294. Kādus sakramentus Kristus ir iestādījis?


Dominica Trinitatis svētdienā

Tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimst no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:1-15]

I

Arī šī ir skaista Evaņģēlija vieta, kas aplūko kristīgās mācības svarīgāko daļu, proti – mācību par to, kā varam kļūt dievbijīgi un taisnoti Dieva priekšā. Un visupirms mums tiek rādīts skaists, garīgs notikums. Te redzam, kā pats izcilākais prāts un dievbijība uz šīs zemes šajā lietā atkāpjas īstās patiesības un garīgo lietu priekšā. Jo evaņģēlists Jānis cildina šo Nikodēmu, atklādams, ka viņš bijis izcils, godājams vīrs, kas ticis cienīts pasaulē un dzīvojis nevainojamu dzīvi, saskaņā ar Bauslības prasībām. Viņš bijis jūdu valdības vīrs, tas ir – padomnieks jūdu valdībā, turklāt arī farizejs, tas ir, viens no izglītotākajiem vīriem, kuri tika uzskatīti par pašiem gudrākajiem. Nikodēms bijis arī viens no dievbijīgākajiem vīriem, jo farizeju sektai piederīgie tika uzskatīti par svētiem vīriem. Tā nu pie šī cilvēka nebija atrodams neviens trūkums, nekas nopeļams un, lai kā viņu cildinātu, tas nebija pārspīlēti. Valdībā viņš ieņēma augstāko amatu, bija prasmīgākais, gudrākais un visā savā dzīvē – svētākais cilvēks.

Turklāt šis bija saņēmis īpašu žēlastību – viņš sajuta prieku un labprātību pret Kristu, un tas ir svarīgāk par visām iepriekš minētajām lietām. Citi valdības vīri un farizeji, gudrie un svētie vajāja Kristu un uzskatīja, ka Viņš pieder velnam, tā, ka neviens nedrīkstēja viņiem iebilst, ja negribēja tikt izslēgts no jūdu padomnieku vidus un izraidīts no draudzes; tomēr šis vīrs bija tik dievbijīgs un tā mīlēja Kristu, ka slepus devās pie Viņa, lai ar Viņu parunātu un parādītu Viņam savu mīlestību.

Nikodēmam vajadzēja būt izcilam farizejam, patiesi dievbijīgam vīram – cik vien cilvēkam pēc savas dabas un sekojot Bauslības prasībām, tas ir iespējams –, kurš ar vislielāko nopietnību meklējis patiesību un centies noskaidrot, kas un kā jāmāca un jāsludina. Šis gudrais vīrs arī ir redzējis, ka Jēzus ir īpašs Cilvēks; Jēzus brīnumu darbi ir pamudinājuši Nikodēmu tiekties pašam dzirdēt Jēzu runājam un pārrunāt ar Viņu mācības jautājumus. Jo Nikodēms neapšaubāmi bija dzirdējis un pieredzējis, kā Sv. Jānis Kristītājs pirms Kristus nākšanas bija sniedzis Kristību un sācis sludināt jaunu pasludinājumu, pravietodams par Mesiju, kas tagad nāca, taču tai pašā laikā bargi nosodīdams farizejus. Tas pamudina Nikodēmu doties pie Kristus, lai dzirdētu, ko tad īsti Viņš māca un ko nosoda. Jo šis farizejs, būdams prātīgs cilvēks, nevar iedomāties, ka dzīvē, kas tiek dzīvota saskaņā ar Bauslības prasībām, Bauslības svētumā un brīnišķīgajos darbos būtu kas nosodāms un nopeļams.

Tādēļ šis cilvēks dodas pie Kristus, domādams, ka Viņš ar prieku to sagaidīs, laipni un lēnprātīgi uzņems tik izcilu un godājamu vīru, vienu no pašiem labākajiem un ievērojamākajiem cilvēkiem jūdu tautā, kas bijis tik pazemīgs un parādījis tādu godu necilam sludinātājam, nākdams pie Viņa un meklēdams Viņa draudzību, ko Kristus ne no viena nebūtu varējis gaidīt. Nikodēms parāda savu labo gribu un cer uz Kristus viesmīlību – viņš domā, ka tiks uzņemts laipni un atsaucīgi; viņš nemaz neraizējas, ka Kristus varētu viņu nosodīt vai pamācīt – it īpaši tādēļ, ka Nikodēms nāk pie Kristus kā labs draugs, Viņam taču vajadzētu atbildēt ar tādu pašu godbijību un draudzību! Tā tas arī varētu notikt, kad Nikodēmam līdzīgs cilvēks pieviļ nopietnu sludinātāju, ar saviem labajiem nodomiem pamudina viņu atbildēt tam ar liekulīgiem glaimiem.

Tādēļ Nikodēms iesāk savu uzrunu Kristum ar šiem vārdiem: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis.” Tā ir augsta slava un liecība, ko Nikodēms dod šim sludinātājam un Viņa mācībai, apliecinādams, ka tā nāk no Dieva, tātad ir patiesība un īstais Dieva Vārds. Lai gan visi farizeji un valdības vīri uzskatīja Kristu par sektantu un maldinātāju, kas uzstājas pret likumīgo varu, pretodamies tās pavēlēm un gribēdams, lai tauta Viņam sekotu. Bet, tā kā Kristus tomēr nes citu mācību, ne to, ko jūdi līdz šim bija mācījušies no Bauslības, un tik bargi uzbrūk farizejiem, Nikodēms tomēr ir satriekts un grib zināt, ko tad citu un labāku Kristus māca. Itin kā viņš sacītu: mēs labi redzam un zinām, ka Tavā mācībā nav nekā nosodāma un nopeļama, un ikvienam nākas to apliecināt; jo to apliecina zīmes un brīnumi, ko Tu dari – neviens cits neko tādu nav darījis un nevar darīt. Bet kādēļ Tu atnes citu mācību un nosodi mūs? Vai tad mūsu mācība un darbi nekam nav derīgi? Kas gan tajos nosodāms? Mums taču ir paša Dieva dotā Mozus Bauslība – par to nav nekādu šaubu! Kādēļ tad Tu mūs nosodi, ja mēs ar vislielāko uzcītību tiecamies to pildīt? Kādēļ Tu izturies tā, it kā Dievam šāda dzīve un darbi nebūtu pa prātam un mēs ar to visu nevarētu nonākt Debesīs; kādēļ Tu nosodi mūs, bet pieņem muitniekus un citus acīmredzami grēcīgus cilvēkus? Ko gan citu varētu un vajadzētu mācīt un darīt – kā patikt Dievam?

Tā nu tu redzi, ka Nikodēma nodoms un jautājums, kuru viņš grib uzdot Kristum, nav nekas cits, kā jautājums par to, kāda dzīve ir laba un pareiza Dieva priekšā, jeb – runājot apustuļa vārdiem – kā tikt taisnotiem un iemantot mūžīgo dzīvību. Te nu Kristus sniedz īsu, skaidru atbildi; Viņš neizturas tā, kā Nikodēms bija gaidījis, bet pārsteidz un atraida viņu, sacīdams pērkona grāvienam līdzīgus vārdus:

Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva Valstībā!

Tie ir bargi vārdi un nelaipna atbilde uz Nikodēma draudzīgo sveicienu; jo Kristus atraida un nomet zemē visu, ko Nikodēms Viņam sniedz; jā, Viņš iznīcina un nolād visu šī cilvēka dzīvi un darbus. Kristus grib sacīt: tu uzskati mani par tādu sludinātāju, kas nekādā ziņā nevarētu nosodīt jūsu, farizeju tikumību un kalpošanu Dievam, nedz mācīt ko labāku, tas ir, tu domā, ka es neesmu nekas vairāk, kā cilvēku darbu meistars un skolotājs. Jūs negaidāt no sava Mesijas neko vairāk, kā vien to, ka Viņš slavēs jūsu Bauslību un kārtību, sargās un uzturēs visas šīs lietas un to dēļ cels jūs godā un varenībā. Bet es tev gribu teikt ko citu; jo tu uzskati mani par Mācītāju, kas ir no Dieva nācis – es tev teikšu ko citu, ko iepriekš neesi dzirdējis, nedz zinājis. Mīļais Nikodēm, neiedomājies, ka ar savu dzīvi un darbiem – lai cik labi un skaisti tie būtu – vai arī ar Bauslības ievērošanu varēsi patikt Dievam un iemantot pestīšanu. Jo, lai gan patiesi ir tā, ka pats Dievs devis Bauslību un prasa, lai jūs to ievērotu, tomēr ar Bauslības darbiem nevar iemantot taisnību Dieva priekšā. Jo saņemt Bauslību un pildīt Bauslību – tās ir divas dažādas lietas. Pildot ārējus darbus, Bauslība nepavisam vēl nav piepildīta. Ir nepieciešams pildīt Bauslību pilnīgā veidā – ar visu miesu un dvēseli, no sirds dziļumiem, bez kādas nepaklausības un grēka. To jūs, farizeji un darbu svētie, nedarāt; jūs domājat atlīdzināt Dievam ar savu ārējo svētumu un pārgalvīgi paļaujaties uz šādām lietām, tā, ka vairs nebīstaties Dieva, jā, nemaz neņemat vārā Viņa dusmas par jūsu grēku. Turklāt vēl jūs nicināt un nolādat citus cilvēkus, ja tie pietiekami augstu nenovērtē jūsu svētumu un nevēlas tam sekot.

Tādēļ Kristus saka īsi un skaidri: Dieva priekšā tava un visu farizeju, jā, visu cilvēku dzīve un darbi nav itin nekas vērtīgs, lai gan jūs paši to uzskatāt par izcilu svētumu. Ir jānotiek kam citam – cilvēkam jāpiedzimst no jauna, tas ir, jākļūst par gluži jaunu cilvēku, citādi neviens nevar nākt Dieva Valstībā. Tu dzirdi, kāda ir mana mācība, par kuru tu jautā, šī mācība nav pret Dieva Bauslību un necenšas to atcelt, bet apsūdz jūs tikai tādēļ, ka jūs to neturat, jā, nesaprotat, lai gan uzskatāt sevi par Bauslības mācītājiem un apņematies to pildīt. Tieši tādēļ jūs aplami iedomājaties, ka man vajadzētu sludināt Bauslību tāpat, kā to darāt jūs. Jums šķiet, ka, ja nepietiek ar Mozu, kura prasības iedomājaties esam izpildījuši, tad es varētu nest un rādīt jums jaunu un labāku Bauslības mācību par labajiem darbiem –, kā jūs izdomājat daudzus jaunus un citādus darbus, papildinādami Dieva Bauslību, ko iedomājaties esam jau piepildījuši.

