57. Kas ceturtajā bauslī tiek noteikts vecākiem?


Drošība nāves priekšā

Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. [Lk.7:11-17]

jauneklis nāves priekšā


Viens no lielajiem filozofijas jautājumiem ir jautājums – kas ir nāve un kas ar cilvēku notiek pēc nāves? Vienlaicīgi tas arī ir jautājums par dzīves jēgu, jo, ja pēc nāves nekas neseko, tad dzīvei jēgas nav un atļauts ir viss, kas padara īso šīs zemes dzīvi, priecīgāku, patīkamāku un vieglāku. Evaņģēlists Lūka šīs svētdienas evaņģēlijā atbild uz šiem jautājumiem gan par nāvi, gan dzīves jēgu.

Vispirms evaņģēlists ļauj mums noprast. ka atraitnes dēla augšāmcelšana no nāves nav nejaušs notikums. Līdzjūtības vadīts, Jēzus apzināti dodas pie atraitnes, lai modinātu viņas dēlu no nāves un ar šo brīnumdarbu atklātu, ka ir iestājies sen gaidītais Dieva žēlastības laikmets. Pats Radītājs ir nācis cilvēka miesā, lai iznīcinātu nāves varu un pārradītu savu grēka kritušo radību. Evaņģēlistam nav jāskaidro saviem klausītājiem – kas ir nāves cēlonis. Tajā laikā neviens nedomāja, ka nāve ir dabīgs bioloģisks process, kas tā, protams, nav, bet no Vecas Derības rakstiem zināja, ka nāves cēlonis ir grēks. Ja nebūtu grēka, pasaulē nebūtu arī nāves.

Mūsdienu pasaulē mēs esam sevi ieraduši mierināt ar domu, ka nāve ir dabisks process – cilvēks piedzimst, nobriest, noveco un mirst, dodot vietu jaunai paaudzei. Mirušais it kā noiet no šīs pasaules skatuves, lai dotos uz neesamību.

Bet kas ir šī neesamība? Kā tas var būt, ka manis vairs nebūs? Un ja tā, tad kādēļ tas notiek? Kādēļ dabā ir nepieciešami šādi procesi? Kāda tam visam ir jēga? Un beigu beigās, kādēļ nāve, ja jau tā ir dabiska parādība, tomēr ir tik biedējoša? Kādēļ neviens negrib mirt, bet visi vēlas dzīvot? Jā, kur slēpjas nāves dzelonis jeb draudīgums?

Turklāt ir jau varbūt viegli domāt par nāvi, zinot, ka kaut kad pēc daudziem gadiem mums būs jāmirst, bet pavisam citādi jūtas tie, kuri zina, ka viņiem būs jāmirst jau varbūt rīt. Tad nāve atklājas visā tās šausminošajā spēkā, stindzinot un paralizējot cilvēka prātu un gribu.

Cilvēki dažādi ir mēģinājuši rast mierinājumu šīs baismīgās realitātes – nāves priekšā. Tomēr nedz filozofiska domu līkloči, nedz mēģinājumi gremdēties jūtu un pārdzīvojumu pasaulē, nedz centieni rast mierinājumi zinātniskās pētniecības jomā nespēj mierināt cilvēka bailes no nāves un alkas pēc mūžības.

Kāda gan vērtība ir plikai idejai bez personas, bez paša cilvēka? Kāda gan vērtība ir zūdošajam mirkļa skaistumam, kam jāizgaist nebūtībā? Kam gan der nevainojami izstrādātās zinātņu sistēmas, ja tās nespēj atbildēt uz vissāpīgāko un svarīgāko dzīves jautājumu par manu personīgo nemirstību?

Filozofiskās domas pasaule, jūtu pasaule, zinātnes pasaule savā ziņā līdzinās mūsdienu medicīnā pieejamajiem anestēzijas līdzekļiem – tie gan spēj uz mirki likt aizmirst sāpes, bet jau pēc brīža tās atgriežas ar jaunu spēku. Cilvēka dzīvi raksturo ciešanas, sāpes un domas par nāvi. Ar to es gribu sacīt, ka līdz smeldzīgam sāpēm sakāpināto nāves skaudrumu nav iespējams novērst. Pietiek mums paskatīties nāvei sejā, lai sirds bailēs pamirtu un izmisumam līdzīgas šausmas pārņemtu mūsu prātu.

Mēs patiesi dzīvojam nāves vidū un tās priekšā esam bezspēcīgi. Nāves izkapts pļauj jaunus un vecus, gudrus un muļķus, bagātus un nabagus – visus bez izņēmuma. Mums atliek tikai kā nabaga atraitnei šīs dienas evaņģēlijā, apzinoties zaudējuma sāpes, gauži, gauži raudāt. Visa cilvēka dzīve ir kā nebeidzams bēru gājiens, kura beigās tieši tāpat kā šo mirušo jaunekli, raudu pavadībā nesīs – mūs pašus. Baismīga un nepielūdzama ir nāve, traģiska un īsa ir cilvēka dzīve.

