121. Kā Dieva sods skar arī pēcnācējus?


Draudzes kūka

Laikraksta “Svētdienas Rīts” rubrikā “Baznīcas vēsture” varēja lasīt fragmentu no no D.Menta grāmatas “5 minūtes Baznīcas vēstures” ar nosaukumu “Draudzes kūka”, kurā it kā tika dots īss ieskats M.Lutera uzskatos par Vakarēdienu.

Draudzes kūka


Spriežot pēc daudzajiem pārpratumiem un kurioziem, no kuriem publicētais grāmatas fragments arī pamatā sastāv, autors vai nu nav bijis kompetents apskatāmajā jautājumā vai ari viņam pietrūcis godaprāta, to iztirzājot. Viņš atsaucies tikai uz vienu ļoti agrīnu Lutera sprediķi -”Par augsti godājamo Sakramentu un brālību (1519), kas sarakstīts vēl pirms visiem svarīgākajiem reformācijas laika disputiem par Svētā Vakarēdiena tēmu, laikā, kad bibliskā izpratne par Svēto Vakarēdienu kā par patiesu Kristus miesu un asinīm vēl nekur netika atklāti apstrīdēta. Tādēļ Luters savā sprediķī runā vairāk par tiem draudzes kopības aspektiem, ko rada Vakarēdiens, nevis tik daudz par Vakarēdiena būtību. Savukārt D.Ments šo salīdzinoši maznozīmīgo Lutera darbu ņem par pamatu, lai runātu par tik svarīgu jautājumu kā Lutera izpratne par Vakarēdienu, un nekautrējas apgalvot, ka Luteram “elementu mācība kļuva gandrīz vai nesvarīga”. Tas ir nekaunīgs un ļaunprātīgs Lutera apmelojums parastajā Sakramenta ienaidnieku garā, jo runa nav par kādu abstraktu “elementu mācību”, bet gan par Kristus miesas un asiņu klātbūtni Vakarēdiena maizē un vīnā, ko grāmatās autors pat ne ar vismazāko vārdiņu nav pieminējis. D.Ments ir iemanījies runāt par Lutera Vakarēdiena izpratni, pat nelietojot savās teoloģiskajās aprindās aizliegtos vārdus “Kristus miesa” un “Kristus asinis”, bet vienīgi “maize” un “vīns”, “elementi”, “elementu mācība”, taču Luters savā teoloģijā nekad nav runājis Šādu valodu, tā viņam ir bijusi sveša.

Pretēji D.Menta apgalvojumam, ka Luteram “elementu mācība kļuva gandrīz vai nesvarīga”, mēs varam redzēt Lutera paša darbos, ka tā ir viņam bijusi tik svarīga, ka viņš ir atklāti un bez žēlastības nolādējis visus tos, kas patieso mācību par Svēto Vakarēdienu noliedz. “Īsajā apliecībā par Svēto Sakramentu” (1544) īsi pirms savas nāves Luters raksta:

“Jo es, kas esmu tuvu nāvei, gribu šo liecību un šo slavu nest mana mīļā Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus soģa krēsla priekšā, ka es jūsmotājus un Sakramenta ienaidniekus Karlštatu, Cvingliju, Okolampadu, Štenkfeldu (Svenkfeklu) un viņa mācekļus Cīrihē un tur, kur viņi ir, visā nopietnībā esmu nolādējis un no tiem izsargājies.”

Visi šie Lutera nolādētie Sakramenta ienaidnieki varēja daudz jauki rakstīt un runāt par Vakarēdiena kā vienojošas maltītes nozīmi draudzes kopībā, bet noliedza tikai vienu – Kristus miesas un asiņu patiesu klātbūtni Vakarēdienā. Te var skaidri redzēt, cik “godprātīgs” ir apgalvojums, ka Luteram “elementu mācība kļuva gandrīz vai nesvarīga”, bet tas lai paliek uz šī izteikuma autora sirdsapziņas.

“Īsajā apliecībā par Svēto Sakramentu” viņš ar dziļu sarūgtinājumu vēršas pret vienu no saviem oponentiem (Švenkfeldu) tikai tādēļ, ka tas ieteicis labāk nepievērst uzmanību Kristus vārdiem, kas sacīti Vakarēdiena iestādīšanas vārdos: ‘Tā ir mana miesa”, jo tie it kā traucējot uztvert Vakarēdiena dziļāko garīgo nozīmi. Švenkfelds gari un plaši mācīja par dažādām šī mielasta svētībām, taču atmeta, Luteraprāt, pašu galveno – kā to nosauc D.Ments – “pavisam nenozīmīgo mācību par elementiem.” Luters sarūgtinājumā aiziet pat tik tālu, ka pazemojas kā mazs, dziļi aizvainots bērns, kas apmēda savu pāridarītāju, – vecais vīrs izmaina Švenkfelda vārdu uz Stenkfelds (Smirdlauks) un to lieto savā “īsajā apliecībā”.