Bet es nerunāju par jaunām mācībām, likumiem vai darbiem; jo arī Bauslība prasa daudz vairāk, nekā jūs spējat turēt un ievērot. Es mācu ko citu, proti: jums jātop jauniem, gluži citādiem cilvēkiem. Mana mācība nerunā par to, kas jums ir vai nav jādara, bet – par tapšanu: jums nevis jādara jauni darbi, bet visupirms pašiem jātop jauniem – nevis jādzīvo citādi, bet jāpiedzimst citādiem. Jūs neko nepanāksit, likdami darbus līdzās vai priekšā tapšanai, gaidīdami, ka augļi parādīsies pirms vai reizē ar sakni. Vispirms kokam ir jātop labam, saknēm jābūt labām un godīgām, tad arī augļi un darbi kļūs labi; ir jāmaina nevis roka, kāja vai to darbi, bet jāmainās pašam darītājam, tas ir – visam cilvēkam. Ja tas nenotiek, tad neviens darbs nevar palīdzēt, un cilvēks nevar skatīt Dieva Valstību, tas ir – viņam jāpaliek nolādētam, grēka un mūžīgās nāves varā.

Tas dievbijīgajam Nikodēmam ir nedzirdēts, svešāds sprediķis un skarba, nelaipna atbilde uz viņa labo nodomu, ar kādu viņš nāk pie Kunga Kristus, domādams, ka ir uz pareizā ceļa un gaidīdams ja ne vairāk, tad vismaz to, ka Kristus nenosodīs viņa krietno dzīvi un uzcītību Bauslības prasību ievērošanā, bet slavēs viņa krietno dzīvi, rādīs to kā piemēru citiem, mudinās viņu turpināt iet pa šo pašu ceļu vai piedāvās vēl kādus darbus, kas būtu darāmi turpmāk. To visu Nikodēms ir gatavs uzklausīt un darīt. Taču nu viņš dzird, ka Kristus pilnīgi noraida un nolād visu viņa svētumu un labo dzīvi, rīkodamies pretēji visiem prāta spriedumiem. Nikodēms slavē Kristu kā godavīru, bet Viņš atbild un saka: tu, savukārt, esi negants cilvēks. Nikodēms dod Kristum godu un sauc Viņu par Mācītāju, kas no Dieva nācis; savukārt Kristus atbild, ka paša Nikodēma mācība un dzīve ir aplama, un, ka viņš ir izslēgts no Dieva Valstības. Jo vai gan Kristus vārdos ir izteikts kas cits, kā: tu dari lielisku darbu un domā, ka esi dievbijīgs un nevainojams, tā, ka noteikti esi tīkams arī Dievam; bet es tev saku, ka Dieva priekšā tas viss ir veltīgi – visa tava dzīve, visi darbi, ko esi darījis un vari darīt, ir nolādēti; un nevien tavi darbi, bet arī tava sirds un visa tava daba, tas ir, viss, kas tu esi un ko tu spēj – tam visam ir jāiznīkst; šim kokam ar visām saknēm un augļiem jātiek izrautam un sadedzinātam, un jārodas gluži jaunam kokam.

Tā nu šīs Kristus un Nikodēma sarunas pirmā daļa nav nekas cits, kā īsts, skarbs bauslības pasludinājums, ko Kristus sludina tādēļ, ka Viņš kā uzticams sludinātājs iežēlojas par šo cilvēku, kas vēl ir tādas neizpratnes varā un tik tālu no Dieva Valstības. Kristus īsi un skaidri aizslēdz viņam Dieva Valstību, jā, pilnīgi nolād viņu un nodod velna varā, apliecinādams, ka tā, kā Nikodēms tagad dzīvo un spēj dzīvot, viņš nekad netiks Dieva Valstībā, bet ies pazušanā, paliks velna, nāves un elles varā. Ar šāda pasludinājuma palīdzību Nikodēmam jānonāk pie pareizas atziņas par sevi pašu, pie pareizas izpratnes un dzīves Dieva priekšā. Jo šāds Bauslības pasludinājums īpaši nepieciešams cilvēkiem, kuri, tāpat kā šis Nikodēms, dzīvo savā darbu svētumā un, būdami nevainojami pasaules priekšā, grib būt svēti un taisni arī Dieva priekšā.

Kristus arvien sāk savu Evaņģēlija pasludinājumu ar šo daļu, vispirms atklādams un sludinādams tieši šo lietu, ko cilvēka prāts nezina un no Bauslības prasībām nesaprot – ka visi cilvēki, tādi, kādi viņi pēc savas dabas ir un kā dzīvo, ir nolādēts un grēka varā – kā arī Sv. Pāvils apliecina un secina Vēstulē Romiešiem, jau pašā tās sākumā. Tā nu vispirms tiek teikti šādi vārdi un spriedums: cilvēks ar savu dabu un visiem saviem spēkiem nespēj pildīt Dieva Bauslību, kaut arī apņemas to darīt; jo Bauslības pildīšana nav tas, kas paveicams ārējā veidā, ar cilvēka spēkiem un darbiem. Tādēļ arī Bauslība nevar cilvēkam palīdzēt kļūt dievbijīgam un taisnam Dieva priekšā, nedz izglābt viņu no grēkiem un mūžīgās dusmības.

Jo, ja tas būtu atkarīgs no cilvēka un paveicams viņa vecajai dabai, ar bauslības palīdzību, Kristum nebūtu vajadzējis teikt tā, kā Viņš šeit saka par visiem cilvēkiem: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, netikt tam Dieva Valstībā!” Tas nozīmē, ka šajā vecajā dabā, kāda tagad ir cilvēkam, lai cik lielus augstumus viņš būtu sasniedzis ar savu prātu, gudrību un tikumiem, lai cik apdāvināts un lielisks cilvēks viņš būtu, tomēr nespēj atbrīvoties no grēka un nāves varas, nedz kļūt Dievam tīkams, jā, viņš nevar arī saskatīt un zināt, kā nākt Dieva Valstībā. Tādēļ, īsi sakot, viņam jākļūst par gluži citu cilvēku, tas ir, viņam pilnīgi jāpārvēršas, iemantojot pilnīgi jaunu prātu, domas, jūtas un sirdi.

Te tu redzi, ar kādu spēku, gluži kā ar pērkona grāvienu, tiek satriektas visu cilvēku mācības un lepošanās, viss, ar ko cilvēki domā kļūt taisnoti, izmantojot savas cilvēcīgās dabas spēkus un darbus vai arī mēģinot nostādīt tos līdzās ticībai un apgalvojot, ka arī pašam cilvēkam ar saviem darbiem jādod kāds ieguldījums, lai iemantotu taisnošanu. Šeit pavisam skaidri dzirdi, ka cilvēkam jāpiedzimst no jauna jeb jātop gluži citādam, iekams viņš var ieraudzīt Dieva Valstību un paveikt ko tādu, kas būtu Dievam tīkams. Bet nekādi darbi nevar palīdzēt cilvēkam piedzimt no jauna, jā, lai viņš varētu kaut ko darīt, viņam jau jābūt piedzimušam. Taču šeit tiek prasīta jauna dzimšana, tā, ka vecās dzimšanas darbi un veikums nekam neder un neko nevar palīdzēt, jā, tas jau ir atmests un nolādēts.

Tāpat nevar teikt, ka jaunās dzimšanas darbi kaut ko dotu pašas šīs dzimšanas labā; jaunajai dzimšanai jābūt jau notikušai, pirms tā ko paveic, tas ir, vispirms ir jārodas tādam cilvēkam, kurš spēj nākt Dieva Valstībā, Debesīs, un tikai tad viņš sāk darīt darbus, kas būtu Dievam tīkami. Taču tas viss tiek paskaidrots tālāk, kad Kristus runā par to, kā cilvēks piedzimst no jauna. Šie vārdi ir tikai pats iesākums – ar tiem mūsu Kungs atvaira farizeju iedomību un māca gluži pretēju mācību. Kad Nikodēms to dzird, viņš ir satriekts un nezina, ko iesākt ar šiem Kristus vārdiem, tā, ka pār viņa lūpām izlaužas sauciens:

Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?

Ko nozīmē tādi savādi, nesaderīgi vārdi un mācība? – Nikodēms grib sacīt. Kurš gan jebkad būtu dzirdējis, ka cilvēks ir piedzimis no jauna vai varētu piedzimt vēlreiz, pēc tam, kad ir jau piedzimis? Kā gan var apgalvot un prasīt tik neiespējamas lietas? Ja kāds grib mācīt ļaudis, viņam jāsaka kas tāds, ko cilvēks spētu darīt. Tāda ir cilvēka gudrības un prāta atbilde uz grēknožēlas un jaunās dzimšanas pasludinājumu, kas sniedz īsto Bauslības skaidrojumu. Atbildei jābūt tieši tādai, jo nekas cits cilvēka prātam nav zināms un saprotams. Jo šis Nikodēms ar savu dievbijību un tikumību, kādu cilvēks var apliecināt pats saviem spēkiem, dzirdēdams Bauslības prasības, nespēj dzirdēt un panest to, ka visas viņa lietas, ko pasaule tik augstu vērtē, tiek noniecinātas un atmestas. Turklāt cilvēku, kas dzīvo šādu krietnu, tikumīgu dzīvi, ir pavisam maz. Visi prātīgie, gudrie, izcilie šīs pasaules valdītāji uzskata par kaitīgu šo mācību, kas noniecina šo krietno, skaisto dzīvi; tādēļ tie apsūdz Evaņģēliju, sacīdami, ka tas grib aizliegt labos darbus utt.

Taču ar šādiem apvainojumiem viņi paši apliecina savu aklumu un neizpratni Dieva lietās, – kā Nikodēms to dara pats ar saviem vārdiem, lai gan viņš taču grib būt citu cilvēku skolotājs un meistars. Viņš apzīmogo savu gudrību ar vēl lielāku muļķību, pļāpādams par miesīgo dzimšanu no tēva un mātes, un domādams, ka ar šādiem iebildumiem varēs pārliecinoši atspēkot Kristus apgalvojumu. Tāda ir cilvēku gudrības negantā daba – tā nesaprot Dieva Vārdu, tomēr arvien cenšas to tiesāt un pamācīt. Itin kā Kristus, ko pašam cilvēkam nākas atzīt par Mācītāju, kas nācis no Dieva, nebūtu tik gudrs un nezinātu tik daudz, ka cilvēks nevar vēlreiz piedzimt no tēva un mātes; un šāda piedzimšana ļaudīm arī nepalīdzētu – kā pats Kristus tālāk paskaidro.

Jēzus atbildēja: patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva Valstībā!

