251. Kas notiks ar ticīgo, tam nomirstot?


Divdesmit trešais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit otrais vakara priekšlasījums »

Svarīgākais no daudzajiem baznīcas kalpa uzdevumiem un amata pienākumiem ir sludināšana. Tā kā sprediķi nav aizstājami ne ar ko citu, tad mācītājs, kas ar saviem sprediķiem draudzē spēj paveikt ļoti maz vai vispār neko, arī savā pārējā darbībā paveiks ļoti maz vai pat vispār neko. Šeit pāvestieši, protams, ar mums nav vienisprātis. Viņi savus baznīcas kalpus sauc par priesteriem. Tā viņi apgalvo, ka priestera svarīgākais uzdevums ir kristīt, uzklausīt grēksūdzi un atlaist grēkus, sniegt Svēto Vakarēdienu (komūniju) un pār visu – upurēt Dievam mises upuri.


Neiztirzājot mises upuri, kas ir vislielākā nelietība, kāda jebkad ir piekopta kristietībā, mums tomēr jāatzīst, ka visa kristīšana, grēku atlaišana, Vakarēdiena sniegšana neko nelīdz, ja par to iepriekš nav sprediķots. Jo tie taču nav cilvēku darbi, bet gan paša Dieva darbi, ar kuriem Dievs saistījis apsolījumu, kas satverams ticībā. Tāpēc bez ticības tas viss nelīdz nenieka, drīzāk pat kaitē. Ja grib, lai šie Dieva darbi patiešām palīdz, tad ir pilnīgi nepieciešams par tiem iepriekš pamatīgi sludināt Dieva vārdu.

Tāpēc Kristus, atgriežoties savā godībā, kas Viņam bija pie Tēva jau pirms pasaules radīšanas, saviem mācekļiem deva norādījumus un sacīja: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Kā saka Matejs: “Tad eita un darait par mācekļiem visas tautas.” Un Viņš vēl piemetina: “Un kristiet tās Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” Un arī ar to Kungs vēl nebija pateicis diezgan. Viņš noslēdz savu pamācību ar vārdiem: “Un māciet tām turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Tad nu redziet, apustuliskajā amatā alfa un omega, t. i., pirmais un pēdējais ir sludināšana un mācīšana.

Taču šī svarīgā funkcija tajā pašā laikā ir arī vissmagākā, kāda uzticēta baznīcas kalpam. Ir sludinātāji, kas spriež: “Ak, sprediķošana man padodas viegli: jo ilgāk es kalpoju šajā amatā, jo tā man vieglāka.” Viņi domā: “Ja es nesludinu neko citu, kā vienīgi skaidru Dieva vārdu, ja nepieļauju nekādas ķecerības, tad ar to pietiek.” Šādi spriežot, šie sprediķotāji pieļauj lielus, briesmīgus, ļoti bīstamus un kaitīgus maldus. Dievbijīga runāšana bez mērķa un loģiskas secības nebūt nav patiess sprediķis. Īstu sprediķi var inspirēt vienīgi Svētais Gars ar savu Vārdu. Tāpēc īsts sprediķis rodas tikai pēc patiesi ticīga mācītāja lielas garīgās un intelektuālas piepūles, pēc dedzīgas lūgšanas, pēc tam, kad prom aizraidītas visas pasaulīgās rūpes, pēc tam, kad pārvarētas visas tukšās iekāres. Un tas ir grūti!

Pareizi veikt Kristību ir viegli, to var izdarīt katrs. Pareizi piedot grēkus ir tikpat viegli, arī to var paveikt katrs, kaut vai mazs puika. Pareizi izdalīt Svēto Vakarēdienu arī ir ļoti viegli, to spētu paveikt katrs sapratīgs kristietis. Bet pareizi sprediķot, tas – patiešām ir grūti. Tāpēc arī nevienam teoloģijas studentam nevajadzētu sev izvirzīt citu mērķi, kā vien spēt pareizi sprediķot. Jo tad, ja viņš to nespēj, tad viņš nav piemērots sludinātāja amatam. Jo mūsu baznīcā, kur Dieva vārds top pareizi sludināts, mācītājs ir Jēzus Kristus kalps, un viņa vērtība nav kādā vārdos neizsakāmā īpašībā, kura viņam it kā dota ordinācijas brīdī tādas un kuras nav citiem cilvēkiem, un kuras dēļ viņš arī ir šāda ļoti svēta un dārga persona. Nē, baznīcas kalpa vērtība ir atrodama vienīgi viņa spējā pareizi sprediķot. Ja viņš to nespēj, tad viņa vieta nav kancelē, jo tā ir domāta sprediķošanai. Sprediķis ir katra dievkalpojuma viduspunkts.