To, cik ļoti Luters ir gribējis savos darbos izcelt šo “pavisam nenozīmīgo mācību par elementiem”, var redzēt visos viņa galvenajos darbos.

Visiem labi zināms viņa katehisma formulējums:

“Kas ir Svētais Vakarēdiens? – Tā ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesā miesa un asinis, ko mums, kristīgiem cilvēkiem, ar maizi un viņu ēst un dzert pats Kristus ir iedibinājis.”

– Un viss! Ari turpinājumā ne vārda par garīgo vienību vai draudzes kopību, tikai par grēku piedošanu un cienīgu Sakramenta lietošanu.

Šmalkaldes artikulos, kas ir Lutera teoloģiskais testaments, arī pavisam īsi:

“Mūsu pārliecība par Altāra Sakramentu ir tāda, ka maize un vīns Vakarēdienā ir Kristus patiesā miesa un patiesās asinis un ka to sniedz un saņem ne vien dievbijīgi, bet ari ļauni kristieši.”

– Un atkal visā artikulā nav pieminēts nekas par garīgo vienību vai draudzes kopību, bet tikai “pavisam nenozīmīgā mācība par elementiem”!

Tas pats ari Augsburgas Ticības apliecības X artikulā, kas sastādīts cieši saskaņā ar Lutera mācību:

“Par Tā Kunga Mielastu baznīca māca, ka Kristus miesa un asinis ir patiesi klātesošas un tiek pasniegtas Tā Kunga Mielastā maizē un vīnā tiem, kas to bauda, un tā nosoda tos, kas māca citādi.”

– Un vairs nekā cita. Nekā no D.Menta “Draudzes kūkā” pieminētās jūsmošanas par draudzes kopību un tuvākā mīlestības elementu Vakarēdienā, betvienīgi “gandrīz vai nesvarīgā elementu mācība”.

Tas, protams, nenozīmē, ka Luters kaut kādā ziņa nicinātu mīlestības un draudzes kopības šķautnes Svētajā Vakarēdienā. Nebūt nē. Tikai šī mīlestība un draudzes kopība nerodas no kāda simboliska mielasta, kad ļaudis aizkustinājumā pulcējas ap maizi un vīnu, kas paši par sevi ir tikai “nesvarīgi elementi”; šī mīlestība un draudzes kopība nerod savu sākumu arī mielasta dalībnieku “ļoti ticīgajās sirdīs”, bet tā rod savu sākumu un pamatu vienīgi Svētā Vakarēdiena maizē, kas ir Kristus miesa, un svētības biķera vīnā, kas ir Kristus asinis. To Luters labi zināja un krietni un nepiekāpīgi mācīja. Šī skaidrā mācība par Svēto Vakarēdienu ir ļoti nozīmīga ari mums visiem šodien. Ja šī mācība tiek aptumšota, tad mēs vairs nevaram pilnībā saņemt Sakramenta svētību-grēku piedošanu un stiprinājumu ticībā – ko Kristus mums dod savā miesā un asinīs. Ja tā tiek noliegta, tad mēs vispār nesaņemam neko no šīs žēlastības. Tādēļ ari mēs šajās “nesvarīgo elementu” lietās nedrīkstam būt vienaldzīgi vai pavirši.

Bez šaubām par šo jautājumu būtu vēl daudz kas sakāms, taču savas īsās vēstules nobeigumā gribu piebilst vēl tikai vienu. Šādu materiālu kā D.Menta “Draudzes kūka” parādīšanās mūsu Baznīcas oficiālajā laikrakstā ir kaut kas līdzīgs, piemēram, tam, ja “Latvijas Vēstnesī” ziņu vietā publicētu baumas vai falsificētus, it kā valdības pieņemtus likumus. Diez vai tas būtu iespējams, un tam nav jābūt iespējamam ari mūsu Baznīcas oficiālajā laikrakstā, kam mācības ziņā būtu jāsniedz korekta informācija.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.