113. Kas ir iekāre?


Dominica 2. Adventus svētdienā

Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” [Lk.21:25-36]


Kopš paša pasaules iesākuma Tas Kungs, mūsu Dievs, ir rīkojies tieši tā: gribēdams radīt ko jaunu, Viņš arvien iepriekš darījis īpašas, varenas zīmes. Kā toreiz, kad Viņš gribēja sodīt ēģiptiešus un vadīt savu tautu, padarīdams to par izredzēto tautu, tika parādītas brīnumainas zīmes, gan labas, gan ļaunas. Vardes, siseņi, krusa un tamlīdzīgas nelaimes darīja ēģiptiešiem lielu postu, līdz visubeidzot vienā naktī gāja bojā katrs viņu pirmdzimtais un tautas atlikums tika noslīcināts Sarkanajā jūrā. Bet pie jūdiem Dievs parādīja labas zīmes – izveda tos sausām kājām cauri Sarkanajai jūrai, noslīcinādams viņu ienaidniekus, sniedza tiem maizi no debesīm un darīja vēl citas brīnišķīgas zīmes. Tās vēstīja, ka Dievs ir nolēmis darīt ko jaunu un īpašu šajā tautā, iedibināt jaunu valdību un dzīvi. Līdzīgas zīmes notika arī, kad Viņš gribēja sodīt neticīgos, cietsirdīgos jūdus un caur Evaņģēliju uzcelt savu jauno žēlastības valstību visā pasaulē. Kad Kungs Kristus bija krustā sists, kapi atvērās, mirušie nāca ārā no tiem un gāja uz Jeruzālemes pilsētu. Neparasta tumsa apņēma zemi un tempļa priekškars pārplīsa vidū pušu. Tas viss bija jaunās dzīves iesākums un vecās dzīves beigas, kad tapa redzams, ka jūdu varas laiks ir beidzies un Kristus uzcēlis jaunu valstību.

Šādas zīmes jūdiem bija labi pazīstamas, viņi bija iepazinuši tās paši savā pieredzē. Tādēļ apustuļi šeit nāk pie Kristus un jautā Viņam, kādas zīmes parādīsies pirms Jeruzālemes izpostīšanas un pasaules gala, pirms Kristus mūžīgās valstības iesākuma.

Par Jeruzālemes izpostīšanu mūsu Kungs atbild: “Kad jūs Jeruzālemi redzat karaspēka ielenktu, tad zinait, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis”; Viņš dod padomu: iziet no pilsētas un bēgt kalnos; jo jūdu valsts tiks iznīcināta bez žēlastības.

Tāpat Viņš arī pamāca, sacīdams par pastaro dienu: “Būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies.” Kad tas viss sāks piepildīties, Viņš saka, (jo nebūs jāgaida brīdis, kad šķitīs, ka nu viss ir beidzies vai arī ka līdzīgas zīmes jau redzētas iepriekš), bet – esiet modri un nedomājiet, ka ar šīm zīmēm var jokot; jo tās pavisam noteikti rāda, ka pestīšanas diena ir tuvu.

Te nu ir jautājums: vai visas šīs zīmes piepildīsies, pirms pastarā diena būs pienākusi. Taču tā jautāt nedrīkst. Jo mūsu Kungs saka: “Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas,” un tas mums jāievēro. Tādēļ es domāju, ka dažas (vai pat lielākā daļa šo zīmju) piepildīsies vēlāk, proti, tad, kad pastarā diena būs jau pienākusi. Tādēļ lai mums pietiek ar to, ka Kungs atklāj, kur būs šīs zīmes redzēt un gaidīt: proti – pie debesīm, saules, mēness un zvaigznēm, cilvēkiem un ūdeņiem. Kad nu redzam kādas no tām piepildāmies, mums jāpieņem arī turpmākais un nevis jāgaida, līdz visas zīmes taps redzamas. Jo citādi varam tikt pārsteigti.