Un kas tad sprediķim būtu jāpaveic? Turiet prātā to: viņam jāmodina guļošās dvēseles no grēku miega; izbiedētās sirdis viņam jāved pie ticības; ticīgajos jārada droša pārliecība par savu žēlastības stāvokli, par savu pestīšanu; tad tie, kas ieguvuši šādu drošību, viņam jāvada uz svētdzīvi; svētdarītie viņam jānostiprina šajā svētdzīves stāvoklī un jāpalīdz tajā palikt līdz galam. Lūk, kāds uzdevums!

Taču vairāk par visām lietām mēs nedrīkstam aizmirst: šā uzdevuma pildīšanai īpaši svarīgi ir pareizi sludināt patiesības Vārdu, kā to saka apustulis, tas ir, pareizi atšķirt Evaņģēliju no bauslības un bauslību no Evaņģēlija. Kurš to neprot un jauc vienu ar otru, tā sprediķi ir nederīgi un pilnīgi veltīgi. Vēl vairāk, šādi sprediķi ir kaitīgi un maldina dvēseles, ved tās pie nepareizas ticības, pie veltīgām cerībām, pie nepareizas nožēlas, veido liekuļus un bieži vien noved arī izmisumā. Taču pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija ir grūts, ļoti grūts uzdevums. Šajā ziņā, kā Luters saka, visiem jāpaliek skolniekiem līdz mūža beigām. Taču arī pat jaunam teologam jāprot šīs svarīgās mācības pamati. Viņam ir jāapzinās mērķis un jau jābūt ceļā uz to.

Tas nav viegls uzdevums – izšķirt bauslību un Evaņģēliju, kā mēs to jau esam mācījušies iepriekšējos vakaros. Lai vēl labāk nostiprinātu šo atziņu, aplūkosim un izvērtēsim vēl kādu gadījumu, kurā abas šīs mācības tiek sajauktas viena ar otru.

XII TĒZE
Astotkārt, Dieva vārds netiek sludināts pareizi, ja māca, ka blakus ticībai arī grēku nožēlas dēļ tiek piedoti grēki.

Nav šaubu par to, ka grēku nožēla ir nepieciešama, ja cilvēks grib saņemt grēku piedošanu. Savas sludināšanas pašā sākumā Kungs Jēzus aicināja: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju.” Kā pirmo Viņš min atgriešanos no grēkiem. Ik reizi, kad atgriešanās no grēkiem ir pretstatīta ticībai, ar to ir domāta grēku nožēla. Kad Kristus pēdējoreiz sapulcēja pie sevis svētos apustuļus, gatavodamies doties uz Debesīm un pārtraukt savu redzamo klātbūtni Baznīcā, Viņš tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu.” Kāpēc gan šeit bez ticības ir prasīta arī atgriešanās? To mums Kungs arī paskaidro: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimajiem. Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” Ar to Kungs apliecina, ka grēku nožēla ir absolūti nepieciešama tāpēc, ka bez tās neviens nevar nokļūt pie ticības. Jo, kas ir paēdis, tas nenāks uz Debesu kāzu mielastu. Jau Salamans saka: “Paēdušais nereti samin dubļos pat labāko medu.” Kur nav garīga izsalkuma un slāpju, tur arī Kungs Jēzus netiek uzņemts. Kur cilvēks nav kļuvis par nabaga pazudušu un nolādētu grēcinieku, viņam nav nopietnas intereses par grēcinieku Glābēju.

Bet paturiet prātā, ka grēki netiek piedoti grēku nožēlas dēļ. Grēku nožēla ir nepieciešama nevis grēku piedošanai, bet gan ticībai, kura ir grēku piedošanas saņēmēja. Bet kāpēc tad tiek sacīts, ka tā ir bauslības un Evaņģēlija jaukšana, ja es mācu, ka grēku nožēlas dēļ tiek piedoti grēki?

  1. Tāpēc, ka grēku nožēla ir vienīgi bauslības darbība. Padarot grēku nožēlu par grēku piedošanas iemeslu, bauslība tiek padarīta par žēlastības vēsti, bet Evaņģēlijs – par bauslību. Un tā ir briesmīga bauslības un Evaņģēlija jaukšana, kas izkropļo visu kristietību.

  2. Grēku nožēla nav jāuzskata par labu darbu. Jo grēku nožēla, kas radusies pirms ticības, ir vienīgi cilvēka ciešanas. Tās ir bailes, sāpes, mokas un sajūta, ka esi satriekts; to visu ir panācis Dievs ar savu bauslības veseri. Tās ir bailes, kuras nav cilvēka paša radītas. Un viņš labprāt no tām atbrīvotos, bet nespēj, jo Dievs ar savu svēto bauslību ir viņu pārņēmis, un viņš no tā nespēj izvairīties. Un, ja kāds apsēžas, meditē un grib sev radīt šādu nožēlu, – tad tādā veidā viņš nekad to nepanāks. Viņš pats nespēj radīt patiesu nožēlu. Un tie, kas to vēlas panākt, kļūst par nožēlojamiem liekuļiem. Viņi mēģina sevi pārliecināt, ka jūt nožēlu, bet tas tā nav. Patiesu nožēlu rada tikai Dievs, ja bauslība tiek sludināta visā bardzībā un ja cilvēks tās darbībai tīši nepretojas.

