344. Kas ir Vakarēdiena ārējie atribūti?


Dogma, tās būtība

Dogmas īstenā būtība nekur neparādās tik skaidri, kā tur, kur valodas praksē vārds “dogma” tiek uztverts kā kaitinošs vārds un “dogmatisks” kalpo par lamuvārdu. Jau ikdienas sarunvalodā vērojams, kā viss šis vārdu lauks – dogma, dogmatisks, dogmatika un arī dogmatiķis – saistīts ar negatīvu vērtējumu. Tiek uzskatītas, ka dogmas ir vēsturiski novecojušas, un jo sevišķi tas tā ir, raugoties no jauno laiku zinātniskuma skatpunkta. To formulējumus un to pārstāvjus dēvē par autoritāriem.


Par dogmatisku un stūrgalvi tiek nosaukts cilvēks, kas izturas noraidoši pret sava laika prasībām un laika biedru atziņām, tā vietā būdams cieši piesaistīts pagātnes domāšanai, tātad ir atpalicis. Dogmatika, nemaz neņemot vērā šī teoloģijas studiju priekšmeta īpašās grūtības, baznīcas praksē lietotajā valodā tiek ātri noraidīta ar iebildumu, ka tā ir “krauja dogmatika”. Ja šis apzīmētājs ņemts no alpinisma novada un ar to tiek raksturots kāds maršruts, kas ved uz virsotni, un šī maršruta grūtību pakāpe, tad tā pretstats varētu būt “līdzena pieredze”. Ar dogmu un dogmām saistās vēsturiski “mācību likumu” piemēri, kurus rūpīgi sargā ar valsts likumu sankciju palīdzību, lai “Lielo Baznīcu” aizsargātu no herētiķu progresīvām atziņām. Neatzīt nekādas dogmas – tas tiek vērtēts pozitīvi, kā patiesa, bezaizspriedumaina, daudzpusīga ieinteresētība visplašākajos garīgā novada jautājumos; nedogmatiski runāt vai sprediķot skaitās laikmetīgi, un nav jābrīnās, ka dažkārt pat dogmatikas disciplīnas pārstāvji vēlētos sev šādas pozitīvas īpašības un labāk atsakās no šī priekšmeta. “Sistemātika” katrā ziņā skan smalkāk, pieņemamāk, kaut arī draud tas, ka kādas “teoloģiskas sistēmas” iekšēja noslēgtība var kļūt par pašmērķi, ar lielu piesardzību cenšoties pārstāvēt un aizstāvēt ne tikai “dogmatiskas pareizības” vien.

Pie labā (sliktā) toņa teoloģijā un baznīcā pieder tas, ka dogma un viss, kas ar to saistīts, resp., “tīra” vai “īsta” mācība, bieži tiek izmantota vēl tikai zināmu uzskatu vai nostājas diskriminēšanai, taču vienmēr tikai citu personu uzskatu, citos laikos nekad tas netiek attiecināts uz paša pārliecību un viedokļiem. Jo iebildums pret dogmu un tās būtību pats ir dogmatisks, dogmu noteikts. To vienīgi aizsedz fakts, ka parastajā valodas lietojumā ar jēdzieniem dogma un dogmatisks vienmēr apzīmē tikai tādu uzskatu, kuru pats nepārstāv. Nevienam nenāktu prātā kādreiz pasacīt – tā ir mana dogma, vai – šeit es runāju dogmatiski. Drīzāk gan es uzsvēršu: tāda ir īstenība; tā taču tas – šodien – ir! Šī paša pārliecība balstās esmes un apziņas sakritībā, un ir grūti, varbūt pat neiespējami, apšaubīt šo saskaņu vai to pat saraut. Zināms uzskats par kādu priekšmetu, šī uzskata formulējums, ko izteikušas citas personas vai kas izteikts citos laikos, ir dogma, tāpēc ka es tai nepiekrītu, kurpretī mans izteikums par šo priekšmetu man pašam ir patiesība, īstenība tāpēc ka es to tā redzu un citādi to nevaru iedomāties.