Kristus grib sacīt: tu nedrīksti mani mācīt un teikt priekšā, kā man vajadzētu runāt. Es labi zinu, ko esmu sacījis, un vēlreiz saku, ka cilvēkam jāpiedzimst jaunā veidā, citādi viņš nevarēs nākt Dieva Valstībā – tev jāzina, ka cilvēks pats saviem spēkiem Dieva Valstībā nevar nākt. Taču es nerunāju par miesīgu piedzimšanu, par to, kā cilvēks piedzimst no tēva un mātes – tā nav tāda piedzimšana, kādu tu iedomājies, nekā cita nezinādams un nesaprazdams. Es runāju par jaunu piedzimšanu ūdenī un Garā. Jo tu skaidri dzirdi, kā Kristus noraida tieši šo dzimšanu no tēva un mātes, kādā dzimuši visi cilvēki – gan tu, gan arī jūdi un visi pārējie. Un, ja būtu pareiza šī izpratne par cilvēka atdzimšanu dabīgā veidā, tad, vēlreiz piedzimdams, viņš nekļūtu labāks, kā bijis iepriekš – pat tad, ja nāktu no mātes miesām jau simto reizi. Pats Kristus to pamato, sacīdams:

Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.

Tie ir divi skaidri izteikumi, ar kuriem Kristus atspēko farizeja domas un sapņus par miesīgu dzimšanu un paskaidro iepriekš sacīto – ka tad, ja cilvēks nepiedzimst no jauna, viņš nevar nākt Dieva Valstībā. Kas no miesas dzimis, tas ir – viss, kas cilvēks ir un ko viņš spēj pēc savas cilvēcīgās dabas, tāds, kāds viņš tagad ir un ir bijis jau kopš Ādama laikiem. Jo par miesu Raksti sauc visu cilvēku un to, kā viņš, no tēva un mātes piedzimis, dzīvo, domā, runā un rīkojas – vienalga, vai tas būtu jūds, vai pagāns. Jeb, kā Jņ.1:13 sacīts, miesīgais cilvēks ir tas, kas dzimis no asinīm, tas ir, dabīgā veidā no svētajiem tēviem vai arī pēc savas cilvēka gribas vēlas būt piederīgs Dieva tautai un kļūt par Dieva bērnu. Tas viss nav nekas vairāk, kā miesa, tas ir – tas notiek bez Gara. Bet būt bez Gara, tas nenozīmē neko citu, kā nespēt tikt Dieva Valstībā – kā šeit sacīts – būt pakļautam Dieva dusmībai un pazudinātam mūžīgā nāvē.

Šis ir īss, skaidrs, nopietns un bargs spriedums, kas tiek teikts visiem cilvēkiem, kādi viņi ir no savas dabas; tas nozīmē, ka ar bauslības mācību un darbiem, ko dabīgais cilvēks spēj darīt, neviens nevar kļūt brīvs no grēkiem, nedz taisnots Dieva priekšā; jo visi šie darbi nepārvērš cilvēka dabu – tā paliek, kāda bijusi. Tādēļ šāds cilvēks vēl nevar nākt Dieva Valstībā, nedz iemantot mūžīgo dzīvību.

Savukārt, “kas no Gara dzimis,” Kristus saka, “ir gars”. Gars ir tas, ko Dievs mūsos rada un kas sniedzas pāri cilvēka spēkiem un iespējām, proti – garīga atziņa, gaisma, izpratne, ko Viņš mums atklāj, tā, ka atgriežamies pie Viņa, satveram Viņa žēlastību un turamies pie Viņa. Lai tas cilvēkā sāktos un rastos, viņa sirdij jātiek atjaunotai un iedegtai ar Svētā Gara palīdzību, lai tā varētu mācīties atzīt Dieva gribu un zināt, kā iemantot žēlastību un mūžīgo dzīvību.

To nespēj paveikt Bauslības pasludinājums un mācība, kas gan prasa mūsu darbus un paklausību, taču paklausība mūsu dabā nav atrodama – mēs sevī jūtam tikai kaut ko gluži pretēju, un Bauslība nevar paveikt neko vairāk, kā vien mūs apsūdzēt, pakļaut Dieva dusmām un nolemt mūžīgai pazušanai ellē; tieši tā tas notiek, kad Bauslība tiek pareizi atzīta, un tādēļ tā ir jāsludina. Jo Dievs devis Bauslību tieši tādēļ, lai cilvēks visupirms atzītu šādas lietas. Lai mēs nepaliktu šādā pazušanā, bet varētu sagaidīt Dieva žēlastību un rast mierinājumu, ir nepieciešams cits Vārds un pasludinājums. Tas ir Svētā Gara pasludinājums, kas atklājas un tiek mums sniegts caur Kristu, Dieva Dēlu – kā Viņš šeit saka un arī turpmāk paskaidro, atklājot, kā skan šis pasludinājums.

Tā nu šie vārdi pamato šī Kristus sprediķa pirmo daļu, atklājot, kādēļ cilvēks ar savu dabu, tāds, kāds piedzimis, nevar nākt Dieva Valstībā un kādēļ viņam nepieciešama cita, jauna piedzimšana – no Svētā Gara. Tā Kristus nevien nosoda cilvēku nezināšanu un maldus, bet arī sāk mums mācīt, kas ir jaunā piedzimšana un kā tā notiek. Lai gan šai vietā Viņš nenorāda visas lietas, kas tai pieder, bet sākumā rāda tikai causas efficientes – cēloņus un līdzekļus – no kurienes nāk jaunā dzimšana un ar kādu līdzekļu starpniecību tā notiek; tālāk Viņš sacīs arī par to, kā un kurš to varēs iemantot un saņemt. Tādēļ mums jāaplūko Kristus vārdi nedaudz rūpīgāk, lai noskaidrotu, ko īsti nozīmē – piedzimt no ūdens un Gara.

Visupirms jāredz, kā Kristus šo Nikodēmu vada un norāda viņam uz publisko amatu savā Baznīcā, tas ir – uz sludināšanu un Kristību; Viņš saka: cilvēkam jāpiedzimst no jauna ūdenī un Garā. Jo Kristus šeit runā par amatu, ko iesācis pildīt Jānis Kristītājs – Kristus kalps un vēstnesis, kas gājis Viņam pa priekšu – to farizeji un pats Nikodēms labi zināja un paši bija redzējuši. Nu mūsu Kungs grib norādīt uz šo pašu amatu, apstiprinādams Jāņa sludināšanu un Kristību kā matu, kam jāpaliek spēkā kā paša Dieva iedibinātam līdzeklim, kas ir nepieciešams, lai cilvēks varētu piedzimt no jauna; un neviens nevar nākt Debesīs, ja nepieņem vai nicina šo amatu. Itin kā Viņš gribētu sacīt: ja gribat redzēt Dieva valstību, jums visiem jāpieņem tieši šis amats un Kristība, ko nesis un pildījis Jānis Kristītājs, un ko jūs, farizeji, neesat gribējuši pieņemt , jo negribējāt pieļaut, ka Jānis jūs nosodītu. Tas ir amats, kas jums kļuva par piedauzību – kā jauns, nedzirdēts pasludinājums, kas vērsās pret jūsu bauslības svētumu. Te nepalīdzēs un neko nedos jūsu Mozus un bauslības iedibinātā mazgāšanās, šķīstīšanās, upuri, dievkalpojums un svētums; nākt Dieva Valstībā un iemantot pestīšanu varēsit vienīgi ar šī amata palīdzību, kas sludina par Mani un Manā vārdā – kā to darījis Jānis.

Tā Kristus slavē šo amatu kā Svētā Gara amatu un darbu, ar kura palīdzību cilvēks piedzimst no jauna; tā nav vienkārša ūdens Kristība, bet tajā ir klāt Svētais Gars, un, kurš ar to tiek kristīts, tas kristīts ne tikai ar ūdeni, bet arī ar Svēto Garu. Visas pārējās ūdens mazgāšanas jeb kristības, tādas kā jūdu mazgāšanās un visas viņu ceremonijas bija citādas – par tām nevarēja teikt, ka tajās būtu klāt Svētais Gars; citādi nebūtu bijusi vajadzīga jauna Kristība un nevarētu sacīt, ka ir vajadzīga ne tikai Mozus Bauslība un dievkalpojums, bet vēl kas cits, ar kā palīdzību cilvēks varētu piedzimt no Gara. Acīm redzot, tas notiek tādēļ, ka viņiem visiem vēl nebija Gara, un tas viņos vēl nebija darījis savu darbu.

Tā Kristus parāda, ka nav cita darba vai līdzekļa, kas ļautu cilvēkam piedzimt no jauna un nākt Dieva Valstībā; te cilvēkam var palīdzēt tikai sludināšanas amats un Kristība, ar ko saistīts Svētais Gars, kas ar šāda amata starpniecību darbojas cilvēka sirdī. Kristus runā nevis par kādu apslēptu garu, kuru nav iespējams atzīt un pazīt, un kas savā dievišķajā būtībā pastāv pats par sevi un neizpaužas ne ar kādu līdzekļu starpniecību, bet par Garu, kas atklājas publiskās sludināšanas amatā, kļūst dzirdams un redzams, proti – Gars atklājas Evaņģēlija sludināšanas un sakramentu sniegšanas amatā. Jo Dievs arī negrib darboties caur savu Garu apslēptā veidā vai katrā cilvēkā paveikt kaut ko īpašu – kā gan citādi cilvēks varētu zināt, kur un kā meklēt vai sajust Svēto Garu. Dievs visu kārtojis tā, ka Svētajam Garam jāatklājas redzamā veidā, līdz ar Vārdu un Sakramentu. Cilvēka ausis un acis var to dzirdēt un saskatīt, un Gars darbojas ar šāda publiska amata palīdzību – lai mēs zinātu, ka tas, kas notiek, patiesi notiek ar Svētā Gara līdzdalību.

Tādēļ šajos vārdos: “Ja kāds neatdzimst ūdenī un garā…” tiek izteikts tieši tas pats, kā, ja Kristus sacītu: cilvēkam jāatdzimst caur šo Evaņģēlija pasludinājuma un Kristības amatu, kurā darbojas Svētais Gars. Jo ar Vārda palīdzību Gars apgaismo cilvēka sirdi, rāda Dieva dusmas par grēku un arī Dieva žēlastību, ko Viņš apsolījis sava Dēla, Kristus dēļ. Šādi Gars paveic to, ka sirds iedegas un sāk ticēt, pievēršas Dievam un gūst mierinājumu Viņa žēlastībā, piesauc Viņu. Lai modinātu un stiprinātu ticību, Dievs līdz ar Vārdu dod arī Kristību – kā drošu zīmi tam, ka Viņš nomazgā un izdeldē mūsu grēku, apstiprina Dieva doto žēlastības un Svētā Gara apsolījumu. Par to citreiz runāsim plašāk.

