360. Kam draudzes gans nevar dot Vakarēdienu?


Divdesmit pirmais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmitais vakara priekšlasījums »

Mani draugi! Kad neticīgie aplūko kristīgo ticību un dzird, ka cilvēka pestīšanā viss atkarīgs no ticības, viņiem tas liekas neiespējami un neticami. Viņiem šāda ticība šķiet acīmredzama muļķība, jā, pat pierādījums tam, ka arī kristīgā reliģija līdzīgi visām pārējām atklāsmes reliģijām vienīgi krāpj cilvēkus. “Jo,” kā viņi mēdz sacīt, “arī brahmaņi pieprasa, lai tic viņu vēdām, hinduistu svētajai grāmatai. Arī Muhameds, pazīstamais viltus pravietis, pieprasa pār visām lietām ticību Korānam, musulmaņu svētajai grāmatai, jo tikai tajā esot patiesā ticība, kas var glābt cilvēku.” Gluži tāda pati esot arī kristietība, kas tāpat radusies pārdabiskas atklāsmes ceļā.

Pār visām lietām tā pieprasa patiesu ticību un pestīšanu saista ar to. “Bet,” tā viņi saka, “kas gan mīļajam Dievam tur var likties svarīgs, ¬ kam es ticu vai neticu? Patiesa reliģija taču var pastāvēt tikai taisnīgā dzīvē, tikumos un labos darbos. Kā tas var būt grēks, ja es neticu kaut kam tādam, kas ir pilnīgā pretrunā manam prātam un saprašanai, kas taču arī ir Dieva dāvanas?” “Nē, nē,” viņi saka, “ja ir Dievs un Pastarā tiesa, tad Dievs man nedrīkst prasīt: “Kam esi ticējis?” bet gan: “Ko tu esi darījis?” un “Kā tu esi dzīvojis?”"

Citi, kas vēlas nedaudz pamatīgāk iedziļināties šajā jautājumā, runā šādi: ja jau Dievam tik ļoti patīk ticība, tāpēc ka tā ir tik brīnišķīgs darbs, tik jauks tikums, kāpēc lai Viņam šajā pasaulē tikpat labi nepatiktu, piemēram, mīlestība, pacietība, drosme, godīgums, taisnīgums, patiesīgums u. tml.?

No kurienes nāk šie iebildumi pret kristietības mācību par ticību? Pirmais iemesls, bez šaubām, ir lielā nezināšana. Proti, cilvēks nepavisam nesaprot, kas īsti saskaņā ar Svētajiem Rakstiem ir ticība. Jo tā nav tiesa, ka taisnojoša un glābjoša ticība saskaņā ar kristīgo mācību ir nepiekāpīga, stingra kristietības doktrīnu formāla atzīšana, kā tas ir ar ticību pie indiešiem un muhamedāņiem. Kristīgā reliģija, tieši otrādi, skaidro, ka šāda inerta un aprobežota Svētajos Rakstos atklāto mācību pieņemšana ir pilnīgi bezjēdzīga, vēl vairāk, ka tā ved tieši pazušanā. Kas paļaujas uz šādu ticību, tas stāv uz smiltīm un tam nav droša pamata zem kājām. Kristīgā mācība ticību nostāda tik augstu nevis tāpēc, ka tā būtu tik lielisks veikums vai tik vērtīgs tikums. Tieši otrādi, kristietība māca, ka ticība taisno un glābj nevis tāpēc, ka tā būtu labs darbs, bet gan tāpēc, ka tā saņem un satver pestīšanu, kuru ir paveicis Jēzus Kristus. Un tas mūs šodien vēlreiz ved atpakaļ pie mūsu desmitās tēzes.

Patiesa ticība nav nedzīva, pasīva lieta. Taisni otrādi, ticība pārvērš un atjauno sirdi, atdzemdina cilvēku no jauna un sniedz cilvēka dvēselei Svēto Garu, – to mēs dzirdējām pirms nedēļas. Šovakar mums pirmām kārtām jānodarbojas ar mūsu desmitās tēzes otro daļu, kur skaidrots, ka Dieva vārds, bauslība un Evaņģēlijs, netiek pareizi sludināts tad, “ja māca, it kā ticība taisno un glābj tāpēc, ka rosina cilvēkā mīlestību un dzīves veida atjaunošanu.”

Lai arī Svētie Raksti mums ļoti noteikti apliecina, ka īsta ticība nevar būt bez mīlestības, atjaunošanās, svētdarīšanas un labu darbu pārpilnības. Tāpat Svētie Raksti mums apliecina, ka šī atjaunošanās, mīlestība un labie darbi, ko izraisa ticība, nepavisam nav tas, kā dēļ ticība taisno un glābj. Es jums varētu nosaukt neskaitāmas Svēto Rakstu vietas, kas apstiprina sacīto, bet es nosaukšu tikai galvenās.

