21. Kāds grēks ir elku kalpība?


Droši iestiprināti Kristū

Kad dārznieks iepotē zariņu dzīvā stumbrā, viņš savienojuma vietu parasti nosaitē, lai jaunais zars droši turētos vietā, kamēr ieaugas. Līdzīgi arī baznīcā jau gadsimtiem ilgi kristībās piedalās krustvecāki jeb kūmas, kuri palīdzēs bērnam turēties ticībā. Lai gan Bībelē nekur nav teikts, ka Kristībā jābūt arī krustvecākiem, Dievs bieži vien viņiem uztic būt par šo auklu, kas pietur jauno zariņu. Viņi ne vien ir liecinieki tam, ka bērns vai pieaugušais ir ticis kristīts Kristū, bet arī palīdz jaunkristītajam turēties pie Jēzus un Viņa dzīvu darošā vārda. Ja krustvecāki (vai vecāki) nepilda šo pienākumu, kā tas šajā lappusē redzams, kad aukla ir satrūkusi, jaunkristītais bērns vai pieaugušais var viegli atkrist no Jēzus — šīs dzīvības saknes. Iznākums ir mūžīgā nāve.

Droši iestiprināti Kristū


Mārtiņš Luters krustvecāku izvairīšanos uzņemties atbildību uzskata par vienu no lielākajām problēmām baznīcas dzīvē. Viņš raksta:

Ik dienas es redzu bezrūpību un cieņas trūkumu, lai neteiktu — vieglprātību, ar kādu augstais svētais un mierinošais Kristības sakraments tiek sniegts maziem bērniem.

Ar visu kristīgo dedzību es prasītu no tiem, kas kristī, kas pienes bērniņu vai ir liecinieki, izturēties pret šo brīnišķīgo amata pienākumu ar visu nopietnību. Jo šeit, šo lūgšanu vārdos jūs dzirdat, cik lēnprātīgi un dedzīgi kristīgā baznīca uzņemas rūpes par šo mazo bērnu un kā tā Dieva priekšā vienkāršos neliekuļotos vārdos apliecina, ka viņš ir bijis velna īpašums un ir grēka un netaisnības bērns, un ļoti uzcītīgi lūdz pēc Kristībā saņemamās palīdzības un žēlastības, lai viņš varētu kļūt par Dieva bērnu.

Tad nu pieminiet, ka nav joka lieta stāties pretī velnam un ne vien padzīt viņu no mazā bērniņa, bet arī apveltīt bērnu ar tik spēcīgu pretinieku uz visu mūžu. Pieminiet arī to, ka ir ārkārtīgi svarīgi palīdzēt nabaga bērniņam no visas sirds un stiprā ticībā dedzīgi par viņu iestājoties, lai Dievs, uzklausot šo lūgšanu, ne vien atbrīvotu viņu no velna varas, bet arī stiprinātu, tā ka viņš varētu cienīgi stāties velnam pretī kā dzīvē, tā nāvē. Un es uzskatu, ka cilvēki pēc Kristības tik krasi novēršas tāpēc, ka mūsu attieksme pret viņiem ir bijusi tik auksta un bezrūpīga; mēs viņu kristībā esam par viņiem iestājušies bez kādas dedzības.

Pieminiet arī to, ka ārējās lietas Kristībā ir visnenozīmīgākās, kā, piemēram, pūšana zem acīm, apzīmēšana ar krusta zīmi, sāls likšana mutē, spļaušana un māla likšana ausīs, svaidīšana un galvvidus ieziešana ar eļļu, kristību tērpa uzvilkšana, degošas sveces došana rokā un viss cits, lai izskaistinātu Kristību. Kristība var notikt arī bez visām šīm ārišķībām, un tās velnu nebiedē. Viņš pavīpsnā par vēl lielākām lietām nekā šīs!

