74. Kam Dievs ir devis tiesības sodīt ļaunumu?


e-Reflexija

Dārgais e-baznīcēn, virtuālajā telpā dažviet ir parādījušies pārmetumi par manas sprediķošanas neluteriskumu. Tās ir vien nicīgu smējēju paļas, uz kurām nav jēgas atbildēt tiešā diskusijā, jo šiem ļaudīm nav svarīgi argumenti un patiesība, bet gan apļveida retorika, kuru tie uztur, lai varētu turpināt vārīties savu maldu sulā. Tomēr šādas ķengas var izšaubīt un novērst labticīgu meklētāju no nule kājām sataustītā šaurā drošās ticības celiņa, tālab kaut kā reaģēt, manuprāt, uz radušos situāciju man tomēr vajag.

e-BAZNICĀ ar e-minenču sv-e-tību piedāvāju savus e-sprediķus. Tie domāti laipnīgam salīdzinātājam arī kā mans paskaidrojums, ka luterisms tāpat kā viss, kas vien ir patiess, ir dzīvs un atbilstīgs visam, kas vien ir dzīvs. Patiesība nemainās, tā nav pārgrozāma pēc vajadzības, tomēr tā, būdama garīga, ir it kā feksibla, elastīga: tā piekļaujas un apņem šīs pasaules mainīgās lietas, cilvēku viņa prāta un situāciju mainīgumā ieskaitot.

Lūk, tālab – cilvēka, klausītāja labad – viena un tā pati luteriskā sprediķošana atkarībā no vajadzības var pieņemt dažādas formas, – lai savu klausītāju maksimāli sasniegtu un apņemtu ar Evaņģēlija vēsti. Ne Aristoteļa loģika un klasiskie retorikas likumi, ne mūsdienīgās komunikācijas un literatūras teorijas [kas pašas par sevi ir labas] nav mērs, ar ko mērot sprediķa ortodoksumu, bet vienīgi Raksti.

Sprediķošanas sakarā būtiski ir arī ievērot atšķirību jeb es drīzāk teiktu – saspēli starp Rakstu ekseģēzi un Baznīcas gada liturģisko kārtību. Manuprāt, labs sprediķis nav tikai ekseģētisks. Tam ideālā gadījumā vienmēr būtu jābūt arī liturģiskam. Tūdaļ to paskaidrošu, bet uzreiz gribu arī atgādināt, ka šis, protams, nav likums, pēc kā mērīt kāda sludinātāja ortodoksumu – kritiskais mērs paliek vienīgi Raksti jeb vienīgi dievbijīgas ekseģēzes ceļā gūta pārliecība par attiecīgās rakstvietas nozīmi.

Par liturģiskumu.
Sprediķim kā dievkalpojuma daļai ir jābūt tajā organiski iederīgam, tālab nozīmīgas ir atsauces, piemēram, uz Absolūciju vai ticības apliecību, kas tikko ir bijusi, kā arī sprediķim ir jāvedina klausītājs uz sekojošo Vakarēdiena saņemšanu. Saprotams, ka ļoti reti kad Baznīcas gadā perikopes tieši runā par sakramentiem, tāpēc predikantam šeit ir jāseko sprediķa liturģiskajai loģikai, norādot klausītājiem, kā tad attiecīgās rakstvietas ekseģētiskā jēga – Kristus darbs un Evaņģēlijs – attiecas uz viņiem un ir saņemams tieši viņiem.

Ja sludināšana nav šādā nozīmē liturģiska, bet tikai ekseģētiska, tad lielākajā daļā gada svētdienu luterāņu baznīcā sprediķis ne ar ko neatšķirtos no daudz maz sakarīga baptistu sprediķa. (Lai gan arī baptisti, paši to īsti neapzinoties, ir liturģiski, piemēram, sludināšanā aicinot “pieņemt Jēzu” un tamlīdzīgi, kas nav tieši ekseģētisks attiecīgā sprediķa elements.)