Un mēs lasām, ka liela ļaužu pulka pavadība Jēzus dodas uz Naines pilsētu un tās tuvumā sastop otru ļaužu grupu – lielu pilsētnieku pulku, kas nāk bēru gājienā. Blakus mirušajam jauneklim iet viņa māte. Palikusi bez sava dēla, atraitne tagad ir pilnīgi viena. Nav nepieciešana sevišķi spilgta iztēle, lai iztēlotos, kas pēdējās dienās bija noticis Nainē, proti, kā nabaga jauneklis cīnījies ar nāvi; ka bēdu mākta atraitne viņu kopusi; kā meklējusi visu iespējamo palīdzību, kā karstas asaras liedama, lūgusi Dievu, un tad par spīti visiem nabaga atraitnes centieniem, nāves eņģelis ar savu nepielūdzamo roku izdzēsis jaunekļa dzīvību. Asarās mirkdama, skaļi raudādama, nabaga atraitne domājusi par savu posta pilno dzīvi, kas tagad šķita viens vienīgs zaudējums, sāpes un ciešanas.

Jēzus labi zina gan to, cik izmisusi jūtas šī sieviete, gan to, cik karsti viņa bija lūgusi Dieva palīdzību. Bez šaubām, ka tajā laikā Jūdeja mira daudzi cilvēki, tomēr no nāves Jēzus uzmodināja tikai trīs – Jaira meitiņu, Lācaru un šo nabaga atraitnes jaunekli. Kāpēc tieši šajā gadījumā Jēzus dievišķā līdzcietība izlauzās uz āru? Evaņģēlijs mums par to nesaka neko tieši, bet mēs varam nojaust, ka šajos gadījumos Jēzus bija tik dziļi aizkustināts, ka Viņš ļāva izpausties savai dievišķajai dabai un aizsteidzās notikumiem priekšā, vienlaicīgi atklājot, ka tas, kas tagad ir brīnums, vēlāk kļūs par normu.

Jau iepriekš Jēzus bija dziedinājis slimos un izdzinis ļaunos garus, par ko esam dzirdējuši nesenajos sprediķos. Tagad mēs dzirdam, ka velna varai ir pienācis gals! Pat nāvei ir jāatkāpjas Dieva līdzjūtības. priekšā! Dievs mīl savu radību un nāk to glābt! Šādi atklāj Jēzus varenība. Pilnā mērā šis Dieva spēks atklāsies tad, kad pats Jēzus celsies augšām no nāves, lai pasludinātu cilvēcei piedošanu un glābiņu. Tādējādi šis notikums vesta, ka mūsu lielākajai nelaimei – atšķirtībai no Dieva un nāvei, kas tam seko, ir pienācis gals. Šī uzvara ir pilnīga un galīga. Tāpēc Jēzus apsola saviem mācekļiem, ka tie nāves neredzēs un nogājis atpakaļ pie Tēva, Viņš tiem sagatavos jaunus mājokļus mūžīgai dzīvei, Pamatojoties Jēzus vārdos, apustulis Pāvils sludina miroņu augšāmcelšanos un dziļa prieka pilns izsaucas – Nāve, kur ir tava uzvara! Elle, kur ir tavs dzelonis! – un pateicas Dievam, kas mums uzvaru devis caur savu Dēlu Jēzu Kristu.

Redzot, ka Jēzus pieceļ no nāves mironi, pūlis izbīstas un cildina Viņu kā pravieti. Taču tas. liecina, ka tie vēl pilnībā nesaprot notiekošā jēgu. Jēzus nav tikai reliģisks skolotājs un varonis, kas spēj atvieglot cilvēku ciešanas. Viņš ir Pestītājs, kas pats dodas nāvē, mirdams un augšāmceldamies cilvēku vietā, Kristīgā vēsts nav godības vests, ka mēs ar Jēzus palīdzību iemantosim sekmes šajā pasaulē un tiksim galā ar smagām slimībām un pat nāvi. Tā ir vēsts par ciešanām un krustu, caur kuru ved ceļš uz jauno pasauli, kur būsim atkal kopā ar Dievu. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus atņem velnam varu, atšķirt mūs no Dieva un iegrūst mūžīgā nāvē.

