292. Kā mums ir jābeidz katra lūgšana?


Dominica 2. post Epiphaniam svētdienā: Kāzas Kānā

Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.” Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņa māte saka sulaiņiem: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. [Jņ.2:1-11]


Par laulības kārtu jau iepriekš ir pietiekami daudz rakstīts; pašlaik par to plašāk nerunāsim, bet, lasot šo evaņģēliju, aplūkosim trīs lietas: pirmkārt, mierinājumu, ko laulāti ļaudis saņem no šī stāsta savas kārtas dēļ; otrkārt, ticību un mīlestību, ko rāda šis evaņģēlijs; treškārt, šeit aprakstīto kāzu garīgo nozīmi.

I

Pirmkārt, laulības kārta tiek brīnišķīgi pagodināta – pats Kristus kopā ar savu māti un mācekļiem dodas uz kāzām; turklāt Jēzus māte rīko šīs kāzas, tā ka, šķiet, šie nabadzīgie ļaudis ir bijuši viņas tuvi draugi vai kaimiņi, tādēļ Marijai ir vajadzējis pildīt līgavas mātes pienākumus. Acīmredzot šīs kāzas ir bijušas pieticīgas, bez īpašas greznības. Jo Kristus ir palicis pie savas mācības un gājis nevis pie bagātajiem, bet pie nabaga ļaudīm; vai arī – ja Viņš nāk pie bagātajiem un varenajiem, Viņš tos nosoda un nopeļ, darīdams tiem negodu un nenopelnīdams nekādu pateicību, – nemaz nerunājot par to, ka bagātie varētu tikt pagodināti ar tādu Kristus brīnumu darbu, kādu Viņš dara šeit.

Vēl viens pagodinājums ir tas, ka Kristus šo nabadzīgo ļaužu kāzās dāvā vīnu, darīdams lielu brīnumu zīmi; Viņam droši vien arī nav bijis naudas, nedz kādu citu dārgumu, ko dāvāt jaunlaulātajiem. Farizeju kārtai Viņš tādu godu nekad nav parādījis. Pagodinādams laulības kārtu, Kristus apliecina, ka laulība ir Dieva darbs un pieder Viņa iedibinātajai kārtībai; lai cik neievērojama vai nicināma šī kārta šķistu cilvēkiem, tomēr Dievs atzīst to par savu darbu un Viņam tā ir mīļa. Arī mūsu kajafas paši itin bieži ir sacījuši un sludinājuši, ka tikai laulības kārta ir Dieva iedibināta. Bet kas tad ir iedibinājis pārējās kārtas? Bez šaubām, tas nav Dievs, bet velns – ar savu ļaužu starpniecību. Bet viņi izvairās no šīs kārtas, noraida un zaimo to, būdami tik svēti, ka ne vien paši nedodas laulībā – lai gan viņiem tas tiešām būtu vajadzīgs –, bet sava pārmērīgā svētuma dēļ negrib piedalīties nevienās kāzās; tie ir daudz svētāki nekā pats Kristus, kas iet uz kāzām gluži kā nesvēts grēcinieks.

Ja nu laulības kārtai tiek dots šāds pamatojums un mierinājums, ka tā ir Dieva iedibināta un Dievam mīļa, turklāt pats Kristus šo kārtu tā pagodina un iedrošina, būtu taisnīgi, ja ikviens cilvēks laulības kārtu uzskatītu par labu un vērtīgu; ikvienai sirdij vajadzētu kļūt labprātīgai, jo tā droši zina, ka šī kārta ir Dievam mīļa. Tādēļ cilvēkam vajadzētu ar prieku panest visas laulāto ļaužu dzīves grūtības – pat tad, ja tās būtu desmitreiz smagākas. Bet tādēļ jau laulības kārtā cilvēkam ir tik daudz pūļu un nelabprātības, ka viss, kas ir Dieva vārds un Viņa darbs, ārējam cilvēkam šķiet grūts, rūgts un nepanesams, lai gan patiesībā tas viss nes svētību. Tādēļ arī laulības kārta ir kārta, kurā jāparādās ticībai uz Dievu un mīlestībai pret tuvāko; bet tas notiek ar pūlēm un darbu, pārvarot nelabprātību, krustu un dažādu veidu pretestību, ar ko neizbēgami sastopas viss, kas ir Dieva vārds un darbs. Bet šķīstie netikļi, svētie mīkstie un sodomīti stāv pāri šādām lietām un kalpo Dievam ar saviem pašu darbiem, ārpus laulības kārtas.