“Tāpēc ir rakstīts: no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem.” (Rom.4:16) Pāvils šeit saka, ka mēs mācām taisnošanu ticībā tieši tā iemesla dēļ, ka cilvēks tiek taisnots un pestīts Dieva priekšā vienīgi no žēlastības. Bet, ja ticība taisnotu kādas labas īpašības dēļ, kas ir mūsos, tad būtu pilnīgi aplami mācīt, ka cilvēks tiek taisnots caur ticību. Patiesībā taču cilvēks tiek taisnots un pestīts no žēlastības. Taisnošana notiek no žēlastības caur ticību, bet nevis tādēļ, ka ticībai būtu tik daudz labu īpašību. Šīs īpašības taisnošanā nepavisam netiek ņemtas vērā, bet gan vienīgi tas, ka Jēzus Kristus jau ir atpestījis visu pasauli, ka Viņš jau ir izdarījis un izcietis visu, kas bija jāizdara un jāizcieš cilvēkiem, un mums tas ir vienīgi jāpieņem.

Ceļš uz pestīšanu ir šāds: mēs paši neko nedarām savai pestīšanai, pavisam neko, bet vienīgi pieņemam to, ka Jēzus Kristus jau visu ir izdarījis; pie tā mēs turamies un ar to sevi mierinām. Šī ir ļoti brīnišķīga Rakstu vieta! Iegaumējiet to labi! Ja pie ticības, kas mūs taisno, piederētos vēl kaut kas, kas būtu jāizdara mums pašiem, tad šeit pieminētais apustuļa secinājums būtu kļūdains. Tad viņam būtu bijis jāsaka: “…no ticības, ka Viņš mums palīdzēs izdarīt kaut ko labu”. Tātad nevis tādēļ ticība taisno, bet gan tādēļ, ka tā pieņem Kristus nopelnus. Ticība ir tikai roka, ar kuru mēs satveram to, ko mums piedāvā Dievs.

“Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata.” (Fil.3:8-9)

Arī šī ir jo vērtīga vieta, tā ir īsta saule, kas izgaismo Evaņģēlija patieso būtību. Jo apustulis saka, ka viņš gan esot taisns, bet taisnība, ko viņš ieguvis no ticības, nepavisam nav viņa, bet gan Kristus taisnība. Tātad, kad mēs ar ticību topam taisni, mēs tādi topam ne ar savu, bet svešu taisnību. Mūsos Dievs nesaskata nekā tāda, ko varētu ieskaitīt mūsu taisnošanas rēķinā. Taisnība, ko esam saņēmuši ticībā, nāk no cita. Mēs neesam to sev nopelnījuši, un paši pie tās neesam pievienojuši neko. Ja mēs tai būtu pievienojuši mīlestību un Dievs mūs tādēļ būtu taisnojis, tad mūsu taisnība nebūtu nākusi no cita, vai arī tā tikai pa pusei nāktu no cita, kura tad papildinātu mūsu nepilnīgo taisnību. “Nē,” saka apustulis, “man nav pašam savas taisnības, bet gan tikai tā taisnība, ko Dievs pielīdzina ticībai.”

“Bet kam nav darbu, bet kas tic tam, kas bezdievīgo dara taisnu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom.4:5) Pirms cilvēks tiek taisnots, viņš ir bezdievis. Ne dievbijīgais, kas savas ticības dēļ kļuvis dievbijīgs un taisnots. Kam ir patiesa ticība, tas apzinās, ka viņš ir bijis bezdievis, kas pelnījis elli un pazušanu, grēku notraipīts no galvas līdz kājām. Taču tad viņš ir piedzīvojis Dieva žēlastības brīnumu, ko Dievs viņam devis, dāvinādams ticību un sacīdams: “Tu tiec taisnots! Tevī pašā nav taisnības, taču es tevi apklāju ar sava Dēla taisnību un tagad neredzu tevī neko citu, kā tikai šo taisnību.” Jā, kas nenāk pie Kristus kā bezdievis, tas nenāk pie Viņa vispār.

“Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” (Ef.2:8-9) Tas izklausās tā, it kā apustulim liktos, ka viņš par maz ir pateicis, lai lasītājs nekļūtu pašpārliecināts. Sākumā viņš saka tikai: “Jūs no žēlastības esat pestīti.” Tad viņš piemetina – “ticībā”. Bet, ja nu kāds iedomājas, ka viņš to ir nopelnījis ar ticību, tāpēc apustulis vēl piebilst: “Un tas nav no jums.” No kā tad, ja ne no mums? “Tā ir Dieva dāvana.” Bet tālāk, lai novērstu jebkuru domu par paša nopelnu: “Ne ar darbiem,” piemēram, mīlestību vai labdarību. Un visubeidzot: “Lai neviens nelielītos.” Bet tāds, kas saka, ka ticība viņu taisnojot tai sekojošās mīlestības dēļ, varētu teikt: “Es esmu taisnots ticības dēļ, bet tas ir noticis arī tāpēc, ka es tajā pašā laikā esmu mīlējis un darījis labus darbus, esmu kļuvis cits cilvēks, tādēļ Dievs mani uzskata par taisnotu.” “Nē,” saka apustulis, “lai neviens nelielītos!” Kurš domā, ka viņam ir un paliek pāri kaut neliels paša oreols vai gods, tam vēl nav taisnojošās ticības, tas vēl ir akls un neiet pestīšanas ceļu, bet dodas pazušanā.