Tādēļ šajā vietā tev jāpamana, cik skaidriem vārdiem Kristus piešķir Kristībai – ko Viņš šeit sauc par ūdeni – tādu spēku un vērtību, ka tai klāt ir Svētais Gars un ar tās palīdzību cilvēks piedzimst no jauna. Jo ar šiem vārdiem tiek atspēkotas visas aplamās mācības un maldi, kas vēršas pret ticību un Kristību. Pirmkārt jau, šeit Kristus noraida pāvesta un viņam līdzīgo cilvēku mācības, kurās tie meklē iespēju iemantot taisnību un pestīšanu ar saviem darbiem. Šeit tu dzirdi, ka paša cilvēka nopelni vai svētums šai ziņā neko nevar palīdzēt – viss, kas nāk no vecās dzimšanas, no miesas un asinīm, vai arī no paša cilvēka izvēles un domām, neļauj viņam iemantot pestīšanu. Ir nepieciešama jauna piedzimšana caur svēto Kristību, kurā pats cilvēks nevar dot nekādu ieguldījumu – to sniedz tikai Dieva griba un žēlastība, un ko paveic Svētais Gars caur sludināto Vārdu un ūdeni, kas ir tēvs un māte šajā jaunajā dzimšanā, kurā cilvēks kļūst jauns, šķīsts un svēts Dieva priekšā; šādi piedzimstot, viņš top Dieva Valstības mantinieks.

Otrkārt, šeit tiek atspēkoti arī pārkristītāju un citu viņiem līdzīgo novirzienu apgalvojumiem, kas māca meklēt Garu ārpus un bez Vārda un zīmēm, ar citu atklāsmju un īpašu darbu palīdzību, kas Garam būtu jādod tieši no Debesīm, bez kādu līdzekļu starpniecības; jā, šie ļaudis nicina Kristību, itin kā tā nebūtu nekas vairāk, kā tikai ūdens vien. Viņi mēdz zaimot Kristību, sacīdami: ko gan sauja ūdens var palīdzēt dvēselei? Tomēr Kristus skaidri saka, ka mums jāatdzimst ūdenī. Un to Viņš saka par īstu, dabīgu ūdeni, ar kādu kristīja Jānis Kristītājs un ar kādu Kristus pavēlējis kristīt arī saviem mācekļiem. Tādēļ Sv. Pāvils Ef.5:26 sauc Kristību par mazgāšanu ūdenī, ar ko tiek šķīstīta Kristus Baznīca. Arī Tit.3:5 viņš nosauc par mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā.

Jā, Kristus šeit sakārto vārdus tā, ka vispirms tiek pieminēts ūdens, un tikai tad – Gars. Tās tādēļ, lai mēs nemeklētu Garu bez un ārpus redzamām zīmēm, bet zinātu, ka tieši ar šādu zīmju un amata palīdzību Gars grib paveikt savu darbu. Tā nu Garam un ūdenim ir jāpaliek kopā, un cilvēkam jāatdzimst no ūdens caur Svēto Garu jeb no Gara ar ūdeni, ūdens klātbūtnē. Jo patiesi ir tā, ka, ja ūdens būtu viens pats, bez Gara, tas nespētu paveikt neko vairāk, kā jebkurš ūdens jeb mazgāšana – tas noteikti neatnestu nevienam jaunu piedzimšanu. Tādēļ ir sacīts, ka šai piedzimšanai jānotiek ne tikai ūdenī, bet – līdz ar ūdeni jābūt arī Garam. Šajā piedzimšanā Gars ir kā vīrs, bet ūdens – kā sieva un māte.

No tā visa tu redzi vēl ko vairāk – Kristība nav mazsvarīga lieta, par kādu to uzskata pārkristītāju sekta, kas zaimodama saka, ka bez Kristības var iztikt vai arī – ka to var atlikt līdz tam laikam, kad cilvēks jau būs kļuvis vecs. Pārkristītāji domā, ka bērniem Kristība neko nedod, jo – kā viņi apgalvo – tie šādas lietas vēl nespēj saprast. Šeit lasām gluži skaidrus vārdus, kas attiecas uz visiem cilvēkiem un parāda Dieva iedibināto kārtību, proti – ka visiem, kuri grib nākt Dieva Valstībā, ir jāatdzimst ūdenī un Garā. Tādēļ šo atdzimšanu nedrīkst ne noniecināt, ne novilcināt, jo tā būtu pārgalvīga Dieva iedibinātās kārtības nicināšana un neievērošana. Un Svētais Gars nekādā ziņā nevar darboties pie tiem, kuri neievēro Dieva iedibināto kārtību.

Un Kristus arī noteikti negrib izslēgt bērnus no to skaita, kuri var nākt Dieva Valstībā; arī bērni pieder tiem, uz kuriem attiecināti šie vārdi – arī viņiem jānāk Dieva Valstībā, tādēļ Kristība jāsniedz arī viņiem. Dievs grib, lai bērni, tāpat kā visi pārējie cilvēki, piedzimtu no jauna; arī bērnos Viņš grib paveikt savu darbu. Cituviet Evaņģēlijā Kristus liek nest bērnus pie Viņa un saka, ka tas, kurš netiks atnests, nevarēs nākt Debesu Valstībā. Ja nu bērniem jānāk pie Kristus, tad nedrīkstam atņemt viņiem līdzekli un zīmi, ar kuras palīdzību Kristus darbojas arī viņos.

To saku par vispārējo kārtību un likumu, pie kura jāturas, kad vien ir iespējams sniegt un saņemt Kristību. Bet tādā gadījumā, ja Kristība nebūtu pieejama, pietiek ar to, ka cilvēks vēlas to saņemt – tad Dieva Vārds šo cilvēku pienes Kristum un upurē; to pašlaik plašāk neaplūkosim. Tik daudz būtu sakāms par atdzimšanu ūdens Kristībā un Garā. Tālāk Kristus saka:

Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.

Tā Nikodēmam, gudrajam, prātīgajam, dievbijīgajam farizejam, ir savāda pārsteidzoša valoda – viņš dzird, ka viņa un visu cilvēku darbi un svētums tiek pilnīgi atmests un noraidīts; Kristus apliecina, ka Dieva priekšā šādas lietas nespēj cilvēkam palīdzēt, un viņam bez kādas atlīdzības jāatsakās no visa, ko viņš savā dzīvē paveicis – lai cik lieli un neskaitāmi būtu viņa darbi – viņam jākļūst pavisam citam cilvēkam. Bet Nikodēms neko citu vai lielāku nezina un nesaprot. Nu viņam jāturas tikai pie šīs Dieva iedibinātās kārtības, kurā tomēr netiek darīts un nav redzams nekas vairāk, kā tikai ārēji redzamā zīme – ka cilvēks tiek iegremdēts ūdenī un uzklausa Dieva Vārdu. Nikodēmam jātic, ka ar šīs zīmes un Vārda palīdzību notiek šāda cilvēka pārveidošana, un viņš ir atdzimis, šķīsts, svēts un taisns Dieva priekšā – tas nav panākams ne ar kādiem citiem cilvēka darbiem un spēkiem. Ak, kā gan tas var būt – Nikodēms domā – ko gan var panākt tik necila lieta – ka cilvēks tiek kristīts jeb mazgāts ūdenī? Vai tad tas nav kaut kas daudz lielāks un augstāks, ja redzam kādu ar vislielāko nopietnību un uzcītību vingrināmies Bauslības prasību pildīšanā, labos darbos un svētā kalpošanā Dievam? Vai tas nav kas vairāk, ja cilvēks dzīvo spožu, godājamu un nevainojamu dzīvi un ir apveltīts ar izciliem tikumiem? Kas gan visai pasaulei varētu šķist vēl augstāks, labāks un slavējamāks?

Uz šādām farizeju domām un izbrīnu Kristus atbild, stāstīdams līdzību. Viņā to izmanto, lai paskaidrotu to, ko ir sacījis par atdzimšanu ūdenī un Garā – ka šī atdzimšana nav jāuzlūko tā, kā spriež cilvēka prāts, kas raugās pēc liela spožuma, brīnišķīgiem darbiem un lieliskas dzīves, apbrīno šādas lietas un domā, ka arī Dieva priekšā šīm lietām jābūt tikpat vērtīgām, kā tās šķiet cilvēka prātam. Mīļais Nikodēm, – Kristus saka – es tev pastāstīšu, kā tas notiek. Tās nav tādas lietas, kā tu domā un saproti. Tās nav saskatāmas ar acīm, nedz satveramas ar sajūtām un prātu. Atdzimšana ūdenī un Garā ir tāda lieta un darbs, kas pārsniedz visas cilvēku domas un saprašanu; to cilvēkā paveic Svētais Gars.

Un iekšēji, cilvēka sirdī notiek tas pats, kas ārēji notiek ar vēju, kas pūš, kur un kad gribēdams, un iet cauri visam, kas aug, dzīvo un kustas. Tas ir tikai gaiss, kas kādu laiku ir norimis, bet pēkšņi sakustas, sāk pūst un šalkt, tā, ka tu pat nezini, no kurienes tas radies. Vējš pūš drīz te, drīz tur; tas piepeši pārvērš laiku, tomēr vēju nevar ne redzēt, ne satvert. Cilvēks nesaprot, kas ir vējš, bet tikai dzird, ka tas šalc un ir sajūtams – tas pūš un sakustina visu, kam pieskaras – kā tas redzams ūdenī vai labības laukā, kad vējš brāžas tam pāri. Taču tu nevari pateikt, kad tas tev uzpūtīs, kad, kur vai cik tālu no tevis tas pūtīs – tu nevari noteikt ne laiku, ne vietu vai mēru tam, kad un kā vējš nāks un ies. Īsi sakot – nav cilvēka spēkos un varā satvert vai vadīt vēju, nedz noteikt, kad un kā tam jārodas vai jānorimst. Vējš pūš pats no sevis, paveikdams savu darbu, kā, kad un kur tas grib; tas pūš netraucēti un neatturami, un tur neviens cilvēks neko nevar darīt, jā, cilvēks pat nespēj izdibināt, kā tas notiek un no kā rodas vējš, bet, kā sacīts Ps.135:7: “Dievs liek pacelties miglai no zemes galiem, ievada ar zibeņiem lietu, izved vēju no tā slēptuvēm.”