Maz ticams, ka kāds luterāņu mācītājs kādreiz varētu sacīt, ka grēku nožēla ir grēku piedošanas iemesls. To saka vienīgi pāvestieši. Neviens protestantu sprediķotājs, kas kaut cik ņem vērā patieso mācību, to neapgalvos. Un tomēr visai bieži notiek tā, ka sprediķotāji, kuri sauc sevi par luterāņiem, jauc bauslību ar Evaņģēliju, aplami mācot par grēku nožēlu tā, it kā tā būtu grēku piedošanas iemesls. Tā tas notiek divu iemeslu dēļ: viņi no nožēlas prasa vai nu pārāk maz, vai pārāk daudz.

Daudzi mācītāji pieredzes trūkuma dēļ baidās, ka iedzīs cilvēkus izmisumā. Viņi gan ļaudīm sludina: “Grēku nožēla nāk pirms ticības.” Taču viņi baidās, ka tad, ja viņi sacītajam nepievienos vēl kaut ko, kāds no draudzes locekļiem varētu kļūt izmisis. Un tādēļ viņi piebilst: “Arī ja tu nejūti lielas sāpes par saviem grēkiem un ja vienīgi vēlies, lai tev būtu nožēla, Dievs tevi pieņems.” Sniedzot šādu mierinājumu, grēku nožēla taču patiesībā tiek padarīta par grēku piedošanas iemeslu. Tas ir aplams mierinājums. Dievs ir apmierināts ar mani ne tādēļ, ka es vēlos nožēlot grēkus, bet gan tādēļ, ka caur grēku nožēlu es kā nabaga pazudināts grēcinieks esmu sagatavots tam, lai varētu ticēt Evaņģēlijam, kad man to sludina. Bet pareizi būtu sacīt šādi: “Raugi, ja nu tu esi nokļuvis tiktāl, ka jūti izsalkumu un slāpes pēc Dieva žēlastības, tad tas ir tieši tas, kas nepieciešams. Bet Dievs neprasa no tevis grēku nožēlu tāpēc, lai tu, nožēlodams grēkus, tādējādi gandarītu, bet gan tādēļ, lai pamodinātu tevi no grēka miega un neīstas drošības un lai tu jautātu: “Kas man jādara, lai es taptu pestīts?”"

Tādēļ Luters saka, ka pirmoreiz, kad aptvēris vārda “nožēla” (poenitentia) īsto jēgu, viņam neviens cits vārds nav šķitis tik tīkams. Tad viņš uzzinājis, ka viņam par saviem grēkiem nevajag gandarīt, tos nožēlojot, bet, ka viņam vienkārši ir jābūt izbiedētam par saviem grēkiem, lai sāktu ilgoties pēc Dieva žēlastības. Tā tas bija ar Luteru. Viņam šis vārds nešķita nekas briesmīgs, bet gan – īsts Evaņģēlijs. Jo nu viņš redzēja: “Dievs ir mani novedis tiktāl, lai es sevi uzlūkotu par nabaga pazudušu grēcinieku un būtu patiesi gatavs ticēt savam Glābējam Jēzum. Viņš mani pieņems ar visiem maniem grēkiem, ar visām manām raizēm un visām manām bēdām. Viņš mani pieņems tādu, kāds es esmu.”

Un tagad tev vairs nav jājautā: “Vai mana nožēla ir pietiekama? Vai es drīkstu nākt pie Jēzus?” Šāds jautājums jau parāda, ka tu vari nākt pie Viņa, jo tevī ir ilgas pēc Viņa. Bet, ja kāds patiešām ilgojas nākt pie Jēzus, tad viņam arī ir patiesa grēku nožēla, kaut arī viņš varbūt to nejūt. Gluži tāpat tas ir ar ticību, proti, kad cilvēks sāk ticēt. To es zinu no personiskās pieredzes, ka cilvēkam ir iespējama patiesa grēku nožēla, kaut arī viņš pats to neapzinās. Gadiem ilgi es dzīvoju ar patiesu nožēlu un biju pat tuvu izmisumam, taču es sevī nejutu saldo apziņu, ka mana sirds kūst skumjās par to, ka esmu sāpinājis mīļo Dievu. Tādas sajūtas man nebija, bet man bija dzīva atziņa, ka esmu nabaga pazudis grēcinieks. Tad es vērsos pie kāda, kurš bija vairāk pieredzējis šajās lietās nekā es, un viņš man dažos acumirkļos atklāja patiesību. Tātad apgalvojums, ka pietiek jau ar vienu vienīgu vēlēšanos sajust nožēlu, lai Dievs būtu ar to apmierināts, skaidri liecina par to, ka tiek sajaukta bauslība ar Evaņģēliju. Jo šāds apgalvojums attēlo grēku nožēlu kā nopelnu, kura dēļ Dievs dāvā savu žēlastību un piedod grēkus.