To ļaudis vēl nesaprot. Viņi domā, ka Jēzus ir tikai pravietis, Dieva cilvēks, kas gan spēj darīt neparastas, brīnumainas lietas, bet kas Viņš ir patiesība tie vēl nenojauš. Viņi nezina, ka Jēzus savus brīnumdarbus neveic viss ar Dieva palīdzību no ārienes, bet pats savā spēkā. Viņš pats ir Dievs, kas stāv šo laužu priekšā. Šie cilvēki redz brīnumdarbu, ir pārsteigti un saviļņoti, taču viņi vēl neizprot, ka šis brīnumdarbs liecina par galēju uzvaru pār nāvi, kam būs nepieciešama paša Jēzus nāve, kas uz visiem laikiem atņems māsu nāvei tās dzeloni un atbrīvos cilvēci no tās uz mūžiem.

Notikušā brīnumdarba dēļ Jēzus slava izplatās pa visu apkārtni. Par Viņa varenību dzird arī rakstu mācītāji, farizeji un saduķeji, un arī Hērods. Taču tikai nedaudzi, kā Jānis Kristītājs, nopietni pārdomās šo notikumu, ticēs šai vēstij un tiks izglābti no mūžīgās nāves. Diemžēl daudzi paliks skeptiski, vienaldzīgi un neticīgi.

Un te nu šis stāsts kļūst dziļi, dziļi personisks, jo tas uzrunā un grib pārliecināt arī katru no mums. Tas, ko mēs lasījām Lūkas evaņģēlijā, ir patiesība. Tas ir tikpat droši, it kā mēs paši šodien būtu stāvējuši pie šā jaunekļa zārka un redzējuši augšāmcelšanu. Taču šis stāsts prasa ticību. Mēs varam tam arī pretoties, censties to apšaubīt un pārliecināt sevi, ka šādas lietas nevar notikt. Šādām šaubām un skepsei būs vareni palīgi. Pirmkārt, tas būs pats velns, kas mums čuksts ausī – netici tam! Otrkārt, būs mūsu pašu grēcīgā miesa, kas sacīs – nevar būt! Treškārt, tā būs neticīgā pasaule, kas pilnā spēkā bļaus un kliegs – blēņas! Reliģisks fanātisms! Pēc nāves nekas neseko! Miroņus atmodināt nav iespējams!

Tu vari piekrist velnam, pasaulei un savai miesai, taču nedomā. ka šie ļaunie spēki grib tev ko labu. Nē, tie vēlas, lai tu dzīvo ar nāves smagumu sirdī un tā arī nomirsti. Tava neticība tad būs kā smags akmens, kas tevi novilks elles dziļumos. Tādēļ labāk klausies, ko patiesības sludinātājs Lūka stāsta. Viņš ir evaņģēlists, kas tulkojumā nozīmē – prieka vēsts paudējs. Un prieka vests, kuru viņš tev vēsta šodien ir – Jēzum ir vara pār nāvi, arī tavu nāvi. Uzņem šo priecīgo vesti ar pateicību, un tā tavu sirdi pildīs ar mūžīgu prieku – es esmu izglābts! Es esmu izglābts no tā, no kā glābiņa neredzu! Es esmu izglābts no nāves! Es dzīvošu mūžīgi! Dievs ir līdzjūtīgs pret mani un nāks man palīgā! Slava un pateicība Dievam! Te tu nedrīksti padoties neticības balsij – visam tam, ko saka tavs prāts, dzīves pieredze un pasaule. Turpretī no visas sirds tev jāpieķeras Evaņģēlija Vārdam. Lasi to, pārdomā, mācies no galvas un zini, ka reiz arī tavai mirušajai miesai būs jādzird šie varenie vardi: celies augšā!

Tiesa, mēs dzīvojam pasaulē, kur nāve patiešām ir nenovēršama. Turklāt mēs nezinām, karš mums būs jāmirst. Tāpat kā šis jauneklis, daudzi nomirst nevis sirmā vecumā, bet agrā jaunībā. Tādēļ, esi gatavs! Tu dzīvo pasaulē, kur valda nāve un cilvēki mirst ikdienas, un tu nezini, kad pienāks tava stunda. Tādēļ esi modrs! Tieši to mums jāmācās no Lūkas vārdiem, ka Jēzus devas uz Naines pilsētu. Viņš devās uz turieni, lai palīdzētu šai sievai un Viņš nāk arī pie tevis, lai palīdzētu tev.

Bet kā tad Viņš nāk pie manis? Kur Viņš ir? Kādēļ Viņš kavējas? Šie jautājumi nodarbina ne tikai tevi. Par tiem prātoja arī Jānis Kristītājs. Un viņš sūtīja savus mācekļus pie Jēzus ar jautājumu – vai Tu esi vienīgais, kam jānāk?

Jēzus atbilde bija – jā! Lai stiprinātu tevī šo paļāvības pilno ticību, Dievs šodien atkal darīs brīnumu. Jēzus svētā, nemirstīgā miesa Altāra Sakramentā pieskarsies tavai mirstīgajai miesai, dziedinot tevi no šaubām un neticības un dāvājot tev dzīvību pār pārim. Āmen.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.