212. Kā Svētais Gars tevi ir aizvedis līdz ticībai?


Divdesmit trešā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. [Mt.22:15-22]

Mīļie draugi, šis nolasītais evaņģēlijs līdzinās ar ceturto lūgšanu, kurā mēs lūdzam: “Mūsu dienišķo maizi, dod mums šodien.” Jo šajā lūgšanā mēs lūdzam, lai žēlīgais Dievs grib dot mums pieticīgus un rāmus kungus, labu valdību, labus ļaudis un godīgu saimi, un, kad Dievs mums ir devis šādu dienišķu maizi, lai grib mūs apdāvināt ar savu Svēto Garu, ka mēs savu dienišķo maizi un Dieva dāvanu atzīstam un ar pateicību saņemam.

Tādu mācību aktualizē arī Kungs Jēzus Kristus, sacīdams: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Ar šiem vārdiem Jēzus Kristus dod varu zemes kungiem, un grib, lai ļaudis un saime dod viņiem to, kas pēc Dieva un tiesas pienākas.

Šoreiz mēs gribam no svētā evaņģēlija mācīties: Ko tik labi kungiem, ka arī ļaudīm būs zināt un darīt.

No sirds es tevis mīlēju,
Ak, Dievs, no manīm neatkāp,
Ar tavu žēlastību,
Es ne tik ļoti rūpējos,
Pār to, kas šinī pasaulē,
Kad tu vien, Dievs, man esi:
Kad mana sirds man lauzta top,
Tad esi tu mans patvērums,
Mans spēks un prieca manas sirds,
No kā es dārgi atpestīts:
Kungs Jēzus Krists!
Mans Dievs un Kungs!
Mans Dievs un Kungs!
Ne liec man mūžam kaunā tapt. Āmen.

Farizeji apspriedās, saka svētais prieka mācītājs, kā varētu Jēzu pieķert kādā vārdā. Svētais prieka mācītājs Lūka vēl skaidri papildina, ka farizeji tā darīja, lai “to varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.” [Lk.20:20] Bet, lai Kungs Jēzus nepamanītu un nenojaustu viņu viltīgos nolūkus, tad paši vecajie nenāca, bet gan sūtīja savus mācekļus – jaunekļus, lai Jēzus tiem kaut ko aplamu sarunātu par zemes kungiem. Viņi līdzi sūta ķēniņa Heroda sulaiņus, kā lieciniekus, lai varētu Jēzus no Nacaretes apsūdzēt, gadījumā, ja Viņš ko teiktu pret ķēniņu [Romas imperatoru] vai pret jūdiem.

Šie sūtņi sāk ar laipniem vārdiem. Tiem ir mīksta mēle. Viņi saka: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?”

Šie blēži grib sacīt, kā šodien vēl runā viens otrs blēdis: “Cienīgs mācītājs, mēs nākam pie tevis mācīties, kā no mācītāja, kas neuzlūko cilvēku zemumu un augstumu, bet gan katram tieši acīs saka, kas ir tiesa. Mūsu starpā valda dažādi uzskati par to, kam jāmaksā nodokļi. Cits saka, ka jādod ķeizaram, cits, ka mūsu kungam. Cits saka, ka mēs, kā Dieva ļaudis, esam brīvi no došanas, bet mums pienākas ziedot vien baznīcai. Mūsu mācītāji, bīdamies no kungiem, negrib skaidri pasludināt, bet tu nebīsties neviena, neuzlūko cilvēka stāvokli, tu katram acīs pasaki, kas ir sakāms. Tādēļ mēs tevi lūdzam, māci mūs pareizi, kā tam jābūt, un kā klājas, mums, jūdiem, kas esam Dieva tauta, jāmaksā nodokļi ķeizaram un baznīcai?”

Pēc šāda jautājuma blēžiem šķita, ka, lai arī Viņš atbildētu ko gribēdams, vai ir vai nav jāmaksā, Viņš jebkurā gadījumā būtu noziedzies.