Kristus saka: “Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” Tev nav jālūkojas pēc spoža svētuma, lieliskiem darbiem, kas žilbina acis; tev neklājas ar sava prāta palīdzību izvērtēt šīs garīgās lietas pēc Bauslības un ārējām izpausmēm – pēc tā, cik lieli darbi tiek paveikti, kā dzīvo un izturas cilvēks, kurš saucams par atdzimušu, par Debesu Valstības mantinieku. Šī jaunā dzimšana nav saprotama un uztverama, nedz attēlojama tā, ka varētu sacīt: te tu redzi cilvēku, kurš ir dievbijīgs jūds, turklāt arī farizejs, kas ar lielu nopietnību un dedzību ievēro Bauslības prasības – tādēļ viņš ir dzīvs svētais un Dieva bērns. Šī jaunā dzimšana, kas dara mūs par Dieva bērniem, ir gluži citāda – tā notiek cilvēka sirdī, nevis ar paša cilvēka darbu un veikuma palīdzību – jo tās visas ir tikai miesīgas lietas, kas neļauj redzēt Dieva Valstību – , bet caur Evaņģēlija Vārdu, kas sirdij rāda un atklāj gan Dieva dusmas, kas apdraud cilvēku, lai vestu viņu uz grēknožēlu un atgriešanos, gan arī Dieva žēlastību, kas atklājas caur mūsu Starpnieku, Kristu, sniedzot mums mierinājumu un sirdsapziņas mieru Dieva priekšā.

Šajā augstajā, lielajā darbā nav nekā spoža un krāšņa; te nav nekā vairāk, kā vien Vārds un ūdens, ko dzirdam un saņemam; un tomēr tas ir Svētā Gara spēks un darbs, kas iededz sirdi un pamodina to īstai bijībai Dieva priekšā, īstai paļāvībai uz Dieva žēlastību, īstai Dieva pielūgšanai. Tā sirds tiek atjaunota, un cilvēks, kurš satvēris Vārdu ar savu sirdi, uzvar Dieva dusmas, grēku, nāvi, miesu un pasauli, ar sirsnīgu paļāvību pievēršas Dievam, iemanto patiku un mīlestību pret visu labo.

Tie ir īsti, dzīvi Svētā Gara darbi – daudz lielāki un varenāki, nekā visu citu darbu svētums, lai gan cilvēku darbiem piemīt liels spožums un tie pelna atzinību ļaužu priekšā; tomēr tās ir tikai nedzīvas lietas, kas nespēj mainīt cilvēka sirdi, nedz sniegt drošu mierinājumu un vērst visu par labu. Šos darbus darīdams, cilvēks paliek vecajā, miesīgajā dzīvē un saprašanā, bez grēknožēlas, neticībā un šaubās, apslēptā Dieva nicināšanā, nepaklausībā, naidā un ienaidā pret Dievu, – kā tas vēlāk skaidri atklājas īstās cīņās un sirdsapziņas bailēs; cilvēku darbi noved vienīgi izmisumā un liek bēgt no Dieva, līdz beidzot cilvēks kļūst nepacietīgs un sāk atklāti Viņu zaimot.

Tādi ir īstie izcilā farizeju svētuma augļi, kas radušies bez Kristus atziņas un ticības, cenšoties iemantot dievbijību un svētumu ar Bauslības darbiem. Tā galu galā kļūst redzami lielie, rupjie grēki. Par tiem Sv. Pāvils Rom.7:13 saka: Bauslība panākusi to, ka grēks ir parādījies atklātībā – grēks šādi kļūst pārpārēm grēcīgs, tas ir, vēl lielāks un smagāks, tā, ka cilvēkam zem sava grēka nastas jāsabrūk un jānogrimst mūžīgā nāvē. Agrāk tas bija apslēpts grēks un ļauna viltība, kas kādu laiku slēpās sirdī un nebija pamanāma, jo to aizklāja lielo, svēto Bauslības darbu un paklausības ārējais spožums. Tādēļ, darīdams Bauslības darbus, cilvēks paliek miesīgas iedomības varā un dzīvo – kā Sv. Pāvils Rom.7:9 saka – bez Bauslības, tas ir, bez īstas grēka atziņas un izjūtas; tādam noteikti nav Gara.

Savukārt tur, kur ir Svētais Gars, tas cilvēkā rada citādu sirdi un prātu. Nu viņš vairs nebēg no Dieva, bet, lai gan zina un atzīst, ka viņam ir grēks un viņš ir pelnījis Dieva dusmas, tomēr rod mierinājumu Dieva žēlastībā, kas atklājusies Kristū, apsolīta un pasludināta Dieva Vārdā – tiem, kuri nožēlo grēkus un tic; tā cilvēks iemanto bērna sirdi, kas uzlūko Dievu kā savu mīļo Tēvu, tādēļ ar prieku nāk Viņa priekšā un var Viņu piesaukt, ticēdama Starpniekam, Kristum.

Šādu jaunu sirdi un dzīvību – es saku – Svētais Gars cilvēkā rada nevis ar kādiem ārējiem, redzamiem līdzekļiem, bet – caur Vārdu un Kristību, kam nav spoža un īpaša izskata, un notiek iekšēji, iekams pie cilvēka saskatāmas kādas pārmaiņas; un tomēr tā patiesi ir piedzimšana no Gara ,– kā Kristus to nosauc. Cilvēka prāts un gudrība to nesaprot un neaptver, ka tik necila lieta, par kādu tā uzskata Kristību, spēj paveikt tik lielu darbu; kaut arī prāts to dzird, tomēr nespēj tam ticēt, – kā Nikodēms šeit, dzirdēdams Kristus vārdus, satrūkstas un brīnās, tā, ka Kristus viņu nosoda par cenšanos saprast Viņa vārdus ar prātu, nevis tiem ticēt.

Tā nu šajā līdzībā redzam skaistu, jauku tēlu, kas skaidri un tieši attēlo to, kas notiek šajā jaunajā dzimšanā. Pirmkārt, šeit redzam Vārda publiskās sludināšanas amatu un spēku, ar kādu Svētais Gars tajā paveic savu darbu. Jo, kā vējā redzam divas lietas – gan to, kā vējš pūš – pašu vēju, gan šalkšanu, kas ir ārēji dzirdama, kaut arī tas, kā vējš pūš, nav redzams, nedz sajūtams nevienam citam, tikai tam, kuram vējš uzpūš; tāpat šeit ir kopā divas lietas: Vārds, kas ir jauka balss un ko mēs sadzirdam, un Gars, kas ir un darbojas kopā ar Vārdu. Šo spēku neredz un nesajūt neviens cits, kā vien tas, kuru Gars ir skāris; tomēr Gars noteikti ir visur, kur tiek sludināts Vārds un saņemta Kristība. Tā Gars šādā ārēji redzamā amatā ļauj sevi redzēt un satvert pavisam miesīgā veidā, turklāt dod drošu zīmi un parāda, kur to meklēt un kur tas darbojas – lai arī Gara iekšējais spēks cilvēka acīm paliek apslēpts.

Tādēļ, kā jau esmu sacījis, jāsaprot, ka vārdi “no Gara dzimis” norāda uz Svēto Garu, taču ne tā, kā Gars ir augstībā, Debesu godībā, savā dievišķajā būtībā neredzams un nesasniedzams, bet – kā šis Gars tiek atzīts un saņemts šeit, uz zemes, savā Baznīcā – Vārdā un zīmēs, tā, ka to redzot un dzirdot, var sacīt: te tu redzi un dzirdi Svēto Garu, – gluži kā par vēja šalkšanu saka: tu dzirdi un redzi vēju. Īsi sakot – kas notiek ar Vārda un Kristības amata starpniecību, to darījis pats Svētais Gars – kā Kristus šeit lieto vārdus “no Gara dzimis”, runādams par to, kurš saņēmis Vārdu un Kristību; un cituviet, Mk.16:16: “Kas tic un top kristīts.”

Otrkārt, šī līdzība lieliski parāda arī to, ka kristīga dzīve nav atkarīga no ārējām lietām, vietām, personām, apģērbiem utt., kā tas bija ar jūdu ārējo svētumu. Kristietis ir iecelts Gara brīvībā – brīvs no Bauslības un visiem tās valgiem, tā, ka viņš vairs nav jāsasaista un nedrīkst tikt sasaistīts ar likumiem, noteikumiem un darbiem. Lai kas kristietim tiktu piedāvāts, nav tāda darba, kurš viņam būtu jādara, lai iemantotu taisnību Dieva priekšā (jo mēs tagad nerunājam par ārējo dzīvi, kurā kristīgs cilvēks tāpat var ievērot visus likumus, tomēr nekaitējot šai Gara un sirdsapziņas brīvībai). Tā viņš ir un paliek brīvs cilvēks, noteicējs pār visiem likumiem; un tas notiek ticībā Vārdam un saņemtajai Kristībai, jo caur Kristu šis cilvēks ir iemantojis grēku piedošanu, Dieva žēlastību un Svēto Garu, kas vada visu viņa dzīvi. Jo nu, caur Svēto Garu, kas mājo un darbojas viņa sirdī, viņš ir darīts taisns un dzīvs, tā, ka viņam vairs nav jāmeklē neviena cita mācība, darbs vai svētums, bet tikai jāpaklausa tam, kā Gars caur Vārdu viņu vada.

Tādēļ ar kristīgo dzīvi ir tā, kā Kristus šeit saka – gluži kā ar vēju, kas pūš, kur gribēdams, un neviens nezina, no kurienes tas nāk vai kur paliek, cik tālu tas pūš un kādus plašumus pārlido. Tāpat arī Gars, kas darbojas kristiešos, nav sasaistāms ar noteikumiem un mācībām, nedz arī izvērtējams ar prātu. Gars grib palikt nepamācīts un neizvērtēts – to neklājas tiesāt nevienam cilvēkam, – kā arī Sv. Pāvils saka 1.Kor.2:15. Tas atklājas, ļauj sevi dzirdēt un sajust tikai Vārdā un apliecībā. Un ikvienam cilvēkam ir jāļauj, lai Gars viņā valda un viņu vada; nav jāraugās uz cilvēkiem un jāspriež pēc tām, cik lieli, svēti utt. tie ir, ja vien viņi pareizi sludina Vārdu un pilda Gara amatu.

Tomēr tā ir un paliek brīnumaina lieta, kas cilvēka gudrībai kļūst par piedauzību un apgrēcību, jā, par to jābrīnās arī kristiešiem: kā gan tik liels, varens, dievišķs darbs var tikt paveikts tik vienkāršā un necilā veidā – ar vāja cilvēka balsi, kas saka vārdus: es tevi kristīju Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā; un: es tev pēc Kunga Kristus pavēles pasludinu grēku piedošanu utt. Te nav nekā vairāk, kā vien dvaša jeb Vārda izdvešana, kas sasniedz tavas ausis, tomēr ar šo izrunāto vārdu palīdzību tiek paveiktas tik lielas lietas, ka tu kļūsti šķīsts no grēkiem, atpestīts no mūžīgās nāves, atguvis dzīvību, no jauna dzimis Dieva bērns.

