3. Kā mums ir jāmācās Dieva Vārds?


Divdesmit septītais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit sestais vakara priekšlasījums »

Kā zināms, visa cilvēce sastāv no trīs Dieva iedibinātām un izveidotām kārtām. Tās ir: mācošā, barojošā un sargājošā kārta. Un neviena no šīm Dieva veidotajām kārtām nebūtu jānovērtē par zemu. Dāvids saka: “Slaveni un brīnišķi ir Viņa Darbi.” (Ps.111:3)

Katrā no šīm kārtām cilvēks var iet svētīgo ceļu uz Debesīm, ikviens savā kārtā var būt tīkams Dievam un Dieva bērniem, ikviens var kalpot Dievam un saviem tuvākajiem. Kas tad mums vēl būtu vajadzīgs? Skolotāju kārtā mums ir tie, kas māca baznīcā un skolā. Barotāju kārtā mums ir zemnieki, amatnieki, mākslinieki, zinātnieki. Sargātāji ir valdnieki, ierēdņi, juristi un karavīri.

Tieši skolotāju kārtu pasaule visumā ir cienījusi vismazāk, īpaši agrākos laikos. Savukārt tos, kas māca Dieva vārdu, ļaudis lielākoties ir nicinājuši vai pat ienīduši. Un tomēr tieši šī kārta ir un paliek vislieliskākā šādu vienkāršu iemeslu dēļ.

  1. Viņu rūpes ir par cilvēka garīgo labklājību un nemirstīgo dvēseli.
  2. Viņi savā darbā izmanto vissvētīgākos līdzekļus un darba rīkus – dzīvā Dieva vārdu.
  3. Viņiem ir vissvētīgākais un lieliskākais mērķis – padarīt cilvēkus šai dzīvē patiesi laimīgus un svētlaimīgus mūžībā.
  4. Viņiem ir vislieliskākā nodarbošanās, kas pilnībā var apmierināt viņu garu un kas viņiem pašiem palīdz iegūt pestīšanu.
  5. Viņu darbam ir visvērtīgākais rezultāts – cilvēku pestīšana.
  6. Viņu darba pamatā ir visbrīnišķīgākais apsolījums par tā Kunga palīdzību, tā kā mācītāja darbs nekad nevar būt galīgi veltīgs un bez rezultāta.
  7. Beidzot, viņus gaida arī vislieliskākā žēlastības alga mūžībā, kas ir pārāka par visu, ko lūdzam un vēlamies.

Ak, ja vien ļaudis to apdomātu, tad gan viņi tiektos pēc svētā mācītāju un ticības skolotāju amata tā, kā tiecas pēc lieliem valsts amatiem, kas nes lielu godu un labus ienākumus. Vecāki uzskatītu to par lielāko godu un žēlastību, ja viņi varētu sagatavot savus dēlus šim svētajam amatam. Jaunie teologi ik dienas justos aicināti krist ceļos un slavēt Dievu par dižo darbu, ko Viņš pie tiem paveicis, un ka Viņš tos jau kopš mūžības izraudzījis šim cēlajam, svētajam amatam.

Es teikšu vēl vairāk – pat svētie eņģeļi savā Debesu godībā, ja vien tie būtu spējīgi uz šādām jūtām, apskaustu ikvienu Evaņģēlija mācītāju, jo tas viss, kas Rakstos sacīts par šīm Debesu būtnēm, nav tik cēls un godības pilns kā skolotāja un mācītāja amats. Viņu uzdevums ir atgriezt pie sava Radītāja kritušos radījumus. Nav šaubu par to, ka šie izglābtie ļaudis būs mūžīgi mūžos pateicīgi tam, kura kalpošana glābusi tos no pazušanas un palīdzējusi iegūt mūžīgo dzīvību.

Taču šai apziņai par to, cik izcila ir skolotāju un mācītāju kalpošana, ir jākļūst par pamudinājumu, lai Dieva vārda kalpi kļūst aizvien uzticīgāki, veicot savus amata pienākumus. Viņiem ir jātiecas pēc tā, lai kristīgā mācība tiktu mācīta skaidri un nesagrozīti – tā, lai nabaga klausītāji saskatītu savu postu un Dieva neizmērojamo labestību, lai tie nāktu pie ticības, tajā dzīvotu un beidzot nonāktu tur, kur varēs Dievu skatīt un Viņu mūžīgi godināt un slavēt.