“Bet, ja pēc žēlastības, tad nav vairs pašu nopelna, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība.” (Rom.11:6) Apustulis cenšas pietiekami skaidri pateikt – tā ir žēlastība. Viņa lasītājiem vajadzētu apdomāt, ja viņi pievienojas sacītajam – [viņu glābšana notiek] “pēc žēlastības”, un tad tas nevar būt “pēc nopelna”, citādi žēlastība nebūtu žēlastība. Tiklīdz pievieno nopelnu, žēlastība vairs nav žēlastība. Tad runas par žēlastību ir nožēlojama pļāpāšana. “Bet, ja pēc darbu nopelna, tad žēlastība nav nekas, citādi nopelns nebūtu nopelns.” Tātad neatliek nekas cits – cieši jātic sacītajam: tu esi kļuvis taisns no vienas vienīgas Dieva žēlastības ticībā. Un, ja tava ticība nes labus augļus, tie seko tikai pēc tam, kad tev jau ir viss nepieciešamais pestīšanai. Cilvēks vispirms tiek pestīts, un tad top dievbijīgs. Vispirms viņš iemanto Debesis, tikai tad kļūst par citu cilvēku.

Tā ir tieši kristietības brīnišķīgā būtība. Kas vispirms grib pats visu izdarīt, lai nokļūtu Debesīs, tas ir pazudis. Nē, vispirms tev jāiemanto Debesis un jātop pestītam, pēc tam tu varēsi pateikties Dievam. Tādēļ Luters saka, ka kristīgā reliģija, raksturojot to ar vienu vārdu, ir pateicības reliģija. Viss labais, ko paveic kristieši, netiek darīts, lai gūtu kaut kādus nopelnus. Mēs arī nemaz nezinām, kas būtu darāms, lai šādus nopelnus gūtu. Viss mums jau ir dāvināts: taisnošana, mūsu mūžības mantojums, mūsu pestīšana.

Par visām šīm dāvanām mums jāpateicas vienīgi Dievam. Bez pestīšanas un mūžīgas svētlaimes Dievs savā laipnībā paredzējis arī sevišķu godu tiem, kas šajā dzīvē ir īpaši uzticīgi. Un tas nav sīkums nākamajā dzīvē. Jo šīs Dieva piešķirtās godības dāvanas ir ārkārtējas dāvanas. Tādēļ mūžīgajā dzīvē starp kristiešiem būs ievērojama atšķirība. Jo pats mazākais ieguvums, ko kāds no svētajiem saņem klāt, mūžībā ir kaut kas ārkārtīgi liels. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka tas ir mūžīgs. Tāpēc tad, kad esam saņēmuši mūžīgo dzīvību, mums vajadzētu būt sevišķi pateicīgiem mīļajam Dievam – par to, kas mēs esam un kas mums pieder. Vienīgi darbi, kas nāk no pateicības, ir patiesi labie darbi. Pat mūsu pasaulīgajās attiecībās, ja kāds ir pret kādu citu sevišķi pakalpīgs tāpēc, ka cer saņemt atlīdzību, šāds cilvēks negūst cieņu. Tādu mēs saucam par nožēlojamu blēdi, kas, tēlodams mīlestību un nesavtību, cer iegūt materiālu labumu. Tādu mēs atraidām, jo viņš mums ir pretīgs. Šāds cilvēks cer, ka ar savu pakalpojumu viņš saņems vairāk, nekā pats devis. Bet, ja viņa cerības nepiepildās, viņš var kļūt dusmīgs un pat naidīgi noskaņots.

Tāpēc patiesi labie darbi ir tie, kurus darīt mūs mudina pateicība Dievam. Kam ir īsta ticība, tam nav nodoma ar savu kalpošanu gūt sev kādus labumus. Viņš gluži vienkārši citādi nevar, viņam sava pateicība jāizpauž mīlestībā un labos darbos. Ir mainījusies viņa sirds, tā ir atmaigusi no Dieva mīlestības pārpilnības, ko viņš piedzīvojis. Un tad Dievs savā žēlastībā atalgo savus labos darbus, kurus Viņš paveic mūsos. Jo kristiešu veiktie labie darbi ir Dieva darbi.

Dažkārt varam dzirdēt iebildumus: “Jā, bet svētdarīšanā cilvēkam taču visādā ziņā kaut kas jādara arī pašam.” Bet cilvēks nekad neuzsāk kaut ko labu pats. Dievam viņš vispirms jāpamudina, jārada viņā vēlēšanās un spēja izdarīt kaut ko labu. Un tādējādi tas ir Dieva spēks un Dieva darbs, kad mēs, kristieši, darām labus darbus.