Kristus ar savu darbu parāda arī to, ka Viņš grib novērst laulības kārtas trūkumus – Viņš dod vīnu, kura tai trūkst, un rada to no ūdens, itin kā sacītu: jums nākas dzert ūdeni, tas ir, ciest bēdas ārējā dzīvē, kas jums dara grūtības? Labi, es jūsu dzīvi darīšu saldu un pārvērtīšu ūdeni vīnā, tā ka jūsu bēdas kļūs par prieku; taču es to nedarīšu tā, ka ūdens jums tiktu atņemts vai ka es pavēlētu to izliet; arī ūdenim ir jāpaliek, jā, es gribu, lai jūs vispirms piepildāt visus traukus ar ūdeni – līdz pašai augšai. Es neatbrīvošu laulību no visām bēdām, bet drīzāk gan vairošu šīs bēdas. Visam ir jānotiek brīnumainā veidā, kas nav saprotams nevienam citam kā vien tam, kas šos brīnumus pieredzējis, proti, šī pārvērtība jāpaveic Dieva vārdam, caur kuru ir radītas, tiek uzturētas un pārveidotas visas lietas. Tas ir Dieva vārds, kas pārvērtīs jūsu ūdeni vīnā, jūsu grūto laulības dzīvi – priekā. Tas, ka Dievs ir radījis laulību (1. Moz. 2:22), pagāniem un neticīgajiem nav zināms, tādēļ viņu ūdens vienmēr paliek ūdens un nekad nekļūst par vīnu; jo tie nejūt to prieku un patiku, ko laulības dzīve sniedz man. Ja viņi to justu, tad tā priecātos, ka nejustu pat pusi no savām bēdām, jā, viņi tās justu tikai ārēji, bet iekšēji nejustu nekādas bēdas. Tas būtu īstais veids, kā ūdens pārvēršams vīnā – kā mana patika tiek sajaukta kopā un salīdzināta ar tavu nepatiku. Un mana patika uzņemtu sevī tavu nepatiku, lai to noslīcinātu un iznīcinātu, tā ka arī tu iemantotu patiku pret šo kārtu. Taču šo manu patiku tev nevar parādīt un dot neviens cits kā tikai mans vārds, 1. Moz. 1:31: “Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.”

Tā Kristus ļauj saprast arī to, ka Viņš neizjūt nepatiku pret kāzu izdevumiem un visu, kas šādos gadījumos ir ierasts – pret rotām, līksmošanu, ēšanu un dzeršanu, kura notiek atbilstoši katras zemes ieradumiem, – lai gan visas šīs lietas varētu izskatīties kā pārmērības, lieka izšķērdība un pasaulīgi ieradumi. Tomēr visam jānotiek, ievērojot mēru, un tā, lai tas būtu atbilstoši kāzu notikumam. Līgavainim un līgavai ir jātērpjas kāzu rotās; viesiem ir jāēd, jādzer un jābūt priecīgiem, šādas lietas un šie izdevumi var notikt ar mierīgu sirdsapziņu; jo Raksti atkal un atkal rāda šādus piemērus, un arī evaņģēlijā ir rakstīts par līgavas rotu, kāzu tērpu, par viesiem un līksmošanu kāzās. Arī 1. Moz. 24:53 stāstīts, ka Ābrahāma kalps dāvājis Rebekai, Īzāka līgavai, un viņas brāļiem sudraba un zelta dārglietas. Tātad nevienam nav jāklausās, ko iebilst skumju pilnie[1] liekuļi un pašizdomātā svētuma slavētāji, kuriem nepatīk nekas cits kā vien tas, ko viņi paši māca, un kuri nespēj pieļaut, ka jauna meita liek galvā vainagu un mazliet izrotā sevi.

Dievam šīs ārējās lietas nav svarīgas, – ja vien ir ticība un mīlestība; tikai – kā jau sacīts – šeit jāievēro mērs un jārīkojas atbilstoši katra cilvēka kārtai. Jo kāzās Kānā ir bijuši trīs galdi, lai gan tās bija nelielas un nabadzīgas kāzas; uz to norāda vārds architriclinus – galda uzrauga pārziņā ir bijuši trīs galdi. Turklāt pats līgavainis nav pildījis šādus pienākumus, tādēļ ka viņam bijuši kalpotāji. Un kāzu viesiem ir vajadzīgs vīns; ja noteicošā būtu šo ļaužu nabadzība, tad bez šādām lietām varētu iztikt, kā tas bieži mēdz notikt pie mums. Tāpat redzam, ka viesi ir dzēruši vīnu ne tikai tik daudz, lai remdētu slāpes; galda uzraugs saka, ka būtu vajadzējis dot vispirms labāko vīnu, bet vēlāk, kad viesi jau ieskurbuši, mazāk vērtīgo. Tam visam Kristus ļauj notikt, tādēļ arī mums par šīm lietām nevajadzētu just sirdsapziņas pārmetumus. Kāzu viesi nav krituši velna nagos tādēļ vien, ka daži iedzēruši mazliet vairāk vīna, nekā vajadzīgs slāpju remdēšanai, un kļuvuši līksmi; citādi tev vajadzētu vainot Kristu, ka Viņš ar savu dāvanu ir vedis šos ļaudis pazušanā un Viņa māte Viņam to lūgusi. Tātad, ja mēs ņemtu vērā skumjo svēto spriedumus, tad gan Kristus, gan Viņa māte šeit būtu jāatzīst par grēciniekiem.