Mēs redzam, ka mācītāja galvenais uzdevums ir pareizi sludināt Patiesības Vārdu. Viņam nav jārīkojas kā namdarim, kas, aptēšot baļķi, neņem vērā, kur krīt skaidas. Bet viņam jābūt kā zeltkalim, kas savāc vismazāko dārgā metāla daļiņu, kas nokritusi no viņa darbgalda. Lai mūsu Kungs bagātīgi piešķir jums savu Svēto Garu, ka jūs, nonākot savā amatā, uzticīgi būtu nomodā pār tiem neizmērojamajiem dārgumiem, kas jums uzticēti, lai jūs pareizi aprūpētu tās dārgās dvēseles, kuras Dievs jums uzticējis. Tā, lai arī par jums reiz varētu sacīt: “Jūsu darbi jūs pavada.” Tad nenāks prātā gausties par to, ka kādreiz jāpiedzīvo trūkums, gan studējot, gan kalpojot svētajā amatā. Jūs slavēsiet Dievu, redzēdami, ka Dievs aiz tīras žēlastības liek jums mirdzēt kā Dieva zvaigznēm Debesu spozmē mūžīgi mūžos.

Mēs jau esam dzirdējuši galvenos pamatojumus piecpadsmitajai tēzei, kā arī esam jau noraidījuši dažus iebildumus, kas vērsti pret to. Atgādināšu jums tikai vēl divus iebildumus.

Pirmkārt, tiek apgalvots, ka pašos Svētajos Rakstos Evaņģēlijs tiek saukts par bauslību. Kāpēc tad Evaņģēliju nevar saukt par atgriešanās un grēku nožēlas sludināšanu? Jo bauslība taču dota tāpēc, lai cilvēku vestu pie grēku nožēlas un liktu tam atgriezties. Par pamatojumu tam ir minēts Rom. 3:27: “Kur nu paliek mūsu dižošanās? Tā ir izslēgta. Ar kādu likumu? Ar bauslības darbiem? Nē, ar ticības likumu.” Tad tiek secināts, ka Evaņģēlijs pēc paša apustuļa vārdiem esot bauslība! Taču šāds secinājums ir maldīgs. Apustulis šeit pielieto retorisku izteiksmes līdzekli, tā saukto Antanaklasis: viņš lieto to pašu vārdu, ko viņa pretinieks, taču citā nozīmē, lai tādējādi jo striktāk noraidītu oponentu.

Šādam lietojumam ilustrāciju mēs varam rast arī citviet. Kad jūdi, paštaisnuma rosināti, jautāja Kristum: “Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” (Jņ.6:28) Viņš atbildēja: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko Viņš sūtījis.” (6:29) Viņi vārdu [Dieva] “darbs” bija sapratuši nepareizi, proti, kā darbu, ko veic cilvēks, lai izpatiktu Dievam.

Kristus šeit lieto šo pašu vārdu, bet pilnīgi citā nozīmē. Viņš grib sacīt: “Ar darbiem nevar iegūt pestīšanu; to var iegūt, nevis veicot darbus, lai kaut ko nopelnītu, bet gan vienīgi paļaujoties uz Kristu, Pestītāju, un Viņa žēlastību.” Tātad Dieva priekšā cilvēks kļūst taisns ar to, ko tas no Viņa saņem. Šādu retorisku izteiksmes līdzekli cilvēki lieto arī ikdienā. Ja kāds dēls, slikti padarījis darbu, nekautrīgi prasa tēvam algu, tēvs viņam var atbildēt: jā, tu saņemsi algu – ar rīksti. Tas ir retorisks izteiksmes līdzeklis (Antanaklasis). To bieži lieto arī vienkārši ļaudis.

Līdzīgā veidā nāve tiek saukta par grēka algu. Patiesībā jau nāve nav nekāda prēmija, ko Dievs apsolījis par grēkošanu. Tas norādīts arī Mt.24:51. Tur Kungs saka, ka ļaunais kalps saņems “algu ar liekuļiem”, t. i., “raudāšanu un zobu trīcēšanu”, ar to domādams mūžīgu pazudināšanu. Tātad ar iepriekš citēto Rakstu vietu [Rom.3:27] nav iespējams pierādīt, ka Evaņģēlijs ir grēku nožēlas sludināšana. Tāpēc to apgalvot var vienīgi tāds cilvēks, kas nav iepazinies ar retoriku. Un, lai pareizi izprastu Svētos Rakstus, retorikas likumu zināšana ir nepieciešama, jo Raksti ir diezgan retoriski un satur daudzus tropus jeb vārdus vai izteicienus, ko lieto pārnestā nozīmē.