Pāvestieši dažkārt saka, ka cilvēks tiek taisnots un pestīts ticībā, tūdaļ piemetinot: “Bet, zināms, tikai tad, ja ticībai pievienojas mīlestība.” Taču viņi gan nedomā to, ko mācām mēs saskaņā ar Rakstiem, ka tam, kam nav mīlestības, nav arī ticības. Viņu uzskats ir šāds: “Cilvēkam var būt īsta ticība, ko radījis Svētais Gars. Tomēr, ja tai nepievienojas mīlestība, tad ticība neko nedod.” Tādēļ viņi saka: “Taisnojošās ticības forma ir mīlestība”. Jūs jau zināt, ko ar šo latīņu valodas vārdu – forma saprot teologi, proti, to, kas kādu lietu padara par to, kas tā ir.

Pāvestieši saka, ka tad, ja ticībai nepievienojas mīlestība, tad, lai arī tā būtu īsta ticība, tā nav taisnojoša ticība, jo mīlestība ir ticības forma, kas ticību padara taisnojošu. To viņi tad sauc par fides formata, ticību, kas pieņēmusi īsto, būtisko formu. Un, ja ticībai nav pievienojusies mīlestība, tad viņi to dēvē par fides informis [ticība bez tās būtiskā veidola].

Tridentas koncila sestās sesijas pieņemtajā VII nodaļas 28. kanonā lasāms:

“Ticība, ja tai nepievienojas mīlestība, neveido dzīvu saikni ar Kristu un nedara cilvēku par dzīvu Kristus miesas locekli.”

Nav teikts: “Ticība, no kuras nerodas mīlestība,” kas būtu pilnīgi pareizi. Jo, ja no ticības nerodas mīlestība, tad tā nav nekāda ticība, bet ir tikai tās ēna. Bet viņi saka: tev var būt laba ticība, bet, ja tai nepievienosies mīlestība, tā tevi netaisnos. Saskaņā ar viņu mācību – mīlestība neizplūst no tavas ticības, jo viņu izpratnē ticība ir vienīgi formāla baznīcas mācību atzīšana ar prātu, bet mīlestībai ir jāpievienojas, turklāt tad ticība tevi taisnos. Nu, bet kas tad ir tas, kas taisno? Tā ir tikai mīlestība un labie darbi! To viņi neizsaka skaidri, bet ikvienam, kas kaut nedaudz to apdomā, ir jāatzīst: ja jau iepriekš ticība netaisno, tad taisnošanu paveic tas, kas seko un nāk klāt ticībai.

“Katehumēni” – tā katoļi sauc tos, kas vēlas pievienoties viņu baznīcai, “saņem ticību uz mūžīgo dzīvību, taču to nesniedz ticība bez mīlestības.” Tātad bez mīlestības ticība to nesniedz! Tāpēc viņi tūdaļ citē Kristus vārdus: “Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.”

Te mums ir pāvestiešu ticība! Ticība nesniedz mūžīgo dzīvību, kaut arī tā ir nepieciešama, kā viņi atzīst. Ja cilvēks neievēro bauslību, viņi saka: “Ticība tev neko nelīdzēs. Pēc tam, kad tu esi sekojis Kristus pavēlei, ka tev jātic, seko vēl otra: tev arī jātur Dieva baušļi.” Turklāt viņi atsaucas uz Mateja evaņģēlija 19.nodaļu. Kāds bagāts jauneklis bija Kungam jautājis: “Kas man labs ir jādara, lai es iegūtu mūžīgu dzīvību?” Viņš nejautāja: “Kas man jādara?” bet gan: “Kas labs man jādara?” Tad Kristum bija jāatbild: “Tev jātur baušļi.” Tas nenozīmē, ka bagātais jauneklis tos patiešām varētu izpildīt; Kungs vienkārši atbildēja uz jautājumu, ko uzdeva šis cilvēks, kas no galvas līdz kājām bija paštaisnības pārņemts. Un kad tas no sava briesmīgā akluma nebija izdziedināts arī tad, kad Kungs bija sacījis – mīli Dievu vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi pašu -, tad Kungs tam sniedza vēl vienu pamācību: “Pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem.” Ar to saruna beidzās, un jauneklis noskumis aizgāja. Bet viņa sirdī, bez šaubām, palika dzelonis: “Jā, Dievs man nav mīļāks par visu citu. Šim vīram ir taisnība.” Tas tikai nozīmē to, ka viņa rūpes par pestīšanu nav bijušas nopietnas, citādi viņš Kungam būtu teicis: “Jā, to es nevaru! Man jāiet pazušanā!” Uz ko mūsu Kungs būtu atbildējis: “Nē, šeit ir kāds, kas var tevi glābt. Tici uz Mani un tu tapsi pestīts, kaut arī esi nelietīgs grēcinieks, kas pārkāpis Dieva baušļus.” Tomēr jauneklis aizgāja. Nav šaubu, ja viņš būtu nācis pie ticības, Svētie Raksti mums to pavēstītu.