Pie saules un mēness parādās divējādas zīmes: vispirms, tie zaudē savu spožumu. Lai arī tas nav nekas savāds un notiek gluži dabīgi (jo ir pat iespējams iepriekš zināt, kad tas notiks), un tomēr – tā ir zīme, kā Kristus pats norāda Mateja evaņģēlijā. Bet līdzās šīm parādībām pie saules var notikt arī tādas zīmes, kuras nevar iepriekš paredzēt, tās notiek pēkšņi un runā pretī visai matemātikai, gluži kā tumsa, kas iestājās tai brīdī, kad Kristus bija pie krusta. Jo saules aptumsumam vajadzētu notikt laikā, kad ir jauns mēness. Bet, ja tas notiek pilnmēness laikā kā toreiz vai arī kāda citā mēneša dienā, tas nav dabiski. Tādēļ šis aptumsums bija varena brīnuma zīme. Lai arī šai laikā neko līdzīgu ne esam skatījuši, tomēr tas var notikt pavisam drīz.

Un šajos gados esam redzējuši milzum daudz brīnumainu lietu, kas patiesi ir neparastas un dīvainas. Kā tad, kad varavīksnes loks parādās apkārt saulei, kad saule sadalās un top redzamas vairākas saules[1] utt..Tā nu nešķiet neticami, ka var būt gaidāmas vēl citas līdzīgas zīmes, kuras līdz šim vēl ne esam skatījuši. Tādēļ šo brīdinājumu, kurus vērojam pie saules, ir pietiekami, lai mēs jau gaidītu Kunga Kristus svētīgo atnākšanu.

Vēl citas zīmes, kuras Kristus šeit piemin, ir lielā ūdeņu kaukšana un trakošana, ka tie ceļas, kā gribēdami visu iznīcināt. Gluži tāpat kā cilvēks, tuvojoties dabīgajai nāvei, vispirms saslimst, cīnās ar drudzi, mēri vai citu slimību; tās visas ir zīmes, ka viņam jāaiziet; tā arī pasaule kļūst slima, debesis, saule, mēness, zvaigznes, cilvēki un ūdeņi sakustēsies, sajutuši mokas un ļaunas dienas, pirms vēl tas viss pilnīgi aizies bojā.

Runājot par zīmēm pie cilvēkiem, domāju, ka tās visādā ziņā jau esam pieredzējuši. Te nu īpaši palīdzējis jaunais pāvests ar savu sludināšanu, kas izbiedējusi dievbijīgas sirdis, tādēļ ka viņš ir sludinājis, kāds liels nāves grēks esot nepareizi sūdzēt grēkus, lūgt, gavēt, klausīties misi un tamlīdzīgi. šajās bailes neviens neredzēja izeju. Jo patiesais mierinājums – grēku piedošana caur Kristu – bija pazaudēts. Sākas spīdzināšana, drīz ar vieniem, drīz citiem darbiem; man šķiet, ka tas ir bijis vislielākais posts, kāds vien pieredzēts uz zemes. Jo arī es pats esmu redzējis daudzus no tiem, kuri šādas bailes un dvēseles mokas nav varējuši izturēt, krituši izmisumā, neuzdrošinādamies pastāvēt Dieva tiesas priekša.

Jo pāvesta sprediķi ar lielu spēku prasīja, lai mēs būtu līdz nāvei izbijušies Kristus, soģa, priekšā. Arī pats esmu bijis viens no tiem, kuri nevarēja gaidīt neko labu no Kristus kā no bargā soģa, tālab piesaucu jaunavu Mariju, lai viņa stāvētu man līdzās un kļūtu par manu aizstāvi šī soģa priekšā. Jo neviens nezināja cita ceļa. Kristu mēs bijām pazaudējuši, un mums bija jāatzīst, ka esam jauni un nelietīgi. Tā nu varējām vienīgi baidīties un izjust izbailes soģa priekšā. Tādēļ es ticu, ka šī zīme parādījusies pār lielāko daļu no mums; tāpat uzskatu, ka lielākā daļa zīmju pie debesīm ir jau piepildījušās. Un, lai arī vēl kādas zīmes būtu gaidāmas, tomēr tās arī var notikt kuru katru dienu. Tādēļ nedrīkstam aizmirst saņemt šo dienu tā, kā mūsu Kungs pamāca.