Tāpēc pielūkojiet, ka jūs, būdami patiesā ticībā, klausāties Dieva vārdu un ar dedzību pievienojaties lūgšanām. Jo, kad mācītājs saka: “Lūgsim”, viņš jūs mudina pievienoties lūgšanā. Un visiem kūmām un citiem klātesošajiem būtu savās sirdīs līdz ar mācītāju jāsaka šīs lūgšanas vārdi Dievam. Tāpēc mācītājam šīs lūgšanas būtu jāizrunā ļoti skaidri un lēni, lai kūmas varētu tās dzirdēt, saprast un lūgt līdz ar viņu siržu saskaņā, dedzīgi nesot mazā bērniņa vajadzības Dieva priekšā, viņa dēļ ar visu spēku stājoties pretī velnam un rādot, ka tie nav nekādi joki, jo īpaši attiecībā uz velnu!

Tādēļ vienīgi ticīgiem mācītājiem vajadzētu kristīt un ticīgiem kristiešiem būt par kūmām, no kuriem varētu sagaidīt nopietnu un patiesi ticīgu attieksmi pret Kristību, lai svētais sakraments nekļūtu velnam par apsmieklu un neaizvainotu Dievu, kurš caur to bagātīgi un bezgalīgi izlej savu žēlastību. Viņš pats to sauc par jaunu piedzimšanu, ar ko mēs tiekam atbrīvoti no visas velna kundzības, no grēka, nāves un elles un kļūstam par dzīvības bērniem, visu Dieva dāvanu mantiniekiem, paša Dieva bērniem un Kristus brāļiem un māsām. Tad nu nebūsim kūtri un vienaldzīgi, jo Kris­tība ir mūsu vienīgais mierinājums, un tā mums piešķir visas Dieva svētības un uzņem mūs visu svēto pulkā. Uz to lai Dievs mums palīdz. Āmen.

Gluži kā uzpotēts zars nevar būt atbildīgs par savu atkrišanu no stumbra, ja apsaitējums ir satrūcis, tāpat arī nevar vainot tikai pašus bērnus un pieaugušos, ja tie pēc Kristības atkrīt no ticības. Vecāki un krustvecāki, būdami līdzatbildīgi par šī savienojuma drošību, ir līdzatbildīgi arī par atkrišanu. Arī kristīgie draugi un citi draudzes locekļi ir nopietni atbildīgi par to, lai jaunie kristieši stingri turētos pie Jēzus, Īstā Vīnakoka (Jņ.15:1–6).

Ja jūs tiekat lūgts kādam bērnam par krusttēvu vai krustmāti vai arī ja esat draugos ar kādu nupat kristītu pieaugušo, apdomājiet to atbildību, ko jūs tagad uzņematies. Ik dienas lūdziet, lai Dievs dod jums spēku palīdzēt noturēt šo Kristības radīto savienojumu stipru un drošu, lai jūs varētu palīdzēt jaunajam kristietim pieaugt “mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā” (2.Pēt.3:18).

Arī jūs droši vien esat redzējis savus draugus vai ģimenes locekļus, kuriem esat bijis kūmās, atkrītam no Kristus. Jūs arī saprotat, ka neesat ar pienācīgo atbildību izturējies pret saviem krustvecāka pienākumiem. Nekrītiet izmisumā! Dievs vēlas jums piedot šo neveiksmi un ar savu dzīvu darošo Evaņģēliju dot jums spēku mēģināt atkal atgriezt šo no Kristus atkritušo cilvēku neatkarīgi no tā, cik vecs viņš vai viņa šobrīd arī nebūtu. “Citus, kas šaubās, apžēlojiet, glābiet, no uguns izraudami” (Jūd.22–23). “Jums .. nākas gādāt par vājiem” (Ap.d.20:35). Lūdziet Dievam, lai Viņš jums atļauj turpināt šo lielo darbu, palīdzot citiem droši turēties Kristū, priecājoties par to, ka jums ir līdzdaļa šajā savienojumā ar Jēzu un Viņa dzīvu darošo vārdu. “Pasargait sevi [un savus aizbilstamos] Dieva mīlestībā, gaidīdami mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, lai iemantotu mūžīgo dzīvību” (Jūd.21).

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.