Tagad kāds varētu sacīt šādi: galu galā, pāvestieši taču norāda uz to pašu, ko mēs, proti, ka nedzīva pļāpu ticība nedara taisnu. Tomēr nē, viņi grib sacīt: “Lai cik laba arī būtu cilvēka ticība, tomēr tā nenes pestīšanu, ja tai nepievienojas mīlestība.” Tas būtu gluži tas pats, ja es teiktu: “Ābele var būt cik vien iespējams laba, bet, ja tai nav klāt augļi, tad tā nav nekāda ābele.” Nē, viss ir taisni otrādi! Nevis āboli dara ābeli par ābeli, bet tā jau ir ābele, un tāpēc tā nes ābolus. Pāvestieši ir izteikušies pavisam skaidri.

Tridentas koncila iepriekš minētajā nodaļā un kanonā sacīts:

“Nolādēts lai ir tas, kas saka, ka ticība tiek zaudēta tajā pašā laikā, kad grēka dēļ tiek zaudēta žēlastība; kā arī nolādēts ir tas, kas saka, ka ticība, kas saglabājas un paliek grēciniekā, nav īsta ticība, kaut arī tā varbūt nav dzīva ticība; kā arī nolādēts ir tas, kas saka, ka cilvēks, kam ir ticība bez mīlestības, nav nekāds kristietis.”

Tātad viņi apgalvo, ka, pat krītot nāves grēkā, es nezaudēju ticību. Mēs gan varētu piekrist, ka arī cilvēkam, kas dzīvo nāves grēkā, var būt diezgan pilnīga uzticēšanās kristietības vēsturiskajiem faktiem. Taču mums tūdaļ ir jāpiebilst, ka tā nav patiesa ticība, bet vienīgi ticības ēna. Turpretī pāvestieši apgalvo, ka tā esot patiesā ticība. Par ticību viņi runā kā par kaut ko tādu, kas pastāv blakus mīlestībai. Ticībai ir jāpievieno mīlestība, vienīgi tad šī ticība ir laba. Ticība viņiem ir skaists trauks, kuram tikai tad ir vērtība, ja tajā kaut ko uzglabā. Dārgums, kas tajā tiek ievietots, ir mīlestība. Ar to tad arī šis trauks kļūst daudz vērtīgāks, nekā tas bija iepriekš. Tātad pāvestieši spriež šādi: ticība top tik dārga tāpēc, ka kristietis tai pievieno mīlestību, un tad ir iespējams sacīt: “Ticība dara taisnu,” saprotot to tikai šādi: “bet vienīgi tad, ja tai klāt ir mīlestība.”

Johanna Gerharda laikos Ķelnes teologi, būdami tā laika nozīmīgākie Romas teologi, izdeva savu Censura Coloniensis. Tajā teikts:

“Tas, ka taisnais dzīvo, viņam nav tikai no Kristus, bet arī no viņa darbiem; jā, ka ticība taisno, tās forma jeb spēks viņam nav no Kristus, kuru viņš ir satvēris un kurš viņam ir, bet gan no mūsu mīlestības.”

Tātad viņi saka ne vien: “Klāt jānāk mīlestībai,” bet arī: “Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc ticība taisno, tad, kad tā taisno.”

Tagad paklausīsimies dažas Lutera liecības par šo, tā saukto, fides formata, pretstatot to fides informis, par ticību, kas ir īsta pēc tās būtības, iepretī tai ticībai, kura pēc pāvestiešu mācības ir tā īstā ticība un kura tomēr tā nedara taisnu.

Komentārā par Gal. 3:11 (St. L., 357 utt.) Luters raksta:

“Sofisti,” tā Luters sauc pāvesta teologus, “kas ir gatavi sagrozīt Rakstus, par šo vietu izsakās āķīgiem teicieniem: taisnais dzīvo no ticības; protams, bet ticībā, kura darbojas (efficaci), dara darbus vai ar mīlestību ir ieguvusi savu īsto veidolu (formata caritate). Bet, ja ticībai šāda veidola nav (informis), tad tā nedara taisnu. Šos greizos komentārus ir sadzejojuši viņi paši, un ar tiem tiek nodarīta varmācība pravieša [Habakuka] vārdiem.”

Tā viņi ir sagrozījuši šos dārgos un mierinošos vārdus. “Patiešām,” viņi saka, “apustulis Pāvils, tāpat kā pravietis Habakuks, ir gan teicis, ka taisnais dzīvo no ticības. Bet par kādu ticību viņš runā? Par darbīgu ticību, kura dara labus darbus, kurai ir mīlestība, kura ir atjaunojusi cilvēku; tāda, tikai tāda ticība ir tā, par ko viņš runā, un vienīgi tajā cilvēks dzīvo.”

“Ja viņi ar šo pareizi izveidoto ticību saprastu patieso un teoloģisko, vai, kā saka Pāvils, neliekuļoto ticību, to, ko Dievs sauc par ticību, tad man nekas nebūtu pret šo viņu skaidrojumu.”