Visbeidzot mūsu Kungs piemin vēl kādas briesmas un saka: “Un cilvēkiem sirdis pamirs gaidot lietas, kas nāks visā pasaule: jo debesu stiprumi sakustēsies.” Šeit Viņš runā par kādām citām bailēm – lielajām izbailēm, kas pārņems ļaudis, kad viņi redzes pastarās dienas zīmes. Tas sacīts nevis par bezdievīgajiem un neticīgajiem, bet gan – par dievbijīgiem cilvēkiem. Tādēļ viņi līdz ar zīmēm pieņem brīdinājumu, kuru bezdievīgie brīvi un pārdroši atstāj neievērotu, jo tiem šķiet, ka daudz šādu zīmju ir jau pieredzēts un tomēr pastarā diena nav atnākusi. Tādēļ viņi savā skurbumā palaiž garām zīmes un brīdinājumus – šodien vienu, rīt citu – un šogad paliek tādi paši kā pērn, šodien tādi paši kā vakar, pat nemēģinādami laboties un nemaz neraizējoties par to, kas notiks tiesas dienā.

Tādus bezdievīgus, pārdrošus cilvēkus mūsu Kungs atmet. Jo, ja viņi var skatīt zīmes, bet neieverot tas, tie arī nejautās pēc vārda un pasludinājuma. Bet dievbijīgos, tos, kuri ievēro šīs zīmes un bīstas, Kungs iedrošina paļauties uz Viņu un mierinādams laipni uzrunā: ja viņi apliecina Kristu, mīl Viņa vārdu un neatkāpjas no tā, nedz noliedz šo vārdu, tad viņiem nav jāizbīstas, redzot zīmes, kaut arī tās šķiet briesmīgas.

Pēc tam, Kristus saka, redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Tā būs citāda godība ne tāda, ar kādu nāk ķeizari un ķēniņi. Jo gaiss būs pilns eņģeļu un svēto, un tie mirdzēs spožāk nekā saule; Kungs Kristus būs viņu vidū un līdz ar saviem svētajiem spriedīs tiesu pār pazudinātajiem, kuri stāvēs lejā uz zemes, blakus velnam, trīcēdami un drebēdami.

Jo Kristus saka: “Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Tam visam ir jānotiek. Ja pasaulei jāsagrūst, tai vispirms jāsāk krakšķēt un brikšķēt, jo tik liela ēka nevar sabrukt citādi – visam ir jāsāk kustēties un ļodzīties. Tāpat kā cilvēks, kuram tūļiņ jāmirst, lokās un cieš, pārgriež acis, savelk muti, nobāl un kļūst pavisam neglīts. Tā notiks arī ar pasauli.

Bet es jums saku: nebīstieties, celiet uz augšu savas galvas, kā no sirds priecādamies to visu redzēt. Jo jūsu pestīšana tuvojas. Jūsu pestīšana – Viņš saka jums, kas ticat. Pārējie, kas netic, taps pazudināti. Tādēļ viņiem gan vajadzētu bīties, taču viņi to nedara. Jo Kungs Jēzus sniegs debesis tiem, kas ticējuši un bijuši dievbijīgi, bet pārējiem – elli un lāstu.

Tā Kungs runā ar dievbijīgajiem. Ari viņi būs izbijušies, kad saule un mēness tā pārvērtīsies un pasaule būs uguns liesmām pārņemta. Jo svētie nav tik stipri; arī Sv. Pēteris un Pāvils izbītos, ja to visu pieredzētu. Bet turiet drošu prātu – saka mūsu Kungs – tas gan izskatīsies šausmīgi un izbiedēs arī jūs, tomēr šīs briesmas neskars jūs, bet gan velnu un neticīgos. Turpretī jums būs atnākusi svētlaime un pestīšana, jo tik ilgi ar nopūtām esat lūguši, lai mana valstība nāktu pie jums, jūsu grēki taptu piedoti un jūs tiktu atraisīti no visa ļauna. Tad nu jums atnāks viss, ko tik ilgi no sirds esat lūguši. Jo tā būs jūsu pestīšanas diena.

Tādēļ pastaro dienu var saukt reizē par pazudināšanas un pestīšanas dienu, skumju un prieka, elles un debesu valstības dienu. Kā Kungs Kristus saka Mateja 24:30: “Visas ciltis virs zemes vaimanās”. Ja tāds būs Dieva prāts, mēs negribam būt viņu vidū; bet pāvestam, maldu gariem, ļaunajiem muižniekiem, ļaunajiem pilsētniekiem un zemniekiem, kuri tagad rīkojas pārgalvīgi, vajā Evaņģēliju, nodara visur postu un ļaunumu – viņiem būs tur jāpaliek un jāsamaksā par visu. Bet mēs, kas tagad tiekam pakļauti, nomākti un skumdināti, tai dienā smiesimies un redzēsim, kā viņi līdz ar velnu nogrims elles bezdibenī.