Tāpēc Kvenstets saka:

“Bet – pretēji bauslībai – Evaņģēlijs nav mācība, kas pieprasa cilvēkam piemītošu taisnību, kuras ticība, uzlūkota kā darbs, ir vai nu tās daļa, vai dispozīcija; bet Evaņģēlijs sludina grēku piedošanu žēlastībā un taisnību, kas ir derīga Dieva priekšā, un to cilvēks iemanto bez darbiem, bet ticība ir instruments, ar kuru to saņem. Tāpēc Evaņģēliju sauc par “taisnošanas amatu” (2. Kor. 3:9).”

(Theol. did. – polem. cap. de ev. s. 2. q. 4. utt. 1029)

Kā arguments tiek izmantota arī cita Svēto Rakstu vieta: “Bet ne visi ir pieņēmuši Evaņģēliju.” (Rom.10:16) “Tātad,” tiek secināts, ka “Evaņģēlijs nav vienīgi prieka vēsts, bet tā ir uzlabota bauslība. Jo tieši bauslība pieprasa paklausību.” Taču tā ir pilnīga šī teksta sagrozīšana, ja mēģina ar to pierādīt, ka Evaņģēlijs tā patiesajā nozīmē ir grēku nožēlas sludināšana. Mums ir jāpaklausa Dieva gribai, kura pausta ne vien bauslībā, bet arī Viņa žēlastības vēstī. Bet žēlastības vēsts nav bauslība. Savā žēlastības vēstī Dievs mums visu piedāvā un dāvina. Ja mēs pieņemam to, ko Viņš mums dod, tad arī to sauc par paklausību. Bet tā ir Dieva laipnība un labsirdība, ja Viņš to nosauc par paklausību. Un patiesi, ja mēs Viņam šādi paklausām, tad mēs arī izpildām pirmo bausli, jo ticība ir pavēlēta bauslībā, nevis Evaņģēlijā. Jo Evaņģēliju sauc par “priecīgo vēsti”; bet priecīga vēsts taču nevar būt tāda, kas prasa un liek man kaut ko darīt. Tikai tā ir priecīga vēsts, kas man atņem visas bažas un vēstī, ka man ir žēlastības pilns, pretimnākošs Dievs.

Gerhards raksta:

“Neticību apsūdz bauslība, kad tā apgaismota ar Evaņģēlija gaismu. To skaidri apzinājās Luters, sacīdams, ka ticēšanas darbs uz Kristu un tam pretstatā neticības grēks attiecas uz pirmo bausli.”

(Loc. de ev., par. 111)

Luters runā par ticību kā par atgriešanos pie pirmā baušļa. Pieņemt Dieva dāvāto žēlastību, kad tā man tiek piedāvāta, saņemt tajā mierinājumu, pateikties par to Dievam un necensties pašam nekaunīgi iegūt to, ko mīļais Dievs man piedāvā savā žēlastībā, – tā ir pirmā baušļa pildīšana vispilnīgākajā veidā.

Paklausieties vēl kādu liecību no Lutera darba “Priekšvārds Jaunajai Derībai”. Tur viņš stāsta par to, ko nozīmē Evaņģēlijs tā patiesajā izpratnē. Viņš raksta:

“Līdzīgi kā Vecā Derība ir grāmata, kurā ir Dieva likumi un baušļi, un stāsti gan par tiem, kuri tos ievēroja, gan tiem, kuri tos neievēroja, tāpat Jaunā Derība ir grāmata, kas satur Evaņģēliju un Dieva apsolījumus, kā arī stāstus par tiem, kuri tiem ir ticējuši, un arī par tiem, kuri nav ticējuši. Jo “Evaņģēlijs” ir grieķu vārds, un tas nozīmē: laba vēsts, labas ziņas, labais vēstījums, prieka sauciens, par kuru jautri dzied un runā.”