Par ekseģēzi.
Ekseģētiski korekts, ortodokss sprediķis nenozīmē, ka predikantam obligāti ir jāskaidro perikopes pantus pēc kārtas. Reizi pa reizei tā ir gan jādara, jo draudzei ir jāzina tai Baznīcas gadā nolikto rakstvietu korekts, sistemātisks skaidrojums, tomēr arī šādā sistemātiski ekseģētiskā sprediķī vajadzētu liturģisku saikni ar dievkalpojumu.

Piemēram, “tad nu, draugi Kristū, šo evaņģēlisko dāvanu svētību, par kuru esam dzirdējuši, tagad arī slavēsim un saņemsim Svētajā Vakarēdienā līdz ar mūsu Kunga miesu un asinīm”, vai kaut kā tā.

Tomēr sprediķis nav vienīgā, bet es teiktu, ka drīzāk minimālā, satis est, daļa Baznīcā, kur ļaudīm tiek mācīta ticība. Vēl jau ir arī katehēze, vēlamas ir arī mācītāja vizītes pie draudzes locekļiem mājās [atkarībā no apstākļiem], kā arī var būt Bībeles stundas, dažādi sadraudzības pasākumi utt. Galu galā vairāk vai mazāk saistīta ar baznīcu un tās tiešo atbildību ir arī kristīgā literatūra, prese un citi plašsaziņas līdzekļi [piem. e-baznica.lv]. Tāpēc ir pilnīgi iespējams un dažkārt pat vēlams, ka predikants to pašu Evaņģēliju un to pašu konkrēto atziņu, ko māca attiecīgā liturģiskā svētdiena vai svētku diena, pasniedz ne ar ekseģētisku, bet gan ar kādu retorisku metodi. Tādu ir vesels pulks, un neviena no tām nav izteikti neluteriska.

Visekstravagantākā retorikas metode, cik nu man nācies dzirdēt, ir no Lutera paša bagātā homilētikas arsenāla. Proti, kad viņš ar caureju sēdējis uz “brilles”, tad pēc viena trekna dirsiena teicis: “Tas velnam,” bet pēc nākamā: “Tas pāvestam,” un tā kādu laiku atkarībā no tābrīža vajadzības lieluma. Protams, šī visnotaļ ortodoksā homilētika neattiecās uz viņa Vitenbergas draudzi, un tas ir vēl viens kristīgas, luteriskas sprediķošanas princips: ņemt vērā auditoriju, ieskaitot brīdinājumu nemest pērles cūkām priekšā. Tā nu Dievs un Viņa svētie eņģeļi ir liecinieki, ka doktors Mārtiņš nekad iespēju robežās nav mitējies sludināt arī Kristus un Evaņģēlija pretiniekiem. Luters allaž ir bijis patiesā ekumeniskā dialogā.

Lai jums visas Dieva svētības lasot e-sprediķus:



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

12 atsauces par “e-Reflexija”

  1. talyc:


    jā, Didzi, tā būs labi :)
    lai katram tiek kas tam pienākas
    un lai katris te dabūn (atrod) ko meklējis…

  2. ddauka:


    nu ko, draugi konfesionāļi, jūs tomēr esat un paliekat LELB produkts. Tikpat naski atsaukties uz liturģiju kā mūsu balto brālība, un uz izplūdušu exeģezēšanu kā pārdaugavieši.
    Jā aboļi no ābeles tālu nekrīt(nepūst)…

  3. ddauka:


    draugs DM, esi tik laipns, noslauki putekļus no Millera un palasies, ko nozīmē būt patiesi kristīgam (luteriskam) exeģētam – apzinīgi jānorāda texta patiesā nozīme (163). Tev vēl visas iespējas to izdarīt.

  4. deprofundis:


    mácítáju klubinsh, ko.

