321. Kuri ir neatgrieztie grēcinieki?


Dominica Trinitatis: Svētā Trīsvienība

“Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi! Āmen.” [Rom.11:33-36]


Šī vēstule tiek lasīta tieši šajā svētdienā tādēļ, ka šodien svinam Svētās Trīsvienības jeb dievišķās būtības triju personu svētkus. Tas ir pirmais – augstais un neaptveramais ticības pamatartikuls, ko kristiešiem jāsaglabā ar Dieva vārda palīdzību – lai mēs atzītu Dievu tā, kā Viņš ir gribējis tikt atzīts. Lai gan šajā vēstulē Sv. Pāvils nepaskaidro šo artikulu sīkāk, bet veltī tam tikai dažus vārdus vēstules noslēgumā – kā turpmāk dzirdēsim –, tomēr viņš grib mums mācīt, ka šajās augstajās lietās, runājot par Dievu (kā par Viņa dievišķo būtību, tā arī par Viņa gribu un darbiem), nedrīkst prātot un spriest tā, kā māca cilvēku gudrība. Šādas lietas skaidrojamas vienīgi saskaņā ar Dieva vārdu, jo tās ir pārāk augstas un daudzkārt pārākas par visu cilvēku saprašanu, tādēļ cilvēka prāts nekad nespēs tās aptvert un izdibināt.

Lai gan par šo artikulu arī citviet jau esmu daudz mācījis un rakstījis, tomēr arī šeit tas jāaplūko īsa kopsavilkuma veidā. Vārds, ko lietojam, saukdami Dievu par “Trīsvienību” (Dreifaltigkeit), vācu valodā īpaši labi neskan (tāpat kā latīņu vārds trinitas), bet, tā kā labāku vārdu nevar atrast, mums jārunā tā, kā varam. Jo, kā jau esmu sacījis, šis ticības artikuls tālu pārsniedz kā cilvēku saprašanu, tā arī valodas iespējas; Dievs arī ņem par labu un nedusmojas, ja šļupstam un vāvuļojam, cik vien labi protam – kā tēvs nenosoda bērnus viņu neveiklās valodas dēļ –, ja vien mūsu ticība ir šķīsta un pareiza. Jo ar vārdu “Trīsvienība” gribam izteikt tikai to, kam jātic, proti – ka dievišķā Majestāte ir vienas patiesas būtības trīs atšķirīgas personas.

Kristiešiem dota tāda atklāsme un Dieva atziņa, ka viņi zina ne vien par viena patiesa Dieva esamību, kurš ir ārpus un pāri radītām lietām, un nevar būt cita Dieva kā tikai šis vienīgais; kristieši zina arī to, kāds ir šis vienīgais Dievs savā iekšējā, neizdibināmajā būtībā.

Cilvēka prāts un gudrība pati nespēj tikt tālāk par secinājumu (kas arī sasniedzams tikai ar grūtībām), ka ir jāpastāv vienai vienīgai, mūžīgai dievišķai būtībai, kas ir radījusi, uztur un pārvalda visas lietas; jo arī cilvēka prāts redz un saskata visu šo skaisto, brīnišķīgo radību – kā debesīs, tā virs zemes – cik brīnumaini, kārtīgi un noteikti Dievs to visu vada, tā ka mums nākas sacīt: nav iespējams, ka tas viss būtu radies un notiktu nejauši, pats no sevis; ir jābūt Radītājam un Kungam, no kura nākusi visa radība un kurš to visu valda un vada. Tā cilvēks atzīst Dievu, redzēdams Viņa radību; kā Sv. Pāvils Rom. 1:20 saka: “Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos..”. Tā ir Dieva atziņa a posteriore – uzlūkojot Viņu no ārienes – pēc Viņa darbiem un valdīšanas, tā, kā aplūkojam pili vai namu un no tā nojaušam, kāds ir tā kungs jeb saimnieks.

Bet a priore – no iekšienes cilvēka gudrība Dievu vēl nav spējusi saskatīt; tā nespēj ieraudzīt, kas un kāds īsti ir Dievs savā iekšējā būtībā. Neviens cits nevar neko zināt, nedz sacīt par Dieva būtību kā vien tas, kam tā tikusi atklāta caur Svēto Garu. Jo, kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 2:11, neviens cits nezina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēks gars, kurš ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars. Es gan varu redzēt, ko tu dari, taču nespēju saskatīt tavas domas un nolūkus. Tu savukārt nevari redzēt, ko domāju es, – ja vien es to nedaru tev zināmu ar vārdiem vai zīmēm. Vēl jo mazāk mēs spējam redzēt un uzzināt to, kas ir Dievs savā apslēptajā būtībā – tik ilgi, līdz Svētais Gars, kurš izdibina un saskata pašus Dieva būtības dziļumus – kā Sv. Pāvils tajā pašā vietā saka –, mums to atklāj. To Gars panāk ar šā ticības artikula pasludinājumu, mācīdams mums, ka dievišķā Majestāte ir tikai viena – un nevis vairākas – viena, nedalīta būtība, tomēr tai ir, pirmkārt, persona, kuras vārds ir – Tēvs; otrkārt, no šīs pirmās personas nāk otra – tas ir Dēls, kas no Tēva dzimis mūžībā; un trešā persona, kura iziet no šīm abām, ir Svētais Gars. Šīs trīs Dieva personas nav atdalāmas cita no citas kā divi vai trīs brāļi vai māsas, bet tās paliek vienotas mūžīgā, nedalītā un nesadalāmā būtībā.

Tas – es saku – nav izdibināts, nedz sasniegts ar cilvēka prātu, bet atklāts no debesīm; tādēļ vienīgi kristieši var runāt par to, kāda ir pati Dieva būtība un kā Viņš sevi parāda ārēji visā savā radībā; tāpat arī – kāds ir Dieva prāts un nodoms attiecībā uz cilvēkiem, proti – lai viņi taptu pestīti. To visu kristieši dzird no Svētā Gara, kas viņiem šīs lietas atklāj un pasludina caur vārdu.

