147. Kāds ir Dievs?


Divi mācības jautājumi

Spried ar saprātīgajiem un apgalvojumos pamatojies Visaugstākā likumos! (Sīr.9:15).


Mērķis visam, ko Dievs Savā vārdā cilvēkam pasludina, galvenokārt ir mācīt divas lietas: pirmkārt – kā iegūt Dieva žēlastību, saņemt grēku piedošanu un kļūt par Viņa bērnu. Otrkārt – kā cilvēkam kā Dieva bērnam virs zemes jādzīvo, kalpojot savam Debesu Tēvam un pildot Viņa prātu. Tās ir mācības, no kurām atkarīga Dieva valstība mūsu vidū. Šīs mācības ir mērķis velna visasākajiem uzbrukumiem, jo viņš vēlas mums tās nolaupīt. Tieši šais mācībās visbiežāk ir maldījušās gan veselas baznīcas, gan atsevišķas dvēseles.

Kad Kristus nāca virs zemes, Viņš Savos ļaudīs nosodīja tieši šīs divas lietas un mācīja tiem īsto ceļu. Vispirms Viņš nosodīja viņu aplamo taisnošanu un paštaisnību un tad arī viņu aplamo dievkalpošanu un pašizraudzītos labos darbus. Viņš pārmeta tiem: jūs maksājat “desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību” (Mt.23:23).

Baznīcas reformācijas laikā Luters galvenokārt atjaunoja un sludināja divas mācības, uz ko nemitīgi norādīja. Pirmkārt, par patieso Kristus taisnību un ticības taisnību, kas derīga Dieva priekšā; un otrkārt, par patiesi labiem darbiem, īstu dievkalpošanu un svētu Dievam tīkamu dzīvi, ko Viņš mums pavēlējis Savā vārdā.

Luters vispirms uzbruka pāvestības mācībai par taisnošanu un nosodīja to. Saskaņā ar pāvestību cilvēks top taisns tādā mērā, cik pats ir kļuvis svēts. Bet tad viņš uzbruka aplamajai idejai par to, kas ir svēta, Dievam tīkama dzīve. Cilvēkam nav jāiet klosterī, jādzīvo celibātā, jāgavē, naktī jābūt nomodā, jāmoka savs ķermenis, jāiet svētceļojumā utt.

Tādēļ ir korekti sacīt, ka reformāciju izraisīja šie divi mācības jautājumi, un tieši reformācijai mēs esam pateicību parādā par divu būtiskāko mācību atjaunošanu: par taisnību Dieva priekšā un patiesi svētu dzīvi. Tie ir divi jautājumi, kam velns vienmēr ir uzbrucis un nodarījis lielus postījumus. Un velns to ir darījis tik viltīgi, nemanāmi un pakāpeniski, ka cilvēki pat nav to pamanījuši, iekams bija jau par vēlu un tie ievesti maldos.

Pret šīm abām mācībām naidīgi noskaņots ir arī dabiskais cilvēka prāts, jūtas un domas. Nekas nav tik pretējs prātam un domām kā mācība, ka esmu taisns un Dievam tīkams par spīti visiem grēkiem, ko sevī redzu un jūtu. Nekas nav tik pretējs manam prātam un domām kā mācība, ka esmu taisns un Dievam tīkams ar taisnību, kas man uzdāvināta un pielīdzināta.

Tāpat man grūti noticēt, ka tīkamākos darbus un patiesāko dievkalpošanu es Dievam veicu tad, kad mājās vai sabiedrībā pildu savu personisko, ģimenisko un pilsonisko aicinājumu vai arī kalpoju nabaga līdzcilvēkam viņa vajadzībās. Jā, tie ir tādi paši darbi, ko var darīt arī krietni pagāni un cienījami pasaules cilvēki.

Es arī nespēju iedomāties, ka man draudētu kādas nopietnas briesmas, sekojot saviem reliģiskajiem impulsiem, kas izklausās manī pēc Dieva Gara balss un mani mudina uz vēl svētākiem darbiem. Prātam tas ir nesaprotami un jūtām nepieņemami, ka man varētu draudēt kādas briesmas, ja sekoju šiem impulsiem, tos nepārbaudīdams ar Dieva vārda atklāsmi Svētajos Rakstos.

Bet no pieredzes mēs zinām, ka velns un mūsu prāts izmanto visus savus spēkus, lai vestu mūs prom no Dieva vārda, kas ir ceļvedis mūsu dzīvē. Cik gan daudz muļķību un posta Kristus baznīcā ir radies no tā, ka velns ir aizvedis cilvēkus prom no Dieva vārda!

Pastāv divi posta veidi, kas tikuši un joprojām tiek izdarīti ik dienas: pirmkārt, dažas modinātas un meklējošas dvēseles (kas ļoti nopietni izturas pret savu dievbijību, netaupot pūles, lai varētu kalpot Tam Kungam) ir aizrāvušās ar visādiem saviem pasākumiem, darbiem un dzīvesveidiem, ko pa daļai māca prāts, pa daļai sirdsbalss, kas tomēr nav Dieva vārda pavēlēts, nedz arī kalpo tuvākajam, kas trūkumā.

Otra veida posts ir tas, ko mēs visi piedzīvojam ik dienas. Ja mēs patiešām darām tikumīgus darbus, tad darām tos ar nevēlēšanos, gausumu un nevērību, jo ātri aizmirstam Dieva vārdu un Dieva vārda pavēlētos labos darbus.

Bet ar vislielāko patiku un cītību mēs labus darbus darīsim tikai tad, ja biežāk ielūkosimies Dieva vārdā un paturēsim prātā, ka ar šiem vienkāršajiem sava aicinājuma darbiem mēs kalpojam pašam Dievam, dzīvojot Viņa priekšā un pildot Viņa baušļus.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.