37. Kā Dievs mūs brīdina neturēt otro bausli par mazvērtīgu?


Dzīvot vai mirt?

“Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.” [Rom.14:8]

Dzīvot vai mirt?


Te ir ticīgu cilvēku dzīves diženums un noslēpums. Visa viņu dzīve, esība un arī nāve pieder Tam Kungam. Viņi nepieder sev pašiem. Viņi pieder Tam, kas ir radījis, izglābis un svētījis viņus. Tie pieder Viņam – ne tikai kā mantojums, bet arī saskaņā ar savu garu un visas savas dzīves virzību.

Jo “neviens nedzīvo sev pašam”. Garīgi mirušie nemaz nevar citādi – kā dzīvot sev pašiem, savam labumam un kārībām, neklausot taisnībai [Rom.6:20]. No otras puses, iemesls, kāpēc ticīgie savā garā un ar visu savu esamību dzīvo Tam Kungam, ir tas, ka jaunpiedzimšana un garīgā dzīve nav tikai iedoma un fantāzija. Nē, tās ir realitāte, kam ir spēks un īpašības, kādas nav dabisko lietu kārtībai. Šiem spēkiem un īpašībām raksturīgs tas, ka mēs nedzīvojam vairs paši sev.

Tagad mums vārdos un darbos sirsnīgi jāmīl un jātiecas pēc augstākā dzīves mērķa, kas ir Tā Kunga gods un labpatika. Kā sacījām iepriekš, mēs dzīvojam Tam Kungam, ne tikai tāpēc, ka esam Viņam novēlēti, bet arī saskaņā ar savu garu, iekšējām tieksmēm un nosliecēm. Bet, ja sākam dzīvot sev pašiem, tā ir novirzīšanās no mūsu iekšējās gribas, un tas mums jānožēlo.

“Un neviens nemirst sev pašam.” Arī attiecībā uz savu nāvi kristietis nepieder pats sev. Nē, viņš pieder Tam Kungam un ir padevīgs Viņam. Kristietim nav ne tiesību, ne tiekšanās izšķiest savu dzīvi pēc sava prāta, savam godam. Ja viņam ir jāriskē vai jāziedo sava dzīvība, tam jānotiek saskaņā ar Dieva bausli un kārtību.

“Jūs nepiederat sev pašiem. Jo jūs esat dārgi atpirkti,” saka apustulis 1.Kor.6:19–20. Vienīgi, ja to prasa Dieva gods un labais prāts, Viņa baušļi un kārtība, mums jābūt labprātīgiem ziedot savu dzīvību tai laikā un veidā, kā Tam Kungam labpatīk. Ticīgs cilvēks negrib sev pašam nedz dzīvot, nedz mirt.

Viņam vienmēr jāsaka: ja Dievs vēlas, ka palieku virs zemes ilgāk, arī es to vēlos. Un atkal: ja Dievs vēlas mani ņemt pie Sevis uz mājām, tad es vairs negribu palikt virs zemes. Citreiz mēs maldāmies, gribēdami ilgāku dzīvi virs zemes, bet citreiz – savtīgi vēloties nomirt. Viss, kas esam un kas mums pieder, ieskaitot mūsu dzīvi, patiesībā pieder Tam Kungam un ir jāpakļauj Viņam.

Ja dzīvojam, tad dzīvojam Tam Kungam. “Dzīvot Tam Kungam” nozīmē to, ka saprotam savu dzīvi un esību kā Tā Kunga īpašumu un tādēļ allaž rīkojamies kā Viņa kalpi. Tas nozīmē, ka visās lietās raugāmies uz Viņa gribu kā vienīgo likumu visam, ko darām un uzsākam. Tas nozīmē, ka mūsu vienīgais mērķis ir Viņa gods un labpatika. Tas nozīmē arī to, ka visu, ko šai dzīvē pieredzam, mēs liekam Viņa rokās – priekos un bēdās, kad Viņš dod un kad Viņš ņem, un Viņam gribam upurēt visas savas dāvanas un spēku.

Ja mirstam, tad mirstam Tam Kungam. Visa mūsu dzīve, tāpat kā mūsu nāve, pieder Tam Kungam un ir svētīta Viņam. Ja mirstam dabīgā nāvē, tas notiek atziņā, ka piederam Tam Kungam. Mēs paliksim mierā, neatkarīgi no tā, kad un kādā veidā Viņam labpatiks mūs aicināt pie Sevis.

Tikai dažos gadījumos mūsu nāve ir atkarīga no mūsu pašu izvēles. Asiņainu vajāšanu laikā martirs var izbēgt no nāves, ja noliedz Evaņģēliju. Arī misionārs var izvairīties no misijas ceļojuma, kas saistīts ar nāves briesmām, kurā tas varētu glābt grēciniekus. Vai arī kareivis, kam ir jāriskē ar dzīvību Dieva baušļa dēļ, var glābties, bēgot un dezertējot. Visos šais gadījumos kristietim pienākas drīzāk atdot savu dzīvību, nekā kļūt nepaklausīgam Tam Kungam vai izvairīties no Viņa baušļiem. Un, kad tas šādi upurē savu dzīvību Tā Kunga dēļ, tad ir acīmredzams, ka tas “mirst Tam Kungam”.

Vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam Tam Kungam. Gan dzīvē, gan nāvē mēs esam Viņa kalpi un īpašums. Vienīgi ticīgajiem ir mierinājums un privilēģija, ka, lai kur viņi atrastos – dzīvē, nāvē vai pēc nāves, tie pieder Tam Kungam. Viņi ir Tā Kunga īpašums, Viņa mīlestības un uzticīgo rūpju objekts. Tie vienmēr ir Viņa rokās, kurš saka: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes” [Mt.28:18].

Ja mēs dzīvojam svešā valstī, mēs tomēr arvien esam Viņa bērni un kalpi. Mēs esam Viņa neredzamā sabiedrībā. Un, ja tiekam saukti prom no šīs dzīves, tad nonākam Tā Kunga tuvumā, redzot Viņu mūžībā tādu, kāds Viņš ir. Pašreizējā laikā mēs piederam Tam Kungam, pirmkārt, saskaņā ar ticību un sirdsapziņu, un tad arī saskaņā ar mīlestību un kalpošanu. Un, kad mēs mirstam, arī tad mēs esam Viņa īpašums, un gan ar miesu, gan ar dvēseli mēs esam Viņa aprūpēti.

Tad mūsu miesa ir noslēpumainajās, bet drošajās Dieva rokās, apslēpta līdz augšāmcelšanās dienai, kad tā tiks atjaunota neiznīcīga uz mūžīgo dzīvību. Bet mūsu dvēsele – Dieva paradīzē, kopībā ar Kristu un Viņa svētajiem līdz lielajai dienai, kad viss tiks ietērpts “garīgā miesā”, kas ir līdzīga Kristus apskaidrotajai miesai.

Esiet droši, ka cilvēks, kas pieder Tam Kungam šai laikā, piederēs Viņam arī nāvē un mūžībā! Tas būs stāvoklis, kas svētīgāks par visu, ko spējam saprast un iedomāties: vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam Tam Kungam.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.