Daudz darba un pūļu ir vajadzīgs, lai cilvēks varētu miesīgi piedzimt un nākt pasaulē – desmit mēnešus viņam jātiek nēsātam zem mātes sirds, un tad abi, gan māte, gan bērns pieredz bailes, postu un draudus, ko šī piedzimšana rada viņu miesai un dvēselei. Un šādi taču cilvēks piedzimst tikai šai nožēlojamai, miesīgajai dzīvei. Turpretī garīgā dzimšana notiek tik viegli un ātri, tā, ka vēl vieglāku darbu pat nevarētu atrast. Cilvēks dzird Vārdu un tiek kristīts ar ūdeni, un šī Kristība paveic tik lielas lietas – ja vien sirds to satver ticībā tam, ka tai pašā brīdī viņš piedzimst mūžīgajai dzīvei, tiek izrauts no mūžīgās nāves un elles rīkles.

Bet mūsu prāta aplamā pārgalvība ir tāda, ka tas grib vērtēt un iztiesāt šādas lielas lietas pēc saviem uzskatiem un iedomām – pēc tā, kā prāts tās saprot; prāts visaugstāk vērtē to, kas cilvēka acīm šķiet liels un brīnišķīgs. Tas negrib saskatīt un ņemt vērā Dieva gribu un Viņa iedibināto kārtību – to, ka šis ir Dieva Vārds un pavēle, un, tā kā Viņš pats ar ārējo lietu starpniecību sludina, kristī un darbojas, šajā darbā ir klāt Dieva spēks; un tas arī nesīs augļus, pat tad, ja šim darbam tiktu izmatoti vēl necilāki līdzekļi. Tādēļ Kristus sāpīgi aizskar Nikodēmu, kas tāpat vēlējās spriest par Dieva lietām pēc savas gudrības, un nosoda viņa spriedumus.

Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat.”

Te tu redzi, cik pārlieku grūti Nikodēmam nākas saprast to, ko Kristus sacījis par jauno piedzimšanu Kristībā, tāpat arī līdzību, kādā Viņš to parādījis. Nikodēms nesaprot, ka lietu patiesā, garīgā būtība nav saskatāma ar acīm, nedz novērtējama ar prātu – tā, kā viņš to gribētu aptvert, saskaņā ar savu gudrību un Bauslības mācību. Šī iemesla dēļ Nikodēms ir tik satriekts, ka uzreiz atkāpjas, un Jēzus, kas apgalvo tik nepieņemamas lietas, kļūst viņam par piedauzību. Itin kā šis cilvēks gribētu sacīt: vai tad tiešām tikai tam ir kāda nozīme, ka jūs vienu reizi kristījat cilvēku ar ūdeni? Vai Dievs velti būtu devis visu savu Bauslību, ko Viņš tik nopietni pavēlējis turēt un apstiprinājis ar tādām brīnumu zīmēm? Kā tas iespējams, ka jūs Kristība paveiktu tik lielas lietas, tomēr nekas no tā visa nav mums saskatāms un zināms?

Taču arī uz šo jautājumu Kristus viņam atbild asi un nopietni, pirms vēl Nikodēms ir pabeidzis iesākto sprediķi; un Viņš parāda šī cilvēka izpratnes trūkumu un atspēko viņa miesīgās iedomas. Kristus saka: tu esi Israēla mācītājs, kas grib mācīt un vadīt Dieva tautu, tomēr neko no tā nezini? Vai tad tas nav kauns, ka jūs, kas esat iecelti par citu cilvēku skolotājiem un lepojaties ar to, paši nespējat pareizi saprast šīs Dieva lietas? Vai tad jūs esat labāki par pagāniem, kuri nav Dieva tauta un nav saņēmuši Dieva Vārdu? Jūs taču nesaprotat neko vairāk, kā vien cilvēku svētumu un darbus – kā tos māca arī gudri, saprātīgi ļaudis no pagānu vidus. Bet jūs neko nezināt no mācības, kurai jābūt zināmai it visur Dieva Baznīcā – no mācības par Kristu, par Dieva Valstību un īstām garīgām lietām. Jums taču Dieva Vārds ir bagātīgi sniegts Mozus Bauslībā un Rakstos; jums būtu jāmāca tautai Bauslība tā, lai ļaudis atzītu Dieva dusmību, ko ir pelnījusi ar saviem grēkiem un meklētu žēlastību ticībā apsolījumam par Kristu. Jūs esat visu sagrozījuši, jums nav nekā – arī ne īstas grēknožēlas, un jūs par to neko nezināt, bet tikai pārgalvīgi tiecaties pēc sava svētuma, stiprināt sevi un citus Dieva nicināšanā un neticībā un izsapņojat paši savu Mesiju, kam vajadzētu likt jums galvā kroni jūsu jūdu svētuma dēļ un piešķirt varu un valstību pasaulē. Tā rīkojaties jūs, kas gribat būt paši pirmie un labākie! Jūs aizejat arvien tālāk projām no Dieva Valstības un nopelnāt bargāku Dieva sodu, nekā citi – pat atklāti grēcinieki, kurus tomēr ir vieglāk mācīt un atgriezt, nekā jūs, izcilos svētos.

Tie ir asi, tomēr reizē arī laipni vārdi, kas veltīti tiem, kuri vēl nav tā nocietinājušies un tā nicinājuši Kristu, kā citi. Jo šāda pamācība Nikodēmam ir vajadzīga, lai viņš saskatītu savu izpratnes trūkumu un tomēr sāktu klausīties, pieņemtu to, kas viņam tiek mācīts par šādām lietām – kā nonākt Dieva Valstībā, Debesīs. Tādēļ Kristus turpina, sacīdams:

Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši.

Jūs, kas gribat būt mācītāji, neko nezināt un nesaprotat no tā, kas jāzina ikvienam Dieva tautai piederīgam cilvēkam. Jūs arī negribat ticēt mācībai, kuru mēs zinām, jo esam saņēmuši no Dieva Vārda, ar Viņa liecību; jūs gribat spriest tikai pēc savām iedomām. Nē, jūs nevarēsit izmantot savas aklās, neskaidrās iedomas, lai pamācītu un diskutētu par mūsu neapšaubāmo mācību un liecību, cenzdamies izspriest, vai tā ir patiesa. Ko gan māceklis varētu iemācīties, ja viņš vispirms gribētu diskutēt ar savu skolotāju par to, vai viņš māca pareizi un ir īsts skolotājs, un tikai tad varētu sākt mācīties? Ja tu šo mācību nezini un nesaproti, tev arī nav par to jāspriež, nedz gudri jārunā. Tu to neesi redzējis, bet mēs esam; Jānis un visi mani pravieši ir redzējuši to, par ko mācām – mēs nestāstām cilvēka prātā radītas, apšaubāmas blēņas, bet mācību, ko pats Dievs ir atklājis un ar Svētā Gara liecību apliecinājis. Tādēļ tev neklājas mēģināt vērtēt šīs lietas pēc sava prāta vai satvert, apskatīt un aptaustīt to, kā cilvēks piedzimst no jauna – tas, atšķirībā no jūsu darbiem un ārējā dievkalpojuma, nav redzams un aptverams. Prāts ir jāaizver, un jāatver tikai ausis un sirds – ir jātic tam, ko Dieva Vārds jums saka. To mēs noteikti esam saņēmuši no Dieva, līdz ar pavēli ievērot, mācīt un apliecināt šo mācību.

Tā tam ir jānotiek, ja gribat paši šīs lietas pieredzēt. Ticiet un uzņemiet mūsu mācību, atmetiet savas iedomas, kas uzdrīkstas mēģināt aptvert un izvērtēt šādas lietas, kas prātam nav saprotamas, nedz sasniedzamas. Kam gan citam būtu vajadzīgs Dieva Vārds, ko esmu dzirdējis un saņēmis no Tēva, ko arī Jānis un visi pravieši ir saņēmuši no dievišķas Svētā Gara atklāsmes, lai to mācītu un apliecinātu? Arī Sv. Pēteris 2.Pēt.1:21 saka, ka neviens pravietojums nav cēlies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā, Svētais Gars viņus ir vadījis. Tādēļ arī Dievs prasa, lai Baznīcā netiktu mācīts nekas cits, kā vien tas, kas noteikti ir Dieva Vārds, nevis tas, kas šķiet labi un pareizi cilvēka prātam un gudrībai.

Tādēļ Kristus šeit pamatoti nosoda savus jūdu skolotājus, kuri grib valdīt un mācīt ļaužu sirdsapziņas bez drošas Dieva Vārda liecības un saskaņot Dieva lietas ar cilvēka saprašanu. No tā nevar iznākt nekas cits, kā vien tas, ka cilvēks paliek neskaidrās, pagāniskās iedomās, tā arī nekad nenonākdams pie īstas patiesības atziņas.

Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām?

Līdz šim esmu jums stāstījis par lietām, kuras notiek uz zemes – kā cilvēkam jāpiedzimst ūdenī un Garā, tas ir, kā Gars darbojas caur Vārda un Kristības amatu, ko jūs varat redzēt un aptvert. Jūs esat saņēmuši manu mācību ar tēlu un piemēru palīdzību, saistībā ar lietām, kuras jūs saprotat, un jums nāks atzīt, ka es runāju pareizi. Ja nu jūs negribat ticēt tam, kas tiek attēlots ārēju, šīs zemes lietu līdzībā, tad vēl jo mazāk spēsit ticēt, kad turpināšu un runāšu par to, kas vairs nav zemes lietas, bet risinās Debesu augstībā un ir dievišķas lietas un padoms, kas nav zināms nevienam citam, bet tikai Tam, kas no Debesīm nācis, proti, Dieva Dēlam. Kas grib ko zināt un satvert šādās lietās, tam jāklausa un jātic tikai Viņam, kas no Debesīm nācis, kas to ir redzējis un apliecinājis, – kā tālāk lasām:

II

Neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls.

