264. Kur un kad mēs varam lūgt?


Dzīvā ticība – dzīve sekošanā

Pēc Svētajiem Rakstiem mēs atšķiram nedzīvu un dzīvu ticību. Ticība ir nedzīva, ja tai nav nekādu darbu, t.i. augļu (Jēk.2:14-17). Šajā atziņā Jēkaba un Pāvila uzskati pilnīgi saskan. Un Pāvils atgādina draudzei: “Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.. Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.. Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim Garā.” (Gal.5:16-26)

Dzīvās ticībās būtība ir tāda, ka mēs mīlam Jēzu Kristu un ejam Viņa pēdās, sekojam Viņam, kā to ir darījuši Viņa mācekli. Sekošana burtiski nozīmē iet aiz muguras. Tātad cilvēks nepaliek pētoši sēžam, bet kustībā, seko Kungam. Viņš raugās uz Kungu, dzird, ko Tas saka, un redz, ko Tas dara. Bet pie sekošanas pieder arī tas, ka Kungs mūs sauc atpakaļ, ja ejam nepareizus ceļus. Tā tas notika ar apustuli Pēteri, kurš savu Kungu trīs reizes aizliedza. Tā tas notika ar apustuli Pāvilu, kurš no Jēzus Kristus draudzes vajātāja kļuva par evaņģēlija sludinātāju. Piētismā bieži runā par atgriešanos. Šis Kunga vārds, kas aicina atgriezties, ir tieši tā atgriešana, par ko runā Svētie Raksti. Un mums vienmēr vajadzētu paturēt prātā, ka Pēteris un Pāvils ir tie apustuļi ar kuru palīdzību Kungs sākumā ir uzcēlis un izplatījis savu Baznīcu.

Dzīvā ticība – un arī to mums vajadzētu zināt un apdomāt – ir Dieva dāvana, Svētā Gara darbs. Tā tātad nav kāda sevišķa cilvēka spēja vai īpašība. Luters savā priekšvārdā Romiešu vēstules skaidrojumam to trāpīgi izteicis šādiem vārdiem:

“Ticība nav cilvēka iedoma un sapnis, ko daži uzskata par ticību …Ticība ir Dieva darbs mūsos, mēs no Dieva esam piedzimuši no jauna (Jņ.1:13), Viņš mūsos nonāvē veco Ādamu un izveido mūs par pilnīgi citiem cilvēkiem, ar citādu sirdi, prātu, domām un spēkiem un nes sev līdzi Svēto Garu. Ak, kāda tā ir dzīvīga, rosīga, darbīga un varena lieta, kas saistīta ar šo ticību, tā ka nav iespējams bez mitas nedarīt labus darbus. Ticība nejautā, vai jādara labi darbi; bet gan, pirms jautā, tā ir jau tos darījusi, un tā ir vienmēr darbībā. Bet kas tādus darbus nedara, tas ir cilvēks bez ticības, tas taustās un raugās apkārt pēc ticības un labajiem darbiem, un nezina ne to, kas ir ticība, ne to, kas ir labie darbi, un tomēr daudz tērgā un pļāpā par ticību un labajiem darbiem.”

Un Augusts Hermanis Franke to izsaka šādi:

“Nav iespējams, un vēlreiz – nav iespējams, un es teikšu trešoreiz – nav iespējams, ka kāds cilvēks patiešām Dieva vaiga priekšā varētu būt kristietis, ja viņš atdala šīs divas lietas – ticēt uz Kristu un sekot Kristum..

Ja tu runā par Dievu un par savu Pestītāju, tad runā par to ar lielu pazemību un godbijību — kā būdams Viņa vaiga priekšā. Kaunies pārvērst Jēzus Vārdu par tukšu frāzi.”



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.