“Tādēļ Kristus saka, lai ari visa radība taps pārvērsta, saule un mēness satumsīs un jūsu acis redzēs briesmīgas lietas, tomēr neizbīstieties; nelieniet kaktos, kad tas viss sāk piepildīties, bet celiet uz augšu savas galvas un nekrītiet kārdināšanā; atcerieties, ka paši esat gribējuši, lai es to daru. Jo, lai izglābtu jūs, man vispirms jāuzbrūk tiem, kas jūs sagūstījuši. Gluži tāpat kā tad, ja tu būtu ieslodzīts pils tornī un izdzirdētu uzbrukuma troksni, tu nebaidītos no šāvieniem un cīņas, bet gan taptu līksms, zinādams, ka tevis dēļ šis uzbrukums uzsākts – lai darītu tevi brīvu.

Tā arī jūs – neizbīstieties, ka pasaule tā locīsies un cietīs; šī rīkste neskars jūs, bet tos, kuru dēļ esat raudājuši. Tādēļ pieņemiet to kā jūsu pestīšanas atnākšanu. Jo es nāku ne tādēļ, ka gribētu iemest jūs ellē, bet gan – lai izglābtu no negantās, slimās, piedauzīgās pasaules, lai nošķirtu jūs no velna un viņa kalpiem un aizvestu tur, kur mīt eņģeļi, kur nebūs vairs ciešanu, bet – dzīve mūžīgā godībā.”

Šādu mierinājumu mums sniedz arī skaistā līdzība par kokiem. Pavasari, Viņš saka, kad ziema jau beidzas un visai zemei jātērpjas jaunā krāšņumā; kad salam ir jāatkāpjas un jānāk siltumam, sausajiem kokiem jāsaplaukst un jāsāk zaļot – saki, kā gan tas viss iesākas? Vai tad nav tā, ka koki vispirms rieš pumpurus, lai pēc tam salapotu; tā nu katram ir zināms, ka ziema pagājusi un skaistā vasara jau tuvu.

Šī līdzība tad nu lai kļūst par jūsu skolotāju un koki laukā – par mācību grāmatu, kas māca, kā jums būs gaidīt pastaro dienu. Jo gluži kā vasara nāk, kad koki raisa pumpurus un salapo; tā ari – kad zeme drebēs, debesis sakustēsies, saule un mēness satumsīs – tad nebīstieties nemaz, tāpat kā nebīstaties redzēt jaunas, plaukstošās lapiņas kokos, kad vasara ir jau tuvu. Jūsu acīm šīs zīmes lai ir kā koku sulošana un plaukšana, kas mudina, lai ar prieku sagaidāt mūžīgo ‘asaru. Jo šī nožēlojamā dzīve uz zemes ir gluži kā skarba, neauglīga ziema, kad viss nokalst un iznīkst. Bet nu tam visam ir jābeidzas un jānāk skaistajai, mūžīgajai vasarai, proti, Dieva valstībai, caur kuru jātop izpostītai velna valstībai, kuras dēļ jums tik daudz šeit, uz zemes, bijis jācieš. Jo jūs dzīvojat bezdievīgu, Jaunu, viltīgu un skopu ļaužu vidū, kuri zaimo un sagroza Evaņģēliju, cenzdamies radīt visādas nelaimes. Tas jums ir jāredz un jādzird, un ik dienas varat sagaidīt vēl ko ļaunāku. “Bet no tā visa, saka Kristus, Es gribu jūs atpestīt – caur manu atnākšanu, lai jums vairs nebūtu jāredz visa šī patvaļa.”

