342. Kas ir atklāta grēcinieka bikts?


Dziediet Tam Kungam, visa pasaule!

“”Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, dziediet Tam Kungam, visa pasaule!” (Ps.96:1), jo Dievs ir iepriecinājis mūsu sirdi un prātu caur savu Dēlu, kuru Viņš ir nodevis par mums atpestīšanai no grēkiem, nāves un velna. Kurš tam nopietni tic, tas nevar citādi, tam priecīgi un līksmi par to jādzied un jārunā, lai arī citi dzird un piedalās. Bet, ja kāds par to negrib dziedāt un runāt, tā ir zīme, ka viņš tam netic un neiederas līksmajā Jaunajā Derībā, bet gan vecajā, sastāvējušamies, drūmajā Derībā.”

dziediet Tam Kungam, visa pasaule!


Luters pēc sava stāvokļa gan bija teoloģijas profesors, taču nekādā ziņā ne mūslaiku izpratnē. Atšķirība ir vienkārši šāda: viņš neapcerēja ticību kā vēsturisku priekšmetu un sabiedriski politisku uzdevumu, bet gan tas, ko viņš mācīja, notika un savā iedarbībā notiek vēl šodien “no ticības uz ticību” (Rom.1:17). To rāda jau viņa raksti, no kuriem lielā pārsvarā ir Svēto Rakstu skaidrojumi, pie kam skaidrojums akadēmiskajās lekcijās pēc formas un satura neatšķiras no daudzajiem sprediķiem, cik to ir saglabājušies: tiek sludināts Dieva vārds, un Dievs runā un darbojas savā vārdā.

Šajā kontekstā labi saprotams, ka ir daudzi, zinātniski izvērsti darbi par “Lutera teoloģiju”, kuros viņa teoloģisko atziņu savdabība tiek analizēta vēsturiskajā kopsakarā. Taču tādējādi lielā mērā, ja ne pilnīgi, notiek atkāpšanās no tā, kā Lutera reformācija līdz pat mūsdienām un tieši ietekmē mūsu kristīgo dzīvi. To, kas ir ikdienišķs, mēs gandrīz vairs neuztveram kā kaut ko īpašu, proti, ka mums Svētie Raksti ir dzimtajā valodā. Daudzās zemēs, tāpat kā tas notika Vācijā, ar Bībeles tulkojumu vispār tika attīstīta vienota literārā valoda. Turklāt problēma nav tā, kā Dieva vārds nokļūst konkrētajā valodā, bet gan kā Dieva vārds šo valodu veido un bagātina. Daudz vārdu, teicienu, tēlu mūsu valodā ieviesušies no Svētajiem Rakstiem. Visa mūsu mākslas, dzejas un mūzikas kultūra ir Svēto Rakstu veidota un bagātināta.

Tāpat mums pats par sevi saprotams ir tas, ka dievkalpojumi nenotiek latīņu, baznīcas un zinātnes valodā, bet gan dzimtajā valodā, un tam pamatus Luters licis vairākos rakstos, piemēram, “Vācu mesa” [1526].

Un, beidzot, Luters vācu valodā ir radījis 37 dziesmas, daļu no tām pārtulkodams no latīņu valodas, daļu sarakstījis un komponējis pats. Vairākas dziesmu grāmatas viņš ir sastādījis pats vai rosinājis to darīt, kuras, tāpat kā Bībeli, varēja izsniegt draudzei arī līdzņemšanai uz mājām. Bībele, dziesmu grāmata un katehisms mūsdienās pieejamas ikvienam, un, ka tās var iegādāties katrs, ir kaut kas pats par sevi saprotams. Vai tam tāpat nevajadzētu būt, runājot par izmantošanu, vai arī mēs neredzam, kādi dārgumi šeit paslēpti? Luters par to:

“Grāmatās pietiekami daudz kas sarakstīts, bet viss gan nav ierakstīts sirdīs.”