Tas ir iemesls, kāpēc šāds iebildums pret dogmatismu nekādā ziņā nerunā pret dogmu, bet ir tieši dogmas būtības reālas izpausmes simptoms. Dogma, pret kuru es varu iebilst, jau nav mana dogma; savukārt mana dogma kāda cita cilvēka apcerošai iztēlei var izrādīties ne bez grūtībām priekšstatāma, pieejama, tāpēc ka to veido nevien saturs, bet arī manas pārliecības pamatojums, manas apziņas principi, kas necieš nekādus iebildumus.

Jau šeit redzams, ka dogma un tās būtība nekādā ziņā nav ierobežota ar teoloģiju, baznīcu un kristīgo ticību. Runa šeit ir par cilvēces fenomeniem vispār, kas darbojas visos dzīves novados, arī visās dabaszinātnēs, nemaz nerunājot par dažādām reliģijām, pasaules uzskatiem un ideoloģijām.

Opozīcijā atrodas nevis dogma un īstenība, bet gan paša un sveša dogma. Jautājums tādēļ arī nav, vai kāds cilvēks pauž, aizstāv dogmas, resp., vai viņš ir dogmatisks, bet gan kādas ir viņa dogmas.

Kas ietverts jēdzienā dogma, to iespējams skaidrot ar dažiem citiem jēdzieniem. Šeit iederas vārds “aksioma”, kas pēc savas grieķu cilmes var nozīmēt gan “prasība” (postulatum), gan arī “vērtība” (dignitas). Aksiomu lieto, lai izpratnei pieprasītu atzīt kādu pieņēmumu, kuram piemīt pamatbalsta vērtība un uz kuru balstoties var izvērst tālākus secinājumus, pie kam pašu šo pamatu pamatot nevar un nevajaga.

Līdzīgi var definēt jēdzienu “principi”. Interesanti novērot šī vārda lietojumu ikdienas valodas teicienos, kur tas pārstāvēts vērtējuma skalas polaritātēs: pārāk principiāls cilvēks – ar to domāts cilvēks, kas sīkumaini, stūrgalvīgi turas pie noteiktiem principiem, un tāds tiek vērtēts negatīvi, tāpat kā bezprincipu cilvēks. Ja pirmais šķiet neciešams, tad uz otro nevar paļauties.

Dogmu un ar to saistītus jēdzienus mēs lielākoties sastopam kristīgās baznīcas apkaimē. Tādējādi nav pārsteidzoši, ja kristīga dogma pēc valdošā ieskata vienmēr tiek pretstatīta cita veida īstenības pieredzei. Taču šāds šķitums maldina, tāpēc ka tiek ignorēti divi fakti. Pirmkārt, katrai citai izziņas formai tāpat ir savas dogmas, ņemot vērā pat to, ka bez teoloģijas vēl tikai tiesību zinātnēm ir sava dogmatika, tiesību dogmatika, kurā apcerēti tiesību pamati un pamatojumi. Otrkārt, jāatzīst, ka dogma Kristus sludināšanas ietvaros sākotnēji nav īpašs apzīmējums kristīgajai ticībai, bet gan šis vārds attiecināts, lielākais, uz atsevišķu dzīves jautājumu kārtošanas regulām. Jo Jēzus Kristus evaņģēlija sludināšana un tās radītā ticība uz Jēzu Kristu balstās pašā Jēzus Kristus klātesmē. Bet Jēzus Kristus personu nekad nevar abstrahēt par kaut kādu dogmu vai pat izkliedēt dažādās dogmās. Kristus nav dogma, Viņš ir Kungs, Valdnieks. Šo īstenības faktu nekad nedrīkst nomaskēt, lietojot antīko skolu jēdzienus un metodes.