Turpretī citi – tie, kam nav šādas atklāsmes un kas spriež paši pēc savas gudrības – kā jūdi, turki un pagāni – var uzskatīt šo pasludinājumu par visdziļākajiem maldiem un lielāko ķecerību, teikdami, ka mēs, kristieši, esam traki un apstulboti, jo izdomājam trīs dievus, lai gan saskaņā ar prāta spriedumiem, tāpat arī saskaņā ar Dieva vārdu nevar būt vairāk kā viens Dievs. Vienā namā taču nevar būt vairāk kā viens saimnieks, vienā valstībā ir jābūt tikai vienam Kungam un Valdniekam. Nevar būt, ka pār debesīm un zemi valdītu vairāk nekā viens Dievs. Viņi domā, ka ar šādu gudrību ir pārliecinoši atspēkojuši mūsu uzskatus un darījuši kā mūs, tā arī mūsu ticību par apsmieklu visai pasaulei; itin kā mēs būtu tik neaptēsti un ģeķīgi ļaudis, ka paši nespētu saskatīt šādas lietas. Tomēr – lai slava Dievam! – arī mums ir tik daudz cilvēciska prāta, lai saprastu, ka ir tikai viens vienīgs Dievs; un ir iespējams, ka mēs to varētu pierādīt un aizstāvēt vēl labāk, ar pārliecinošākiem pamatojumiem, nekā viņiem sniedz viss viņu Korāns un Talmuds.

Bet mēs sakām – un zinām no Rakstiem –, ka, lai runātu par šādām Dieva lietām, nekādā ziņā nepietiek ar cilvēka prāta gudrību un savas lielās gudrības daudzināšanu; lai izskaidrotu šo un visus pārējos mūsu ticības artikulus, ir nepieciešama daudz augstāka atziņa, nekā spēj sasniegt visu cilvēku prāti. Tikai mazu daļiņu no nepieciešamās atziņas par Dievu ir sasniedzis tas, kurš par Viņu nezina nekā vairāk kā vien to, ko pagāni spēj izprast ar savu prātu un secināt no šādiem prāta apsvērumiem. Tā arī pagāns Aristotelis savā labākajā grāmatā, pamatodamies gudrākā dzejnieka – Homēra vārdos, izdara šādu secinājumu: labā valdībā nevar būt vairāk kā viens kungs; nav labi, ja vienā namā vai saimē grib valdīt un dot pavēles vairāk nekā viens nama kungs vai kundze. Tādēļ katrā valdībā jābūt tikai vienam kungam un valdniekam. Tas gan ir patiesi un pareizi – Dievs ir piešķīris cilvēka dabai šādu saprāta gaismu, lai sniegtu cilvēkam norādi, savas dievišķās valdīšanas līdzību, ļaudams saprast, ka Viņš ir vienīgais Kungs un visas radības Radītājs. Taču ar to vēl nekādā ziņā nepietiek, lai izzinātu un izdibinātu Dieva augsto, mūžīgo būtību. Jo, ja arī esmu iemācījies, ka visas lietas pārvalda viens vienīgs, visvarens Dievs, tas vēl nenozīmē, ka zinu, kas un kā notiek pašā Viņa dievišķajā būtībā. Un, kā jau sacīju, to man neviens arī nepateiks, ja vien pats Dievs neatklās man šīs lietas ar savu vārdu.

Nu mums, kristiešiem, ir Raksti, par kuriem droši zinām, ka tas ir Dieva vārds. Šie paši Raksti bijuši arī jūdiem, un no viņu tēviem tie nonākuši līdz mums. Tieši no šā vārda – un ne no kāda cita avota – kopš pasaules pirmsākumiem nācis viss, kas cilvēkiem – arī turkiem un pagāniem – zināms par Dievu un Dieva darbiem (izņemot vienīgi klajus sagudrojumus un cilvēku izdomātas pasakas). Turklāt līdz pat šai dienai Dieva vārds tiek apliecināts un apstiprināts ar lieliem brīnumu darbiem. Un Dieva vārds par šo ticības artikulu apgalvo, ka nav cita Dieva, nedz dievišķas būtības kā tikai viens vienīgais Dievs; taču Raksti mums atklāj ne vien Dieva ārējās izpausmes, bet rāda arī Viņa iekšējo būtību – tajā ir trīs personas, tomēr nevis trīs dievi vai trejāda dievība, bet viena nedalāma dievišķa būtība.

Šāda atklāsme nāk tieši no Dieva visaugstākā darba, kas ir Viņa dievišķā padoma un gribas izpausme; to Viņš jau mūžībā nolēmis darīt un pasludinājis apsolījumos: Dieva Dēlam bija jākļūst par Cilvēku un jāmirst, lai samierinātu cilvēku dzimumu ar Dievu. Tas bija nepieciešams tādēļ, ka mums pēc mūsu briesmīgās krišanas grēkā un mūžīgajā nāvē nebija iespējams palīdzēt ne ar kādiem citiem līdzekļiem kā vien – caur šo mūžīgo personu, kam dota vara pār grēku un nāvi un spēja tos izdeldēt, lai to vietā dotu mums taisnību un mūžīgo dzīvību. Tam, kas šo darbu spētu paveikt, bija jābūt ne eņģelim vai kādai citai radībai, bet pašam Dievam. Un to nevarēja darīt Tēva persona – Viņam bija jātiek samierinātam; bija vajadzīga cita persona, ar kuras starpniecību piepildītos šis lēmums, persona, caur kuru un kuras dēļ jānotiek samierināšanai.