  5. Ingars:


    Tomēr sprediķis nav vienīgā, bet es teiktu, ka drīzāk minimālā, satis est, daļa Baznīcā, kur ļaudīm tiek mācīta ticība. Vēl jau ir arī katehēze, vēlamas ir arī mācītāja vizītes pie draudzes locekļiem mājās [atkarībā no apstākļiem], kā arī var būt Bībeles stundas, dažādi sadraudzības pasākumi utt.

    un kurš tad vienā citā diskusijā tik aktīvi noliedza jebkādu sadraudzības pasākumu nepieciešamību, kas ir ārpus svētdienas dievkalpojuma?

  6. Indrex:


    Kā teica viens godājams profesors – sprediķis skaidro cilvēku. Manuprāt, tieši šajā aspektā paradās gan bauslības un Evaņģēlija atšķiršanas principiāla nozīme, kas, kā jau redzam, atsaucas klausītāju “dabūt, kas pienākas” jeb uzklausīšanā vai noraidījumā, gan liturģiskajā saiknē jeb “vedināšana uz sekojošo Sv.Vakarēdienu.”
    Par iespēju robežām M.Luters labi ir teicis, ka svarīgi ir pasludināt patiesību, bet vairāk arī nav nedz vajadzības, nedz vēlēšanas runāt [aptuvens pārstāsts]. Jo ar pērlēm nudien nav ko šķiesties.

  7. ddauka:


    ko tad bračku tu te vēl pļukšķi. paturi uz priekšu “savas” pērles pie sevis.

  8. Ingars:


    jā, bet tur jau tā lieta, ka šeit ir divas galējības
    1.nekur neko vairāk par dievkalpojumu un punkts
    2.katrs nu tagad uz savu galvu tik ceps augšā bezmaz vai savu organizāciju

    tomēr derētu tākā nolīdzsvaroties, īpaši,ja šo – Par iespēju robežām M.Luters labi ir teicis, ka svarīgi ir pasludināt patiesību, bet vairāk arī nav nedz vajadzības, nedz vēlēšanas runāt – skaidro ka tas attiektos uz citiem pasākumiem, bet te konkrēti uz šo tēmu vienprātības grāmatā tā šķiet. Pateišām kad kaut kas ir skaidri pateikts, tad arī nav vairs vajadzības vēl kādiem augsti gudriem vārdiem runāt, BET, nekad jau nebūs tā, ka no bībeles vairs nav ko mācīties, jo arvien ir kas tāds, ko nekad iepriekš neesam iedomājušies, tā kā sludiniet laikā un nelaikā….

  9. Indrex:


    ddauka >
    Gudrība no tevis pilnīgi dzirksteļo.
    Nespēja argumentēt tiek kompensēta ar prastu rupjību.

  10. Jony:


    Lasi ,domā un raksti…
    Izlasīju, padomāju un palika skumji…
    Ja Jēzus sludinātu tikai no sinagogas un izstrādātu gudras metodikas saviem sprediķiem, tad viņam noteikti nebūtu laika uzrunāt muitniekus,palaistuves un citus bandītus…

  11. Indrex:


    Jony, paskaidro man, lūdzu, ar ko, piemēram, es vai Tu atšķiramies no muitniekiem, palaistuvēm un citiem bandītiem?
    Un vēl, kas Tev liek domāt, ka Jēzus sprediķi nebija metodisks bauslības un Evaņģēlija atšķiršanas un pasludināšanas piemērs?
    Un beidzot – kur mūsdienās var sastapt Kristu?

  12. ddauka:


    draugs I, kurā vietā esmu bijis rupjš un pie tam vēl prasti???
    mūsu pusē ar pļurkšēšanu apzīmē mazu bērnu nesaprotamu runāšanu, lūk
    bet, ja kāds te tiešām smirdina gaisu, tad tas būs exegetliturgs DM, kuram gan labpatīk citus dēvēt par cūkām un pārstāstīt atejasstāstus. liekas tas arī ir vienīgais, ko tas cilēks māk. jā, kas tev to neļauj ieraudzīt, ko???



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.