Citkārt viņš arī saka, ka evaņģēlijs apsūdz cilvēku. Taču tad vārds “evaņģēlijs” tiek lietots plašākajā nozīmē. Tas ir ievērības cienīgi, ka, lai gan apzīmējumā “bauslība” bieži vien ir ietverts Evaņģēlijs, tomēr apzīmējums “Evaņģēlijs” nekad netiek lietots bauslības vietā; visā Bībelē jūs nevarēsiet atrast tādu vietu, kur termins “bauslība” varētu tikt aizvietots ar Evaņģēliju tā šaurajā, patiesajā nozīmē.

“Kad Dāvids pieveica lielo Goliātu, labā vēsts un jaunās mierinošās ziņas izplatījās jūdu tautā, par to, ka viņu briesmīgākais ienaidnieks ir nokauts un viņi ir atbrīvoti, ka tagad viņiem lemts miers un laime; par to viņi bija priecīgi, dziedāja un dejoja. Tā arī Evaņģēlijs un Jaunā Derība ir laba vēsts, ziņa, kas atskan visā pasaulē caur apustuļiem, par Kādu, kurš bija šis patiesais Dāvids, kas cīnījies ar grēku, nāvi un velnu un ir tos pieveicis; un ar šo uzvaru visi, kas bijuši grēka saistīti, nāves mocīti un velna pievarēti, bez viņu paša nopelna ir izglābti, taisnoti, atdzīvināti, pestīti un samierināti ar Dievu; tāpēc viņi var dziedāt, pateikties, slavēt Dievu mūžīgi, ja viņi tam cieši tic un paliek stipri savā ticībā.”

Šie Lutera vārdi par to, kas ir Evaņģēlijs, ir jāuztver ļoti nopietni un pareizi jāizprot, lai nekas tajā netiktu iejaukts no bauslības. Bauslība jāsludina spēcīgi, tā, it kā pērkons un zibens nāktu no kanceles. Bet tiklīdz jūs sākat sludināt Evaņģēliju, bauslībai ir jāklusē. Mozus ap Sinaja kalnu uzcēla žogu, bet to nedarīja Kristus un apustuļi pie Golgātas kalna. Pie tā var piekļūt ikviens. Kurš nāk pie bauslības Dieva, tam jābūt taisnam; bet tas, kurš nāk pie samierināšanas Dieva Golgātā, var nākt tāds, kāds viņš ir; vēl vairāk, tieši tad, ja viņš ir grēcinieks, viņš tiek īpaši gaidīts.

“Šāda ziņa un mierinoša vēsts jeb Evaņģēlija dievišķais vēstījums tiek saukts arī par jaunu testamentu jeb novēlējumu, tāpat kā mirstošs cilvēks novēl savu mantu noteiktiem mantiniekiem, arī Kristus pirms savas nāves ir licis visā pasaulē izsludināt savu novēlējumu. Saskaņā ar to visi, kas tam tic, saņem savā īpašumā Viņa mantojumu, visu Viņa mantu, tas ir, Viņa dzīvību, ar kuru Viņš pieveicis nāvi, Viņa taisnību, ar kuru Viņš ir izdeldējis grēku, un Viņa pestīšanu, ar kuru Viņš novērsis mūžīgu pazušanu.”

Tātad tā nav mācība par to, kas būtu jādara, lai kļūtu cienīgs Dieva priekšā, bet gan mācība par to, kas mums jāsaņem no Dieva. Luters kādreiz pat ir teicis, ka katrs cilvēks jau objektīvi ir taisns Dieva priekšā, jo Kristus ir dzīvojis un miris viņa vietā. Kad Dievs ir sagādājis taisnošanu atsevišķam indivīdam, bet tas atsakās to pieņemt, tad šis cilvēks, protams, nav taisnots, bet ir un paliek pazušanai lemts grēcinieks. Šādam cilvēkam lielākās elles mocības būs tās, ka viņš apzināsies: “Es biju pestīts un salīdzināts ar Dievu, es biju taisnots, bet tāpēc, ka es nevēlējos to pieņemt un negribēju tam ticēt, es atrodos šeit, šai mocību vietā.”

