285. Kas ir labie pārbaudījumi?


Dzīva ticība nepastāv bez mīlestības

“Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” [1.Kor.13:2]

dzīva ticība un mīlestība


Tas ir bīstami, kad smalkā paštaisnībā cilvēks savu mīlestību un darbus grib padarīt sev par pestīšanas ceļu. Bet ir arī otra galējība. Kristieši, kas apguvuši galveno patiesību par attaisnošanu vienīgi ticībā Kristum pilnībā bez saviem nopelniem un šai ticībā saņēmuši jaunu debešķīgu mīlestību, pēc kāda laika kļūst vēsi, garīgi miruši un nevērīgi attieksmē pret mīlestību un tās augļiem, tie sāk “dzīvot vienīgi sev pašiem” un šis trūkums viņus neuztrauc, jo tie uzstāj, ka esam glābti vienīgi no žēlastības ticībā. It kā mēs varētu tikt glābti tādā ticībā, kura nedarbojas mīlestībā.

Mums nopietni jāsargās no šīs nožēlojamās pievilšanas un bieži jāpārdomā, ko Dieva vārds mums māca. Mēs tiešām esam attaisnoti vienīgi no Dieva žēlastības, ticībā tai mīlestībai, ar kuru Dievs mūs mīlējis Kristū, nevis pateicoties mūsu mīlestībai. Tomēr mūs neattaisno tāda ticība, kas neizpaužas mīlestībā. Nē, apustulis saka: “Ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” [1.Kor.13:2]

“Nav iespējams, ka dzīva ticība pastāvētu bez mīlestības, tāpat kā uguns nevar pastāvēt bez karstuma.”

Svētie Raksti patiešām māca, ka mēs topam attaisnoti vienīgi ticībā, savukārt šī ticība atdzīvina sirdi un iesilda to mīlestībā. Mūsu Kungs Kristus saka: “No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” [Jņ.13:35]. Un savā pirmajā vēstulē apustulis Jānis vairāk kārt atgādina, ka mīlestības dēļ mēs zinām, ka piederam patiesībai [1.Jņ.3:19], esam no Dieva [1.Jņ.5:19] un dzimuši no Dieva [1.Jņ.4:7]. Ja reiz mums ir ticība, tad arī zinām, ka mūsu sirdīs ir jauna, degsmes pilna mīlestība ne tikai uz žēlastības pilno Dievu, kas piedod visus mūsu grēkus, bet arī mīlestība uz savu tuvāko.

No vienas puses, mums ir “brālīga mīlestība” pret visiem, kas tic un pieķeras Kristum, un, no otras puses, mums ir arī “labvēlība”, ka sirsnīgi rūpējamies par visu cilvēku glābšanu un mūžīgo svētlaimi. Ja nu šī svētā mīlestība ir mitējusies, kā tad ir ar mūsu ticību? Lai cik stipra un skaidra būtu mūsu paļāvība un lai cik liela mūsu gara gaisma, tomēr mūsu ticība nedrīkst būt kā miris attēls, kas nepauž nekādu mīlestību. Ievēro, kādus lielus un slavējamus darbus mūsu Kungs Kristus atrada pie Efezas draudzes eņģeļa, un tomēr viņš bija pametis savu pirmo mīlestību, ko Kristus vērtē kā bīstamu pazīmi – jā, “atkrišanu” –, kuras dēļ bez patiesas atgriešanās tās lukturis tiks nostumts no savas vietas.

“Es zinu tavus darbus,” saka Tas Kungs, “un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis. Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies” [Atkl.2:2-5].

Te mēs redzam, ka mīlestība arvien ir kas īpašs ticīga cilvēka sirdī un tā var tikt pazaudēta par spīti visām slavējamām aktivitātēm un vareniem kristīgiem darbiem, ko Kristus uzskaita, proti – kad tu vairs neatrodies pie Kristus kājām, bet pats esi kļuvis “gana labs” un tevī vairs nav mīlestības pret brāļiem.

Šāda iespēja zaudēt mīlestību par spīti visspožākajiem darbiem ir parādīta apustuļa vārdos: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka” [1.Kor.13:1-3].

Tā vietā mums vajadzētu atmosties un pārdomāt Tā Kunga priekšā, kā ir ar mūsu mīlestību. No Kristus un apustuļa vārdiem mēs redzam, ka neatkarīgi no tā, kas mēs esam, kam mēs ticam un ko mēs darām – bez patiesas mīlestības mūsu sirdīs, kas dzimusi no ticības un žēlastības – viss cits ir krāpšana un maldināšana, neatkarīgi no tā, cik kristīgs un skaists tas šķistu. Atcerēsimies un domāsim par to visu savu dzīvi!

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.