Kopš reformācijas mums dziesmu grāmatās ir pastāvīgi pieaugošs dziesmu krājums, bet ar to saistīta baznīcas mūzika, un tieši šajā jomā atceltas nodalošās robežas starp baznīcām, liela mērā arī iepretim sabiedrībai. Tā, piemēram, Johans Sebastians Bahs ar savām kantātēm un pasijām – un ne jau tikai viņš viens – gādā par draudzes celsmi un tuvina to Priecīgajai Vēstij.

“Kurš dzied, lūdz divkārši”, ir sacījis baznīcas tēvs Augustīns. Dziedāt var baznīcā, un tā ir būtiska dievkalpojuma bagātināšana, ka dzied ne tikai priesteris un skola, respektīvi, koris, turklāt lielākoties latīņu valodā, bet ka arī draudzes locekļi veido šo vienu no galvenajām dievkalpojuma sastāvdaļām. Var arī dziedāt viens, ģimenē, skolā, kur tas jau arī notiek, īpaši jauniešu vidē. Bet – kas tiek dziedāts, ko mācās no galvas?

Baznīcas mūzikas profesors un universitātes mūzikas direktors Erlangenē Konrāds Klēks izdevumā “Luteriskā baznīca pasaulē” publikācija “Baznīcas dziesmas – mūsu baznīcas dārgums” raksta:

“Evaņģēlija priecīgajai vēstij par Dieva žēlastību jāiemanto noteikta vieta cilvēku sirdīs viņu ikdienas dzīvē. Dziesmas cilvēku sirdīs ir veidols, kādā mūsos iemājo Svētais Gars (Rom.8:28). Dziedot dziesmas, notiek tieša komunikācija Dievs-cilvēks ne vien face to face, bet gan heart to heart. lelūkosimies Lutera pirmās dziesmas “Nāc, draudze, topi līksma, dej” izteikumā: “Viņš izglābt mani nolēma un Tēva sirdi atvēra: Viņš dārgāko man deva” [427.dziesma 2015.gada latviešu dziesmu grāmatā]“

Daudz kas būtu sakāms par šīm dziesmām, ko viegli atklāt sevī, tās dziesmu grāmatā uzšķirot, lasot, dziedot un tādējādi uzņemot sirdī. Šeit tikai neliela piezīme: dziesmā “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” šeit citētās rindas turpinājumu “aizsargs un ierocis”, kas ņemts no 46.psalma, šodien bieži dzied bikli vai vispār nedzied, tāpēc ka tas šķiet pārāk kaujiniecisks. [Tas acīmredzot attiecināms arī uz šīs dziesmas atdzejojumu latviešu valodā, kur šāds nav atrodams.— Tulk.piez.] Taču pēc satura ir mierinājuma dziesma stiprinājumam pārbaudījumos un vajāšanās, kad “jāzaudē pat miesa manta, gods, bērni un sieva”!

Kam atmiņā vienmēr līdzi zināms dziesmu krājums, kas visnotaļ iespējams arī šodien, baudot labas mācības un mājās vingrinoties, tas pieredzēs, kā ar to, tāpat kā ar Bībeli un katehismu, ticības lietās attīstās, paplašinās komunikācijas iespējas. Arī, piemēram, klāt esot cilvēkam viņa mūža pēdējos mirkļos, kā mirstošais, tā klātesošie pieredzēs, kā iespējams sazināties arī tad, kad atsakās darboties runas spējas; kā cilvēks uzrunājams pat tad, kad izdziest jutekļi.

Savā 1542. gada bēru dziesmu krājuma priekšvārdā Luters raksta:

“Mēs saviem aizgājējiem un pie viņu kapiem nedziedam nedz bēdu, nedz ciešanu dziesmas, bet gan mierinājuma dziesmas par grēku piedošanu, par mirušo kristiešu mieru, atdusu, dzīvību un augšāmcelšanos, lai tiktu stiprināta mūsu ticība un ļaudis tiktu mudināti patiesai piemiņai.”

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.