Iegaumējiet labi: Luters saka, ka tad, ja viņi ar šo vārdu – izveidotā ticība – nedomātu neko citu kā patiesu sirds ticību, tad viņi to varētu lietot. Jo viņš zināja, ka ticība, kas nedara sirdi šķīstu, nedara taisnu, tāda ticība pamet cilvēku grēkos. Bet pāvestieši to vienmēr attēlo šādi: “Luterāņi gan apgalvo, ka cilvēks tiekot taisnots caur savu ticību, bez darbiem. Bet tā ir pavisam nelietīga mācība. Tā kalpo vienīgi cilvēku maldināšanai un novirzīšanai no labajiem darbiem. Viņi gribētu, lai labie darbi vairs netiktu darīti. Viņi nepārtraukti atkārto: “Tici! tici! tici! tici! un tu tūdaļ nokļūsi Debesīs.”"

Prātīgākie pāvestieši, to sacīdami, protams, zina, ka Lutera mācība nebūt nav tāda. Un tomēr, ir pietiekami daudz tādu, starp tiem arī daudzi garīdznieki, kas tic, ka luteriskā baznīca ir nelietīga sekta, kas māca, ka pietiek ar vienkāršu, formālu kristietības atzīšanu un ka šī atzīšana dara cilvēku taisnu un pestī, tā ka viņš pēc tam nokļūst Debesīs, lai ko viņš arī darītu.

“Nē,” saka Luters, “ja jūs ar fides formata saprotat to ticību, kuru devis Svētais Gars un kura tad ir kļuvusi par visa labā avotu; un, ja jūs sakāt, ka šī ticība taisno, tad es esmu ar jums pilnīgi vienisprātis. Bet jūs nedrīkstat tam klāt pielikt ¬ ticība glābj šīs savas brīnišķīgās īpašības dēļ. Bet patiesībā – ticībai vispirms ir jātaisno un jāglābj, un tikai tad tā var nest labus augļus.”

Luters turpina:

“Jo šādi ticība netiek pretstatīta mīlestībai, bet gan aplamajam priekšstatam par ticību. Arī mēs atšķiram īsto ticību no neīstas. Neīsta ticība var veidoties šādi: cilvēks, dzirdot par Dievu, par Kristu, par inkarnācijas un pestīšanas noslēpumiem, to visu uztver un prot par to skaisti runāt, taču tas viss viņam ir tikai tukša skaņa. Dzirdētais ir atstājis viņa sirdī tikai Evaņģēlija ēnu, par ko tad arī viņš daudz pļāpā. Taču tā patiesībā nav īsta ticība, tāpēc ka tā neatjauno, nepārvērš sirdi un nerada jaunu cilvēku, tā nemaina viņa uzskatus un rīcību. Un šāda ticība ir ļoti samaitājoša, būtu labāk, ja tādas vispār nebūtu; tad jau labāks ir tikumīgs šīs pasaules gudrais nekā liekulis ar šādu ticību.”

Būtu labāk, ja šāds cilvēks, kas visu ir uztvēris tikai ar savu prātu, tā arī neko nebūtu uzzinājis par Evaņģēliju. Jā, viņš var par to tērzēt un pārliecinoši sludināt, bet viņš pats paliek tikai skanošs varš un zvanošs zvārgulis. Viņam pašam būtu labāk, ja viņam šādas ticības nebūtu bijis.

Luters tālāk raksta:

“Tāpēc, ja viņi [pāvestieši] atšķirtu pareizi veidoto ticību (fidem formatam) no aplamās jeb sagudrotās ticības, man pret to nebūtu ko iebilst. Taču viņi runā par ticību, kuru par pareizu dara mīlestība. Viņi runā par divējādu ticību, par neizveidotu un pareizi izveidotu ticību (informem et formatam). Šis aplamais, gauži kaitīgais, velnišķīgais skaidrojums man ļoti asi jānoraida. Jo viņi saka: pat ja mūsos būtu iedvestā ticība, kas ir Svētā Gara dāvana, un arī iegūtā (acquisita) ticība, kuru mēs izraisām paši ar daudzām savas ticības darbībām, ikviena no šīm abām tomēr ir neizveidota (informis), un vienīgi ar mīlestību ticība iegūst savu īsto veidolu.”

Atcerēsimies, ka jezuītu slazdā ir iekrituši milzum daudzi cilvēki. Kad luterāņi pārmet, ka jezuīti nepavisam nemāca to, ka mēs tiekam taisnoti ticībā, viņi atbild: “Jā, to jums sacījis jūsu luterāņu mācītājs. Mēs to nemācām. Mūsu mācība ir labāka par jūsējo. Jūs mācāt: ticiet, tikai ticiet, un jūs nokļūsit Debesīs. Mēs sakām: cilvēks tiek taisnots ticībā, proti, ticībā, kas darbojas mīlestībā. Tā māca apustulis Pāvils.”