Tādēļ šeit redzamas divas atšķirīgas personas: viena tiek samierināta, otra – sūtīta samierināšanai un kļuvusi par Cilvēku. Pirmās vārds ir Tēvs; Viņš nav cēlies ne no kāda cita iesākuma; otra persona ir Dēls; Viņš ir mūžībā dzimis no Tēva. Raksti to rāda un apliecina, runājot par Dieva Dēlu – tā Psalmos 2:7 lasām: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis..”, un Gal. 4:4: “Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu..”. Tā nu ir jāsecina, ka Dēlam, kas skaidri tiek nosaukts par personu, ir jābūt atšķirīgam no Tēva personas.

Tāpat arī Dieva Gars tiek saukts īpašā un atšķirīgā vārdā – kā persona, kas tiek sūtīta jeb iziet no Dieva Tēva un Dēla; kā Joēla 3:1 sacīts: “.. Es izliešu savu Garu pār visu miesu..”. Tā tiek izliets Dieva jeb dievišķais Gars, kurā jābūt tai pašai dievišķajai būtībai; citādi Dievs nebūtu sacījis: “savu Garu”. Tomēr šis Gars ir cita persona nekā Tas, kas To sūta jeb izlej. Un, tā kā Gars, kad Tas tiek sūtīts, parādās jeb atklājas no augšienes redzamā veidā, piemēram, kā balodis vai liesmu mēles, Tam kā personai jābūt citādam nekā Tēvs un Dēls.

Bet, sacīdami, ka Dieva Dēls kļuvis Cilvēks – ar tādu pašu dabu, kāda ir mums – lai atpestītu mūs no grēka un nāves, atnestu mums mūžīgo dzīvību bez kādiem mūsu nopelniem un līdzdalības –, mēs taču arī izpelnāmies jūdu un turku apsmieklu un zobgalību – ne mazāk kā, runādami par Dieva trijām personām. Jo šāds apgalvojums šķiet vēl daudz neprātīgāks un nepieņemamāks cilvēku gudrībai, kas arvien prāto un sludina savu jūdu un turku, jā, pagānu atziņu: Dievs ir vienīgais, visvarenais Kungs, kas valda pār visiem, kas radījis visus cilvēkus un devis bauslību, saskaņā ar kuru viņiem jādzīvo; tas nozīmē, ka Viņš ir žēlīgs dievbijīgajiem un paklausīgajiem, savukārt nepaklausīgos soda un nolād. Tādēļ to, kas dara labus darbus un sargās no grēkiem, Dievs atalgos. Taču tās ir īsti pagāniskas domas, kas nākušas no šīs, laicīgās dzīves lietām – itin kā Dieva valstībā visam būtu jānotiek tāpat kā cilvēku namā, kur namatēvs valda savu bērnu un saimes vidū. Dievbijīgi kungi un pārvaldnieki šādi izvērtē savus ļaudis.

Tādu pagānisku gudrību, svētumu un dievkalpošanu māca un piekopj arī pāvests. Viņa varā būdami, mēs visi – tiklab es, kā citi – ticējām šādai gudrībai un neko citu nezinājām; ja tā nebūtu bijis, mēs jau tolaik mācītu un darītu pavisam citādi. Īsi sakot: kam nav šīs atklāsmes un Dieva vārda, tas nemaz nespēj citādi ticēt un mācīt. Vai gan mēs ar tādu ticību bijām labāki nekā pagāni un turki? Jā, kā tad mēs būtu varējuši aizstāvēties pret kārdinājumiem un melīgiem izdomājumiem, kas tika dēvēti par labiem darbiem un kalpošanu Dievam? Tolaik mums bija jāseko ikvienam apcirptam nelietim, kas nāca, ietērpies kapucē un apjozies ar auklu – kā pats Kristus; kurš tā darīja, tas iemantoja pestīšanu. Tā visa pasaule kļuva aplamas dievkalpošanas pārpilna (un Raksti to sauc pavisam tieši – par elku kalpošanu); tur vainīga cilvēku gudrība, kas uzreiz nonāk šādu iedomu gūstā, gribēdama paveikt labu darbu un izrādīt paklausību Dievam. Šāda gudrība nekā labāka nezina; un no kurienes gan lai zinātu, ja tai nekas vairāk nav ticis atklāts? Vai arī – tā nevēlas uzklausīt pasludinājumu, bet nicina to, turpinādama sekot pati savām iedomām, tādēļ pasludinātais vārds tai paliek apslēpts un neaptverams, – kā Sv. Pāvils šeit saka: “Kas gan ir izpratis Dieva prātu?”

Bet mums šis Dieva prāts un padoms tiek atklāts un pasludināts, tā ka zinām, kā un kādēļ Dievs sūtījis savu Dēlu, likdams Viņam nākt mūsu miesā. No Dieva vārda mēs esam saņēmuši šādu gudrību: neviens cilvēks pats nespēj būt taisns Dieva priekšā; visa mūsu dzīve un darbi ir pakļauti Dieva dusmām, jo esam grēkos dzimuši un pēc savas dabas nepaklausīgi Dievam. Lai kļūtu brīvi no grēkiem un iemantotu mūžīgo dzīvošanu, mums jātic šim Starpniekam, Dieva Dēlam, kas uzkrāvis sev mūsu grēkus un nāvi, ar savām asinīm un nāvi samaksājis un ar savu augšāmcelšanos atpestījis mūs no grēka un nāves varas. Šajā ticībā mēs paliekam, kaut arī tās dēļ tiekam izsmieti – kaut arī par mums zobojas pagāniskā gudrība, kas māca, ka Dievs atalgo dievbijīgos; to taču mēs arī bez pagānu gudrajām pamācībām saprotam tikpat labi vai vēl labāk nekā viņi paši. Bet šeit mums nepieciešama augstāka gudrība – tāda gudrība, kas nav mūsu izdomāta, nedz pēkšņi ienākusi prātā, bet gan dota dievišķajā atklāsmē, no tīras Dieva žēlastības.

