36. Kas ir melošana un krāpšana caur Dieva vārdu?


Dr. M. Lutera darbu un reformācijas interpretācija

Ikvienas problēmas risinājums ir atkarīgs no pētāmā materiāla, pētnieka personības un pieejas jeb metodes sintēzes. Tā kā par Luteru sarakstīts visvairāk grāmatu pasaulē (vairāk sarakstīts tikai par Jēzu Kristu), tad mēs varam iedomāties, cik dažādas un bieži vien pretrunīgas ir šīs interpretācijas.


Ir pārsteidzoši, ka tādi atšķirīgi (gan teoloģiski, gan neteoloģiski) novirzieni kā luteriskā ortodoksija, piētisms, apgaismības doma, romantisms, 19. gs. liberālā teoloģija, daļēji arī eksistenciālisti un pat ateisti ir saskatījuši Luterā sava domāšanas veida aizsācēju. Piemēram, Feierbahs sevi sauca par otro Luteru, oponēdams Hēgelim, kas, savukārt, pareizo Lutera izpratni piedēvēja sev. Pēdējā laikā pat vairāki Romas katoļu teologi ir ieteikuši iecelt Luteru svēto kārtā, kamēr citi to tur-pina uzskatīt par lielāko ķeceri baznīcas vēsturē. Par savējo Luteru atzina gan daļa nacionālsociālistu, gan komunistu. Viņu uzskatīja par Vācijas nacionālo varoni, modernā kapitālisma un moderno laiku iesācēju, bet arī par galēji konservatīvo, antisemītu, Eiropas un vācu tautas vienības grāvēju, reliģisku fanātiķi un šķeltnieku.

Protams, ka šādas eksistenciāli pragmatiskas izvērtēšanas metodes ir nevēsturiskas. Par izejas punktu tās arvien pieņem pašas sevi, savas problēmas un vajadzības, nejautājot pēc vēsturiskas patiesības. Šajā rakstā es vēlos nedaudz iepazīstināt lasītāju ar Lutera dzīves psiholoģisko interpretāciju, nedaudz pieskaroties ari marksistu attieksmei pret Luteru, kā ari kāda Romas katoļu baznīcas vēsturnieka uz-skatiem, kas šķiet, ir sadzirdējis un arī sapratis Luteru. Mēģināšu arī nedaudz ieskicēt Lutera interpretācijas vēsturi 20. gadsimta Romas katoļu baznīcā. Nobeigumā centīšos parādīt to, kādas konsekvences varētu sagaidīt mūsu baznīcā un tautā no pareizas vai izkropļotas attieksmes pret reformāciju.

20. gadsimta sākumā amerikāņu vēsturnieks P. Smits mēģināja skaidrot Lutera dzīvi un darbu no psihoanalītiskā viedokļa. Pēc viņa domām, tādas luteriskās reformācijas pamatmācības kā gribas nebrīve un taisnošana tikai ticībā netika atvasinātas no Bībeles, bet bija Lutera privātās dzīves interpretācijas.

Psihoanalītiķa Freida neuzticīgais skolnieks Jungs līdzīgi mēģināja skaidrot Lutera un Šveices reformatora Cvinglija atšķirīgos uzskatus Sv.Vakarēdiena jautājumā kā Lutera ekstravertās un Cvinglija intravertās psihes darbības izpausmes.

Vēl jāmin dāņu katoļu psihoanalītiķis Pauls Reiters, kas sarakstīja plašu darbu par Lutera raksturu un psihozi. Viņš, tāpat kā lielais vairums agrīno Lutera psiholoģisko interpretatoru, balstījās uz jezuīta Hartmana Grisāra darbu, kas visu Lutera dogmatisko veikumu skaidroja kā patoloģiskas, maniakāli depresīvas psihes produktu.

Gadsimta vidū, kad pasaules vadošie mediķi novērsās no Freida teorijas, dodami priekšroku ķīmijai un neiroķirurģijai, freidisma gūstā, savukārt, nokļuva vēsturnieki. Psihoanalītiskās metodes lietošana izcilu personu dzīves un darba interpretācijā kļuva par ikdienišķu parādību. Kā spilgtākais piemērs minams Ērika Ēriksona Young Man Luther. Salīdzinot Luteru ar Freidu un izmantojot pēdējā ieskatus, Ēriksons Lutera dzīvi tēloja kā izejas meklēšanu no Edipa kompleksa rezultātā radušās identitātes krīzes.