Bet tādas pārmērības, kādas redzam šajos laikos, vairs nav saucamas par ēšanu un dzeršanu, bet par rīšanu un plītēšanu. Tagad ļaudis uzdzīvo un piedzeras, turklāt izturas tā, it kā daudz rīt un plītēt būtu īpaša māksla vai spēka pazīme; tie arī negrib būt līksmi, bet drīzāk gan noreibuši un apdulluši. Tās ir cūkas, nevis cilvēki – tādiem Kristus nebūtu devis vīnu, nedz nācis uz viņu svinībām. Tāpat ir ar ģērbšanos – tagad kāzās tiek izmantoti tērpi, kas nepavisam nav piemēroti kāzām, bet tiek darināti, lai palepotos un pievērstu ļaužu uzmanību, itin kā tie, kuri valkā visvairāk zelta, sudraba un pērļu rotu un izšķērdē daudz zīda un audekla, būtu paši labākie ļaudis; lai gan tādas lietas varētu darīt arī ēzeļi un koka gabali.

Kāds tad būtu īstais mērs? To māca mūsu prāts un citu zemju piemēri, kur šāda pārmērīga greznība nav ierasta. Es izteikšu savas domas: zemnieks būtu tērpies atbilstošā rotā, ja viņš kāzās apvilktu divtik labas drānas kā, ikdienas darbā ejot; tāpat vajadzētu rīkoties pilsētniekiem; dižciltīgam vīram vajadzētu ģērbties divtik grezni kā parastam pilsētniekam; grāfam divtik grezni kā dižciltīgajam, firstam – divtik grezni kā grāfam utt. Tāpat arī ar ēšanu, dzeršanu un viesu aicināšanu – katram vajadzētu rīkoties atbilstoši savai kārtai, un dzīrēm vajadzētu kalpot tam, lai radītu prieku, nevis, lai viesi apreibtu un kļūtu gluži neprātīgi.

Jājautā: vai ir grēks kāzās stabulēt un dejot? Mēdz teikt, ka no dejošanas rodas daudz grēku. Es nezinu, vai jūdi ir dejojuši; bet, tā kā dejošana mūsu zemē ir ierasta, tāpat kā viesu ielūgšana, ēšana, dzeršana un līksmošana, es nedomāju, ka to vajadzētu noraidīt; noraidāmas ir tikai pārmērības – tas, kas ir nešķīsti un par daudz.[2] Bet tas, ka šādās svinībās tiek darīti grēki, nav tikai dejošanas vaina vien; tādi paši grēki tiek darīti arī pie galda un baznīcā; tāpat kā nav ēdiena un dzēriena vaina, ja kāds, šīs lietas izmantodams, pārvēršas par cūku. Ja viss notiek tikumīgi, es ļauju, lai kāzās tiek arī dejots. Ticību un mīlestību nevar ne izdejot, ne izsēdēt, ja tu izturies tikumīgi un ievēro mēru gan dejojot, gan, sēžot pie galda. Mazi bērni dejo un negrēko; dari arī tu tāpat un kļūsti kā bērns, tad deja tev nekaitēs. Ja dejošana pati par sevi būtu grēks, tad arī bērniem nevarētu atļaut dejot. Ar to pietiktu, runājot par kāzām.

II

Otrkārt, atgriezīsimies pie evaņģēlija teksta un aplūkosim šeit redzamo Kristus un Viņa mātes mīlestības piemēru. Kristus māte kalpo un pilda namamātes pienākumus; Kristus pagodina nama saimniekus ar savu klātbūtni, kā arī ar brīnumu un dāvanu. Un tas viss notiek līgavaiņa, līgavas un viesu labā – tāda ir mīlestības un tās darbu daba. Tā Kristus aicina visas sirdis pie sevis un modina tajās uzticību Viņam kā Tam, kurš ir gatavs ikvienam palīdzēt arī lietās, kas saistītas ar laicīgo mantu; Viņš nevienu neatstās. Tiem, kuri Viņam tic, nenāksies ciest trūkumu ne laicīgās, ne mūžīgās mantas ziņā – drīzāk jau ūdens kļūs par vīnu un visa radība tiks pārvērsta, kļūstot tieši par to lietu, kura ticīgajam vajadzīga. Tam, kurš tic, visa būs diezgan, un neviens to nespēs grozīt. Bet ticības piemērs šajā evaņģēlijā ir vēl brīnumaināks. Kristus ļauj, lai vispirms ikviens klātesošais sajūt trūkumu, tā ka nav vairs ne padoma, ne palīdzības. Šādi tiek atklāta Dieva žēlastības daba – to nevar saņemt cilvēks, kuram pašam visa ir diezgan un kurš vēl nav sajutis trūkumu. Kristus nepaēdina tos, kuri ir paēduši, bet tikai izsalkušos, – kā jau daudzkārt esam runājuši. Tas, kurš vēl ir gudrs, stiprs un dievbijīgs, kurš atrod sevī ko labu un nav vēl kļuvis nabadzīgs, nožēlojams, slims un ģeķīgs grēcinieks, nevar nākt pie Kunga Kristus un iemantot žēlastību.