Jo mēs negribam ar savām cilvēciskajām spējām izzināt Dieva prātu, padomu un Viņa ceļus, mēģinādami paši kļūt par Viņa padomdevējiem kā tie, kas ar savu gudrību tver pēc Viņa dievišķības un uzdrīkstas – pretēji Sv. Pāvila vārdiem – neko neņemt un nemācīties no Dieva, bet paši dot no sevis Dievam ko tādu, par ko Viņam vajadzētu tiem atlīdzināt. Tā viņi rada tik daudz dievu, cik viņu prātos ir domu (kurās tie Dievu iztēlojas un izsapņo); tādēļ katra noplukusi mūka kapuce, katrs pašizvēlēts darbs viņiem šķiet tik nozīmīgs un vērtīgs kā tas, ko Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars nolemj un paveic pēc sava mūžīgā, dievišķā padoma. Tā nu viņi ir un paliek tikai kapuču valkātāji un darbu skolotāji; to, ko dara viņi, itin viegli spēj paveikt arī acīmredzami ļauni un nelietīgi ļaudis, kas par Dievu neko nezina. Lai cik daudz arī šie darbu skolotāji nopūlētos ar saviem darbiem, tie tomēr nezina, ko Dievs par viņiem domā; viņiem arvien ir tā, kā Sv. Pāvils saka: “Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs?”

Jo tas, ko tu pats esi sagudrojis vai ko ikviens bez dievišķas atklāsmes var pats ar savu prātu izdomāt, atklāt un saprast, nekādā ziņā nav saucams par Dieva prāta izpratni. Ko gan tev palīdz tas, ka tu saki: Dievs ir žēlīgs dievbijīgiem un soda ļaunos? Kurš dos tev drošu apstiprinājumu, ka ar savu pāvesta un turku svētumu un mūku dzīvi esi dievbijīgs un Dievam tīkams? Vai pietiek ar to, ka saki: kas ievēro šāda ordeņa prasības, tam Dievs dos debesis? Nē, mīļais brāli, nepievilies, šajā lietā tu nedrīksti sacīt to, kas tev pašam šķiet labs; citādi es varētu rīkoties tāpat kā tu – un tā arī notiek – ikviens izdomā ko savu un īpašu, viens valkā pelēkas, otrs – melnas drānas utt. Bet dzirdēt un zināt, kāda ir Dieva griba, Viņa padoms un nodoms – to tev nepalīdzēs neviens cilvēks ar sava prāta gudrību, to neiemācīs neviena grāmata uz šīs zemes, bet vienīgi paša Dieva dotais vārds un Raksti, kas mums pasludina, ka Viņš sūtījis pasaulē savu Dēlu, lai atpestītu pasauli no grēkiem un Dieva dusmām, tā ka ikviens, kurš tic Dieva Dēlam, iemantos mūžīgo dzīvību.

Redzi, to Sv. Pāvils šajā vēstulē grib parādīt kristiešiem: šīs augstās, dievišķās lietas, tas ir, Dieva patiesā būtība, kā arī Viņa griba, vara un darbi pārsniedz visu cilvēku domas, prātu, gudrību un, īsi sakot, ir neaptveramas, neizdibināmas un pilnīgi apslēptas cilvēka prātam un saprašanai, tā ka viss, ko cilvēks ar savu prātu uzdrīkstas šajās lietās pētīt, mācīt un skaidrot, ir veltīgas pūles, jā, vieni vienīgi meli un tumsonība. Itin viss, ko šeit iespējams iemācīties, saprast un atzīt, saņemams vienīgi ar atklāsmi, tas ir, Dieva vārdu, kas dots no debesīm.

Jo šos Sv. Pāvila vārdus mēs neattiecinām uz Dieva gādību par katru cilvēku atsevišķi – par to, vai viņš taps vai netaps pestīts. Dievs negrib, lai šādās lietās cenšamies ko jautāt vai izdibināt, tādēļ arī tajās nesniedz mums nekādu īpašu atklāsmi, bet norāda uz Evaņģēlija vārdu; pēc tā mums jāspriež – lai dzirdam un zinām: ja šim vārdam ticam, tad tapsim pestīti. Tā arī visi svētie drošu mierinājumu un pārliecību par savu izredzētību un mūžīgo dzīvību guvuši nevis no īpašas personīgas Dieva gādības atklāsmes, bet no ticības Kristum. Tādēļ Sv. Pāvils (kas par Dieva gādību runājis šīs vēstules iepriekšējās trijās nodaļās) negrib, lai kāds jautātu un censtos izdibināt, vai tieši viņš ir vai nav izredzēts; apustulis atgādina ikvienam Evaņģēliju un ticību. Iepriekš Sv. Pāvils mācījis, ka caur ticību Kristum topam pestīti – Rom. 10:8, 12, 13 viņš raksta: “Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī..”, un pats paskaidro, ka šis vārds tiks sludināts visiem cilvēkiem, lai visi tam ticētu, kā tālāk, 12. un 13. pantā, lasām: “.. pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga vārdu, tiks izglābts.”

Bet šeit apustulis runā par Dieva brīnumaino valdīšanu Viņa baznīcā – ka tie, kas lepojas ar Dieva tautas un Viņa baznīcas vārdu (kā Israēla tauta), savas neticības dēļ tiek atmesti. Turpretī citi, tie, kas agrāk nebija Dieva tauta un dzīvoja neticības varā, tagad uzņem Evaņģēliju un tic Kristum, Dieva priekšā kļūst par patieso baznīcu un iemanto pestīšanu. Tā nu pirmie tiek atmesti vienīgi viņu pašu neticības dēļ; Dieva žēlastība un žēlsirdība tiek dāvāta Kristū; tā ved uz mūžīgo dzīvību neatkarīgi no cilvēka nopelniem un tiek sniegta tiem, kas iepriekš bija grimuši neticībā un grēkos – ja vien viņi šo žēlastību grib uzņemt un tai ticēt; kā apustulis saka: “.. Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos”, Rom. 11:32.

Tālāk mūsu aplūkojamajā tekstā seko Sv. Pāvila apbrīnas pilnie vārdi par Dieva valdīšanu un darbiem Viņa baznīcā:

“Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi!”