Šeit Kristus iesāk runāt par augstām, Debesu lietām – par to, kāds ir apslēptais, mūžīgais, neizteicamais Dieva prāts un padoms jau kopš mūžības. Kristus māca un izskaidro otro daļu šajā sprediķī par jauno dzimšanu, tas ir – kā cilvēks top taisnots un brīvs no grēkiem, kļūst par Dieva bērnu un mūžīgās Debesu dzīves mantinieku, proti – no kurienes un kādēļ Kristībai ir tāds spēks, un kas to nopelnījis un iemantojis. Tāpat Kristus arī māca, kā šī dāvana saņemama. Viņš iesāk, sludinādams par sevi pašu kā par Dieva apsolīto un svētīto Mesiju, Dieva Dēlu, un par savu amatu un darbu, no kura farizeji neko nesaprata. šie vārdi Nikodēma ausīm šķiet vēl daudz pārsteidzošāki, nekā viss iepriekš sacītais. Jo farizeji nekādi nevarēja iedomāties, ka Mesija tiks sūtīts no Debesīm, lai atpestītu no grēkiem un vestu Dieva žēlastībā visu Dieva dusmībai un pazušanai nolemto pasauli, tai skaitā – un jo īpaši – savu jūdu tautu, kaut arī tai jau bija dota Mozus Bauslība un dievkalpojums. Vēl jo mazāk viņi spēja pieņemt to, ka Mesijam būtu jāmirst pie krusta, kļūstot par upuri viņu un visas pasaules grēka dēļ, un, ka Viņam nebūs nekādas laicīgas, pasaulīgas varas un valstības. Šie vārdi viņiem šķita pārlieku piedauzīgi un neciešami. Tas tādēļ, ka viņi neatzina visas cilvēka dabas samaitātību Dieva priekšā un uzskatīja, ka paši ar savu svētumu spēj būt bez grēka – vai vismaz cerēja ar savu darbu palīdzību no tā atbrīvoties un par to atlīdzināt – tā, it kā viņiem Mesija nebūtu vajadzīgs – ja nu vienīgi Viņš varētu atpestīt jūdus no svešinieku kundzības un atriebties viņu ienaidniekiem.

Tādēļ Kristus šeit grib sacīt: mīļais Nikodēm, novērs savas domas no tavas un visu cilvēku taisnības un svētuma, kas iegūstams ar Bauslības ievērošanu, atsakies no nodoma nākt Dieva Valstībā ar šādu lietu palīdzību. Tas nav paveicams neviena cilvēka spēkiem – lai cik gudri, izglītoti un svēti būtu šie cilvēki. Jau no iesākuma ir un paliek spēkā Dieva spriedums: neviens cilvēks, kas dzimis no Ādama, nevar un nespēj nākt Debesu Valstībā.

Nekad nav bijis neviena svētā, kurš būtu spējis pats saviem spēkiem nonākt Debesīs – to nav varējis ne Ādams, ne Noa, Ābrahams, ne Mozus, ne Elija, Jānis utt.; neviens no viņiem nav varējis lepoties ar to, ka pats būtu varējis uzkāpt Debesīs, tas ir, gūt samierinājumu ar Dievu, atņemt sev grēku un iemantot mūžīgo dzīvošanu sev vai citiem. Lai kāds varētu nonākt Debesīs, tas ir, Dieva Valstībā un mūžīgajā dzīvošanā, vispirms ir jābūt tādam Cilvēkam, kas no Debesīm nācis un kurā pašā ir mūžīgā taisnība un mūžīgā dzīvība; tikai Viņš var remdēt Dieva dusmas, izdeldēt grēku un nāvi. Un Viņam ir jākļūst par Starpnieku, ar kura palīdzību arī mēs varam nākt Debesīs; jā, tieši tādēļ Viņam ir bijis jānāk no Debesīm un mūsu labā jākļūst par miesu un asinīm, tas ir, jāuzkrauj sev un jānes mūsu grēks un posts.

Tā Kristus šajos vārdos saista ar sevi visu, ko iepriekš sacījis par jauno dzimšanu un Dieva Valstību – lai būtu zināms, ka tajā neviens nevar nākt citādi, kā vien caur Viņu un Viņa dēļ; bez Viņa cilvēka vēlēšanās kļūt šķīstam no savas vecās dzimšanas un atjaunoties Garā būtu veltīga un nolemta neveiksmei, jo to neviens nespētu sasniegt, ja Viņš to mūsu labā nebūtu īstenojis un iemantojis. Arī Kristībā nebūtu spēka un Gara, ja tas nebūtu dots caur Viņu un Viņa dēļ. Tā nu šī ir pati galvenā vieta, no kuras atkarīgs viss pārējais – ir jāatzīst un jāsatver Kristus, lai caur Viņu arī mēs varētu nākt Dieva Valstībā, – to Viņš sacīs sava sprediķa noslēgumā.

Bet savu Personu Kristus attēlo, atklādams, ka Viņš ir apsolītais Pestītājs, kas nācis no Debesīm, tas ir, patiesais Dieva Dēls jau no mūžības. Jo, ja Viņš nācis no Debesīm, tad ir bijis mūžībā pie Tēva. Un Viņš nav nācis jeb kāpis lejup no Debesīm kā kāds eņģelis, kas parādās cilvēkiem, lai pēc īsa brīža atkal pazustu, bet piedzimis, pieņemdams cilvēka dabu, un, kā Jņ.1:14 sacīts, dzīvojis uz zemes, cilvēku vidū. Tādēļ Viņš pats sevi sauc par Cilvēka Dēlu, tas ir, par patiesu Cilvēku, kam, tāpat kā mēs, ir miesa un asinis.

Tieši tā ir Dieva Dēla nokāpšana no Debesīm – Viņš pakļāvis sevi mūsu trūkumam un postam, tas ir, Dieva mūžīgajai dusmībai, ko bijām pelnījuši ar saviem grēkiem, uzņēmies mūsu grēku un pats kļuvis par upuri mūsu labā, – kā Kristus pats šeit apliecina, teikdams, ka Viņam jātop paaugstinātam. Bet, tā kā šis Cilvēks nokāpj no Debesīm, Viņam pašam ir jābūt pilnīgi bez grēka, nevainīgam un dievišķas šķīstības pilnam. Viņš dzimis nevis no miesas, kā mēs, bet no Svētā Gara, un Viņa miesa nav grēcīga, bet šķīsta, svēta miesa un asinis. Tas tādēļ, lai Viņš ar savu šķīstību varētu šķīstīt un darīt svētu mūsu grēcīgo miesu un asinis, kļūdams par svētu, neaptraipītu upuri.

Bet ko izteic vārdi: “Cilvēka Dēls, kas ir Debesīs”? Kā tad Viņš ir nokāpis no Debesīm, tomēr ir Debesīs? Vai Viņš nav uzkāpis Debesīs un pacelts padebešos tikai četrdesmitajā dienā pēc savas augšāmcelšanās? Viņš ir nokāpis no Debesīm, nācis mūsu miesā un asinīs, pazemojies dziļāk par visiem cilvēkiem – līdz pat krusta nāvei, itin kā būtu Dieva atstāts un nolādēts; tomēr, visu to darīdams, Kristus nekad nav šķīries no Dieva, bet arvien palicis pie Viņa, vienmēr un mūžīgi palikdams Debesīs. Tātad Viņš vienmēr ir Tēva tuvumā un skata Viņu pats savām acīm; Kristus līdz ar Tēvu, vienādā varā un spēkā valda un dara savu darbu, tikai tai laikā kad Viņš nokāpa no Debesīm, tas bija dziļi apslēpts, tas ir – kā Sv. Pāvils Fil.2:7 saka, Viņš sevi iztukšoja, atteikdamies no Dieva veida un pieņemdams kalpa veidu, kurā Viņš gājis caur ciešanām un nāvi, līdz atkal ir izrāvies no tās, paaugstināts un sēdies pie Dieva labās rokas, kur Viņš arī ar savu Cilvēka dabu ir Kungs, kas valda pār nāvi, elli un visu radību. To Viņš redzamā veidā atklājis ar savu debesbraukšanu, kad savu mācekļu acu priekšā tika pacelts padebešos; tāpat Viņš redzamā veidā nāks un parādīsies visiem cilvēkiem.

Tā Cilvēka Dēls ir nokāpis no Debesīm un atkal uzkāpis Debesīs, tomēr tai pašā laikā palicis Debesīs, savā dievišķajā būtībā un varenībā, mūžīgā sadraudzībā ar Tēvu. Jo Viņš šeit runā nevis par miesīgas atrašanās vietas maiņu, bet par garīgo savas pazemošanās un paaugstināšanās gājumu, tas ir, par savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos un par Debesu sadraudzību ar Tēvu, kas nav saistīta ar miesīgām lietām vai vietām, bet kas Viņam ir bijusi jau no mūžības, un kurā Viņš arvien ir bijis un palicis – arī ar savu cilvēcīgo dabu, kopš Viņš to pieņēmis.

Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam. lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.

Nu Kristus rāda, kā un ar kādiem līdzekļiem varam nonākt Debesu Valstībā, tas ir – ko Viņš mūsu labā darījis, un kā varam saņemt šo Viņa žēlastības darbu. Tā Viņš sludina par augsto mūsu pestīšanas darbu, ko Dievs pēc sava mūžīgā padoma mums novēlējis. Tā bija jāizpaužas Dieva bezgalīgajai, neizteicamajai mīlestībai pret visu cilvēku dzimumu, lai tas mūžībā netiktu pazudināts – kā esam dzirdējuši Vasarsvētku pirmdienas sprediķī un kā lasām uzreiz pēc šiem vārdiem. Jo, tā kā visā radībā, Debesīs un virs zemes nebija cita padoma, nedz palīdzības, kas varētu remdēt Dieva dusmas par grēku un atpestīt cilvēku no mūžīgās nāves, tad Dieva vienīgajam Dēlam ir bijis jāstājas mūsu vietā, kļūstot par upuri mūsu grēku izpirkšanai, lai remdētu Dieva dusmas un sniegtu izpirkuma maksu. Šis darbs ir mūsu pestīšana un mierinājums, spēks, kas darbojas Kristībā, tā, ka kļūstam atdzimuši cilvēki, kuri var nākt Debesu Valstībā.

Šo vārdu nozīme ir tāda: tas, ka Kristus uzkāpj Debesīs un nokāpj no Debesīm, ir iespējams tikai Viņam, un mums tas vēl nepalīdz – tikai Viņam ir vara darīt šādas lietas, un to neviens nevar atkārtot. Bet, ja Viņš saka: man pašam ir viss, un es esmu Debesu augstībā, taču negribu te palikt viens pats, bet vedīšu pie sevis arī cilvēkus, kuri citādi nevarētu nonākt Debesīs – tam jānotiek tā, ka viņiem jāturas pie manis. Es ļaušu, lai mani sit krustā, un atkal celšos augšām. Kuri ticēs, ka es esmu miris viņu labā, tos es vilkšu pie sevis, kaut arī paši saviem spēkiem tie nevarētu nonākt Debesīs. Tā Kristus mūs nes uz sava kakla un ņem līdzi tur, uz kurieni pats dodas. Tādēļ mūsu pestīšana nāk ne no mūsu, bet Viņa spēka; bet tas nozīmē, ka visi mūsu darbi ir atmetami.