Jums savai draudzei ir jāsludina prieka vēsts: “Jūs esat pestīti, salīdzināti un taisnoti, jā, jūs esat svēti ļaudis. Arī jums ir sagādāta pestīšana. Tikai ticiet tam! Bet ko gan tas dotu, ja kāds jums dāvinātu miljonus, bet jūs neuzskatītu par vajadzīgu papūlēties un izstiept roku, lai šo dāvinājumu saņemtu? Tad jūs paliktu ubagi līdz mūža beigām.” Neskaitāmi cilvēki tādi arī paliek un iet pazušanā, neskatoties uz to, ka Kristus viņus ir pilnībā atpestījis un tas viņiem pasludināts un piedāvāts Evaņģēlijā.

“Tad nu nabaga cilvēkam, kas ir miris savos grēkos un nolemts ellei, nav iespējams sniegt neko vērtīgāku par šo svētīgo, brīnišķīgo vēsti par Kristu, un, ja viņš tic, ka tas ir tiesa, viņam jālīksmo no visas sirds un jābūt laimīgam.”

Luters pareizi norāda, ka Evaņģēlija uzskatīšana par patiesu nav tas pats, kas taisnojoša ticība. Cilvēkam nepieciešams ticēt, ka tas patiešām attiecas uz viņu personiski. Jo tas, kurš neuzskata sevi par pestītu, tas arī neuzskata Evaņģēliju par patiesu. Tā ir vēsts, kuru Dievs liek nest ikvienam cilvēkam visā plašajā pasaulē: “Dievs tevi ir apžēlojis, Viņš uz tevi vairs nedusmojas! Viņa Dēls ir izdeldējis visus tavus grēkus, tev ir tikai jāpieņem šī vēsts.”

Uzdevumu sludināt šo priecīgo vēsti lieciet visas savas kalpošanas pamatā, tā, lai jūsu draudze varētu būt priecīga par to, ka viņas mācītājs ir patiess evaņģēlists. Nepakļaujieties sava prāta secinājumiem, ka, sludinot saviem klausītājiem Evaņģēliju, jūs padarīsiet tos pārdrošus. Tā tas nav. Ja ļaudīm pareizi tiek sludināta žēlastība un Evaņģēlijs, viņi pamostas un jūt prieku darīt labus darbus, viņu sirdīs iekvēlojas debešķīga uguns. Iedarbība ir neizbēgama. Viss, kas nonāk saskarē ar uguni, aizdegas. Cilvēks, kuru skar dievišķā mīlestības uguns, iekvēlojas mīlestībā uz Dievu un savu tuvāko. Protams, ka ir jāturpina sludināt arī bauslība; jo tad, ja cilvēki kļūst pašapmierināti, Evaņģēlijs nenes tiem svētību.

“Tātad Evaņģēlijs nav nekas cits, kā sprediķis par Kristu, Dieva un Dāvida Dēlu, patiesu Dievu un patiesu Cilvēku, kas ar savu nāvi un augšāmcelšanos priekš mums, visiem cilvēkiem, ir uzvarējis grēku, nāvi un elli un šo uzvaru devis visiem, kas uz Viņu tic. Evaņģēlijs var būt dažādu rakstītāju dažādi izklāstīts, īsāk vai garāk. Garāk aprakstīti Kristus daudzie darbi un vārdi, ¬ četros evaņģēlijos. Īsākas ziņas sniedz, piemēram, Pēteris un Pāvils, nerakstot par Kristus darbošanos, bet īsi norādot uz to, kā Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos ir uzvarējis grēku, nāvi un elli tiem, kas uz Viņu tic.”

Jūs varat nešaubīties par to, ka luteriskā baznīca atšķiras no visām citām baznīcām. Tā māca pilnīgu glābšanu un tādēļ ticību neuzskata par darbu, bet gan vienīgi par roku, ar kuru saņem dāvanu. Turklāt mūsu baznīca aicina un ielūdz visus grēciniekus, lai cik briesmīgi tie būtu, ja vien viņi ir izbijušies par saviem grēkiem: “Nāciet, jo viss ir sataisīts!” Tāpat mūsu baznīcai ir pareiza mācība par sakramentiem, un tas ir tādēļ, ka tā pareizi māca par glābšanu vienīgi no žēlastības.

“Tad nu raugi, lai tu no Kristus neizveidotu Mozu un no Evaņģēlija – bauslības vai priekšrakstu grāmatu, kā tas ir noticis līdz šim un kā to apliecina vairāki priekšvārdi Jaunajai Derībai, arī Sv. Hieronīma sarakstītais.”