Tādas ir Dieva augstās domas un Viņa padoms, kas tālu pārsniedz visu cilvēku, jā, visas radības prātus un saprašanu – Viņš tik bagātīgi izlej pār mums savu labvēlību un žēlastību, no tīras žēlastības un žēlsirdības izredzēdams tai nabaga nožēlojamos, necienīgos cilvēkus, kas bija saslēgti grēka važās, tas ir, Dieva priekšā patiesi pelnījuši tikai dusmas un lāstu. Dievs ļauj mums zināt, kāds Viņš ir iekšēji, savā dievišķajā būtībā, un kāds ir Viņa dziļākais nolūks, proti, ka tiem, kuri tic, Viņš caur savu Dēlu grib dot mūžīgo dzīvošanu un pestīšanu; turpretī citus – kas ir lepni un dižojas ar lielajām dāvanām, kuras saņēmuši, būdami izredzēti un paša Dieva aicināti kā Dieva tauta, saņēmuši īpašu apsolījumu, praviešus un tēvus utt., tādēļ domā, ka Dievs nevar un negrib atzīt par savu tautu un baznīcu nevienu citu uz šīs zemes kā vienīgi viņus – tos Viņš atmet un nolād neticības dēļ, kurā tos tur sagūstītus viņu pašu lepnums, sava svētuma un gudrības radītā iedomība.

Tā tiešām ir bagātīga, neizsakāma Dieva gudrība un atziņa, kas dota tikai tiem, kuri tic Kristum – viņi var saskatīt Dieva sirds nodomu bezgalīgos dziļumus. Lai gan sava vājuma dēļ arī ticīgie vēl nespēj šīs lietas pilnīgi saprast, nedz izdibināt ko vairāk kā to, ko ticība satver, uzklausot pasludināto Dieva vārdu – gluži kā, lūkojoties spogulī un attēlā; tā arī Sv. Pāvils raksta 1. Kor. 13:12. Bet aklo neticīgo prātam Dieva nodomi ir sveši un apslēpti – itin nekas no tiem nesasniedz viņu domas un jūtas; jā, viņi arī negrib par šīm lietām ne dzirdēt, ne zināt pat tad, ja tās tomēr tiek viņiem atklātas.

To Sv. Pāvils ir piedzīvojis, redzēdams, cik nepiekāpīgi un stūrgalvīgi augstprātīgā jūdu tauta stājās pretī Evaņģēlija pasludinājumam. Viņam nākas ar izbrīnu teikt: ko gan lai saku? Es skaidri redzu, ka tas nav nekas cits kā Dieva dziļā, neizsmeļamā gudrība, Viņa neizprotamās tiesas un neizdibināmie ceļi. Arī cituviet, 1. Kor. 2:7‑8, viņš saka: “.. bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. To nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks.”

Šī Dieva gudrības un atziņas bagātība un dziļums mums, kristiešiem, jāiepazīst caur ticību (jo citādi – kā pats apustulis saka – to nav iespējams aptvert, nedz saprast), lai esam par to pārliecināti – atšķirībā no visas pasaules – un no sirds godājam Dievu, atzīdami, ka Viņš ir patiess, gudrs, taisnīgs, laipns Dievs un Kungs, kura bagātības dziļumi ir neizsakāmi. Tādēļ visai radībai pienākas slavēt un cildināt Dievu, ka Viņš caur savu vārdu un atklāsmi tik brīnumaini valda pār savu baznīcu: tā dzird un uzņem šo vārdu, smeļ tajā gaismu, kas ļauj tai atgriezties pie Dieva un gūt savas pestīšanas atziņu, kas citiem nekādi nav iegūstama. Un šo neizsakāmo labvēlību Dievs parāda visiem tiem, kas grimuši grēkos un pakļauti Dieva dusmām – viņus, necienīgos, nolādētos cilvēkus, Dievs izrauj no nāves un elles varas, lai pārceltu mūžīgās žēlastības un dzīvības valstībā – ja vien viņi meklē žēlastību un tic Dieva Dēlam Kristum. Tomēr kā īsts, taisnīgs Soģis Dievs atmet un nolād tos, kas netic un negrib ņemt vērā šādu Viņa dievišķās gribas atklāsmi un liecību Dieva Dēlā, bet aklā augstprātībā lepojas un lielās paši ar savu gudrību un taisnību. Tā nu viņi zaudē gaismu, žēlastību un mierinājumu, mūžīgi paliek nošķirti un izmesti no Dieva valstības, lai cik cēls būtu viņiem dotais vārds un aicinājums – viņiem nepalīdz tas, ka tie uzskatīti par Dieva tautu un Viņa baznīcu.

Tādas ir Dieva neizprotamās tiesas un Viņa neizdibināmie ceļi; tādi ir Viņa darbi un valdīšana. Jo “tiesas” nozīmē to, kas Viņa priekšā ir pareizs vai nepareizs, Viņam tīkams vai netīkams, slavējams vai nosodāms, īsi sakot – viss, kam jāseko un no kā jāvairās. Tāpat “Dieva ceļi” ir tas, ko Viņš grib cilvēkiem parādīt un dot. To cilvēki ar savu prātu nespēj un nevar saskatīt, nedz ar savām domām izdibināt; viņiem arī neklājas pamācīt Dievu ar saviem spriedumiem un domām par to, kas būtu pareizi vai nepareizi, kā Dievam vajadzētu rīkoties un valdīt. Cilvēkiem jāpazemojas Dieva priekšā un jāatzīst, ka viņi šajās lietās neko nespēj saprast, nedz mācīt vai ieteikt; viņiem pienākas dot godu savam Dievam un Radītājam, atzīstot, ka Viņam pašam – labāk nekā mums, nabaga nožēlojamiem tārpiem – zināms un saprotams, kas Viņš ir un kā Viņam jāvalda.

“Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa?”