Tādēļ šīs šausmīgās lietas skars nevis jūs, bet – jūsu ienaidniekus, bezdievjus: viņi lai bēdājas un bīstas. Turpretī jūs – priecājieties, ka jūsu pestīšana ir tuvu! Dariet tāpat, kā savulaik darīja dievbijīgais Lats, kas dzīvoja Sodomā, nekrietnu ļaužu vidū, kuri sāpināja viņu ar savu nešķīsto dzīvi un dienu no dienas mocīja viņa taisno dvēseli ar saviem neizsakāmajiem netaisnības darbiem, kurus Latam nācās redzēt un dzirdēt, līdz Dievs to vairs ilgāk nevarēja paciest. Tad nāca divi eņģeļi, kas izveda dievbijīgo Latu ārā no pilsētas. Bez šaubām, tam vajadzēja būt baismīgam skatam, kad debesis kļuva melnas, no tām atskanēja pērkona dārdi un atmirdzēja zibeņi, mākoņi atdarījās, izliedami pār zemi sēru un uguns liesmas, un zeme atvērās, aprīdama visu. Nav iedomājams, ka Lats nebūtu izbijies, to redzēdams. Taču viņam bija mierinājums: viņš zināja, ka šī šausmu aina nav domāta viņam, bet gan sodomiešiem, Jaunajiem, izmisušajiem neliešiem, kuri nebija gribējuši atgriezties no sava Jaunuma. Tiem šis uguns lietus lika ne vien izbīties, bet iznīkt un nogrimt elles bezdibenī. Turpretī dievbijīgajam Latam tas bija kā krāšņs koks, kas saplaukst un sāk zaļot. Jo līdz ar uguns lietu viņam nāca Dieva palīdzība un Viņā žēlastība – glābiņš no bezdievjiem.

Tā arī mums, kas to piedzīvosim, notiks pastarajā dienā. Būs šausmīgi uzlūkot, kā debesis un zeme sāks liesmot, kad viena acumirklī mēs zudīsim un mirsim. Bet kristietim nav vis jāvēro šī aina, bet jāuzklausa, kā Kristus to izskaidro, proti, ka tā ir kā skaists zieds, kā plaukstošs zars; tādēļ, lai arī prāts izbīstas, redzot drūmo un briesmīgo skatu, tomēr sirds lai turas pie Dieva vārda un pretēji visam tam, ko acis redz, stiprinās, sacīdama: “Nebīsties, tas taču nav nekas ļauns un postīgs; jā, Kristus pats ir sacījis; tas nozīmē, ka mans Pestītājs un pestīšanas diena ir tuvu. Tad nu esi sveicināts, mans mīļais Kungs Kristu, un nāc, kā savās mūža dienās bieži esmu lūdzis un vēlējies: lai nāk man tava valstība.” Kas tā spēj sagaidīt Kungu Kristu, tas acumirklī nāks Viņa godībā, atmirdzēdams saules spožumā.
Tā mūsu mīļais Kungs Kristus māca patiesi pazīt pastaro dienu, lai mēs zinātu, ko šai diena saņemsim, un kādēļ mums jāgaida un jācer uz tas atnākšanu. Pāvests sludina par Kristu, ka Viņš esot bargs soģis, kura priekšā mums būs jāstājas ar saviem darbiem, tāpat arī jāpiesauc svētie un mums vajadzīgas viņu aizlūgšanas, lai mēs netaptu pazudināti. Tā pāvestība it visur attēlo Kristu, kā Viņš nāks tiesas dienā, un pastāvīgi runa par zobenu un rīksti, kas nozīmē dusmību. Bet, tā kā Marija un Jānis stāv Viņam līdzās, tika meklētas viņu un citu svēto aizlūgšanas un visas cerības liktas uz tām. Kā labais tēvs Bernards de Klervo domā: kad māte Marija rādīs Dēlam savas krūtis, Viņš gan nevarēs noraidīt nevienu viņas lūgumu. Te nu skaidri redzam, ka pāvestībā nav bijis nekādas paļāvības uz Kristu, bet vienīgi ticība tam, ka Viņš nāks kā soģis. Turpretī šajā Evaņģēlijā Kristus māca gluži ko citu, proti, ka Viņš grib nākt ne tādēļ, lai mūs tiesātu un pazudinātu, bet gan – lai atpestītu un izglābtu, lai piepildītu to, ko esam Viņam lūguši, un dāvātu mums savu valstību. Bet tos, kuri nav Viņam ticējuši, kuri šeit uz zemes izsmējuši un mocījuši Viņa kristiešus, tos Kristus grib tiesāt un sodīt. “Šī jūsu ticība lai ir stingra un nešaubīga, Viņš saka, – priecājieties par manu atnākšanu; jotā nesīs jums pašu labāko – jūs tapsit atpestīti no grēkiem, velna, nāves un pasaules un caur mani iegūsit mūžīgo dzīvību.” Tas ir brīnišķīgs un bagātīgs mierinājums.