Evaņģēlijs nav ne bauslības grāmata, ne arī priekšrakstu grāmata. Evaņģēlijs ir prieka vēstījums. Par to nav iespējams priecāties pārāk agri. Ja tu esi spējīgs par to priecāties, tas ir debešķīgs un dievišķīgs prieks. Ja cilvēks neprot saskatīt, kādā veidā Evaņģēlijs var nest viņam svētību, ja Evaņģēlija pasludinājums atstāj viņa sirdi tukšu, tad tur nav vainojams neviens cits, kā viņš pats un viņa neticība.

Hieronīms blakus Origēnam bija agrīno kristietības gadsimtu lielākais lingvists, taču diemžēl ir gaužām vāji izpratis Evaņģēliju, tāpēc Luters viņa sacerējumus ir lasījis ļoti negribīgi.

“Jo Evaņģēlijs neprasa no mums darbus, lai mēs ar tiem kļūtu dievbijīgi un svētīgi; vēl vairāk, tas nolād šādus mūsu darbus. Tas aicina ticēt uz Kristu, kurš mūsu dēļ ir uzveicis grēku, nāvi un elli un ir darījis mūs dievbijīgus, dāvājis mums dzīvību un ir mūs pestījis nevis ar mūsu darbiem, bet gan ar savu darbu, nāvi un ciešanām, tā ka mēs varam pieņemt Viņa nāvi un uzvaru un iemantot to, it kā tā būtu mūsu pašu.”

Kas bija jādara Israēla bērniem, kad Dāvids bija pieveicis Goliātu? Nekas cits, kā vienīgi jāliek lietā sava brīvība. Ienaidnieki bija aizbēguši, jo viņu pavēlnieks bija nonāvēts. Tā tas ir arī mūsu situācijā. Kristus ir pieveicis mūsu ienaidniekus, ieguvis visu un mūs pilnīgi atbrīvojis. Tāpēc arī mums nav jādara nekas vairāk kā israēliešiem, kad Dāvids atgriezās no uzvarētās kaujas. Israēliešiem vairs nebija jābīstas no pieveiktā ienaidnieka.

Arī mums vairs nav jābīstas no bauslības, no grēka, nāves un velna un no mūžīgas pazušanas. Tie visi ir bijuši mūsu ienaidnieki, kas nu ir pieveikti un padzīti. Ja mēs joprojām baidāmies, tas ir apkaunojums Kristum un tas izraisa Dieva dusmas. Ja es ticu, ka Dievs ir dusmīgs uz mani, tad Viņš arī ir dusmīgs; ja es ticu, ka Dievam ir labs prāts uz mani, tad tā arī ir, un man nav jādomā: “Bet varbūt Viņš tomēr dusmojas.”

“Bet tas, ka evaņģēlijā dotas daudzas pavēles un pamācības un izklāstīta bauslība, kā to ir darījis Kristus un tāpat arī Sv. Pēteris un Pāvils, ir jāsaprot tāpat kā viss cits, kas vēstī par Kristus darbiem. Zināt Kristus darbus un dzīves notikumus vēl nenozīmē pazīt īsto Evaņģēliju; jo ar to tu vēl nezini, ka Viņš ir uzveicis grēku, nāvi un velnu. Arī tas, ka tu zini šo mācību, vēl nenozīmē, ka tu pazīsti Evaņģēliju. Iepazīt Evaņģēliju, tas nozīmē ¬ izdzirdēt balsi, kas saka, ka Kristus ir tavs ar savu dzīvi, mācībām un darbiem, miršanu un augšāmcelšanos, un visu to, kas Viņš ir un kas Viņam pieder, ko Viņš dara un spēj darīt.”

Luters, runājot par to, ka evaņģēlijs sludina arī grēku nožēlu un Dieva dusmas, ne tuvu nav apgalvojis, ka tas ir Evaņģēlijs šā vārda šaurajā un patiesajā nozīmē. Pieminētais citāts liecina par viņa attieksmi pret Evaņģēliju tā patiesajā jeb šaurākajā nozīmē. To viņš uzrakstījis savas pirmās mīlestības laikā, 1522.gadā (atkārtots, papildināts 1527.gadā). Te viss ir sacīts tik dedzīgi un sirsnīgi, ka, lasot šādas liecības, patiesa nabaga grēcinieka sirds lēks un dies aiz prieka. Protams, tam, kas ir nožēlojams grēka vergs un vārtās grēka netīrumos, šis piedāvājums nebūs pieņemams, tāds dos priekšroku – kā labi zināmais dzīvnieks – savām zīlēm.