Apustulis saka: ir trīs iemesli, kas pasaulei atņem jebkādas tiesības lielīties Dieva lietās. Pasaule nespēj izprast Dieva prātu, Viņa domas un nodomus, visu to, ko Viņš kopš mūžības nolēmis. Neviens nevar dot Dievam padomu vai norādīt, kas un kā Viņam būtu jādara, jāievēro vai jāpaveic. Tāpat pasaule nespēj Dievam neko dot, tas ir, ar savu spēku, darbiem un iespējām Viņam palīdzēt. Tas viss cilvēka dabai ir neiespējami; jo, nespēdama atzīt un izprast Dieva prātu, tā vēl jo mazāk būtu spējīga ar savu gudrību un darbiem Dievam ko dot vai ieteikt.

Tādēļ, ja pasaule uzdrīkstas šādas lietas darīt, tā ir apkaunojoša pārgalvība; un tomēr pasaule iedomājas, ka pati var ne vien ieraudzīt un saprast Dieva būtību, Viņa gribu un darbus, bet vēl arī dot Viņam padomu, ieteikt, kā Dievam vajadzētu rīkoties un ko atzīt par labu, jā, tā grib ar saviem darbiem atstrādāt to, ko no Dieva saņēmusi, un paveikt tik daudz, ka Dievam vajadzētu tai piešķirt atlīdzību. Pasaule vēlas tikt slavēta un godāta par to, ka tā Dieva baznīcā paveikusi lielas, brīnišķīgas lietas, ka ir to vadījusi, stiprinājusi un uzturējusi, piepildīdama visas debesis ar savu lielo svētumu.

Lai sagrautu šīs aplamās iedomas, Dievs valda un dara gluži pretēji visam, ko pasaulīgi ļaudis domā un apņemas darīt, tā ka tie, savas gudrības piemuļķoti, apgrēkojas, redzēdami Dieva darbus. Dievs savos darbos un mūsu pašu pieredzē atklāj un pierāda, ka nenotiek tā, kā mēs domājam un mēģinām teikt Dievam priekšā. Mums arvien nākas atzīt, ka neesam sapratuši Viņa prātu, gribu un padomu, nedz bijuši Viņa padomdevēji; jo tādas lietas neviens cilvēks un neviens eņģelis nevar pirmais iedomāties, nedz izteikt, nemaz jau nerunājot par to, ka Dievs varētu pieņemt mūsu padomu vai atmaksāt mums par to, ko esam Viņam devuši.

Tas šeit, uz zemes, redzams pie triju dažādu veidu ļaudīm, kuru vidū kristiešiem nākas dzīvot. Pirmie ir rupji cūkas; tie nemaz nedomā par to, kas ir Dievs vai kā Viņš valda – ne Dieva vārds, ne ticība tiem neko nenozīmē, jo viņi tic vienīgi mamonam un savam vēderam, domādami tikai par to, kā dzīvot savam labumam – gluži tāpat, kā cūka dzīvo kūtī. Tādiem ļaudīm nav nozīmes sludināt neko no vārdiem, kurus iepriekš lasījām: “Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums!” Viņi tāpat no tā neko nesapratīs, kaut arī mēs sludinātu mūžīgi. Tie labprātāk klausās stāstus par drabiņām un cūkēdienu, ar ko varētu piepildīt vēderu; tādēļ ļausim, lai tie paliek cūkas – tādi paši, kā bijuši līdz šim; mēs jau esam no viņiem nošķīrušies, lai gan ir briesmīgi redzēt un dzirdēt, ka tādi sastopami pat kristiešu vidū.

Otrie ir saprātīgi, domā un raizējas par to, kāds ir Dieva prāts un nodoms, Viņa ceļi un tiesas, kā iemantot pestīšanu. Arī pagāni un mēs pāvestības laikos esam pūlējušies sasniegt šīs lietas ar savu prātu. Te nu iesākas visa šīs zemes elku kalpošana. Katrs nāk un māca par Dievu atbilstoši savām domām. Muhameds saka: kas ievēro Korānu un turas pie viņu ticības, tas ir Dievam tīkams. Mūks saka: kas ievēro ordeņa noteikumus, tas iemantos pestīšanu. Pāvests saka: kas ievēro viņa likumus un dievkalpojumus, dodas svētceļojumā uz Romu pie apustuļiem, pērk grēku atlaidas, tas iemantos grēku piedošanu; savukārt tas, kurš šīs lietas neievēro, pakļauj sevi Dieva dusmām utt. Arī tās ir tiesas un ceļi, ka valda pār sirdsapziņām un rāda ceļu uz mūžīgo dzīvību; ļaudis maldīgi iedomājas, ka tās ir Dieva tiesas un Viņa ceļi.

Turpretī Dieva vārds saka, ka Viņš šādas lietas nevēlas – tie visi ir tikai maldi, tumsonība un veltīga, aplama dievkalpošana, tas ir, elku kalpība, ko Dievs tā ienīst un par ko Viņš dusmojas visvairāk. Tā nu visai pasaulei nākas atzīt, ka, nododoties šiem pašizraudzītajiem darbiem, tā tomēr nevar droši secināt un zināt, ka šādas dzīves un darbu dēļ Dievs darītājiem ir žēlīgs un labvēlīgs. Tomēr viņi arvien pārgalvīgi turpina dzīvot savās aklajās iedomās un neprātībā, līdz Dievs skar viņu sirdis ar bauslības atklāsmi un viņiem ar izbailēm jāatzīst, ka ir dzīvojuši bez Dieva atziņas, nezinādami gluži neko par to, kāds ir Viņa prāts, un ka viņiem nav cita padoma, nedz palīga kā vien iespēja satvert Evaņģēlija vārdu par Kristu.