Savukārt tad, kad trūkums tiek piedzīvots, Kristus tūliņ vēl nedod to, pēc kā tiecamies, bet vilcinās; Viņš pārbauda mūsu ticību un uzticību – tāpat, kā ir darījis šajā notikumā. Jā, vēl grūtāk ir panest to, ka Viņš izturas tā, it kā nemaz negribētu lūgumus izpildīt; Kristus runā bargi un stingri. Redzi, kā klājas Kristus mātei: viņa jūt trūkumu un sūdzas Dēlam, ar pazemīgu un tiklu uzrunu lūgdama palīdzību un padomu. Viņa nesaka: “Mīļais Dēls, radi mums vīnu!”, bet: “Viņiem nav vīna.” Tā māte uzrunā tikai Kristus labestību, ko viņa no Dēla nešaubīdamās sagaida. Tas ir, it kā viņa sacītu: Viņš ir tik labs un žēlīgs, ka lūgt Viņu nav nepieciešams; es Viņam tikai parādīšu, kā mums trūkst, tad Viņš pats visu vērsīs par labu un darīs vēl vairāk, nekā Viņam lūdzam. Tā ticība saprot Dieva labestību; tā ticība to iedomājas, nešaubīdamās, ka tā arī patiesi ir. Tādēļ arī ticība uzdrīkstas lūgt un izteikt Dievam savas vajadzības.

Bet redzi, cik nelaipni Kristus noraida savas mātes pazemīgo priekšlikumu, ko viņa izsaka ar tādu paļāvību. Redzi, tāda ir ticība. Ko tā redz savā priekšā? Neko citu kā tikai tukšumu un tumsību; tā piedzīvo trūkumu, bet palīdzība nav saskatāma, turklāt pat Dievs liekas esam svešs un negrib to pazīt, tā ka nekas vairs nav redzams un saskatāms. Tāpat notiek ar mūsu sirdsapziņu, kad jūtam sevī grēku un taisnības trūkumu, vai arī nāves briesmās, kad mums dzīvība zūd; vai bailēs no elles, kad baidāmies zaudēt mūžīgo dzīvošanu. Šajos brīžos notiek īsti pazemīga klauvēšana, lūgšana un meklēšana, tiecoties atbrīvoties no grēkiem, nāves un bailēm; bet Dievs izturas tā, it kā grēki vēl tikai sāktu parādīt savu spēku, it kā nāvei būtu jāpaliek un elle nekad nebeigtos. Tā Kristus izturas pret savu māti, kurai Viņš ar savu atteikumu padara trūkumu vēl lielāku un smagāku, nekā tas bija, pirms vēl viņa bija Dēlu uzrunājusi. Jo nu šķiet, ka viss ir pazaudēts, ka zudis arī vienīgais mierinājums, uz kuru viņa savā trūkumā bija paļāvusies.

Te nu ticība izcīna īstu cīņu; redzi, kā rīkojas Kristus māte un ko viņa mums māca! Cik bargi skan viņas Dēla vārdi, cik nelaipni Viņš izturas! Tomēr mātes sirdī tas viss nerada dusmas, nedz noliedz Viņa labestību; Marija joprojām domā, ka viņas Dēls ir labestīgs; viņa neatsakās no šīs domas, pat saņemot tādu triecienu, kura dēļ māte savā sirdī būtu varējusi par Dēlu kaunēties un vairs neuzskatīt Viņu par labu un žēlīgu – kā dara tie, kam nav ticības un kas jau pēc pirmā trieciena krīt atpakaļ; viņi par Dievu nezina neko vairāk kā vien to, ko jūt – tāpat kā zirgi un mūļi, Ps. 32:9. Jo, ja māte būtu ļāvusi Dēla bargajiem vārdiem sevi atbaidīt, viņa klusētu un, zaudējusi drosmi, ietu projām. Bet viņa pavēl kalpiem darīt to, ko Kristus saka, parādīdama, ka ir izturējusi triecienu – viņa vēl arvien gaida no Kristus tikai labu.

Kā tev šķiet – vai tas nav ellišķīgs trieciens, ja grūtā brīdī – it īpaši lielās sirdsapziņas mokās – cilvēkam nākas piedzīvot, ka Dievs viņam saka: Quid mihi et tibi? – “Kas man ar tevi?” Te nu cilvēkam jākrīt izmisumā un jāzaudē visas cerības, – ja vien viņam nav zināma šo Dieva darbu daba un trūkst ticības pieredzes. Jo tādā gadījumā cilvēks rīkojas atbilstoši tam, ko jūt, un nedomā par Dievu neko citu kā vien to, uz ko norāda Viņa bargie vārdi. Viņš jūt tikai dusmas un dzird tikai nežēlastību, tādēļ arī nespēj domāt par Dievu citādi kā tikai kā par savu ienaidnieku un bargu tiesnesi. Un ko viņš par Dievu domā, to arī saņem. Tādēļ šāds cilvēks nevar gaidīt no Dieva neko labu. Un tā ir Dieva un visas Viņa žēlastības noliegšana. Tādēļ cilvēks bēg no Dieva un ienīst Viņu, vēlēdamies, kaut Dievs nebūtu Dievs, un nododamies Viņa zaimošanai, kas ir neticības auglis.