Tā pati kļūda tiek izdarīta tad, ja mācītājs ir apmierināts pat ar visniecīgāko nožēlu savos draudzes locekļos. Ir tādi nekrietni ļaudis, kuriem pēc ilgas dzīves grēkā un kaunā pēkšņi pamostas sirdsapziņa un saka tiem: “Es esmu nepatiesi zvērējis. Posts un bēdas man!” Tad viņš izbīstas par iespējamām sekām. Vai arī kādam ierunājas sirdsapziņa: “Manas rokas ir notraipītas asinīm. Es esmu slepkava!” Taču šie ļaudis pārāk nesatraucas par to, ka viņi ir nabaga ļauni grēcinieki. Viņus biedē tikai daži atsevišķi noziegumi. Šādi ļaudis domā: “Man taču visumā ir laba sirds.” Tikai kāds atsevišķs grēks ir viņus izbiedējis. Vienu šādu gadījumu es pieredzēju Vācijā. Kāds bezdievīgs cilvēks bija nepatiesi zvērējis. Viņš nebija šajā pārkāpumā atzinies, bet, kad kāds ar viņu par to runāja, viņš sāka trīcēt. Kad es viņu reiz apmeklēju, viņam pat bija jāturas pie galda, lai pārāk netrīcētu. Taču viņš nebija pārliecināms atzīt savu grēku. Tāpēc viņam nevarēja sludināt Evaņģēliju. Ir daudz šādu nekrietnu cilvēku, arī tādi, kas jau ir dzirdējuši savu nāves spriedumu, bet kuri mācītājam saka: “Es atzīstu, es esmu to izdarījis, un tas nebija pareizi. Bet citādi, jūs varat man ticēt, mācītāja kungs, man ir laba sirds. Tā man gadījās, un tur neko nevar darīt.” Ja mācītājs samierinās ar šādu daļēju grēku nožēlu, tad viņš nožēlu uzskata par nopelnu. Tomēr grēku nožēla nav nekas vairāk, kā kāda augoņa atsegšana. Ja vaļēju brūci, kurā ir strutas, mēs apziedīsim ar kādu dziedinošu ziedi, šīs strutas ēdīsies vēl dziļāk un brūce nedzīs. Tāpēc dziedinošs balzams garīgajā terapijā ir vienīgi Evaņģēlijs.

Citi savukārt prasa pārāk daudz, sacīdami saviem klausītājiem: “Grēku nožēla ir nepieciešama, tas sacīts katrā Svēto Rakstu lappusē. Jau saprāts saka, ka Dievs nevar piedot to cilvēku grēkus, kuri pret tiem attiecas vieglprātīgi.” Tad viņi tiem lasa priekšā: “Salīcis un dziļi pie zemes noliecies es esmu savās bēdās, sēru pilnas ir manas gaitas. Mani gurni ir iekaisuši, nav veselas vietas manā miesā. Es esmu bez spēka, pagalam sasists, man jākliedz skaļāk manās sirds vaimanās.” (Ps.38:7-9) Vai: “Esmu paguris savās nopūtās, nav miera manai sirdij. Ar asarām naktī es slacinu savu gultu, mana guļamā vieta pludo asarās. Mana acs ir noģindusi aiz skumības, un tās skata jaukums zūd manu baiļu asaru dēļ.” (Ps.6:7-8) Bauslības sludinātāji tad jautā: “Vai arī tu vari tā sacīt? Vai tu esi kādreiz veselu dienu staigājis apkārt salīcis un lielu bēdu nomākts? Vai tavi gurni šajā laikā ir bijuši iekaisuši? Vai arī tu vari sacīt, ka nav veselas vietas tavā miesā? Vai arī tu esi kliedzis savās sirdssāpēs? Vai arī tava guļvieta ir pludojusi asarās? Vai taviem draugiem ir licies, ka tu četrpadsmit dienās esi kļuvis vecāks par četrpadsmit gadiem? Tad zini, ja tu to neesi piedzīvojis, tad nesaki, ka esi nožēlojis grēkus! Jo vienīgi tāda ir īsta grēku nožēlošana.”