Bet Kungs Jēzus, redzēdams viņu viltību un ļaunos nodomus, sacīja: “Viltnieki!” Patiesi, Jēzus neuzlūko cilvēka vaigu. Viņš ātri vien katru nosauc savā vārdā. “Jūs, viltnieki, kam jūs mani kārdināt?” Domājiet, es jūsu viltu nesaprotu? Rādiet man nodokļu naudu. Kā šī zīme, un kā šis uzraksts? Jūs paši atbildēsiet, ka tas ir ķeizara vārds. Jums pašiem jāsaprot, ka ķeizars ir jūsu kungs, ja turat viņa naudu. Viņam, kā kungam jums arī jādod sava tiesa. Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam neatraujiet, kas Dievam pieder. Šādu Kunga Jēzus atbildi tie smādēt nevarēja, bet brīnīdamies un kaunēdamies devās prom.

No šī evaņģēlija mums jāmācās, ka nevar pie otra nākt vienlaicīgi ar mīkstu mēli un cietu, atriebīgu sirdi. Kāda ir sirds, tādai būs būt arī mutes valoda. Tāpat neklājas izprašņāt godīgus ļaudis, lai viņiem darītu ļaunu. Bet šādas mācības jūs esat jau dzirdējuši citās svētdienās.

Tagad, galvenokārt, ņemiet vērā, kas jāzina gan kungiem, gan tautai. Jēzus Kristus saka: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder.” Minot ķeizaru, Kungs Jēzus grib, lai arī kungi un virsnieki dotu to, par pienākas.

Kungiem, katram, kas pie viņa meklē tiesu, arī taisnu tiesu spriest. Sodīt tos, kas sodu pelnījuši un apžēloties pār nenoziedzīgajiem. Viņiem būs gādāt, lai katrs savu maizi godīgi pelna un mierīgi to var arī ēst.

Kad kungi tā izturas, tad ļaudīm saviem kungiem jādod to, kas tiem pienākas. Kāds mūsu vidū varētu domāt, ko gan dot kungam? Kungam taču ir vairāk nekā man. Kungs Jēzus šeit saka: Kungam būs dot to, kas kungam pieder. Mums jādod un jāatdod viņam to, kas viņam pieder. Ja mums ir kāda lieta, kas pieder kungam, tā mums viņam jāatdod.

Kas tad nu ir tas, ko mums saviem kungiem jāatdod? Svētais apustulis Pāvils saka: “Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita.” [Rom.13:7] Šajā zemē jūs dodiet kungiem tiesu, kas ir nospriesta nevis vecos laikos, bet pats Dievs jums un jūsu tēvu tēviem to ir pavēlējis. Tādēļ tu nevari savam kungam liegt un atraut viņa daļu, ja negribi tīši kaitināt Dievu un apgrūtināt savu dvēseli.

Kungam viņa daļu dodams tu parādi savu pateicīgo sirdi. Kungi tevi pārstāv un glābj, ka tu mierīgi vari palikt savā nabadzībā. Tāpēc par tādu žēlastību tev būs viņam atkal pateikties.

Meslus un tiesu tev būs labprāt dot, jo kungiem ir daudz jāizdod. Ja sākas karš, tad lieliem kungiem ar savu naudu jāuztur karaspēks, lai izglābtu zemi un iedzīvotājus. Kāpēc gan tu gribi liegt savam kungam meslus un tiesu? Tas tev pašam būs par labu, un tu tiksi izglābts ar visu, kas tev ir. “Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi, kas uz to raugās, ir Dieva kalpi.” [Rom.13:6] Tā māca apustulis Pāvils, gribēdams sacīt: Labie ļaudis, lai zemes kungi būtu jūsu glābēji, jums pašiem jādod no tā, kas pie rokas, lai tie var jūs sargāt. Un ja jums patīk mierā dzīvot, tad lai jums arī patīk dod ko labu, lai varētu tā arī turpmāk dzīvot. Cik reiz gan nav piedzīvots, ka tam, kas negrib dot tiesu savam lēnam, labam, rāmam kungam, to tomēr nāksies negribot dot to tādam kungam, kas viņam ādu dīrā un nepasacīs nevienu labu vārdu. Tā Dievs soda to, kas savam kungam labprāt nedod tiesu, vai arī dod kā blēdis.