Tādēļ šī evaņģēlija teksta daļa ir pati svarīgākā un to ir īpaši nepieciešams ievērot. Mums jādod gods Dievam, atzīstot, ka Viņš ir labs un žēlīgs – arī tad, ja Viņš pats izturas un runā pavisam citādi un visas cilvēku jūtas un sajūtas saka ko citu. Jo šādi visas jušanas tiek nonāvētas un vecais cilvēks iet bojā, lai mūsos paliktu tikai ticība Dieva labestībai un žēlastībai, kas brīva no visām sajūtām. Te tu redzi, ka Kristus māte saglabā brīvu ticību un rāda mums to kā piemēru. Marija ir pārliecināta, ka Kristus būs žēlīgs – lai gan sajust viņa to nevar; un ir skaidrs, ka viņa jūt kaut ko pavisam citu, nevis to, kam tic. Tādēļ māte nodod visu Kristus žēlastības ziņā un nenosaka Viņam ne īpašu laiku, ne vietu, ne mēru, ne personu, ne vārdu – viņa ļauj, lai Kristus savu darbu paveic, kad un kā Viņš grib. Ja tas nenotiek mielasta laikā, lai tad notiek mielasta beigās vai pēc tā. Es norīšu rūgto kumosu – pacietīšu, ka Dēls mani tā nievā un apkauno visu viesu priekšā, uzrunādams tik nelaipni un likdams visiem nosarkt no kauna. Viņš izturas bargi, tomēr es zinu, ka patiesībā Viņš ir laipns un labs. Ja arī mēs darīsim tāpat kā Marija, tad būsim īsti kristieši.

Bet ievēro, cik bargi Kristus izturas pret savu māti; tā Viņš mums ne tikai māca jau pieminēto ticības piemēru, bet apstiprina arī to, ka Dieva lietās un kalpošanā Viņam mums nav jāpazīst ne tēvs, ne māte, kā Mozus saka 5. Moz. 33:9: “.. kas par savu tēvu un par savu māti sacīja: es viņus nepazīstu.. jo sargāja Tavu vārdu un turēja Tavu derību.” Jo, lai gan uz šīs zemes neviena vara nav lielāka par tēva un mātes varu, tomēr šī vara beidzas, kad atklājas Dieva vārds un darbs; jo Dieva lietās mūs drīkst mācīt un vadīt vienīgi Dieva vārds, nevis tēvs vai māte – kur nu vēl bīskaps vai kāds cits cilvēks. Un, ja tēvs vai māte tev liktu, mācītu vai pat lūgtu ko tādu, kas vēršas pret Dievu, vai liktu kalpot Dievam tā, kā Viņš nav skaidri pavēlējis, tev jāsaka tēvam un mātei šie vārdi: Quid mihi et tibi? Kas man ar tevi kopīgs? Gluži kā Kristus šeit vienkārši negrib darīt Dieva darbu, ko Viņam lūdz Viņa paša māte.

Jo arī tēvam un mātei ir pienākums – un tieši tādēļ jau Dievs tēvu un māti ir radījis – mācīt un vest bērnus pie Dieva nevis pēc savām pašu iedomām, bet pēc Dieva baušļiem, kā arī Sv. Pāvils saka Ef. 6:4: “Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.” Tas ir, māciet viņiem Dieva baušļus un Viņa vārdu, kā jūs to esat mācījušies, un nevis jūsu pašu lietas. Tā šeit, šajā evaņģēlija tekstā, redzi, ka Kristus māte saka nevis: dariet, ko es jums saku, bet: dariet, ko Viņš jums teiks. Lai rādītu pareizo ceļu, ir nepieciešams rādīt ikvienam ceļu pie Dieva vārda. Tātad šiem Marijas vārdiem: “Ko Viņš jums teiks, to dariet!” ir jābūt visu kristiešu ierastākajiem ikdienas vārdiem, kas satriec visas cilvēku mācības, visu, kas nav pats Kristus vārds. Mums nešaubīgi jātic, ka tas, kas tiek pavēlēts ārpus Dieva vārda un papildus tam, nav baznīcas likums, kā šo cilvēku mācību sludinātāji lielīgi apgalvo un melo. Jo Marija saka: “Ko Viņš jums teiks, to, tieši to dariet!” – un nedariet neko citu; jo darba jums pietiks.

Te tu redzi arī to, ka ticība nekļūdās, un Dievs to nepamet trūkumā, bet dod vēl daudz vairāk un brīnišķīgākā veidā, nekā tā ir lūgusi. Jo viesiem tiek dots nevis vienkārši vīns, bet labs un vērtīgs vīns, daudz laba vīna. Tā Kristus mūs atkal mudina un labina ticēt un cerēt uz Viņu – arī tad, ja Viņš vilcinās. Jo Viņš ir patiess un nevar noliegt pats sevi; Kristus ir labs un žēlīgs – tas Viņam pašam ir jāapliecina un jāparāda. Tikai var notikt tā, ka kāds Viņam liek šķēršļus un neļauj izraudzīties īsto laiku, vietu un veidu, kā to darīt; tomēr galu galā Viņš neatteiksies sevi apliecināt – Kristus nevar atteikties pats no sevis; tikai jāprot Viņa darbus sagaidīt.

