāšanu. Tā piemēram, 2.vēstulē Timotejam trešās nodaļas 12.pantā sacīts: “Bet visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” Kurš gan to nezina? Un tās nekādā ziņā nav vienīgi politiskās vajāšanas, kādas šajā zemē norisinājās vēl nesen. Runa vairāk ir par to, ka katra pievēršanās Dievam nozīmē novēršanos no pasaules un no vecā cilvēka. ‘Kristieši top sveši pasaulei, un tas pasauli nepatīkami pārsteidz. Un šeit mūs atkal pamāca Svētie Raksti Pētera 1.vēstules ceturtajā nodaļā lasām (1-5): Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies, no grēka, tā, ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai. Jo pietiek, ka pagājušajā laikā ir izpildīta pagānu griba, kad esat dzīvojuši baudās, kārībās, vīna skurbumā, dzīres un nosodāma elku kalpībā. Par to viņi brīnās, ka jūs nepeldat līdzi tanī pašā posta dzīves straumē, un zaimo jūs. Tiem būs jādod liecība Tam, kas drīz tiesās dzīvus un mirušus.” Tas, par, ko šeit runāts tā ir ne vien neizbēgama bet arī nepieciešama nošķiršanās. Katrs no mums zinās un pieredzēs, ka šāda atšķiršanās nekādā ziņā nenorisinās tikai starp cilvēku kopām un atsevišķiem cilvēkiem, bet arī starp veco un jauno cilvēku mūsos, starp grēcīgo miesu un Dieva Garu. To izturēt, tajā pastāvēt, protams, nav viegli, taču tas pieder pie Dieva Gara darbības mūsu starpā un mūsos. Kurš to pareizi izprot, tas būs pateicīgs par to, ka tieši tur parādās Svētā Gara darbība.

3. Ar to es, runājot par šo ļoti grūto tēmu “ecclesiola in ecclesia”, skaidri un uzsvērti gribētu pasacīt: separātisms nav piētisma raksturīga iezīme, katrā ziņā tam nevar adresēt šādu pārmetumu. Pareizi izprotot, jāsecina, ka, darbojoties Dieva vārdam, vienmēr norisinās arī nošķiršanās — vai mēs to gribam, vai ne. Visa Jēzus Kristus Baznīca atrodas sava šīs zemes gājuma ceļā, gaidot mūsu Kunga otro atnākšanu ar tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem. Ar to, bet arī tikai ar to norisināsies galīgā atšķiršana, un tad tiks atklātas robežas starp patieso un nepatieso Baznīcu. Tad un tikai tad parādīsies, kas patiesam pieder pie Kristus un kas ne, un “sods sākas pie Dieva nama (1 .Pēt.4,17). Bet uz mums attiecas apustuļa Pāvila vārdi: Tātad netiesājiet priekšlaikus – tiekams Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva” (1.Kor. 4,5).

Šīs pasaules laikā neizbēgami norisinās cīnīšanās starp patieso un nepatieso Baznīcu, un tā notiek pašā Baznīcā. Šī cīņa tāpēc visnotaļ ir Baznīcas pastāvēšanas zīme, ja arī mēs to bieži neieraugām vai arī to nepavisam negribam. Visu kristiešu un Baznīcu vienotība mums šajā pasaules laikā katrā ziņā nav apsolīta. Bet mums ir gan atbildība, lai mēs šajā nepieciešamajā cīniņā pareizā veidā pastāvam, pārbaudot ar Dieva vārdu, spriežot, pamatojoties Dieva vārdā, un to darām, sākot ar sevi pašu.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

2 atsauces par “Ecclesiola in ecclesia – kopība un atšķirtība”

  1. jean:


    Slenskas skolnieki!! :)

    Šīs pasaules laikā neizbēgami norisinās cīnīšanās starp patieso un nepatieso Baznīcu, un tā notiek pašā Baznīcā. Šī cīņa tāpēc visnotaļ ir Baznīcas pastāvēšanas zīme, ja arī mēs to bieži neieraugām vai arī to nepavisam negribam. Visu kristiešu un Baznīcu vienotība mums šajā pasaules laikā katrā ziņā nav apsolīta.

    Zināms sajukums rodas (arī autors (vai tulkotājs) pats šeit neievieš skaidrību līdz galam), kad baznīca ar mazo burtu, piem., RKB, LELB, KLB, tiek rakstīta ar lielo burtu kā Baznīca (ar lielo būtu rakstāma tikai Kristus Baznīca jeb Kristum ticīgie visā pasaulē un laikos).

    Piem., pirmajā teikumā, manuprāt, pirmā baznīca ir ar lielo burtu, bet otrā ar mazo, otrā teikumā atkal ar lielo, bet pēdējā teikumā ar mazo.

    baznīcas pasaulē tāpat ir daudz. Bet sajaucot b ar B, tiek panākta ideja, ka cīņai ir jābūt iekš baznīcas, t.i., tev ir jāpaliek Baznīcā, kaut arī kā autors raksta: darbojoties Dieva vārdam, vienmēr norisinās arī nošķiršanās — vai mēs to gribam, vai ne.

    Tomēr palikšana Baznīcā NAV saistīta ar palikšanu RKB, LELB vai KLB (vai kur citur), tas ir, baznīcā ar mazo burtu, bet gan ar palikšanu ticībā uz Jēzu Kristu.

    Autors arī piemin nošķiršanās dažādas izpausmes un veidus. Vienā gadījumā, nošķiries, bet neaizej no mātes baznīcas un mātes baznīca tevi neizslēdz, otrā – nošķiries un pats aizej no mātes baznīcas, trešā – nošķiries un mātes baznīca tevi pašu izmet. Lai neskaidrība būtu vēl lielāka gan otrā, gan trešā gadījumā pareizāku ticību apliecinošie ne tikai paši var aiziet, bet nepatiesie var izgrūst pareizākos, vai arī nepatiesie var aiziet no pareizākajiem… utt.

    Rezultāts ir: kiš-miš ar rozīnēm :)

  2. luterānis:


    Nu ja, par cik daudzu nepamatotu
    (jo cilvēcīgās atškirības vienmēr var piemeklēt pēc vajadzības)
    nošķiršanos jeana Rezultāts ir: kiš-miš ar rozīnēm :),
    kā tas labi redzams nesenā Latvijas luterāņu baznīcas vēsturē,
    Dieva Vārds pamudina labticīgos lieki nepostīt Kristus miesu un atjaunot
    sadraudzību
    uz elementāras ATA atzītās vienprātības evaņģēlijā un sakramentos,
    pamata.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.