Ja cilvēks nezina, ka tā ir vistīrākā krāpšana, viņš nodomā: “Tad jau man par šo katoļu baznīcas mācību ir stāstīts nepareizi!” Bet neļausim sevi piemānīt! Viņi jau nerunā par ticību kā mīlestības avotu, bet gan par ticību, kurai blakus ir mīlestība. Tātad tie ir meli, kad viņi zināmā izpratnē saka, ka viņi tic, ka cilvēks tiek taisnots ticībā. Kad viņi vārdam fides pievieno vārdu formata, viņi patiesībā ar to domā labus darbus. Viņi saka: “Jā, ja man turklāt vēl ir darbi, tad es ticībā topu taisnots.” Līdzīgi tas būtu tad, ja man būtu rotaļu monētas un es teiktu: “Ja man būtu vēl arī dolāri, tad es varētu kaut ko nopirkt.” Tā tas ir ar šo viņu ticību. Pāvestieši saka: “Arī ticība ir jāsludina, lai es šo mācību uzskatītu par patiesu. Bet, lai ticība dotu pestīšanu, tai jāpievieno mīlestība un labie darbi, un patiesībā tie tad arī ir tie, ar kuriem es sev nopelnu Debesis.”

Tādējādi Romas mācība par taisnošanu īstenībā nav nekas cits, kā pilnīgs Evaņģēlija noliegums, tā iznīcināšana, nolādēšana. Katra sekta ir nesalīdzināmi labāka par pāvestību, par Romas baznīcu, nesalīdzināmi labāka! Kaut arī sektas nopūlas ar saviem darbiem, savām cīņām, savām lūgšanām, tās tomēr cieši turas pie mācības, ka vienīgi ticība uz Jēzu Kristu taisno un pestī. Un, kad kāds nabaga metodists vai baptists nonāk uz nāves sliekšņa, viņš zina, ka vienīgi ticība pestī, un, ja viņš tad meklē patvērumu pie sava Kunga Kristus, viņš mirst svētīgs. Bet pāvesta mācības sekotājs domā: “Tagad tu nokļūsi šķīstīšanas ugunīs, bet uz cik ilgu laiku? Man trūkst mīlestības, man trūkst labo darbu! Es esmu pazudis!” Un tas jau ir tas, ko ir gribējis velns, ierīkodams pāvestību. Viņa nodoms ir bijis apkaunot un izjaukt Kristus pestīšanas darbu ar šo nolādēto mācību, ka ticība tikai tad taisno un glābj, ja tai pievienojas vēl kaut kas cits, ko viņi uzskata par patieso pestīšanas iemeslu.

Luters turpina:

“Tādējādi, pēc viņu iedomām, ticība līdzinās gleznai vai skaistam priekšmetam, kas atrodas tumsā. Ieraugāmas šīs lietas kļūst vienīgi tad, ja rodas gaisma, t. i., mīlestība. Šādi vērtējot, mīlestība ir ticības būtība (forma), bet ticība – tikai viela (materia), ar kuru rīkojas mīlestība. Tas nozīmē, ka viņi mīlestību vērtē augstāk nekā ticību un taisnošanas spēju viņi piedēvē nevis ticībai, bet mīlestībai. Jo tam, kas piešķir kādu īpašību, šī īpašība piemīt augstākā pakāpē. Tāpēc ticība tiem neko nenozīmē, un taisnošanu ar ticību viņi saista vienīgi mīlestības dēļ. Tātad šie Kristus Evaņģēlija sagrozītāji saka, ka arī iedvestā ticība, kas nav iegūta ar kādu sprediķi vai kādas citas darbības (operatione) rezultātā, bet gan Svētā Gara radīta, var pastāvēt nāves grēkā, arī visļaunākajā cilvēkā. Tāpēc tai nav nekādas nozīmes un tā ir lieka, ja šī ticība ir viena, – pat ja tā darītu brīnumus. Tā viņi ticībai pilnīgi atņem tās funkciju un pievieno to mīlestībai, tā ka ticībai nav nekādas vērtības, ja tai nepievienojas tas, kas tai dod īsto saturu (forma), tas ir, mīlestība.”

Savos komentāros par Gal.2:19 Luters raksta (St.L.XI, 218):

“Kad es šādi ticībā esmu satvēris Kristu, esmu miris bauslībai, taisnots no grēka un Kristū atbrīvots no nāves, velna un elles, tad es daru labus darbus, mīlu Dievu, pateicos Viņam un parādu mīlestību savam tuvākajam. Bet šī mīlestība vai sekojošie labie darbi nedod manai ticībai tās īsto veidu, kā arī negrezno to, bet gan mana ticība ir tā, kas mīlestībai piešķir tās īsto veidolu un to grezno.”

Caritas non est forma fidei, sed fides est forma caritatis. Mīlestība nav ticības forma, bet ticība ir mīlestības forma. Kāpēc? Ne mīlestība padara ticību labu un patiesu, bet ticība dara mīlestību labu un īstu. Ne mīlestība piešķir ticībai tās īsto būtību, bet ticība piešķir mīlestībai tās īsto būtību.