III

Treškārt, mums nedaudz jāpieskaras šī notikuma garīgajai nozīmei. Šīs – un arī ikvienas citas – kāzas norāda uz Kristu, patieso Līgavaini, un Viņa līgavu – kristietību. To pietiekami skaidri atklāj evaņģēlijs, Mt. 22:2 u. trpm.

Šīs kāzas notikušas Kānā, Galilejā, tas ir, kristietība iesākusi pastāvēt Kristus laikā jūdu tautā un arī šodien pastāv to vidū, kuri līdzīgi jūdiem. Bet jūdu tautu sauc Kāna, tas ir, dedzība. Tas tādēļ, ka jūdi nopietni ievēroja bauslību un ar lielu dedzību turējās pie bauslības darbiem, tā ka arī evaņģēlijos arvien tiek saukti par dedzīgajiem – it īpaši Sv. Pāvila vēstulēs, Rom. 9:31 un 10:2. Tas arī ir pašsaprotami – kur ir bauslība un labie darbi, tur neizbēgami jābūt dedzībai un savstarpējām ķildām – viens grib būt lielāks par otru; bet vispirms rodas pretestība ticībai, kas negrib ņemt vērā cilvēka darbus, bet lepojas tikai ar Dieva žēlastību. Tā nu tur, kur ir Kristus, arvien atrodas šādi dedzīgi ļaudis, un Viņa kāzām ir jānotiek dedzīgo pilsētā; jo līdzās Evaņģēlijam un ticībai arvien atrodami arī darbu svētie un dedzīgi jūdu sekotāji, kas ķildojas ar ticību.

Galileja ir robeža jeb zemes nomale, kur viena zeme sastopas ar otru. Tas nozīmē, ka šīs dedzīgo pilsētas ļaudis dzīvo starp bauslību un Evaņģēliju; tiem bija jānāk ārā no darbiem un jāieiet ticībā – jāpāriet no bauslības kristīgā brīvībā, – kā daži to ir darījuši un vēl joprojām dara. Taču lielākā daļa paliek darbos un tajās robežās, kur nav sasniedzami ne labi darbi, ne ticība; tie slēpjas aiz ārišķīgu darbu spožuma.

Bet tas, ka Kristus bija ielūgts kāzās, nozīmē, ka Viņš bija apsolīts jau sen – bauslībā un praviešu rakstos; Viņš tika gaidīts ar sirsnīgu ilgošanos un lūgumiem pārvērst ūdeni vīnā, piepildīt bauslību un iedrošināt ticību, lai darītu mūs par īstiem galiliešiem.

Kristus mācekļi nāk kāzās līdz ar Viņu; jo Viņš tika gaidīts kā tas, kam jākļūst par varenu Ķēniņu, un bija vajadzīgi daudzi apustuļi un mācekļi, lai Viņa vārds tiktu bagātīgi sludināts it visās vietās. Kristus māte ir kristīgā baznīca, kas bija cēlusies no jūdu vidus; tā bija kāzās – kā jau tas pienākas; jo Kristus bija apsolīts tieši jūdu tautai.

Seši akmens ūdens trauki, no kuriem jūdi ņēma ūdeni mazgāšanās vajadzībām, ir Vecās Derības grāmatas, kas ar bauslības un likumu palīdzību spēja darīt jūdu tautu tikai ārēji dievbijīgu un šķīstu. Tādēļ arī evaņģēlists saka, ka akmens ūdens trauki tur stāvējuši pēc jūdu šķīstīšanās paražas; it kā sacītu: tā ir šķīstība, kas tiek panākta ar darbiem, bez ticības – šie darbi nespēj šķīstīt sirdi, bet dara to tikai vēl nešķīstāku. Jo tā bija jūdu šķīstīšanās un nevis kristīga jeb garīga šķīstīšanās.

Savukārt tas, ka trauki bija seši, norāda uz pūlēm un darbu, ko prasīja šāda šķīstīšanās ar darbu palīdzību. Jo darbos sirds nerod mieru – tas nav sabats, septītā diena, kad pārstājam darīt savus darbus un ļaujam, lai Dievs strādā mūsos. Sešas dienas ir jāstrādā – sešās dienās Dievs ir radījis debesis un zemi, pavēlēdams strādāt arī mums. Septītā ir atdusas diena, kad mums nav jānopūlas ar bauslības darbiem, bet jāļauj, lai Dievs mūsos darbojas caur ticību; mums jānorimst un jāatdusas no mūsu bauslības darbiem.

Ūdens traukos ir bauslības izpratne un jēga, kas vada mūsu sirdsapziņu; tā ir ietverta burtos gluži kā ūdens, kas ieliets traukos.

Trauki ir darināti no akmens, tāpat kā Mozus bauslības plāksnes. Akmens apzīmē stūrgalvīgo jūdu tautu. Jo, kā viņu sirdis izturas pret bauslību, tāpat bauslība izturas pret viņiem. Tā viņiem šķiet smaga un grūta, tādēļ arī ir smaga un grūta; savukārt viņu sirdis ir cietas un smagas attiecībā pret bauslību. To mēs visi zinām, jūtam un pieredzam – mēs esam cieti un negribīgi pret labo, bet viegli un pakļāvīgi ļaunajam. To gan nekaunīgi ļaudis nejūt, bet apzinās tikai tie, kuri vēlas kļūt dievbijīgi un pūlas darīt bauslības darbus. Tie ir divi vai trīs mēri, kas saiet šajos ūdens traukos.