Dogma ir vispārīgs jēdziens, kas var ietvert ļoti dažādas lietu sakarības. Grieķu vārdu laukam – δόγμα, δοκεῖν, δόξα, δογματίζειν – ir ļoti plaša nozīme, kas stiepjas no jēdzieniem “šķitums” un “šķist” pāri jēdzienam “domāt” līdz pat jēdzieniem “spriedums” un “lēmums”. Tas ietver arī tādus jēdzienus, kā subjektīva iedoma un autoritatīvs lēmums, pie kam abi šie jēdzieni tajā sakrīt. Tas kļūst saprotams, ja vārda nozīmi aplūko attiecīgos kontekstos. Tam var kalpot trīs aspekti.

  1. Dogmas būtību var uztvert subjektīvā nozīmē. Tad tas attiecas uz personīgu pārliecību, uz kādu uzskatu, ko citi, kas ir citos uzskatos, var nosaukt par tīru iedomu. “Cieņa”, ko kāds bauda, “iespaids” [iespaids, ko gūst no ārējām pazīmēm], kādu kāds cenšas radīt [un kas lielākoties ir maldinošs], vai “iedoma”, kādā kāds dzīvo – visu šo daudzveidīgo jēdzienu kopumu apustulis Pāvils Gal.2:6-9, runājot par Jeruzālemes apustuļu autoritāti, ietver grieķu vārdā δοκεῖν. Arī šeit minētajam vācu valodas vārdam “Einbildung” ir vairākas nozīmes: jau minētā ‘iedoma’, kas izsaka subjektīvu pārliecību, neatbilstošu īstenībai; ar šo vārdu apzīmē arī tādu negatīvu rakstura īpašību, kā ‘iedomība’, ‘augstprātība’; taču vārdam var būt arī visnotaļ pozitīva nozīme, proti, ar to apzīmē tādu norisi, kā uzskatāmu priekšstatu iegaumēšanu, paturēšanu apziņā; šīs nozīmes latviskais ekvivalents ir ‘iztēle’. Tāpat daudznozīmīgs ir arī otra minētā vārda celms “Schein”, tas, piemēram var apzīmēt gan ‘šķitumu’, gan ‘spīdumu’, ‘gaismu’ u.c.

    Cilvēkā nostiprinājusies iedoma pārvalda viņa apziņu un nosaka viņa izturēšanos. Šeit dogmas būtība nav ierobežota ar kādu vienu dzīves vai izziņas novadu, bet gan tā aptver attiecīgo personu tās kopumā. Apziņā šķituma un realitātes atšķiršana ir kavēta, ciktāl lieta grozās ap ietekmi uz pašu subjektu. Ar jēdzienu dogma Platons to apraksta šādi: “..tā kā miegā pavadītais laiks ir diezgan vienāds ar nomoda laiku un dvēsele katrā no šiem stāvokļiem apgalvo, ka tās ikreiz piedzīvotie priekšstati (δόγματα) visādos veidos ir patiesi: tā mēs vienreiz kādā zināmā laika posmā apgalvojam, ka šis viens, bet tad atkal, ka tas otrs ir patiess, un abas reizes stingri turamies pie sava uzskata.” Tātad, izšķirošais nav tas, kas ir reāls, bet gan tas, kas [ie]darbojas, ietekmē. Bet tas tad attiecas nevien uz cilvēka spriešanu un izturēšanos, kas izpaužas ārēji, bet arī uz viņa jušanos priekā un paļāvībā vai bailēs un nomāktībā.

  2. Dogmas būtību bez tam var uztvert arī sociālajā jeb kolektīvajā izpratnē. “Doksogrāfijas” ir mācību viedokļu attēlojumi, kādus pārstāv noteikti skolotāji un to skolas. Dogmatiskais šajā sakarā tad būtu kopējais pamats, orientācija un arī metode, kas, no vienas puses, kādu skolu vieno, bet, no otras puses, to arī atšķir no pārējām. Dažādo skolu strīdi, kas nekādā ziņā nav saistāmi vienīgi ar teoloģiju un baznīcu, visos laikos ir visai asi. Pat tā sauktajās “objektīvajās” zinātnēs tie var kļūt neobjektīvi un tad personiski, tāpēc ka tie skar personas, un dažkārt arī to eksistences un cieņas pamatus.