Taču tas ir pilnīgi nepareizi. Tāda gan bija Dāvida grēku nožēlošana, bet kur gan ir rakstīts, ka katram jāpiedzīvo tik smaga un dziļa nožēla? Nekur! Tomēr mēs varam atrast tieši pretējo. Tiklīdz pirmais Vasarsvētku sprediķis bija kā zibens sasniedzis klausītāju sirdis tā, ka viņi izbailēs iesaucās: “Kas mums jādara?”- viņiem tūdaļ tika sludināta žēlastība. Un mēs to redzam arī pie Dāvida. Viņš veselu gadu bija pavadījis bez grēku nožēlas. Tad Nātans viņam atgādināja viņa briesmīgos grēkus. Tad viņš ar satriektu sirdi izsaucās: “Es esmu grēkojis pret to Kungu,” un tas arī viss. Tomēr pravietis Nātans tūdaļ pamanīja, ka viņš ir satriekts. Nātans viņam sacīja: “Tad nu tas Kungs arī piedod tavus grēkus.” To pašu mēs redzam arī gadījumā ar Filipu cietuma uzraugu. Tas savās izbailēs bija drebējis tikai dažas minūtes, gribēdams sev padarīt galu. Tad viņš metās zemē un sauca: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” Un apustuļi viņam neteica: “Tev jāpanāk sevī nožēla, dziļa un nopietna nožēla. Viņi tam neatgādināja Dāvidu, to, kā tas bija nožēlojis grēkus, bet tūdaļ viņam sacīja: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tapsit pestīti.” Apustuļi redzēja, ka šis vīrs ir tā satriekts, ka ilgojas pēc žēlastības un ar to pietiek. Jo grēku nožēla savu uzdevumu ir paveikusi, proti, radījusi izsalkumu un slāpes pēc žēlastības.

Piētisti saka, ka grēku nožēlošanai jānotiek ilgstoši un tikai tad drīkst ticēt. Viņi brīdina, ka nedrīkst sākt ticēt par agru; vispirms esot jāļauj Svētajam Garam darboties sevī. Viņi apgalvo, ka nav iespējams tapt atgrieztam divu nedēļu laikā; dažkārt esot vajadzīgi daudzi mēneši vai pat gadi, kamēr Dievs cilvēku tam sagatavo. Bet tā ir briesmīga mācība! Šie sludinātāji neapzinās, kādu atbildību viņi sev ir uzkrāvuši. Ja viņi kādu tā brīdina, kas gan notiks, ja šis cilvēks mirs un viņi tam sacīs: “Laiks vēl nav pienācis”? Es pats esmu piedzīvojis, cik briesmīga ir šī mācība. Kāds piētistu teoloģijas kandidāts bija izglītojis mani šai mācībā. Es biju izdarījis visu, lai pa īstam nokļūtu pie grēku nožēlas, un tad nonācu izmisumā. Tad es gāju pie viņa, un viņš man sacīja: “Jā, tagad tev jātic.” Bet es viņam nenoticēju un nodomāju, ka viņš mani grib piemānīt, jo nebija redzamas īstās nožēlas pazīmes, kādas viņš bija nosaucis iepriekš. Tāpēc es viņam sacīju: “Ja tu zinātu, kāds ir mans stāvoklis, tad gan tu mani nemierinātu. Es vēlos saņemt noteikumus par to, kā izturēties tālāk.” Tos viņš man arī deva, taču tas viss bija veltīgi.

Ja mums ir pamatoti iemesli domāt, ka cilvēks ir atbrīvojies no paštaisnības un grib tapt pestīts no tīras žēlastības, tad mums bez šaubīšanās ir jāpasludina viņam Evaņģēlijs. Tas nebūs pāragri. Cilvēkam nav iespējams par agru nākt pie Jēzus. Nelaime ir tā, ka ļaudis bieži pie Jēzus nenāk vispār. Viņi sauc sevi par nabaga grēciniekiem, bet liekuļo; viņi grib mīļā Dieva priekšā nest kādu nopelnu. Tā ir tīrā liekulība, ja viņi saka, ka nāk pie Jēzus, jo patiesībā tie nemaz nenāk pie Viņa kā nabaga lūdzēji ar saviem grēkiem. Turpretī tāds cilvēks, kuram Dievs ir piešķīris savu žēlastību, salauzdams un satriekdams viņu tā, ka tas nerod vairs nekādu mierinājumu sevī, bet lūkojas apkārt un jautā: “Kur lai es rodu mierinājumu?”, tāds cilvēks pārdzīvo patiesu nožēlu. Viņam jāsludina Evaņģēlijs, un viņam nav vajadzīgs brīdinājums, ka pie Jēzus nevajag nākt pārāk agri. Ja es šādam cilvēkam būtu pateicis, ka viņš vēl nedrīkst nākt pie Jēzus, un viņš drīz pēc šīs sarunas būtu nomiris, tad Dievs šā grēcinieka dvēseli atprasītu no manis.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tik daudzi sajauc bauslību ar Evaņģēliju, ir tas, ka tiek sajaukta grēku nožēla, ar kuru kristietis dzīvo ik dienas, un tā grēku nožēla, kas nāk pirms ticības. Grēku nožēla, kas notiek ik dienas, ir aprakstīta 51. psalmā. Dāvids sauc to par upuri, kuru viņš nes Dieva priekšā un par kuru viņš arī saka, ka tas ir Dievam tīkams. Te tātad nav runas par grēku nožēlu, kas notiek pirms ticības, bet gan par grēku nožēlu, kas nāk pēc tam, kad cilvēks jau ir kļuvis ticīgs.