Pārvērst ūdeni vīnā nozīmē darīt bauslības jēgu tīkamu. Tas notiek tā: pirms nāk Evaņģēlijs, ikviens saprot bauslību tā, it kā tā prasītu mūsu darbus un mums vajadzētu to pildīt ar darbiem. Šāda izpratne dara cilvēkus vai nu par nocietinātiem, pārdrošiem liekuļiem un svētuļiem, kas ir cietāki nekā akmens ūdens trauki, vai arī liek sirdsapziņai kļūt bailīgai un nemierīgai. Jo ūdens traukos arvien paliek tikai ūdens – bailes un nedrošība Dieva tiesas priekšā. Tā ir ūdens izpratne, kas neder slāpju remdēšanai; no tās neviens arī nekļūst līksms – te ir tikai ārēja mazgāšanās un šķīstīšanās, kas nevienu nespēj darīt iekšēji šķīstu. Turpretī Evaņģēlijs apskaidro bauslību, atklājot, ka tā prasa vairāk, nekā mēs spējam darīt, un ka tā vēlas redzēt cilvēku pavisam citādāku, nekā esam mēs. Tikai tāds cilvēks spēj pildīt bauslību; tas ir, bauslība prasa Kristu un ved mūs pie Viņa, lai mēs ar Viņa žēlastību vispirms ticībā kļūtu citādi cilvēki – Kristum līdzīgi – un tad spētu darīt īstus labos darbus. Tātad īstā bauslības izpratne un nolūks ir vest mūs pie mūsu nespējīguma atziņas un mudināt meklēt žēlastību un palīdzību pie kāda cita, proti, pie Kristus.

Tādēļ, kad Kristus gribēja pārvērst ūdeni vīnā, Viņš lika piepildīt ūdens traukus līdz pašām malām. Jo Evaņģēlijs nāk un skaidro bauslības jēgu vispilnīgākajā veidā – kā jau sacīts, atklājot, ka visas mūsu lietas nav nekas vairāk kā tikai grēki; tādēļ ar bauslības palīdzību nevaram tikt brīvi no grēkiem. Kad nu labās sirdis – ar diviem vai trim mēriem ūdens piepildītie trauki – sirdis, kas pūlējušās darīt bauslības darbus un pašas sevī jau piedzīvojušas sirdsapziņas nemieru un bailes, vēl dzird šādus vārdus, šī izpratne liek tām izbīties vēl vairāk – nu ūdens jau skalojas pāri trauka malām. Iepriekš šīs sirdis juta smagumu un negribīgumu pret labo, tomēr vēl domāja vērst visu par labu ar saviem darbiem; nu tās dzird, ka nav spējīgas ar saviem darbiem panākt itin neko. Nu ūdens trauks ir pārpilns, tā ka vēl vairāk tajā ieliet nav iespējams; nu bauslība ir izprasta pilnā mērā un radījusi vienīgi izmisumu.

Un nu nāk mierinošais Evaņģēlijs, kas pārvērš ūdeni vīnā. Jo, kad sirds dzird, ka Kristus mūsu vietā piepildījis bauslību un uzņemas mūsu grēkus, tā vairs neraizējas, ka bauslība prasa neiespējamas lietas, un mums, zaudējušiem cerības uz saviem spēkiem, ir jāpārstāj darīt darbus. Jā, nu sirds priecājas par to, ka bauslība ir tik dziļa un augsta, tik svēta, pareiza un laba, ka tā prasa no mums tik daudzas un lielas lietas; nu tieši tas, ka bauslība prasa tik lielas lietas, liek mums to mīlēt un slavēt. Tas tādēļ, ka šādai sirdij Kristū ir dots itin viss, ko bauslība prasa, un tai būtu ļoti žēl, ja tiktu prasīts mazāk. Redzi, nu bauslība kļūst tīkama, mīļa un viegla, lai gan agrāk tā bija smaga un grūta, jā, gluži nepanesama; jo nu tā caur Garu ir iemājojusi sirdī. Traukā vairs nav ūdens – tas kļuvis par vīnu, kas tiek sniegts un dzerts, lai darītu sirdi priecīgu.

Kalpi ir Jaunās Derības sludinātāji – apustuļi un viņu sekotāji.

Vīna smelšana un sniegšana viesiem ir pareizas Rakstu izpratnes iegūšana un sludināšana visai pasaulei, kas ielūgta Kristus kāzās.

Un šie kalpi – kā evaņģēlists saka – labi zina, no kurienes nāk vīns un ka iepriekš tas bijis ūdens. Jo tikai apustuļi un viņu sekotāji saprot, kā bauslība caur Kristu kļūst mīļa un tīkama un kā Evaņģēlijs caur ticību piepilda bauslību neatkarīgi no darbiem, piešķirot tai pavisam citādu būtību, nekā tā bija agrāk, dzīvojot darbos.