    Šī sociālā jeb kolektīvā dogmas būtības puse balstās, tātad, kopīgā pamata un pārliecības savienojumā. Ja tad, piem., zinātņu novadā tiek izvirzīts daudzkārt lietotais pārmetums “nezinātnisks”, tad tas bieži nozīmē tikai to, ka tiek pielietoti citi pieņēmumi un citas metodes, nevis atzītās vai pazīstamās, t.i., kāds neseko valdoša virziena autoritātēm (uzvārdiem) un metodēm.

    Dogmas būtība sabiedrībā vislabāk ir pamanāma fenomenā, kuru mēdzam apzīmēt ar apšaubāmo vārdu “sabiedriskā doma”. Par “pūļa dogmām” un “lielā dzīvnieka priekšstatiem (δόξαἰ)” Platons runā savā “Politeia”, un viņš šajā sakarā aplūko arī mūsdienās visai aktuālo jautājumu par patiesību – kāda ir tās situācija, ja vadās pēc sabiedrībā valdošajiem uzskatiem un ja ar tiem atbilstošiem līdzekļiem mēģina tos izzināt. Bet kuram gan šodien ienāktu prātā šajā sakarā runāt par dogmām, to būtību, ja, piemēram, jāskaidro kristīgās dogmas, samērojot tās ar valdošo uzskatu?

    Tas, kas jau attiecībā uz dogmas būtības subjektīvo aspektu sakāms par apziņas determināciju, sociālajā un kolektīvajā aspektā parādās vēl skaidrāk: dogmatiskas diferences neizbēgami ietekmē atsevišķās personības un tad ved pie atbilstošiem vērtējumiem, kā pozitīviem, tā negatīviem, kuru elementāro mērauklu tad vispirms nosaka tas, kurā pusē atrodas citi. Tas morāliskā aspektā nav nekas nosodāms, bet dogmas būtības aspektā ir saprotams un ir dogmas būtības simptoms.

  3. Beidzot, dogmas būtību var uztvert autoritatīvā izpratnē. Uz to norāda jau grieķu vārda δόγμα tulkojums ar latiņu “decretum” – lēmums, rīkojums jeb dekrēts, ko parasti izdod persona vai instance, kam ir iespēja, reputācija un vara šādus lēmumus pieņemt un panākt, lai tie būtu saistoši un tiktu izpildīti. Ķeizara Augusta “pavēle” “uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus” (Lk.2:1) ir tāda dogma resp. dekrēts. Ap.d.16: šādas “dogmas” ir “lēmumi” [vācu Bībeles tekstā] vai “noteikumi” [latv. tekstā] par Mozus šķīstības ievērošanas likumiem, kurus pēc ilgiem strīdiem starp jūdu un nejūdu kristiešiem bija noteikuši apustuļi un vecajie Jeruzalemē. Ja autoritāte no paša sākuma netiek diskvalificēta kā autoritāra, kas, protams, ir arī autoritāšu konflikta zīme, tad tā saistoši vieno kādu kopumu, kas var būt valstiska varas vienība, kāda tā ir ķeizara Augusta pakļautībā, vai arī tāda, kas radusies, ar grūtībām panākot vienprātību, kā tas notika ilgos cīniņos apustuļu koncilā resp. draudžu sanāksmē Jeruzalemē. Dogmas būtības autoritatīvais aspekts, tātad, vērsts uz tādu saistību [spēkā esamību], kas saista, vieno, bet atvaira to, kas kopumam kaitē vai to ārda.