“Tādējādi mēs redzam, ka Viņš neko neuzspiež, tikai laipni aicina un saka: “Svētīgi nabagie..” Un apustuļi lieto vārdus: “Es aicinu, es lūdzu”; tas viss rāda, ka Evaņģēlijs nav bauslības grāmata, bet patiesībā tas ir sprediķis par Kristus labajiem darbiem, kas mums tiek attēloti kā mūsu pašu, ja vien mēs ticam. Bet Mozus savās grāmatās dzen, spiež, draud, sit un soda briesmīgā veidā; jo viņš ir bauslības rakstnieks.”

Ikvienā luteriskā draudzē ir jāsludina Evaņģēlijs, šī patiesi lieliskā un priecīgā vēsts, un Evaņģēlija garam jāmājo visā draudzē. Ja tas tā tiešām ir, tad ļaudis nav nepārtraukti jābiedē ar bauslību, bet viņus var darīt priecīgus ar Evaņģēliju. Bauslību mēs sludinām ne tāpēc, lai ļaudis darītu svētus, bet gan lai viņus darītu par grēciniekiem.

“Tāpēc arī bauslība nav dota ticīgajiem, lai tos taisnotu Dieva priekšā, kā saka Sv. Pāvils (1.Tim.1:9). Ticīgo taisno, dara dzīvu un glābj ticība. Un viņam nav nepieciešams šo ticību pierādīt ar darbiem.”

Darbi kā tādi Dieva priekšā nav vajadzīgi. Tie vajadzīgi cilvēku dēļ, lai kristietis varētu parādīt savu ticību, lai ļaudis to varētu redzēt un slavēt Debesu Tēvu, un tādējādi pieņemt Dievu.

“Kur ir patiesa ticība, to nav iespējams apspiest, tā parādās un izpaužas labos darbos, apliecina Evaņģēliju un māca to ļaudīm, riskējot pat ar dzīvību.”

Ar šiem Lutera vārdiem mēs varam pārbaudīt savu ticību. Ticību nav iespējams apspiest. Tā ir kā aizsprosta veidots ezers; ja izveidosim tā aizsprostā atveri, ūdens gāzīsies laukā tā, ka nekas to nevarēs savaldīt. Arī patiesa ticība cilvēkā nav noturama. Šāds cilvēks ir gatavs kalpot, kā vien spēj. Viņš vienkārši nevar citādi. Viņš jūtas spiests apliecināt Evaņģēliju, arī iepriekš zinādams, ka iemantos ar to tikai nievas un izsmieklu. Vēl vairāk, viņš ir gatavs, ja tas būtu vajadzīgs, riskēt ar savu dzīvību. Viņš zina, ka tad, ja viņš nav tam gatavs, viņam jāatsakās no Kristus. Tajā mirklī, kad viņš noliedz Kristu, viņa ticības gaisma izdziest. Viņš apliecina ne tikai tādēļ, ka Kristus ir sacījis: “Ikvienu, kas Mani apliecinās, to es apliecināšu Tēva priekšā, kas ir Debesīs.” (Mt.10:32) Viņš tā rīkojas vienkārši tāpēc, ka citādi nevar.

“Viss, ko ticīgais savas dzīves laikā dara, ir virzīts uz tuvākā labumu, uz palīdzību tuvākajam, un ne tikai tāpēc, lai šis tuvākais iemantotu žēlastību, bet arī lai tas sekotu Kristus paraugam un upurētu savu dzīvi, mantu un godu citu labā, kā to ir darījis Kristus viņa dēļ. Tas ir tas, ko domā Kristus savas dzīves beigās, kad Viņš saviem mācekļiem nedod nevienu citu pavēli kā to, ka viņiem vienam otrs jāmīl, lai ļaudīm būtu redzams, kuri ir Viņa mācekļi un patiesi ticīgie. Jo tur, kur neizlaužas mīlestība un darbi, tur ticība nav patiesa, tur Evaņģēlijs vēl nav iesakņojies un Kristus nav pa īstam atzīts.”