Izvērtējot Ēriksona analīzi, pirmkārt, jāatgādina, ka psihoanalītiķis, kas nodarbojas ar mirušo analizēšanu, pakļauj sevi nepārvaramām zemapziņas motīvu dinamikas atklāšanas grūtībām. Vienkāršāk izsakoties, viņam trūkst iespēju novērot pacientu klīnikas apstākļos. Otrkārt, ir tikai divi avoti, kas ļauj spriest par disciplinārajiem apstākļiem Lutera mājās un skolā, kuru viņš apmeklēja. Pie tam abi ir vēsturiski nedroši, jo ņemti no viņa 1532.-37. gada Galda runām. Patiesībā Lutera bērnība bija daudz gaišāka, nekā to attēlo Ēriksons. Arī Ēriksona minēto Lutera dzīves lielo krīzes momentu lēkmes ērģeļu luktā, pārdzīvojuma negaisa laikā un torņa pārdzīvojuma skaidrojumiem trūkst vēsturiska seguma. Ir jāsecina, ka šis interesantais mēģinājums skaidrot Lutera dzīvi, tāpat kā visa psihoanalītiskā pieeja kopumā, neiztur nedz zinātniskās medicīnas, nedz vēstures kritiku.

Būtiska loma psihoanalītiskās interpretācijas tapšanā bija Romas katoļu dogmatiski negatīvajam Lutera devuma skaidrojumam, kas maz uzmanības pievērsa vēsturiskajam patiesīgumam. Patiesības labad gan jāsaka, ka Luters šajā ziņā ne mazāk ir cietis no protestantu interpretācijām. Man pat šķiet, ka Luters drīzāk būtu ar mieru sevi atzīt par psihiski slimu nekā par dižu, cilvēces vēsturi veidojošu ģēniju, “varoni no Vormsas” un “Dieva karavīru”, kā viņu godināja dažādos Lutera svinību pasākumos.

1904. gadā Maincā publicēja Vatikāna arhivāra, dominikāņa Heinriha Denifles darbu, kura 860 lappusēs tēvs Denifle aprakstīja Luteru kā ākstu, liekuli, pašpārliecinātu muļķi, krāpnieku, apmelotāju, pornogrāfijas cienītāju, netikli, izvirtuli, dzērāju, samaitātu pavedēju utt. Visubeidzot paziņojis: “Luter, tevī nav nekā svēta!”, viņš tiem luterāņu lasītājiem, kuriem bija pieticis pacietības to visu izlasīt, ieteica atgriezties atpakaļ katoļu baznīcā.

Deniflem sekoja jau pieminētais jezuīts Hartmans Grisārs, kas no 1911. līdz 1912. gadam publicēja 2600 lappušu garu pētījumu par Luteru. Tēvs Grisārs bija iecietīgāks par Denifli, tēlodams Luteru kā psihiski slimu neirastēniķi, kas savu slimību ieguvis pazīstamajā notikumā negaisa laikā, pēc kura Luters iestājās klosteri.

Jauns laikmets katoļu pētījumos par Luteru iesākās ar Luksemburgā dzimušā katoļu vēsturnieka Jozefa Lorca grāmatu Die Reformation in Deutschland. Lorcs bija pirmais no Romas katoļiem, kurš atzina, ka reformācija pēc savas būtības bijusi teoloģiska norise. Viņš samērā reāli novērtēja reformācijas laika vēsturisko situāciju un atzina, ka reformācijai bija jānotiek. Lorcs atzina arī Lutera ticības dedzību, slavēja viņu kā lūdzēju, dziesmu sacerētāju un mācītāju, atzīstot arī viņa nopietno attieksmi pret Sv. Rakstiem un nopelnus cīņā pret tiem, kuri noliedza Kristus miesas un asiņu klātesamību Sv. Vakarēdienā. Tādējādi, gan netiešā veidā, Lorcs pilnībā noraidīja pret Luteru vērstās Denifles un viņa sekotāju apsūdzības.

Taču Lorcs secināja, ka Lutera Sv. Rakstu skaidrojums bijis vienpusīgs. Luters cīnījies pret to, kas patiesībā nemaz nav bijusi katoļu baznīca, proti, okamismu jeb nominālismu. Ja viņš būtu labāk pazinis Akvīnas Tomu, tad iespējams, ka reformācijai būtu pavisam cita ievirze. Lorca galvenais pret Luteru vērstais arguments bija apvainojums subjektīvismā.

