322. Kā draudze sasaista grēkotājus?


Divu Kristus dabu apvienošanās

Kāda tad ir šo divu Kristus dabu apvienošanās raksturs un kā tā ir iespējama?

Divu Kristus dabu apvienošanās

Tas ir personisks, jo šī apvienošanās noris Kristus – Dieva Dēla personas ietvaros un tajā pastāv abas Viņa dabas. Viņā Dievs un cilvēks pastāv vienlaicīgi kopā, bet abas dabas – dievišķā un cilvēciskā tās nav atdalītas viena no otras, tās tomēr nesaplūst kopā. Tāpat nedz dievišķā, nedz cilvēciskā daba nav atšķaidīta, mazināta, reducēta tikai uz kaut kādas pakāpi. Tas nozīmē, ka Kristum piemīt vienlaikus gan pilnīgs un patiess dievišķums, gan arī cilvēciskums. Tātad katra no šīm dabām patur savas būtiskākās īpašības uz mūžīgiem laikiem.

Tagad, pēc tapšanas par cilvēku, nevis katra daba Kristū pastāv pati par sevi, it kā veidodama kādu īpašu personu, bet gan tās ir savienotas tā, ka veidot vienu vienotu personu. Tas nozīmē, ka Kristum tagad piemīt ne vien Viņa dievišķā, bet arī pieņemtā cilvēciskā daba, bez kuras Viņš vairs nebūtu pilnīgs.

Taču šī personas vienība nav jāsaprot nepareizi – it kā abas šīs dabas: dievišķā un cilvēciskā, viena ar otru būtu savienotas kā divi dēļi, kuri vienkārši salīmēti kopā, bet savā starpā tām nebūtu nekādas kopības. Tas nozīmētu, ka būtībā pastāv divi kristi: viens šī cilvēciskā būtne – Kristus, bet Dieva vārds, kas mājo Viņā – otrs.

Abu dabu īpašības šīs apvienošanās rezultātā ir līdzdalīgas viena otrā. Tas nozīmē, ka dievišķā un cilvēciskā daba Kristū ir savienota tā, ka tām ir patiesa kopība vienai ar otru. Tādēļ tās gan nav sajauktas vienā būtībā (kā medus ar ūdeni, ka gala rezultātā tur vairs nav ne medus, ne ūdens, bet abu maisījums – dzēriens), bet gan – vienā personā. Tā ir īpaša, augstāka, neizteicama kopība un vienība, kura saista dievišķo un cilvēcisko dabu Kristus personā. Nav otra tāda personiskās apvienošanās vai vienotība piemēra. Katrā savas zemes dzīves solī Kristus nesa sevī šo vienotību, tas nozīmē, – katru mirkli Viņš bija gan cilvēks, gan Dievs – patiesā abu kopībā. Jo par visas pasaules grēkiem ir cietusi ne tikai cilvēciskā daba, kuras īpašība ir ciest un mirt, bet gan – pats Dieva Dēls pēc pieņemtas dabas ir patiesi miris un cietis un saskaņā ar mūsu kristīgo ticību – ir patiesi miris, lai gan dievišķā daba nevar ciest, nedz mirt. Viņš mira nevis kā vienkārši kā jebkurš cilvēks, bet ar savu nāvi Viņš uzvarējis grēku nāvi. To cilvēciskā daba nebūtu spējusi, ja tā nebūtu šajā vienā personā savienota un īpašajā kopībā integrēta ar dievišķo dabu.

Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā. [Kol.2:9]

Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. [Jņ.1:14]

Visatzīstami liels ir dievticības noslēpums: viņš ir parādījies miesā, Tēva attaisnots Garā, tapis redzams eņģeļiem, sludināts pagāniem, ticībā pieņemts pasaulē, uzņemts godībā. [1.Tim.3:16]

Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. [2.Kor.5:19]

Pletīsies viņa vara, nebeigsies miers Dāvida tronim un viņa valstij, lai celtu to, balstītu to ar tiesu un taisnību no šī mirkļa uz mūžiem – Pulku Kunga kvēle to paveiks! Dieva dusmas par Israēla lepnību [Jes.9:6]

Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” [Mt.16:13-16]

Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžos! [Ebr.13:8]

Gudrību, ko neviens no šīs pasaules valdniekiem nav atzinis; ja viņi būtu atzinuši, viņi nebūtu krustā situši godības Kungu. [1.Kor.2:8]

Ja mēs staigājam gaismā, kā viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība citam ar citu un viņa Dēla Jēzus asinis mūs šķīstī no visas apgrēcības. [1.Jņ.1:7]

“Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” [Jņ.6:51]

Tāpat kā Tēvam ir dzīvība sevī pašā, viņš devis arī Dēlam, lai tam būtu dzīvība sevī pašā. Viņš tam devis varu arī tiesāt, tādēļ ka tas ir Cilvēka Dēls. [Jņ.5:26-27]

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.