Tāds ir Lutera ievads Jaunajā Derībā. Pavisam neliels, taču tas ir daudz vērtīgāks nekā to mūsdienu mācīto vīru sacerētie, kuru vairums sev izvirza uzdevumu - iedragāt ticības pamatu, izšaubīt uzticību Bībelei.

Tagad aplūkosim tās Bībeles vietas, kur Evaņģēlijs aplūkots tā šaurākajā nozīmē, un uzzināsim, pēc kādām pazīmēm tās nosakāmas. Ir pieci gadījumi.

  1. Ja Evaņģēlijs tiek pretstatīts bauslībai, tad tas pavisam noteikti nav lietots plašākajā, bet gan šaurākajā nozīmē.

    “Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti ienaidu. Atceldams pats savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai savā personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru, lai, nonāvējot ienaidu pie krusta, salīdzinātu vienā miesā ir vienus, ir otrus ar Dievu. Tā Viņš, nākdams (pasaulē), ir [Evaņģēlijā]pasludinājis mieru jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas bija tuvu.” (Ef.2:14-17) Vispirms nāk bauslība, tā nenes mieru; tad nāk Evaņģēlijs un nes mieru!

  2. Kad Evaņģēlijs tiek attēlots kā Kristum raksturīga un Kristu pasludinoša mācība, tā nevar būt vienlaikus arī bauslība. Jo pats Kristus saka: “Bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.” ( Jņ.1:17)

    Jēzus Kristus nav vispirms devis bauslību, bet, tā kā pareiza bauslības izpratne ir nepieciešama, iekams cilvēks ir spējīgs uzklausīt Evaņģēliju, Viņš bauslību ir šķīstījis no maldīgajiem farizejiskajiem skaidrojumiem.

    “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo Viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā. Un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lk.4:18-19)

    Šeit Kungs Jēzus apliecina, kāpēc ir ieradies pasaulē un kas Viņam īsti jāsludina kā pasaules Pestītājam Kristum. Tāpēc Viņš vēl beigās saka: “Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.” (4:21) Viņš nesacīja ne vārda par bauslību, bet pieminēja tikai to mācību, kas sniegta nabagajiem, slimajiem, satriektajām sirdīm, tiem, kuri ir atradušies grēka un velna gūstā.

    “Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži sacīja: “Ko šis pļāpa grib teikt?” Un citi: “Šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs.” Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos.” (Ap.d.17:18) Mācība, kuras priekšmets ir Jēzus Kristus, ir Evaņģēlijs šaurākajā nozīmē.

    Šeit minamas vēl vairākas Rakstu vietas.

    “Brāļi, es jums atgādinu Evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludinājis – citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi. Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem un ka Viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem.” (1.Kor.15:1-4)

    “Bet tam, kas jūs var stiprināt, kā to rāda mans Evaņģēlijs un vēstījums par Jēzu Kristu, kurā atklājas noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts, bet tagad darīts zināms un ar pravieša rakstiem uz Dieva pavēli sludināts visām tautām.” (Rom.16:25-26)

    “Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus Evaņģēliju.” (Gal.1:6-7)

  3. Ja sludināšana ir nabaga grēciniekiem, tad tas noteikti ir Evaņģēlijs šaurākajā nozīmē.

    “Nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” (Mt.11:5)

    “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo Viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem.” (Lk.4:18)

  4. Kur grēku piedošana, taisnošana un pestīšana žēlastībā tiek minēta kā Evaņģēlija radītais efekts, tur šis vārds lietots šaurākajā nozīmē.

    “Jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (Rom.1:16)

    “Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas Evaņģēliju.” (Ef.1:13)

  5. Kad ticība tiek minēta kā atbilstoša Evaņģēlijam, arī tad tas ir Evaņģēlijs šaurākajā nozīmē.

    “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju.” (Mk.1:15)

    “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts.” (Mk.16:15-16) Arī šai pēdējā vietā Evaņģēlijs noteikti ir domāts šaurākajā nozīmē. Mūsu Kungs gan piebilst: “Bet kas netic, tas taps pazudināts.” Taču tas vairs nav Evaņģēlijs, bet gan bauslība. Mūsu Kungs ar šo piebildi atgādina, ka, atraidot Evaņģēliju ar savu neticību, cilvēks pats sevi grūž ellē.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Divdesmit astotais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.