Lielākā daļa patiesu kristiešu, kuri turas pie skaidrās mācības, piedzīvo daudz lielāku grēku nožēlu pēc ticības nekā pirms ticības. Jo labi mācītāji nav veduši viņus pie Kristus pa apkārtceļiem. Kaut arī viņi dzīvo ticībā Kristum, tomēr atkal var atklāties viņu agrākā paštaisnība, kaut arī tā vairākkārt tikusi satriekta. Dievam šie nabaga kristieši aizvien no jauna jāsatriec ar bauslību, lai uzturētu viņos pazemību. To redzam arī pie Dāvida. Viņš bija nonācis pie ticības vienā mirklī, bet cik daudz posta viņam bija jāpiedzīvo vēl pēc tam! Kaut arī pats pravietis bija runājis uz viņu tā Kunga vārdus, tomēr līdz savai nāvei viņš savā sirdī nesa daudz baiļu, bēdu un posta. Dievs viņam vairs nevēlēja piedzīvot veiksmes, viņu ķēra viena nelaime pēc otras, līdz Dievs viņu beidzot no tā visa atsvabināja, sūtot nāvi. Bet visu šo laiku Dāvids pārdzīvoja grēku nožēlu, kuru pavadīja ticība. Tas patiesi ir Dievam patīkams upuris. Šī grēku nožēla nav vienīgi bauslības darbības rezultāts, tā vienlīdz ir arī Evaņģēlija veikums. Evaņģēlijs rada sirdī mīlestību uz Dievu, un, ja grēku nožēla notiek aiz mīlestības uz Dievu, tās patiešām ir īsti saldas skumjas, kas Viņam pieņemamas. Dievam šāda nožēla ir patīkama; jo nav iespējams Viņam parādīt lielāku godu, kā, metoties Viņa priekšā putekļos, atzīt: “Tu, Kungs, esi taisnīgs, bet es esmu nabaga grēcinieks! Apžēlojies par mani Jēzus Kristus dēļ!”

Tagad paklausīsimies liecību no Šmalkaldas artikuliem (III daļa, III artikuls; Müller,312-314; Conc.Trigl.478-482). Tā patiesi ir vērtīga vieta, īsta pērle mūsu apliecībās! Jo patiesā mācība par grēku nožēlu nav atrodama nevienā no sektām, tā ir vienīgi mūsu luteriskajā baznīcā, un tā izklāstīta šeit, šajās lappusēs. Mēs zinām, ka pats Luters rakstījis šīs tēzes, un lai svētīta viņa piemiņa, ka viņš mums atstājis šo mantojumu!

“Šo bauslības uzdevumu patur un māca arī Jaunā Derība. Tā to dara Pāvils sakot: “Dieva dusmība no Debesīm parādās pār visiem cilvēkiem.” (Rom.1:18) Tāpat: “Visa pasaule ir vainīga Dieva priekšā.” (Rom.3:19 un tālāk) Un: “Neviens cilvēks nav taisns Viņa priekšā.” Arī Kristus saka, ka Svētais Gars “liks pasaulei izprast grēku” (Jņ.16:8).

Tas tad arī ir Dieva pērkona cirvis; ar to Viņš satriec un samet vienā kaudzē gan atklātos grēciniekus, gan arī svētuļus un nepieļauj, ka viņiem būtu taisnība. Viņš tos visus dzen izbailēs un bezcerībā. Tas ir tas veseris, par ko runā Jeremija: “Vai mans vārds nav ..kā veseris, kas sagrauj klintis?” (Jer.23:29) Tā nav activa contritio – pašradīta nožēla, bet gan passiva contritio – patiesas sirds bēdas, ciešanas un nāves nojauta.”

Pašradīta nožēla nav nekas cits, kā vienīgi izlikšanās.

“Tā sākas īstā atgriešanās, un te cilvēkam jādzird šāds spriedums: jūs visi neesat nekas, vai nu jūs esat atklāti grēcinieki, vai svētie; jums visiem ir jākļūst citādiem, nekā jūs esat tagad, un jārīkojas citādi, nekā jūs rīkojaties tagad. Jūs varat būt, kas gribat, un tik lieli, gudri, vareni un svēti, cik vien gribat, – šeit neviens nav dievbijīgs, taisns un svēts.