Šie trīs dogmas būtības aspekti – subjektīvais, sociālais/kolektīvais un autoritatīvais – nav viens no otra atdalāmi. Taču tos viegli var vērst vienu pret otru, un tad rodas dogmu konflikti, kas var norisināties visdažādākajās sakarībās – starp atsevišķiem cilvēkiem, starp grupām, vai arī attiecībās ar kādām instancēm. Ar norādi uz šiem trim aspektiem un to dziļo sakņojumu cilvēka dzīvē var novērst izplatīto pārpratumu – it kā dogma un ar to saistītie jēdzieni aprobežotos galvenokārt ar šeit minēto trešo aspektu; tad dogma un viss, kas ar to saistīts, baznīcā un teoloģijā tiek uzskatīti par oficiāliem baznīcas vai zinātniski teoloģiskiem mācību formulējumiem un mācību priekšrakstiem, pretstatot šīm dogmām citus grupu un uzskatu veidošanas saturiskos pamatojumus kā zināmā mērā “nedogmatiskus” dotumus. No tā izriet virkne citu secinājumu:

Dogma un ticība nenodalās viena no otras vai nenostājas viena pret otru, bet gan saderas kopā. Ko tas nozīmē dogmas būtības antropoloģiskajai resp. psiholoģiskajai dimensijai, to rāda klasikas piemēri. Tādu piemēru varam atrast stoicisma filosofa Senekas (4.g. pirms Kr. – 65.g.) darbā – 95. episutula moralis. To, ko grieķi apzīmē ar vārdu δόγματα, Seneka tulko ar ‘decreta’, un šī vārda nozīme šajā gadījumā ir pamatlēmumi [arī tēzes] vai ar ‘scita’, un tās ir lietas, kas tiek pieņemtas kā kaut kas zināms vai kā apziņa, kā arī ar ‘placita’, un tās ir lietas, kas ir patīkamas resp., ko pieņem kā pārliecinošas. Laikam jau vārda dogma nozīmju lauku ar tā dažādajiem lēmumu/rīkojumu, zināšanu, apziņas un patikšanas aspektiem nebūs iespējams raksturot labāk, nekā to veic šis piemērs.

Katram priekšstatam pamatā ir kādi priekšnosacījumi, un tas attiecas ne tikai uz zinātnisku pasaules izziņu, bet arī uz visu cilvēka sevis paša izpratni. “Decreta sunt quae muniant, quae securitatem nostram tranquillitatemque tueantur, quae totam vitam totamque rerum naturam simul contineant” (95:12) – “Tās ir šīs dogmas, kas sniedz sargājošu stabilitāti, aizsargā mūsu drošību un mieru, kā arī reizē aptver visu dzīvi un lietu dabu.” Dogmas būtība šeit parādās savā psihiskajā funkcijā kā sevis un pasaules apzināšanās prototips, pamatjēdziens. Dzīve bez tādiem pamatprincipiem, kas balsta un nosaka apziņu, zaudē pamatu un virzienu (95:46). “Nav iespējams nokļūt pie patiesības bez šādiem pamatlēmumiem: tie aptver dzīvi. Tie veido mērauklas vērtējumiem par to, kas labs un kas ļauns, kas godājams un kas apkaunojošs, kas taisnīgs un kas netaisns, kas krietns un kas nekrietns, par tikumiem un tikumu pielietojumu, par lietu īpašumu, par cieņu un godu, par veselību, spēku, veidolu, par jutekļu jutīgumu” (95:58). Dogmu pamatlēmumi, tātad, satur cilvēka apziņas mērauklas mērķa un vērtību noteikšanai, turklāt nevis kādā tehniskā, bet gan eksistenciālā šī jēdziena izpratnē. Tas, kam nav pamatprincipu, pēc kuriem rīkoties, tas var vienīgi maldīties bezceļos un šauboties palikt uz vietas.

Dogma kā līdzeklis apziņas izveidei, dzīves pamats un izziņas priekšnosacījums nozīmē, ka tiek skarti cilvēka apziņas dziļāki slāņi, kas neatrodas virspusē un tādēļ nav, tā sacīt, skarami rokām: “Ratio autem non impletur manifestis: major eius pars pulchriorque in occultis est” (95:71) – “decreta vero sapientiae in abdito” (95:64) – “Saprātu neveido tikai redzamais, konkrēti tveramais: tā lielākā un arī skaistākā daļa ir apslēpta” – “Bet gudrības lēmumi [tēzes] ir paslēpti”.