Lorcs, mācīdams Minsteres un vēlāk Maincas universitātēs, atstāja lielu ietekmi uz veselu virkni katoļu teologu, kuri nopietni pievērsās Lutera darbu studijām. Viņi turpināja Lorca iesākto, vienlaicīgi norādīdami, ka arī pats Lorcs nebija pilnībā izpratis nedz Luteru, nedz viņa patieso nozīmi. Tā, piemēram, Peters Manns Luteru jau sauca par katoliskās ticības tēvu. Kāds cits, Daniels Olivjē, savā rakstā Lutera izaicinājums Romas katolicismam raksturoja Luteru kā “ekspertu jautājumā, kas katolicisms īsti ir un/ vai kam tam vajadzētu būt.” Pie šī darba es vēlos nedaudz pakavēties.

Olivjē norāda, ka Lutera izaicinājums ir vērsts pret pašu Romas katolicisma struktūru kā tādu – viduslaiku baznīcas racionālo Evaņģēlija izpratnes veidu. Pie šīs atziņas Olivjē nonācis, pateicoties filozofijas un visas Rietumu kultūras krīzei, kā arī mūsdienu intelekta, domas un valodas pētījumiem.

Par savu galveno ieguldījumu Lutera pētniecībā Olivjē uzskata to kļūdu novēršanu, kas pieļautas, kad Romas katoļu baznīca nolādēja Luteru un protestantisms, savukārt, pievērsās tam, no kā Luters bijās visvairāk – humānismam jeb taisnošanai tikai caur prātu. Modernā katoļu baznīca cieš no racionālisma daudz vairāk, nekā tā cieta 16.gs. no Lutera rakstiem. Visrupjākā katolicisma kļūda bija tā, ka tas noraidīja Lutera sniegto saprāta kritiku, kas bija vērsta pret cilvēka prātu kā ielasmeitu, kura piedāvā sevi visiem cilvēces vēsturē pazīstamajiem elkiem. Lutera Rietumu baznīcas praksei un teoloģijai mestā izaicinājuma pareiza izpratne, pēc Olivjē domām, atrodama vārdā grēks.

“Jo vairāk es iepazīstu Lutera grēka izpratni”, raksta Olivjē, “jo vairāk es redzu viņa saikni ar moderno kultūru un izglītību un, patiesi, visas viņa teoloģijas nozīmi. Man Luters ir kļuvis “grēka Doktors”, kas nomainīja Augustīnu, žēlastības Doktoru. Žēlastība raksturo Rietumu viduslaiku attīstību; grēks ir tas jēdziens, kas Romas baznīcai modernajā laikmetā, bija visvairāk nepieciešams. Grēks Lutera teoloģijā ir daudz kas vairāk kā tikai morāles jautājums. Tas ir loģisks elements, kuram ir izšķiroša loma Lutera teoloģiskajā metodē. Varbūt jābūt katolim, lai pilnībā novērtētu šo faktu. “

Olivjē konstatē, ka Lutera teoloģijā pats nozīmīgākais no Luteram raksturīgajiem jēdzienu pretstatiem ir žēlastība un grēks jeb, to izsakot citos jēdzienos, Dievs un velns – dialektika, taču ne duālisms.

Luters noraidīja duālismu, kur labais un ļaunais ir līdzvērtīgi principi. Viņš arī neatzina ļaunumu kā nepieciešamu elementu cilvēka attīstībā, kā to darīja Lesings. Viņam bija pilnīgi svešs Hēgeļa uzskats, ka negatīvo iespējams pārvarēt, integrējot to nākamajā konceptā, tādējādi rodot pozitīvu risinājumu visām iespējamām pretrunām. Turpretī Luters reāli novērtēja ļaunuma varu pār cilvēku, dāvājot Rietumu pasaulei iespēju atbrīvoties gan no Aristoteļa, gan sekularizētās, racionālistiskās apgaismības pozitīvisma. Diemžēl šī iespēja netika izmantota. Sekularizācijas process atbrīvojās no reliģijas, neizmainot no viduslaiku katolicisma mantoto saprāta koncepciju, kurai Luters neauglīgi centās pretoties.

Pateicoties tam, ka Romas katoļi noraidīja Luteru, kamēr protestanti viņu vienkārši aizmirsa, pozitīvisms kļuva par Rietumu kultūras lielāko problēmu.

Gan viduslaiku katoļu pozitīvisms gan modernais optimisms noraida Lutera aicinājumu mācīties, studēt, nodarboties ar zinātni nopietni. Tāpat kā tie noraidīja atziņu, ka zināšanas var arī būt pakļautas ļaunuma varai. Luters ļoti skaidri izprata, ka cilvēks ir pakļauts par viņu daudzkārt lielākiem spēkiem – Dievam vai velnam.