Tādi agrāk bijām mēs visi; arī es, garīdznieks, izglītots doktors, nezināju un nesapratu šīs lietas citādi, jo biju sasapņojies, ka manas mūka drēbes patiks Dievam, ka tas ir īstais ceļš uz debesīm. Es domāju, ka esmu labi izpratis un iepazinis Tā Kunga prātu, pats gribēju kļūt par viņa padomdevēju un sakrāt nopelnus, par kuriem Viņam nāktos man atlīdzināt. Bet nu redzu, ka šādi nodomi bija vienas vienīgas aplamības un aklums; no Dieva vārda man jāmācās, ka Viņa priekšā nav nozīmes nekam citam kā vien ticībai krustā sistajam Kristum, Viņa Dēlam; šādā ticībā ir jādzīvo un jādara tas, ko prasa katra cilvēka amats un kārta. Tā varam būt pārliecināti un droši zināt, kas Dieva priekšā ir pareizi, kas – nepareizi; jo tas nav mūsu izdomāts, bet sniegts mums atklāsmē, kurā pats Dievs atklāj, kāds ir Viņa prāts, – kā arī Sv. Pāvils saka 1. Kor. 2:16, 10: “.. mums ir Kristus prāts”, un: “Mums Dievs to ir atklājis ar savu Garu..”.

Trešie arī izrāda pretestību šajās lietās; lai gan viņi ir dzirdējuši vārdu jeb atklāsmi (es šeit nerunāju par tiem, kas Dieva vārdu apzināti vajā – tie pieder pie pirmajiem, jo nemaz nemeklē Dievu –, bet par tādiem, kuri atklāsmi atstāj neievērotu), tie, velna sakūdīti, mēģina pacelties tai pāri vai atrast aplinkus ceļus, gribēdami izzināt tos Dieva ceļus un Viņa tiesas, ko Viņš mums nav atklājis. Ja šie ļaudis būtu kristieši, viņiem pietiktu ar to, ko pats Dievs atklājis; tie pateiktos Dievam, ka Viņš devis savu vārdu, pats parādīdams, kas Viņam ir tīkams un kā cilvēks var iemantot pestīšanu. Bet tagad tie ļauj, lai velns viņus vada; tie meklē citu atklāsmi un sapņo par to, kāds Dievs ir savā neredzamajā godībā un kā Viņš apslēptā veidā valda pār pasauli, tāpat arī – ko Viņš nolēmis nākotnē darīt katram atsevišķam cilvēkam. Cilvēka daba un prāts nekādi nespēj rimties; cilvēks pats ar savu gudrību cenšas iejaukties Dieva tiesas lietās un izzināt Dieva apslēptos nodomus, lai Viņu mācītu un pamācītu. Tāda ir nekrietnā velna augstprātība, kuras dēļ viņš ticis iemests elles bezdibenī – velns tvēra pēc Dieva godības, labprāt gribēdams vest sev līdzi cilvēku, lai arī viņš kristu grēkā un tiktu satriekts. Tā velns rīkojies jau iesākumā – paradīzē, tā viņš kārdinājis svētos un pašu Kristu, celdams Viņu uz tempļa jumta.

Sv. Pāvils vēršas pret šādiem ļaudīm, sacīdams šos vārdus, atbildēdams uz gudrā prāta viltīgajiem jautājumiem: kādēļ gan Dievs ir nosodījis un atmetis jūdus, turpretī nolādētajiem pagāniem ļāvis nākt pie Evaņģēlija? Kādēļ Viņš valda tā, ka bezdievīgi, ļauni cilvēki tiek celti augstā godā, turpretī dievbijīgajiem jāpanes nelaimes un apspiestības? Kādēļ Dievs izrauga Jūdu par apustuli, bet pēc tam pats Viņu atstumj, turpretī slepkavu un ļaundari pieņem? Tā rīkodamies, Dievs aizliedz cilvēkiem tvert pēc Viņa debesu godības un māca palikt pie tās atklāsmes, ko Viņš mums devis; jo tāda Dieva nodomu pētīšana un rāpšanās debesīs ir ne vien veltīga, bet arī kaitīga; ja arī mūžīgi centīsies izdibināt šīs lietas, tu tomēr itin neko nesasniegsi, tikai lauzīsi sev kaklu.

Bet, ja gribi rīkoties pareizi – vislabāk būs, ja lasīsi un pārdomāsi Dieva vārdu un darbus, kuros Viņš sevi atklājis, ļāvis dzirdēt un saprast, proti, Viņš rāda tev savu Dēlu Kristu pie krusta; tas ir tavas pestīšanas darbs, kurā droši vari ieraudzīt Dievu un redzēt, ka Viņš negrib tevi nolādēt tava grēka dēļ, bet dāvā tev mūžīgo dzīvību – ja vien tu tici; kā arī Kristus tev saka Jņ. 3:16: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību..”. Kristū – Sv. Pāvils saka Kol. 2:3 – apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības; tieši Viņā atradīsi pietiekami daudz gudrības un vēl vairāk – varēsi mācīties, studēt un domāt, ar apbrīnu uzlūkojot šo Dieva atklāsmi, tā ka tevī radīsies labprātība un mīlestība pret Dievu; jo šis ir darbs, ko neviens šīs dzīves laikā nevar beigt mācīties, un, kā Sv. Pēteris saka 1. Pēt. 1:12, darbs, kurā pat eņģeļi nevar vien beigt lūkoties, arvien turpinādami to skatīt ar nebeidzamu prieku.

