Dvēseles striptīzs

Noklausies šo e-publikāciju

Tad Dāvids sacīja Nātānam: “Es esmu grēkojis pret To Kungu!” [2.Sam.12:13]

Ir tāda cilvēcīga īpašība – stāstīt un uzticēt citam savus grēkus. Ar vārdu “grēks” tiek saprasta vispārpieņemtu normu neievērošana. To draugs var uzticēt draugam klusībā, vai viens var lielīties citu priekšā ar savu “drosmi.” Plašākā mērogā tas tiek pausts, kādu slavenību dzīvesstāstos. Tur viņš pasaulei atzīst kādu nezināmu “patiesību” par sevi, un tā ir laba reklāma jaunajai grāmatai. Būtībā tie ir tādi “privātās dzīves” motīvi.

Rezultātā ļaudis secina – nav neviena taisna un pareiza. Bet jāpiedod jau ir. Īpaši tad, ja cilvēks atzīst savas vājības. Labam strādniekam piedod viņa regulāros plostus. Labam politiķim piedod viņa sānsoļus. Var pat labam mācītājam piedot draudzes naudas izšķiešanu.

Liekas visi sabiedrībā ļoti labi apzinās, ka latiņa ir pārāk augsta. Kurš gan spēj visu dzīvi konsekvetni pieturēties pie normām un nenovirzīties ne mirkli no tām.

Šādu atzīšanos savās “novirzēs” otram cilvēkam vai arī plašākai auditorijai mēdz dēvēt par dvēseles striptīzu. Tas tādēļ, lai to nejauktu ar grēksūdzi. Ar grēksūdzi tam ir maz kopīga.

Vienu uz runāšanu mudina nerimstoša sirdsapziņas balss, otram cita nekā nav ar ko lielīties, cits savādāk neprot sev pievērst uzmanību, vēl kāds to uzskata par tādu kā labo darbu utt.

Kristīgai grēksūdzei ir cita auditorija, citi motīvi un citas mērauklas. Tā nenāk no cilvēciskas nepieciešamības. Tā nav pašapliecināšanās un labais darbs. Tās mērķis nav panākt cilvēcisku spriedumu.

Kad Dieva baušļi mums ir atklājuši mūsu patieso izskatu, seko kliedziens. Kāds netīkams un neestētisks ir mūsu kailums. Ak, kā biju maldījies domādams, ka mana dvēsele ir skaisti ietērpta, un ka to var atkailināt ar dažiem vaļsirdīgiem pastāstiņiem. Kā es biju maldījies domādams izbēgt no Dieva dusmām sevi attaisnojot. Tā ir akla tumsa. Pirms nāca pravietis Nātans, Dāvidam nelikās, ka viņš būtu grēkojis. Pirms nāca pravietis Nātans, Dāvids uzskatīja, ka gudri un gludi ir nokārtojis kādu dzīves sarežģījumu.

Tad saucieni pēc glābšanas skanēja no Dāvida lūpām – Es esmu grēkojis pret To Kungu, Vasarsvētku dienā – Brāļi, ko lai mēs darām? [Ap.d.2:37], cietumā Filipos – Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts? [Ap.d.16:30] un citur.

Pestīšanu cilvēki neiemanto ar sarežģījumu nokārtošanu un labu slavu. Tā ir nevis kailuma atsegšana, bet apsegšana. Kliedzienam seko prieka vēstījums. Tici uz Jēzu Kristu. Ņem! Saņem, jo Dievs tev dod. Kā Ādamu un Ievu Kungs ietērpa ādās pēc grēkā krišanas, tā Viņš ietērpj tevi Kristus taisnības drānās. Ne ar zeltu un sudrabu Kristus mūs ir atpircis no grēka verdzības, bet ar savām asinīm. [1.Pēt.1:19] Tā ir augsta cena, tā ir patiesā cena, tā ir neatņemama dāvana. Tās ir baltās drānas, kurās ticīgie ietērpti stāvēs un pastāvēs Dieva troņa priekšā un sauks – Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram. [Atkl.7:9]