Tev, mans draugs, būs dos savam kungam bijību.

Ak, mans draugs, neļauj cilvēkam, lai arī kas viņš būtu, tevi pierunāt uz dumpi pret savu kungu. Citādi Dievs tevi sodīs. Tāpēc ķēniņš Salamans saka: “Mans dēls, bīsties To Kungu un ķēniņu un nejaucies starp dumpiniekiem, jo viņu pazudināšana notiks piepeši.” [Sal.pam.24:21-22] Līdzīgi saka Sīraks: “Negrēko pret pilsētas draudzi, un nejaucies ar pulkiem. Neievaldzinies grēkos divējādi.”

Kas notika Abimeleham, kas Sihemā jaucās starp satrakotu pūli un iesāka dumpi Israēlā? Vai kāda sieva neuzmeta Abimeleham uz galvas dzirnakmens gabalu, un nenotrieca viņu. Tas ātri atsauca puisi, kas nesa viņa bruņas, un sacīja: Izvelc zobenu un nokauj mani, lai par mani nesaka, ka sieviete mani nogalināja. Un puisis viņu nodūra. [Soģ.9:53-54]

Rehabs un Baāna, divi dumpinieki, nokāva savu kungu Išbošetu, nocirta tam galvu, un, cerot uz lielu dzeramnaudu, ar to devās pie ķēniņa Dāvida. Bet tur tos sodīja Dievs. Dāvids pavēlēja šiem slepkavām nocirst rokas un kājas, bet atlikušo pakārt pie Hebronas dīķa. [2.Sam.4]

Absaloms sacēla dumpi pret savu ķēniņu un tēvu Dāvidu. Bet Dievs viņu sodīja, ka dumpinieks ar matiem ieķērās ar matiem ozolā, tika caurdurts ar trim šķēpiem un nokauts kā traks suns. [2.Sam.18]

Cikkārt arī šinī zemē gadās, ka tas, kas ļaudis sakūda pret kungu, saņem smagu sodu, citreiz tiek nodauzīts ar skrituli vai saņem citu sodu. Bet tie, kas ļāvās pierunāties un melo pret savu kungu, kā tie tiek pārmācīti? Mācība viņiem raiba uzrakstīta uz muguras, un, kas to lasa, tas saka, ka mācība ir: Klausi kungam. Un tā tam vajag, kas savam saimniekam un saimniecei neklausa.

Dod, mans draugs, savam kungam godu. Kas savu kungu bīstas, tas viņa priekšā arī kaunēsies un kauna dēļ tam godu parādīs. Tu esi dzirdējis, ka Dievs pats ieceļ kungus, tāpēc būs tev arīdzan no Dieva puses tos cienīt, ne vien sirdī, bet arī ārēji parādīt kungam godu. Runādams ar savu kungu, runā ar godu, proti kaunu, nebrēc, neturi cepuri virs galvas, bet izturies godīgi un šķieties, ka pats Dievs ir tavā priekšā.

Abrahāms, gribēdams runāt ar Heta bērniem, klanījās un locīja ceļus, jo tie bija zemes kungi. [1.Moz.23] Redzi, to darīja tas, kas bija Dieva draugs, visu ticīgo tēvs, bet tu kā lops negribi sava kunga priekšā cepuri noņemt.

Ja tu, mans draugs, no sirds godā un cieni savu kungu [priekšniecību un valdību], tad tu arī par viņu lūgsi Dievu, lai Dievs dod kungam mieru, labu laimi, labu veselību, tad mēs arvien dzīvosim mierā. [mēs projām kļūsim allaž ir pamazītam].

Ļaujiet mums no sirds tā lūgt Dievu:

Ak, dod mums mieru žēlīgi,
Dievs Kungs, iekš mūsu laikiem,
Tur arī neva citas neviens,
Kas par mums nabagiem karot var,
Kā tu mūsu Dievs Kungs vienīgs,
Dod mūsu lielkungam,
Un visiem kungiem,
Mieru un labu valdīšan,
Ka mēs apakš viņiem,
Mierīgi un rāmi varam dzīvot,
Iekš dievabijāšanas un taisnības. Āmen.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.