Šeit Kristus rāda jauku līdzību, kas mums Viņu attēlo vislieliskākajā veidā. 4.Mozus grāmatā, (21:6–9) stāstīts, ka tad, kad jūdi gājuši pa tuksnesi un garajā ceļā tiem nav bijis ne maizes, ne ūdens, tie kurnējuši pret Mozu un kļuvuši ļoti nepacietīgi. Nu Dievs sūtījis viņiem dzēlīgas čūskas, kas tos sakodušas – dienvidu zemēs ir ļoti lieli tuksneši, kuros nav atrodams ne ēdiens, ne dzēriens; tādēļ tajos ir ļoti daudz indīgu rāpuļu. Taču šīs čūskas bija sevišķi indīgas – kad tās cilvēku sakoda, viņu pārņēma tāds karstums un milzīgas, neremdināmas slāpes, ka viņam bija jāmirst. Tādēļ šīs čūskas tika sauktas par ugunīgajām čūskām, grieķu valodā – dipsades; lai gan ir nācies lasīt, ka šajās zemēs mājojot arī tādas čūskas, kas izdveš uguni.

Nu sākās briesmīga kliegšana un vaimanas necilvēcīgo moku dēļ, kas bija piemeklējušas tautu; ļaudis sauca Mozu, taču arī viņš nezināja nekāda padoma, līdz Dievs apžēlojās par jūdiem un sacīja Mozum: “Darini sev čūskas tēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos.” Un tālāk lasām: “Un Mozus izveidoja vara čūsku un viņš to uzcēla par zīmi. Un notika, ja čūska kādu sakoda, tad tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs.”

Redzi, kā šajā stāstā tiek attēlots Kristus! Pirmkārt, pats galvenais ir tas, ka jūdi, kurus bija sakodušas čūskas, nespēja rast nekādu palīdzību, nedz padomu. Viņiem tika palīdzēts tikai tad, kad tie uzlūkoja vara čūsku, kas tomēr pati bija tikai nenozīmīga lieta. Šī čūska pēc izskata atgādināja īstu čūsku, taču tā bija nedzīva un bez indes, turklāt ne tikai nebija indīga, bet arī nesa dziedināšanu. Ne jau varš spēja jūdiem palīdzēt – viņus dziedināja tas, ka šeit bija Dieva iedibinātā kārtība un Viņa Vārds, kas sacīja: “Katrs, kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos.” Šie vārdi palika pie vara čūskas un to spēkā šī čūska spēja ļaudīm palīdzēt.

Tā nu Kristus šo stāstu attiecina uz sevi un saka: “Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam.” Tāds ir šī tēla jeb līdzības pareizs izskaidrojums. Arī mēs esam sakosti un sadzelti, ievainoti ar velna nāvējošo indi, kuras vārds ir grēks, – kā Sv. Pāvils saka: grēks ir ass, indīgs kodiens un dzēliens; kad tas ienāk sirdsapziņā, tā vairs nerod mieru. Grēks dzen cilvēku nāvē, bet nāve vajā viņu tā, ka viņš atrodas īstā ellē. Te vairs nav nekāda padoma, nedz palīdzības – lai kādus darbus tu darītu, tomēr esi nolādēts un nolemts pazušanai, līdz nāc šajā brīnumā un žēlastībā, uzlūkodams citu, paaugstināto Čūsku, kura nav indīga un kaitīga, bet kurai ir tikai čūskas izskats.

Bet kādēļ Mozus neveido kādu citu tēlu, kādēļ viņam jāatveido tieši čūska, kas sakodusi ļaudis? Viņš taču būtu varējis izvēlēties arī ko citu! Ir tā, kā Sv. Pāvils saka Rom.8:3: De peccato damnavit peccatum – Viņš grēku pazudinājis ar grēku, padzinis nāvi ar nāvi, uzvarējis Bauslību ar Bauslību. Kā tas notiek? Viņš kļuvis par grēcinieku pie krusta, kam piekārts uzraksts, sodīts starp neliešiem, kā pats lielākai ļaundaris, izcietis tiesu un sodu, kas jācieš grēciniekam. Viņš bija bez vainas un nekad nebija darījis nekādu grēku; taču Viņam bija uzkrauts grēcinieka vārds un vaina jeb sods. Tā, uzkraudams sev grēku, kas nebija Viņa grēks, un ļaudams sevi notiesāt un pazudināt kā ļaundari, Kristus iznīcināja grēku.

Lai arī Kristus ir bez vainas, tomēr Viņš ir līdzīgs grēciniekam; Viņam uzkrautais grēks nes svētību – ar to Viņš mūs, kas patiesi esam grēcinieki, glābj no nāvējošās indes, pazudinādams grēku pie krusta. Jo grēks ir darījis Kristum netaisnību, Viņu nolādēdams un iedzīdams nāvē. Tādēļ nu Viņš iegūst varu pār visas pasaules grēku, ar pilnām tiesībām to nolādēdams, jo tas bija nolādējis Viņu. Tā nu visiem, kuri tic, Kristus sniedz šādu spriedumu, tiesības un varu pār grēku: grēks tev vairs nevarēs kaitēt; jo tas ir man parādā un guļ pie manām kājām. Tādēļ tavs grēks vairs nav grēks, jeb – tas ir pazudināts grēks.

To izteic vārdi, ko Kristus šeit, noslēgumā saka: “…lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Tas ir tas pats, kas iepriekš minētajā vietā tiek teikts par vara čūsku: “Kas sakosts to uzlūkos, tas dzīvos.” Jo uzlūkot Kristu pie krusta, tas nozīmē – ticēt Viņam; tā grēks tiek iznīcināts, tas vairs nevar mums kaitēt un radīt ciešanas vai – ja arī tas rada ciešanas, tomēr vairs nevar kaitēt. Tātad ir svarīgi tikai uzlūkot Kristu, nevis darīt kādus darbus. Mozus vara čūska tika uzlūkota ar miesīgajām acīm, savukārt šī čūska tiek uzlūkota garīgi, cilvēka sirdī – tas notiek, kad ticam, ka Kristus ar savu nevainību ir iznīcinājis grēku.

Taču, kaut arī Kristus būtu miris pie krusta tūkstoš reizes, kā arī, ja jūdi būtu darinājuši tūkstoš čūskas tēlu, tas viss vēl mums neko nepalīdzētu, ja tam klāt nebūtu Dieva Vārds – kā šeit: “…lai neviens, kas Viņām tic, nepazustu.” Šis Vārds mums piešķir un apstiprina to, ka nāksim Debesu Valstībā, tas ir, Dieva žēlastībā, uzvarā pār grēka, nāves un elles varu – paaugstinātā un krustā sistā Kristus dēļ, kam mēs ticam un kuram līdzi tiekam uznesti Debesīs.

Redzi, tāda ir šī līdzība, kurā visjaukākajā veidā attēlots gan visas cilvēka dabas trūkums un posts, gan arī Kristus amats un pestīšana, turklāt arī veids, kā tā iemantojama. Visi cilvēki ir nāvīgi ievainoti ar velna ugunīgo elles indi, pret ko nelīdzētu nekādas zāles un palīdzība, ja pats Dieva Dēls nebūtu mums dots un parādījies, lai iznīcinātu šos velna darbus, – kā 1.Jņ.3:8 sacīts – ne ar lielu, redzamu spēku un varu, ne ar savu dievišķo varenību, bet – ar vislielāko vājumu un nespēku, tas ir, ar savām ciešanām un miršanu, karādamies pie krusta kā nolādēts, nekrietns tārps. Tomēr šis nedzīvās čūskas tēls ir kļuvis par svētīgu nāvi un dzīvinošām zālēm visiem tiem, kuri, grēka saindēti, bija lemti mūžīgai nāvei; ar šīm zālēm viņi uz mūžīgiem laikiem ir dziedināti un atpestīti.

Ir neparasti, pārsteidzoši sacīt un ticēt, ka šāda pestīšana un palīdzība tiek sniegta bez jebkāda ieguldījuma no cilvēka puses. Gluži kā nabaga ļaudis, kurus apdraudēja ugunīgās čūskas, bija izmēģinājuši visas pieejamās zāles, tomēr nebija varējuši atrast neko tādu, kas viņiem palīdzētu; ar viņiem kļuva tikai vēl sliktāk – jo ilgāk tie pūlējās tikt galā ar čūskām, jo bezcerīgāka kļuva šī cīņa. Un visbeidzot, kad viņi jau bija zaudējuši cerību atrast palīdzību, kad vairs nebija nekāda mierinājuma, nedz cerības, viņu priekšā tiek paaugstināta tāda pati čūska, tikai tā darināta no vara – tās priekšā nabaga ļaudis drīzāk gan būtu varējuši izbīties un ar šausmām no tās novērsties. Un to viņi varēja uzlūkot, tikai paceļot acis. Tomēr tieši tā bija jānotiek – kas sekoja Dieva Vārdam, tas tūliņ tika dziedināts un pasargāts arī turpmāk.

Tāpat arī šeit – kas grib iemantot uzticamu palīdzību un glābšanu no mūžīgās nāves, tam jādzird šis brīnumainais Dieva padoms un jāseko tam, atsakoties no visiem citiem mierinājumiem, darbiem un dzīves veidiem, un saistot sirdi tikai pie Kristus, kas mūsu labā ļāvis sevi paaugstināt un savā miesā nesis mūsu grēku un nāvi. Jo Dievs ir nolēmis, ka neviens cits vārds zem debess mums nepalīdzēs iemantot pestīšanu – to spēj vienīgi krustā sistā Kristus Vārds (Ap.d.4:12).

Tā nu Kristus ir pasludinājis visu šo sprediķi par cilvēka jauno dzimšanu jeb taisnību Dieva priekšā, mācīdams visas lietas, ko šeit ir nepieciešams mācīt, proti: no kurienes un ar kādiem līdzekļiem jaunā dzimšana nāk, un kā tā saņemama. Tā nāk no Vārda, Kristības un Gara, kas ar Vārda un Kristības palīdzību paveic savu darbu. Tāpat Kristus runā par savu nopelnu un upuri, kura dēļ mums tiek dāvāta Dieva žēlastība un mūžīgā dzīvība, un par ticību, kas dara šo dāvanu par mūsu īpašumu. Tad nu saņem kopā visu šo sprediķi tā, lai noslēgums saskanētu ar sākumu. Ja tev vaicā: kā notiek jaunā piedzimšana, kā Gars caur ūdeni un Vārdu dara cilvēku par Dieva Bērnu? – atbilde ir: tas notiek tā, kā Kristus šeit saka: kad, izbiedēts sava grēka dēļ, tu satver mierinājumu un droši tici, ka Kristus, Dieva Dēls, tevis dēļ ir nācis no Debesīm un tavā labā ticis paaugstināts pie krusta, lai tu netiktu pazudināts, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Šāda ticība ir lādīte un skapītis, kurā glabājas grēku piedošanas dārgums un mūžīgās dzīvības mantojums, tā, ka caur ticību cilvēks iemanto pestīšanu – kā Kristus saka: “Tava ticība tev palīdzējusi.”

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.