Kādā veidā ar dogmu var apzīmēt apziņas noskaņojumu, par to izsakās stoicisma filosofs Epiktēts (~50 – 140): “Tas, kas mulsina ļaudis, tās nav lietas pašas par sevi (πραγματα), bet gan spriedumi/uzskati (δόγματα) par lietām. Tā nāve nav nekas briesmīgs.., bet gan uzskats (δόγμα) par nāvi, ka tā ir briesmīga; šajā uzskatā slēpjas briesmīgais.” Šis piemērs var labi parādīt, ka pretstatot “dogma” un “pragma”, runa nav par kaut kādu neitrālu apceri, bet gan par jautājumu, no kāda pamatojuma un ar kādiem uzskatiem nāve tiek vērtēta. Ja šajos piemēros par subjektīvo aspektu dogmatismā redzams, ka nekādā gadījumā nav jāaprobežojas tikai ar mācību tēzēm un mācību likumiem, tad kļūst arī saprotams, ka kristīgās mācības un baznīcas valodas lietojumā dogma ir tieši saistīta ar ticību un sludināšanu. Saistošais šeit ir pneimatiskā identitāte, kāda tā parādās ticības apliecinājumā, dievkalpojumā un, protams, arī ar to saistītajos nepieciešamajos norobežojumos un lēmumos. “Drošs patiesības kritērijs katrā dogmā ir Dieva Gara inspirētā liecība”, tā sacījis Nisas Gregors.

Vecās baznīcas koncilu lēmumi tiek apzīmēti kā ὄρος πίστεως resp. “definitio fidei”. Tas pēc šī apzīmējuma un norises nenozīmē, ka ticības mācība tiktu interpretēta gara vēstures laika horizontā vai ka tiktu dotas atbildes uz laika jautājumiem; runa turpretī ir par to, lai tiktu saglabāta draudzes ticības identitāte, jo to apdraud maldu mācība[1]. Akūtu konfliktu gadījumos, kuru cēlonis lielākoties ir dievkalpojumā, mēģina turēties pie patiesības un saglabāt vienotību. Nemainīgā ticība ir norobežošanās priekšmets, bet ne tās rezultāts[2]. Vēsturiski un teoloģiski aptverot šo garīgo ticības un dogmas kopsakaru, nav iespējams akceptēt XIX gadsimtā radušos ticības prakses un baznīcas oficiālo lēmumu nodalīšanu, no kuras vispār tikai tad rodas uzdevums novadīt tekstus līdz apziņai.

Viens vārda dogma latiņu sinonīms ir “assertio”, un tas nozīmē tiesiski saistošs paziņojums vai apstiprinošs apgalvojums. Lutera rakstā “Par nebrīvo gribu” ar šo jēdzienu tiek skaidrota dogmas, ticības un apliecinājuma sakarība pneimatiskajā realitātē, un tas attiecas uz ticības drošību un drošību par pestīšanu. Tādēļ kristietim jāpriecājas par šādiem “assertiones”, vai arī viņš nav nekāds kristietis. Bet “assertio” nozīmē: “pastāvīgi piekārt, pievienot, piestiprināt, apliecināt, aizstāvēt un, paliekot neuzvarētam, izturēt”. Tas ir kristīgās ticības pamatu pamats: “Tolle assertiones, et Christianismum tulisti” – “atcel zināmos apgalvojumus, un tu esi atcēlis kristietību”. Bet pamats nav paša pārliecība, bet gan Gara dāvana un darbība: “Spiritus Sanctus non est scepticus, nec dubia aut opiniones in cordibus nostris scripsit, sed assertiones ipsa vita et omni experientia certiores et firmiores” – “Svētais Gars nav nekāds skeptiķis (t.i., kritisks vērtētājs no attāluma), un Viņš nav ierakstījis mūsu sirdīs šaubas vai tukšas iedomas, bet gan drošu pārliecību, kas ir drošāka nekā pati dzīve un katra pieredze”. Bet droša ticība ir Dieva dāvana Jēzū Kristū: “Jo viņiem (kristiešiem) taču tiek dots Svētais Gars no debesīm, lai atspīdētu Kristus (sal. 2.Kor.4:6) un tiktu apliecināts līdz pat nāvei, ja vien tas nenozīmē “asserere, ob confessionem et assertionem mori”.