Bet Jaunā Derība šim bauslības uzdevumam tūliņ ar Evaņģēliju pievieno mierinošo žēlastības apsolījumu, kuram jātic. Tā saka Kristus: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju,” (Mk.1:15) t. i.: “Kļūstiet citādi un rīkojieties citādi, un ticiet manam apsolījumam.” Un Jānis, Viņa priekšgājējs, tiek saukts par grēku nožēlošanas sludinātāju (un tomēr, lai piedotu grēkus). Tas nozīmē, ka viņam visi bija jānosoda un jāpadara par grēciniekiem: tiem bija jāzina, kas viņi ir Dieva priekšā, lai atzītu sevi par pazudušiem cilvēkiem un tā būtu gatavi tam Kungam, lai saņemtu Viņa žēlastību un sagaidītu un pieņemtu no Viņa grēku piedošanu. Tāpat saka arī pats Kristus: “Manā vārdā visā pasaulē būs sludināt grēku nožēlu un grēku piedošanu.” (Lk.24:47)

Bet kur bauslība šo uzdevumu veic viena, bez Evaņģēlija līdzdalības, tur ir nāve un elle; tur cilvēkam jākrīt izmisumā kā Saulam un Jūdam, kā saka Sv. Pāvils, ka “bauslis nes nāvi caur grēku” (Rom.7:10). Citādi tas ir ar Evaņģēliju: tas mierinājumu un piedošanu sniedz ne tikai vienā veidā, bet ar Dieva vārdu, sakramentiem u. tml., kā mēs dzirdēsim, lai pie tā Kunga būtu “pestīšanas bagātība” pret lielo grēku gūstu (Ps.130:7).

Bet tagad mums jāsalīdzina sofistu neīstā atgriešanās ar īstu atgriešanos, lai tās abas būtu labāk saprotamas. Nav iespējams, ka pāvesta teologi būtu varējuši pareizi mācīt par atgriešanos, tāpēc ka viņi nav atzinuši īstos grēkus. Jo, kā teikts iepriekš, viņi pareizi nenovērtē iedzimto grēku, bet saka, ka cilvēka dabiskie spēki esot palikuši pilnīgi un nesamaitāti, saprāts varot mācīt pareizi, griba varot pareizi rīkoties, un Dievs noteikti piešķirot savu žēlastību, ja cilvēks ar savu brīvo gribu dara tik daudz, cik no viņa atkarīgs.

No sacītā jāsecina, ka viņi nožēloja tikai konkrēti izdarītos grēkus, kā pieļautās ļaunās domas, ļaunos vārdus, ļaunos darbus, no kā brīvā griba gan būtu varējusi atturēt (sliktas dziņas, kārības, tieksmes netika uzskatītas par grēku).

Šo grēku nožēlošanu viņi iedalīja trīs daļās: nožēlas, grēksūdzes, gandarījuma (daļās); viņi sniedza mierinājumu un apsolījumu – ja cilvēks patiesi nožēlo, izsūdz grēkus un sniedz gandarījumu, tad viņš ar to ir nopelnījis piedošanu un samaksājis Dievam par grēku. Tā viņi grēku nožēlošanā mācīja ļaudis paļauties uz pašu darbiem. Tā cēlušies vārdi, kas tika sacīti priekšā no kanceles kopīgajā grēksūdzē: “Pagarini, Kungs Dievs, manu dzīvi, kamēr es izpērku savus grēkus un izlaboju savu dzīvi!”

Šeit netika minēts ne Kristus, ne ticība; šie ļaudis cerēja, ka grēku Dieva priekšā var pārvarēt un izdeldēt ar pašu darbiem. Ar šādu nolūku mēs arī kļuvām par priesteriem un mūkiem, lai paši varētu stāties pretī grēkam.

Ar nožēlu bija tā: neviens jau nevarēja atcerēties visus savus grēkus, it īpaši tos, kas bija nodarīti vesela gada laikā; tad nu pāvesta teologi aizlāpīja caurumus šajā kažokā šādi: ja kādi no apslēptajiem grēkiem ienāca prātā vēlāk, tad arī tie bija jāizsūdz un jānožēlo.”

Daži gāja pie Svētā Vakarēdiena tikai reizi gadā. Tad viņiem bija jāatzīst, ka nav iespējams sacīt: “Es atceros katru savu grēku, ko esmu darījis katru dienu šajā gadā.” Viņi zināja, ka tas nav iespējams. Un tad priesteris sacīja: “Nu labi, kad tev ienāks prātā pārējie grēki, tie tev jāizsūdz, tad tev šī Absolūcija būs spēkā.”