Modernā pasaule atrodas baiļu varā, no kuras nespēj atbrīvot nedz zināšanas, nedz tehnoloģija. Bailes ir grēka sekas, no kurām atbrīvot var tikai Jēzus Kristus. Ne politiskās vai ideoloģiskās sistēmas, ne teoloģiskās atziņas, ne pastāvošās reliģijas nav spējīgas atbrīvot pasauli no velna skavām. Bailes rada tieksmi pēc varas, un mūsu līdzcilvēku vara, savukārt, rada jaunas bailes. Mūsdienu kultūrā nav tādu spēku, kas varētu tikt galā ar šo problēmu. Šķiet, ka vienīgi Mārtiņš Luters ir devis šai kļūmīgajai situācijai reālu risinājumu.

20. gadsimtā, neskaitot šo katoļu vēsturnieku, galvenokārt vācu luterāņu teologa Hermaņa Zasses un viņa skolnieku balsis kā vientuļa trompete ir aicinājusi aptvert Lutera patieso nozīmi ne tikai baznīcas, bet visas cilvēces mērogā. Diemžēl mūsdienu sekularizētās baznīcas un teologi vairs nespēj domāt teoloģiski. Viņi jau sen vairs nesaprot Luteru. Aizrāvušies ar viltus ekumenismu, tie optimistiski cenšas risināt globālas problēmas, aizmirsdami, ka, tieši pateicoties šādam viltus optimismam mēs esam piedzīvojuši totalitārisma traģēdijas 20.gadsimtā.

Mums derētu uzmanīgāk ieklausīties Olivjē vārdos, kad viņš mums atgādina, ka nevis godības, bet krusta teoloģija ir tā, kas pasargā arī cilvēka prātu no perversijām. Var būt, ka tā nav nemaz nejaušība, ka tieši mācītāji un inteliģence bija pirmie, kas cieta gan no nacistiem, gan komunistiem? Varbūt, ka šīs ciešanas bija pelnītas? Bet varbūt, ka Dievs parādīja, ka izbēgt no ciešanām nav iespējams? Ja mēs nevēlēsimies ciest no velna uzbrukumiem, piederot Dievam un Viņa pasargājumā, ja mēs nenesīsim savu krustu patiesības dēļ, ja nepieciešams, atsakoties arī no labas algas un karjeras, mums šā vai tā nāksies ciest. Tikai pēdējā gadījumā bez Dieva patvēruma, nokļūstot pilnīgā velna un viņa kalpu varā.

Mūsdienu jautājums ir, vai mēs vēlreiz gribam šādi ciest? Vai saprotam to, ka nacisms un komunisms bija tikai nieks, salīdzinot ar tiem ļaunuma plūdiem, kas vēl var nākt? Tie ir jautājumi, kurus pārdomāt rosina Olivjē raksts, atgādinot, ka Rietumu pasaule varēja un vēl var tapt pasargāta no tā visa, ja uzklausītu savu ekspertu M. Luteru.

Pēc Lutera nāves atrada viņa aprakstītu mazu papīra strēmelīti. Pēdējie vārdi, kurus Mārtiņš Luters bija uzrakstījis, skanēja šādi: “Wir sein Pettler. Hoc est verum” (Mēs esam ubagi. Tas ir tiesa). Vai modernais cilvēks, ieskaitot mācītājus, vēl spēj un grib saprast šos vārdus, vai ari tie lepnajam, zinošajam, varenajam progresīvajam cilvēkam ir kā spļāviens sejā, kurš aizskar viņa godu un pašcieņu? Šķiet, ka vārdi velns un grēks, Dievs, žēlastība un piedošana maz ko vairs izsaka mūsdienu cilvēkam.

Es tomēr ceru, ka cilvēki attapsies, paņems rokās Sv. Rakstus un nopietni uzklausīs Dieva liecību par grēku un žēlastību. Un ka humānistiski racionālo pesimismu un nihilismu nomainīs reformācijas prieks, kas tik skaidri izpaužas tā laika dziesmās. Un var būt, ka 21.gadsimtā Vāgnera vietā klausīsies Bahu un Nīčes vietā studēs Luteru? Varbūt…

Tas būs atkarīgs no tā, vai mēs apzināsimies, ka luteriskā reformācija, paša Lutera vārdiem izsakoties, bija Dieva darbs, kuru Viņš veica, kamēr Mārtiņš ar Filipu un Amsdorfu dzēra alu. No tā vai mēs sapratīsim, ka pāri visiem laikiem pastāv viena svēta apustuliski katoliska baznīca, kura dzīvo no tā Kunga apsolījuma, ka elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Var būt, ka mēs sapratīsim, ka no mums ir atkarīgs tas, vai līdz ar Lutera nāves dienu mums nebūs reiz arī jāatzīmē luteriskās baznīcas nāves diena. Var būt, ka mēs sapratīsim, ka no mums ir atkarīgs arī tas, vai šī baznīca pastāvēs arī mūsu tautā, to svētījot un sargājot.