To saku tādēļ, lai mēs zinātu, kā pamācīt šādus cilvēkus, ja kādam no mums nāktos ar tiem sastapties. Mums jāzina, ko sacīt tiem, kurus kārdina un moka šādas velna domas, kas izaicina Dievu un vilina meklēt apkārtceļus – ārpus Dieva atklāsmes – un taustīties pa tumsu, mēģinot izzināt, ko Dievs par cilvēku domā. Šādi maldu ceļi ieved šaubās un bailēs, tā ka cilvēks vairs nezina, kur glābties. Tādiem ļaudīm jāatgādina šie vārdi un jānosoda viņi tieši tāpat, kā Sv. Pāvils nosodīja savus pārgudros jūdus, kas gribējuši ar savu gudrību saprast Dievu, turklāt vēl sūtīt Viņu skolā – kļūt par Viņa padomdevējiem un meistariem, paši, bez starpnieka palīdzības runāt ar Dievu un dot Viņam tik daudz, ka Dievam nāktos tiem atmaksāt. No tā nekas labs nevar iznākt – Dievs uzcēlis tik augstu celtni, ka tu tajā nekad neuzrāpsies; Viņam ir tāda gudrība, padoms un bagātība, ko tu nekad nespēsi izsmelt, nedz izdibināt; priecājies, ka Viņš tev devis atklāsmi, kurā vari saņemt un uzzināt kaut mazu daļiņu no šīs bagātības; kā tālāk lasām:

“No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi!”

Ar ko gan mēs varētu lepoties – apustulis grib sacīt –, ja visas lietas, kas mums ir šajā dzīvē, arī mūsu gudrība un spējas, nenāk no mums pašiem? Tās visas taču ir iesākušās Dievā. Viņš tās visas uztur un tikai Viņā tās pastāv – kā Ap. d. 17:28 sacīts: “Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam..”, un Psalmos 100:3: “.. Viņš mūs ir darījis – un ne mēs paši..”. Viņš radījis visu, kas mēs esam un ko spējam, Viņš darījis tā, ka dzīvojam, rodam mieru un tiekam pasargāti, īsi sakot – viss labais un ļaunais, kas ar mums notiek, nav nejaušība, nedz sagadīšanās; viss notiek pēc Dieva prāta un padoma. Viņš rūpējas par mums kā par savu tautu, savām avīm; Viņš mūs vada, dod visu labo, uztur un palīdz visās vajadzībās utt. Tādēļ Viņam vien pienākas saņemt godu un slavu no visas radības.

Bet apustuļa vārdi: “No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas”, vienkāršā valodā būtu izsakāmi šādi: visa sākums, vidus un gals ir Dieva rokās; visa radība cēlusies no Viņa, tāpat Viņš nosaka, cik liela un plaša tā kļūs, cik tālu sniegsies un pieņemsies spēkā. Tā – jau pavisam vienkārši runājot – katra graudiņa iesākums ir sakne, kas izdīgst zemē no mirušas sēklas, turpina augt, veido stiebru un lapas, vārpu un graudus; augs paliek un saglabājas savu laiku, un tā dzīvē ir visas trīs nepieciešamās daļas. Tāpat visai radībai ir savs iesākums, vidus un gals; tā pastāv noteiktu laiku, un, kad tas pagājis, šīs radības vairs nav. Tā var arī rasties un sākt augt, tomēr nesasniegt savu pilnību. Īsi sakot, tas viss ir no Dieva – kur Viņš neiesāk, tur nekas nerodas; kur Viņš beidz, tur nekas vairs nevar pastāvēt. Viņš radījis pasauli ne tā kā namdaris, kas, uzcēlis namu, dodas projām, atstādams to tādu, kāds tas ir. Dievs paliek klāt un uztur visu, tāpat kā visu ir radījis – citādi itin nekas nevarētu palikt un pastāvēt.

Taču Sv. Pāvils saka nevis vienkārši (kā cituviet): no Viņa visas lietas, bet pievieno vēl divus vārdus; un atkal apkopo visus trīs, noslēgumā sacīdams: “Viņam lai gods mūžīgi!” Tā viņš, bez šaubām, gribējis vēl citādi norādīt uz ticības artikulu par dievišķās būtības trijām personām – lai arī šeit nav bijis vajadzīgs nosaukt tās vārdos. Arī senie skolotāji uztvēruši šos apustuļa vārdus kā liecību par Svēto Trīsvienību, proti – ka visas lietas nākušas no Dieva Tēva, kas tās radījis caur Dēlu (jo tieši caur Dēlu Tēvs dara visas lietas), un Svētajā Garā caur Dieva labvēlību tās visas tiek uzturētas. Arī Sv. Pāvils cituviet mēdz tā izteikties, piemēram, 1. Kor. 8:6: “.. bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas .. un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas..”. Un par Svēto Garu 1. Moz. 1:31 lasām: “Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.”

Tā Raksti mums māca, ka visas radības radīšanas darbs ir vienīgā Dieva jeb visas dievišķās būtības darbs, tomēr šajā vienā būtībā ir izšķiramas trīs personas, tā ka ir pareizi sacīt: viss rodas, pastāv un paliek no Tēva – kā pirmās personas – caur Dēlu, kas nācis no Tēva, un Svētajā Garā, kurš iziet no Tēva un Dēla; tomēr tie visi trīs paliek vienā nedalītā dievišķā būtībā.

Bet tas, kā un kādā veidā kopš mūžības pastāv šī personu atšķirība dievišķajā būtībā, mums jāatstāj neizdibināts. Mēs taču nevaram ar savu rupjo prātu izdibināt visu, ko Dievs radījis; neviena radība nav tik gudra, ka spētu pati saprast šīs trīs lietas – iesākumu, vidu un galu; arī tās, būdamas atšķirīgas, tomēr ir cieši saistītas, tā ka ar ārējām maņām nav atšķiramas. Kurš gan būtu saskatījis un varējis pateikt, kā tas var notikt, ka no koka zara izaug lapiņa vai grauds kļūst par sakni, kā ķirša zieds pārtop auglī ar kodolu? Tāpat arī – kā cilvēka miesa un locekļi acīm redzami pieaug un pieņemas spēkā vai – kā acis spēj redzēt, kā mēle var radīt tik dažādas skaņas un izteikt vārdus, kas tik dažādi skan daudzu ausīs un sirdīs? Vēl jo mazāk iespējams saprast un izteikt to, kas ir dvēseles iekšējie spēki – domas, jūtas, atmiņa utt. Kā gan mēs varētu iedomāties, ka spējam ar savu prātu izvērtēt un saprast Dieva mūžīgo, neredzamo būtību?

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.