Dogmas būtības reālā izpausme antropoloģiski attiecas uz apziņas saistību un spriešanas pamatu, kristīgajā izpratnē tā attiecas uz Gara dāvāto un balstīto kristīgo ticību un tās īstenojumu dzīvē, kā atsevišķā cilvēkā, tā sadraudzē. Tikai tā top saprotams, kas ir ticības saistība kā apziņu noteicošs faktors, un top arī saprotams, cik dziļi sniedzas atšķirības un pretišķības šajā novadā.

Vēsturiskā atskatā dogma un tāpat arī apliecinājums allaž šķiet saistīts ar strīdiem un spaidiem, un apgaismotajos jaunajos laikos tas parādās kā kaut kas ne tikai nesaprotams, bet arī amorāls un novecojis. Bet tāds spriedums atskatā rāda vispirms tikai to, ka šādos gadījumos paša apziņas saistība un saistība ar kopību netiek skartas; tiek vienkārši novērotas norises, kuru cēloni nesaprot. Taču tādējādi reizē netiek saskatīta un saprasta dogmas būtības realitāte – dogmas kā personīgās apziņas saistība un saistība ar kopību. Bet tas, kurš pavērtē mūslaiku situāciju, nevarēs nepamanīt daudzos dogmatiskos konfliktus visos līmeņos un visos iespējamos novados, kuri izraisās tur, kur cilvēki jūtas aizvainoti savā apziņā un kur viņi tādēļ savukārt paši top aizvainojoši. Dogmatiski konflikti šajā līmenī ir pretišķības, ko nevar aptvert racionāli, lai gan emocionāli tiem var būt ārkārtīgi spēcīga ietekme. Šāda veida pretišķības var attiekties uz cilvēka izturēšanās veidu un personību, kas viens ar otru nav savienojami. Runa šeit var būt par politisko virzienu savstarpējām cīņām, bet arī strīdi starp skolām un metodēm visās zinātnēs rodas no dogmu pretišķībām, kam visam ir sakars ar notikumiem, kad kaut kāda iemesla dēļ tiek pausti sabiedrības uzskati masu informācijas līdzekļos, ar lozungiem un transparentiem, paziņojumos vai manifestos, kas tiek uzsmidzināti uz namu sienām un žogiem, demonstrantu skandēto programmu rituālos; un pat mūsu laikos, kas šķiet tik tālu esam no vēsturiskajiem dogmu konfliktiem, atkal un atkal atgadās, ka verbāla artikulācija pārtop materiālā agresijā, kad gaisā lido visi iespējamie priekšmeti, krāsu maisiņi un tad arī akmeņi. Pastāv daudzi pārliecinoši iemesli, kas var aktivizēt cilvēkus un rosināt viņus savstarpējiem konfliktiem; kā viens no tādiem iemesliem var būt bailes.

Kā var strīdēties par dogmām? Tas ir veltīgs jautājums, ja ārpus ievērības tiek atstāts dogmatiskuma reālais saturs. Pareizi šim jautājumam jāskan šādi: kur ir tā vieta, kur tiek ievainota mana pašapziņa, vieta, kurai uzbrūk, kas ir tas, kas balsta un saista kādu kopumu vienalga, kāda veida -, kas satur kopā kādu sabiedrību un kas man ir vērtīgs, dārgs un nepieciešams dzīvei? Dogmas būtības realitāte tās dziļajā slepenībā top redzama tikai tur, kur to saskarsmē ievaino. Bet ja ievainots tiek tas, kas veido cilvēka vai cilvēku kopuma galveno pamatu, tad arī ievainotie var kļūt par tādiem, kas ievaino. Zūd uzticība, tiek sarautas ģimenes saites, tāpēc ka cilvēki kļūst viens otram neciešami.