Kad šī gadsimta trīsdesmitajos gados tika iznīcināta Vācu evaņģēliski luteriskā baznīca, to apvienojot ar reformātajiem, Hermanis Zasse rakstīja:

“Patiesi, visiem tiem, kuri 1933. un 1934. gadā gudrības vai muļķības, labsirdības vai gļēvulības dēļ klusēja, kad bija nepieciešams dot liecību luteriskās baznīcas labā, visiem šiem ļaudīm reiz būs jāstājas Dieva tiesas priekšā! Viņi ir grēkojuši ne vien pret savu tēvu baznīcu. Viņi ir grēkojuši pret mūsu tautu, un vēl nedzimušo cilvēku dvēseles, kuras viņu gļēvuma dēļ tiks pazudinātas neticībā un maldu ticībā, reiz tiks atprasītas no viņu rokām. “

Šie Zasses vārdi ir ļoti nopietns atgādinājums, ka mūsu rīcība nav tikai spēle jeb teorētiska nodarbošanās, bet realitāte, kurai ir konkrētas sekas citu un, protams, mūsu pašu garīgajā un laicīgajā dzīvē. Tāpēc šķiet ka vispirms mums vajadzētu mācīties no Lutera godīgumu pret savu aicinājumu, lai kāds tas arī nebūtu. Patiesībā viss Lutera darbs izauga no viņa uzticības mācītāja un teologa aicinājumam, kuru viņš uztvēra ļoti nopietni.

POST SCRIPTUM

Kad Dr. M. Lutera 450. nāves dienas atcerei veltītajā konferencē tika nolasīts referāts, kas ir šī raksta pamatā, tika uzdots interesants jautājums:

Kā lai nosaka, kurš īsti pārstāv luterisko baznīcu – mazpazīstams teologs Hermanis Zasse vai arī oficiāla Vācijas Luteriskā baznīca, kura, kā zināms, sadarbojās ar nacistiem? Vai pašā luterismā jau nav kaut kas tāds, kas varētu novest pie fašisma?

Jautājuma pirmā daļa ir ļoti būtiska, jo tiek jautāts – kam pieder autoritāte runāt luteriskās baznīcas vārdā? Atbilde šeit ir viennozīmīga – šāda autoritāte ir vienīgi luteriskajām ticības apliecībām. Atsevišķi teologi, kā arī baznīcas oficiālie pārstāvji pauž luterisko mācību, tikai tad, kad tie runā saskaņā ar baznīcas ticības apliecībām. Nacistiskās Vācijas laikā Hermaņa Zasses liecība saskanēja ar baznīcas apliecībām, bet Deutsche Christen, kuri atbalstīja Hitleru, un Bekennende Kirche, kura cīnījās pret nacismu, nesaskanēja. Tādēļ Hermanis Zasse nepievienojās nevienai no šīm kustībām, jo politisku apsvērumu dēļ nevēlējās mainīt savu ticības pārliecību. Zasse savu viedokli pret nacismu izteica jau pirms Hitlera nākšanas pie varas, nosaucot nacismu par antikristīgu kustību. Tajā laikā daudzi, ari tie, kuri vēlāk pievienojās Bekennende Kirche, nesaprata Zassi.

Attiecībā uz jautājuma otro daļu -vai pašā luterismā nav kaut kas tāds, kas varētu novest pie fašisma -, ir jāatbild negatīvi. Luteriskā mācība aizliedz jebkura veda totalitāru patvaļu. Fašisms jau arī nemaz nav ar luterismu saistīts fenomens, jo radās tādā izteikti katoliskā zemē kā Itālija. Tālāk fašisms izplatījās Spānijā, kas arī ir visnotaļ katoliska zeme. Visubeidzot Bavārija, kur nacisms iesākās Vācijā, ir pats katoliskākais Vācijas apgabals. Arī Hitlers un Musolīni nepiederēja pie luteriskās, bet gan Romas katoļu baznīcas, kas atbalstīja nacisma nākšanu pie varas.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.