Gal.5:6 teikts: “Jo Kristū Jēzū nedz jūdaisms ko spēj, nedz pagānisms, bet ticība, kas darbojas mīlestībā.” Šī, pēc pāvestiešu domām, ir vērtīga Rakstu vieta viņu mācības pamatošanai, taču šie vārdi izsaka kaut ko pilnīgi citu.

Tāpēc Luters par tiem saka (St.L.IX, 632 utt.):

“Sofisti mēģina ar šo teicienu pamatot savu mācību, ka mēs tiekot taisnoti mīlestības vai labo darbu dēļ. Jo viņi saka, ka ticība, ja arī tā ir Dieva iedvesta (nemaz nerunāšu par ticību, kas iegūta paša pūlēm (de acquisita)), nedarot taisnu, ja tā no mīlestības nav saņēmusi īsto veidu. Jo viņi mīlestību sauc par to žēlastību, kas cilvēku dara tīkamu Dievam (gratium gratum facientem), tas ir, viņu taisno (lietojot mūsu vai, pareizāk, Pāvila vārdus). Tādējādi [tā saka viņi] mīlestība tiekot sasniegta ar mūsu nopelnu, kas Dievam pēc taisnības esot jāatalgo (nostro merito congrui), utt.

Jā, viņi tāpat apgalvo, ka iedvestā ticība varot pastāvēt arī cilvēkā, kurš dzīvo nāves grēkā. Tā viņi taisnošanu pilnīgi un galīgi atdala no ticības un (tādā veidā) pievieno to vienīgi mīlestībai, un domā, ka var to pamatot ar šiem Sv. Pāvila vārdiem – “ticība, kas darbojas mīlestībā”. It kā Pāvils gribētu sacīt: raugi, ticība nedara taisnu, tā nav nekas, ja nepievienojas mīlestība, kas dara darbus (operatrix), kura ticībai piešķir tās īsto veidu.”

Tie ir antikristīgi maldi.

“Tās ir savādas, briesmīgas idejas, ko sadomājuši šie bezdievīgie cilvēki. Kurš gan var pieļaut mācību, ka ticība, šī Dieva dāvana, ko sirdī iedvesis Svētais Gars, var pastāvēt blakus nāves grēkam? Ja viņi to būtu sacījuši par paša pūlēm iegūto (acquisita) vai vēsturisko ticību, par cilvēka uzskatu, ko viņš iegūst, ar savu dabīgo saprašanu apcerot vēsturisko ticību, tad tas būtu pieļaujams. Bet par vēsturisko ticību viņi te nerunā. Mācīdami tā par [Svētā Gara] iedvesto ticību, viņi skaidri pierāda, ka no ticības galīgi neko nesajēdz. Tā nu viņi arī šos Pāvila vārdus lasa, kā mēdz sacīt, it kā caur krāsainu stiklu, tos sagroza un skaidro ar saviem izdomājumiem. Jo Pāvils nesaka: ticība, kas taisno ar mīlestību. Viņš nesaka arī: ticība, kas ar mīlestību dara tīkamu. Šādu tekstu viņi sagudro paši un varmācīgi ievieto šajā vietā. Vēl jo mazāk apustulis saka: mīlestība dara tīkamu. Tā Pāvils nesaka. Viņš saka: “Ticība, kas darbojas mīlestībā.” Viņš saka, ka darbi notiek no ticības “caur” mīlestību, bet ne ka cilvēku taisno mīlestība.”

To viņi jauc. Šeit (Gal.5:6) netiek sacīts, ko ticība paveic Dieva priekšā, bet gan, ko ticība veic pati sevī. Proti, tā darbojas mīlestībā pēc tam, kad ticīgais Dieva priekšā ir ieguvis taisnošanu un mūžīgu pestīšanu.

Tā ir pāvestiešu pamatkļūda. Vairumā gadījumu tā sastopama arī protestantu baznīcās. Vispirms viņi runā par to, ka visa pamatā ir žēlastība un ka mēs visu saņemam caur ticību, bet tad, baidoties, ka tas klausītājiem var likties nepieņemami, tūlīt piemetina: “Protams, ticībai jāveic arī labi darbi.” Tiklīdz jūs to piebilstat, jūs esat savu sprediķi padarījis aplamu un sabojājis, tad visa sludināšana par žēlastību un ticību ir veltīga un tās veikums ir pazaudēts. Tad tas izklausās tā, it kā ar ticību vēl nepietiktu un tai būtu jāpievieno vēl mīlestība.

Bet jums ir jāsaka: “Ir skaidrs, ka tam, kam nav mīlestības, nav arī ticības. Tāds cilvēks nevar būt taisns Dieva priekšā.” Tas tā ir nevis tāpēc, ka mīlestība viņu darītu taisnu, bet gan tāpēc, ka tikai tā ticība ir īsta, kas ir no Dieva, kas ir Svētā Gara radīta un no kuras izplūst mīlestība uz Dievu un tuvāko.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Divdesmit otrais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.