Vieglprātīgā runāšana par dogmām kā aizgājušo laiku ticības tēzēm vai augstākstāvošu instanču likumiem, ņemot vērā dogmas būtības realitāti, ir, kā izrādās, tīra nezināšana. Dogmas nav tādas, kuras varētu brīvi izraudzīties un tās pārvaldīt, jo tās ir apziņas saistība. Tās nav arī pakļautas kādam augstākam patiesības kritērijam, jo tās pašas satur kritēriju patiesības realitātei. Bet dogmas ir gan jāatšķir un jānovērtē, ja ir skaidrs to nosakošais un balstošais pamats. Tādēļ arī reāla dogma var būt formulēta gan tikai pirmajā personā, vienskaitlī vai daudzskaitlī: ” Es ticu/mēs ticam..” Tam gan ir arī dažādi pamatojumi un dažādi satura fakti, arī pretrunīgi: eksistē nevien dogmas realitāte, bet šajā realitātē pastāv arī patiesas un nepatiesas, svētīgas un ne-svētīgas dogmas.

Kol.2:20 u.t. ir piemērs tādam dogmatiskam lēmumam, kur runa ir par pretrunīgu principu praktiskajām konsekvencēm: “Ja nu jūs ar Kristu esat nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot.” Dogmatiskie pretstati sprieduma izveidei un dzīves veidam šeit ir pilnīgi skaidri: vienā pusē ir ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos iegūtā brīvība no šīs pasaules grēka un iznīcības; otrā pusē tādi pasaules principi, kā tīrs un netīrs, labs un ļauns, principi, no kuriem šķietami ir atkarīga ne tikai šīs pasaules eksistence, bet arī tās turpmāka pastāvēšana. Šie dogmatiskie pretstati sniedzas neizdibināmos dziļumos – arī šodien.


[1] – Tā Halcedonas koncila aktos (451) sacīts: “Viņi ir atraidījuši maldu mācības dogmas un tādējādi atjaunojuši tēvu nemaldīgo ticību.” Un tiek izteikts aicinājums, “lai neviens neatrodas nesaskaņā ar savu tuvāko dievbijības dogmās, bet gan saskaņā sludina patiesību”

[2] – Rakstā “Par konciliem un baznīcām” Luters 1539. g., raugoties uz Nīkajas 325.g. koncilu, ļoti trāpīgi šo situāciju aprakstījis šādi:

Te labi redzams, kāpēc koncils ir sapulcējies un kas viņiem jādara, proti, saglabāt veco ticības artikulu, ka Kristus ir īsts un patiess Dievs, noraidot jauno Ārija gudrību, kurš ar prātu gribētu šo artikulu viltot, pat pārmainīt un nosodīt, par to viņš pats ir nosodāms. Jo koncils šo artikulu nav izgudrojis vai izvirzījis no jauna, it kā tas iepriekš baznīcās nebūtu bijis, bet gan ir to aizstāvējis pret Ārija ķecerību..” Bet ticības identitāte tad attiecas nevien uz cilvēku priekšstatu vēsturiskajām izmaiņām, bet gan uz Dieva pestīšanas apsolījumu, kas ir viens un tas pats visos laikos. Tāpēc nevar un nedrīkst būt nekādu jaunu dogmu, “jo kur tad varētu būt palikuši tie kristieši, kas pirms šī koncila vairāk nekā trīssimt gadu ir ticējuši, kā apustuļi tiem mācīja, un ir pielūguši mīļo Kungu Jēzu kā patiesu Dievu un Viņu piesaukuši un par to gājuši nāvē un ir ļāvuši sevi briesmīgi mocīt?” (WA 50, 551, 11-23).



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.