25. Kas ir īsta mīlestība uz Dievu?


Dzīvību dodošais Evaņģēlijs

“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi.., tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” [Mt.11:28–29]


Kad šīs priecīgās ziņas nonāk pie nabaga nelaimīgām, slimām un saistītām dvēselēm, kas izmisušas par saviem grēkiem un savu atgriešanos, tās sāk apjaust, ka Evaņģēlijs tiem sniedz patiesi lielus apsolījumus. Tie ir apsolījumi, ka Kāds viņiem ir nopelnījis un izcīnījis visu, ko tie paši veltīgi meklējuši un pūlējušies panākt ar grēknožēlu, atgriešanos, lūgšanu un cīnīšanos. Turklāt Viņš ir devis un apsolījis tiem visas šīs lietas, negaidot nekādu atlīdzību vai cienību no to puses, jā, Viņš nodrošinājis tiem mūžīgu mantojumu.

Kad viņi nāk pie šādas svētīgas atziņas, tas nepaliek bez augļiem. Tas spēcīgi ietekmē cilvēku sirdis un dedz tajās patiesu, dzīvu un glābjošu ticību. Tas rada brīnīšanos un jautāšanu, līksmi un cerību, arvien lielākas skumjas un grēknožēlu, pārliecību un prieku – un tas viss dzīvību dodošā Evaņģēlija un ticības dēļ.

Viens sāk brīnīties un jautāt: kā to saprast? Vai arī es drīkstu nākt? Cits tiecas pēc Kristus, un viņa sirdi pilda izsalkums un slāpes pēc Viņa taisnības. Citam šķiet, ka viņš kļuvis vēl bēdīgāks nekā agrāk. Zem bauslības izkaltusi un nocietināta sirds sāk atdzīvoties Dieva lielajā mīlestībā, un tajā ienāk jaunas skumjas, kuras pavada cerība un sirsnīga ilgošanās kļūt līdzdalīgam Dieva mīlestībā un žēlastībā. Trešajam, šķiet, lielu bēdu vietā ir dots visaugstākais prieks un pārliecība.

Svētais Gars rīkojas atšķirīgi ar dažādām dvēselēm dažādos apstākļos. Tomēr visi, kas savās bēdās ir saņēmuši Evaņģēliju, piedzīvo to, ka viņu samaitātās, nospiestās sirdis un uz savu taisnību vērstās acis tagad tiek vērstas uz citu mērķi: viņi ir pievērsti krustāsistajam Kristum.

Tie vēršas prom no savas paštaisnības – pie Viņa taisnības, prom no savas paklausības – pie Viņa paklausības, no savas grēknožēlas – pie Viņa agonijas, no savas lūgšanas – pie Viņa lūgšanas utt., tā ka visas viņu pestīšanas cerības, visas alkas un ilgas nu ir vērstas uz Kristu.

Viņos ir iedegta glābjoša cerība, proti, ticība, ko Kristus tik bieži slavēja cilvēkos, kuri nāca pie Viņa meklēt žēlastību un palīdzību. Ņemiet par piemēru slimo sievieti [Mateja evaņģēlija 9.nodaļā], kas nāca pie Jēzus un pieskārās Viņa drēbēm, lai tiktu dziedināta no savas kaites. Tai pašā brīdī viņa kļuva vesela un Jēzus tai sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi!” Tāpat grēcīgā sieviete, kas ar savām asarām mazgāja Jēzus kājas Sīmaņa namā. Jēzus sacīja, ka viņas grēki ir piedoti, un piebilda: “Tava ticība ir tevi izglābusi, ej ar mieru.”

Par šiem piemēriem Luters saka:

“Viņi bija dzirdējuši labo vēsti [Evaņģēliju], ka Jēzus ir Cilvēks, kas visiem palīdz un sniedz mierinājumu. Tie ticēja šai vēstij un, savu bēdu dzīti, nāca pie Viņa. Ja tie nebūtu ticējuši, tie nebūtu nākuši.”

Bet, lūdzu, ievēro, ka viņu ticība neatklājās citādi kā taujāšana, nākšana un Kristus vārda piesaukšana, tomēr Jēzus teica, ka tā ir īsta un glābjoša ticība. Kas attiecas uz viņu ticību, Viņš skaidri sacīja: “Tava ticība tev palīdzējusi” [Lk.7:50].

Tāda pati ticība, kura nāk, ir izsalkusi un izslāpusi, cīnās un meklē, bija arī kurlmēmā bērna tēvam, kad tas ar asarām sauca: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” [Mk.9:24]. Šādu ticību rāda arī līgava Salamana Augstajā dziesmā, kad viņa naktī staigāja pa pilsētu un meklēja To, kuru viņas dvēsele tā mīlēja, un jautāja sargiem: “Vai jūs neesat redzējuši Viņu, ko tik dziļi mīl mana dvēsele?” [Augstā dz.3:3]. Un tāda ticība ir arī patriarham Jēkabam, kad viņš izsaucas: “Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi” [1.Moz.32:27].

Šī ticības taujāšana, piesaukšana, izsalkums un slāpes patiesi ir glābjoša ticība, kas apskauj Jēzu, izmist par visām cilvēciskām iespējām un meklē glābšanu vienīgi Viņā. Agrāk vai vēlāk šai ticībai seko citas pakāpes ticība – atrašana, pārliecība un atbilde. Nu līgava var sacīt: “Es atradu Viņu, ko tik stipri mīl mana dvēsele” [Augstā dz.3:4]. “Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene” [Augstā dz.6:3].

Beidzot plīvurs nokrīt no manām acīm. Tās ir atvērtas, un tagad es redzu, ko iepriekš nespēju redzēt, – tas viss ir pabeigts un novests līdz pilnībai Kristū. Ko vēl es vēlos un gaidu? Visi mani grēki un nešķīstība, viss mans vēsums un cietsirdība – tas viss ir pilnā mērā izpirkts, samaksāts, izdeldēts un iemests jūras dziļumos. Tikai savas mazticības dēļ es staigāju apkārt tik nelaimīgs. Tagad es droši varu sacīt: “Tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši” [2.Kor.5:15]. Es esmu miris un uzmodināts Kristū.

Mums ir pilnīga ticības pārliecība. To arvien pavada svētīgais miers – Dieva miers, jā, miers sirdsapziņā no grēku apsūdzībām, jo tie visi ir izdeldēti un piedoti un mums ir cieša draudzība ar Dievu. Par šo mieru apustulis saka: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” [Rom.5:1].

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.