“Bet līdz pārējo grēku izsūdzēšanai tie bija uzticēti Dieva žēlastībai.”

Tādējādi Absolūcija tās saņemšanas brīdī vēl nav stājusies spēkā; tas var notikt tikai vēlāk. “Uzticēts Dieva žēlastībai” nozīmē, piemēram, to: ja cilvēks rīt mirst, tad nav zināms, vai viņam jādodas uz elli, vai šķīstīšanās ugunīs. Taču, pēc viņu uzskata, – nebija domājams, ka šim cilvēkam būtu jādodas uz elli.

“Turklāt, tā kā neviens nezināja, cik lielai jābūt nožēlai, lai tā būtu pietiekama Dieva priekšā, viņi sniedza šādu mierinājumu: kas nebūtu spējīgs uz contritio, t. i., nožēlu, tam būtu vismaz jābūt attritio, ko es apzīmētu par pusnožēlu jeb nožēlas sākumu. Viņi nav sapratuši ne vienu, ne otru un nezina, kas ar to domāts, tāpat kā es. Tādus attritio, kad gāja pie bikts, ieskaitīja par contritio.”

Attritio bija tikai viegls nožēlas uzviļņojums. Luters par to grib sacīt: es nezinu, ko viņi īstenībā saprot ar attritio, bet pāvestiešiem ar to pietika.

“Un, ja gadījās, ka kāds sacīja, ka viņš nespējot sajust nožēlu un sāpes par saviem grēkiem, piemēram, par netiklas mīlestības jūtām vai atriebības kāri, tad viņam jautāja, vai tad viņš nevēlētos, vai labprāt negribētu, ka varētu šādu nožēlu sajust.”

Pajautājiet kādam Romas katoļu priesterim vai kādam ticīgam katolim, un, ja viņš būs godīgs, viņš apstiprinās, ka katoļu baznīcā joprojām piedod grēkus cilvēkiem, kas atzīst, ka vēlētos, lai viņam būtu nožēla, bet to nespēj; ka labprāt grib turpināt savu netiklo dzīvi, ka vēlētos nodarīt ļaunu savam ienaidniekam u. tml.

“Ja viņš tad sacīja jā (jo kurš gan šeit gribētu teikt nē, izņemot pašu velnu?), tad viņi to pieņēma kā nožēlu un piedeva grēku par šo labo darbu. Šeit viņi kā paraugu minēja Sv. Bernardu utt.”

Šī pāvestiešu reliģija patiesi liek šausmās nodrebēt!

“Šeit redzams, kā aklais prāts nedroši taustās Dieva lietās, pēc savas saprašanas meklē mierinājumu paša darbos un nav spējīgs domāt par Kristu vai ticību.”

Viņi par šīm dārgajām un svarīgajām lietām runā kā aklais par krāsām. Palasiet kaut vai viņu Tridentas koncila dekrētus! Par skaidrām un saprotamām Bībeles patiesībām viņi runā tā, ka redzams: viņi nesaprot, ko runā.

“Bet tāda nožēla, ja to aplūko labāk, ir tikai izdoma, paša spēkiem sagudrota un sameistarota, bez ticības, bez Kristus atzīšanas; turklāt tāds nabaga grēcinieks, domājot par šo iekāri vai atriebību, dažkārt būtu labāk smējies, nekā raudājis, izņemot tos, kuri pa īstam ir bauslības zibens satriekti vai kurus bezjēdzīgi mocījis velns ar noskumušu garu. Citādi šāda nožēla ir bijusi viena vienīga liekulība, un tā nav nokāvusi kāri grēkot. Jo tiem bija jānožēlo, bet tā vietā viņi labāk būtu vēl vairāk grēkojuši, ja vien tas būtu atļauts.”

Luters, to rakstīdams, bez šaubām, domājis par sevi. Kad viņam bija jāatgriežas no saviem grēkiem, tā nebūt nebija viegla un jautra lieta; tā viņam bija liela, briesmīga nopietnība, tā ka viņš pat bieži aiz lielām bailēm bija zaudējis samaņu. Jūs esat dzirdējuši, ka viņš reiz vairākas dienas bija ieslēdzies savā cellē, lai nodotos grēku nožēlai. Kad viņa istabas durvis tika uzlauztas, viņu atrada guļošu bez samaņas. Tiktāl viņš bija nonācis savas dvēseles briesmīgajās izbailēs. Viņu bija pārņēmušas velna sūtītas skumjas, ka viņš pat nevēlējās tapt mierināts. Tad viņam tika spēlēta mūzika, un tas līdzēja atbrīvoties no šīm skumjām. Tādēļ arī Luters tik augstu vērtēja mūziku. Un, patiesi, mūzikai ir varena ietekme uz cilvēka garastāvokli.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Divdesmit ceturtais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.