Tomēr te ir vēl kāda lieta, kuras dēļ neprātīgo sirdis gauži izbīstas. Jo Tas Kungs saka: pastarā diena atnāks pēkšņi, tā ka ļaudīm klāsies gluži kā meža putniņam, kas rīta agruma izsalcis meklē sev barību, cerēdams to atrast, līdz beidzot arī atrod un atgriežas ligzdā priecīgs un labā omā; bet tai pašā mirklī pār viņu nokrīt ķērāja tīkls, putniņš tiek notverts un nogalināts. Dievbijīgi cilvēki ņem pie sirds šo brīdinājumu, un, savā ikdienas pieredzē apjauzdami, cik viegli cilvēks krīt grēkā, viņi var kļūt gluži apstulboti un izmisuši. Jo viņi domā: kas zin, kāds tu būsi, kad šī diena pārsteigs tevi. Varbūt tas notiks stundā, kad būsi vismazāk sagatavojies un vismazāk šo dienu gaidījis vai arī – nogrimis tādā vai citādā grēkā; ja nu tā notiek, tad šī priecīga diena kļūs par tavu mūžīgo bēdu dienu.

Arī šeit Kungs neatstāj mūs bez mierinājuma, un māca savus kristiešus, kā tikt galā ar šīm rūpēm, sacīdams: “Sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma, un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk. Jo ka slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.”

Tā ir ļoti cildena un svarīga mācība, kuru mums vajadzētu paturēt sirdīs uz visiem laikiem. Mūsu Kungs neaizliedz ēšanu un dzeršanu; tāpat Viņš neaicina atstāt visu, doties klosterī un tapt garīgiem, ka mūs mudina pāvests. Nē, ēdiet un dzeriet – to Dievs jums labprāt atjauj; tāpat arī – pūlieties sava uztura dēļ, jo tādēļ Dievs ir pavēlējis strādāt. Bet sargieties, ka jūsu sirdis ar to visu netop apgrūtinātas tik ļoti, ka jūs aizmirstu Kristus atnākšanu; esiet modri, tas ir, gaidiet to ik stundu, ik mirkli un turieties dievbijībā, saglabājiet skaidru sirdsapziņu. Tas jāievēro vispirms.

Tad lūdziet arī, lai jūs spētu izbēgt visām kārdināšanām un žēlabām, ka taptu cienīgi stāties Cilvēka Dēla priekša. Kā tas brīnišķīgi ir izteikts Mūsu Tēvs divās pēdējās lūgšanās: neievedi mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no jauna. Kas tā lūdz, tam nav jābīstas, kaut arī pastarā diena pārsteigtu viņu pie galda vai gultā, baznīca vai tirgū, nomodā vai aizmigušu – tad tas ir vienalga. Jo jūs tapsit atrasti Dieva patvēruma.

Taču šeit jāievēro arī, ka neviens nevar patiesi piesaukt, nedz lūgt Dievu tad, ja nav atteicies tīši darīt grēkus un nevēlas atgriezties no tiem. Tādēļ patiesai lūgšanai pieder arī godīga grēku nožēla, kā arī tas, ka sargāmies tīši grēkot un dzīvojam ar skaidru sirdsapziņu, un tad lūdzam pēc Dieva žēlastības Jēzus Kristus vārdā., ka Viņš uzturētu mūs bijībā Viņa priekšā, caur savu Svēto Garu pasargātu no grēkiem un uzturētu īstena ticībā līdz galam, lai varam ar prieku sagaidīt šo svētīgo dienu un uzņemt mūsu Kungu Jēzu kā savu Pestītāju ar sirsnīgu paļāvību. Un nav nekādu šaubu, ka šāda lūgšana caur Kristu taps uzklausīta. Tālab mums jāseko šim padomam un pamācībai un pareizi jāuzņem žēlastības pilnā mūžīgas pestīšanas diena. Lai to mums visiem dāvā mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus. Āmen.


[1] – Tāpat pēdējo divu gadu laikā redzētas trīs jaunas komētas un citās vietās bieži notiek zemestrīces. Tas noticis 1531.„ 1532. un 1533. gados.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.