Bet galda uzraugs pagaršo vīnu un atzīst, ka tas ir labs; viņš gan nezina, no kurienes šis vīns ir nācis. Šis galda uzraugs ir vecā jūdu priesterība, kam ir zināšanas tikai par darbiem; viens no šīs priesterības pārstāvjiem bija Nikodēms, par kuru runāts Jņ. 3:9. Viņš redz, ka Kristus dara brīnišķīgas lietas, taču nezina, kā tas viss notiek un no kurienes nāk; Nikodēms vēl pieķeras darbiem; jo darbu skolotāji nespēj saprast, nedz atzīt Evaņģēliju un ticību.

Galda uzraugs prasa līgavainim, kādēļ viņš devis labo vīnu tikai svinību beigās, lai gan ikviens cilvēks beigās dotu mazāk vērtīgo. Tas jūdiem rada izbrīnu vēl šodien – kādēļ Evaņģēlija pasludinājums tik ilgi ir kavējies un vispirms kļuvis zināms pagāniem, tā ka jūdiem tik ilgi nācies dzert sliktu vīnu, tik ilgi paciest bauslības nastu un karstas dienas tveici, – kā tas atklāts arī citā Evaņģēlija vietā, Mt. 20:12.

Un tev jāpamana, ka gan Dievs, gan cilvēki rīkojas pretēji prāta spriedumiem. Cilvēki vispirms dod labāko, pēc tam sliktāko; Dievs vispirms dod krustu un ciešanas, tad – godu un pestīšanu. Tas tādēļ, ka cilvēki cenšas uzturēt savu veco cilvēku; tādēļ arī viņi māca pildīt bauslību ar darbiem un dod lielus, skaistus apsolījumus. Taču tie izrādās tukši un beigās atstāj mutē nelāgu garšu, jo sirdsapziņai kļūst arvien sliktāk; lai gan tā, noreibusi no lielajiem apsolījumiem, nemaz nejūt savu postu. Un tomēr galu galā, kad vīns jau ir sagremots un viltus apsolījumi beiguši pastāvēt, tas noteikti atklājas. Bet Dievs vispirms dara sirdsapziņas nemierīgas un dod sliktu vīnu, jā, vienu vienīgu ūdeni; taču vēlāk Viņš mierina un iedrošina ar saviem Evaņģēlija apsolījumiem, kas pastāv mūžīgi.


[1] – Luters mēdza velnu saukt par drūmo garu, tas ir, garu, kas nepazīst prieku un arvien ir rūgtuma pilns.

[2] – Ir jāņem vērā, ka Luters, atļaudams kristiešiem dejot, domā tieši sava laika dejas. Mūsdienu riņķa dejas tolaik vēl nebija vispārpieņemta “mūsu zemes tradīcija”. Dejojot parasti saskārās tikai dejotāju rokas; tie kādā noteiktā solī gāja apkārt zālei vai arī lēkāja šurpu un turpu – īpaši tad, ja dejas notika brīvā dabā. Tomēr jau tolaik ar dejošanu bieži vien saistījās dažādi netikumi. Tieši šīs “pārmērības – to, kas ir nešķīsti un par daudz,” Luters neatzina par labām, bet nosodīja un aizliedza. Un mēs zinām, ka tieši riņķa dejas, kādas šodien ir ierastas, Luters ar bargiem vārdiem ir nosodījis, uzskatīdams tās par netiklām. Izdevumā “Dr. Martin Luthers Briefe, Sendschreiben und Bedenken” von de Wette, B. VI, S. 435 atrodamas šādas “pārdomas par deju”:

Dr. M. Lutera pārdomas par deju rīkošanu.

“Dejas ir ieviestas un atļautas, lai cilvēki mācītos pieklājību saskarsmē – lai jaunekļi mācītos godāt sieviešu dzimumu un lai rastos draudzība jaunekļu un godājamu meiteņu starpā, tā ka vēlāk viņi varētu justies drošāki. Pāvests ir nolādējis dejas – tādēļ, ka viņš izturējās naidīgi pret kārtīgām, likumīgām kāzām. Kāzās arvien tiek aicināti daži godājami vīri un sievas, kas raugās, lai viss notiktu kārtīgi, ievērojot mēru. Bet viena lieta man dejās nepatīk, un es gribētu, lai valdība to novērstu, proti – ka jaunekļi, lokā dejodami, griež meitenes riņķī – it īpaši tad, ja tas notiek publiski, visiem redzot.”

Un patiesi – daudzas valdības, īpaši pilsētu rātes, Lutera laikā un vēlāk izdeva likumus, kas vērsās pret “dejām bez mēteļa un ar riņķī griešanu”. Šajos norādījumos īpaši tiek aizliegta “meitas jeb dejotājas griešana jeb apsviešana”.

Tātad šodien tik ierastās dejas ar griešanos nepieder atļautajām, bet gan netiklajām dejām, no kurām kristiešiem jāizvairās.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

  * - ievadot atsauci ar linku, tā var parādīties ne uzreiz