127. Ar kuru bausli ir saistīti galavārdi?


Divdesmit piektais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit ceturtais vakara priekšlasījums »

Jēzus Kristus kalpam ir dažādi smagi uzdevumi. Smagākais to vidū, bez šaubām, ir tas, ka viņam ne vien jāsludina Kristus Evaņģēlija tīrā mācība, bet arī jāparāda, jāatspēko un jānoraida Evaņģēlijam pretrunīgās mācības. Jo tad, kad tas tiek darīts, piepildās vecais sakāmvārds – Veritas odium parit, t. i., patiesība rada naidu.

smagi uzdevumi


Ja uzticīgais Atanasijs savā laikā būtu tikai patiesi sludinājis kristīgo mācību, ka Jēzus Kristus ir patiess Dievs, dzimis mūžībā no Tēva, un arī patiess cilvēks, dzimis no jaunavas Marijas, ja viņš tajā pašā laikā nebūtu ar lielu nopietnību uzbrucis Ārijam un ariāņiem, kuri to noliedza, viņš, bez šaubām, kā apdāvināts vīrs būtu augsti godāts mierīgi vadījis savu dzīvi un to mierīgi noslēdzis.

Ja Luters būtu rīkojies tā kā Štaupics, proti, ja viņš tīro Evaņģēliju būtu mācījis saviem ordeņa brāļiem klusībā un nebūtu tajā pašā laikā ar lielu nopietnību uzbrucis pāvestībai, tad viņam nebūtu jācieš nekādas vajāšanas. Jo līdz tam bija bieži noticis tā, ka mūki bija nonākuši līdz Evaņģēlija atzīšanai un bija to apliecinājuši, taču viņi nekad par to neiestājās, neapkaroja pāvestības maldus, un tādēļ viņus lika mierā, ja vien viņi turējās pie Romas katoļu baznīcas centra, t. i., pie pāvesta.

Pasaulīgi ļaudis un viltus kristieši nevar rīkoties citādi, – viņiem ir jāuzbrūk tiem, kas domā un māca citādi. Viņi tos uzskata par miera grāvējiem, naida cēlājiem, ķildīgiem un ļauniem cilvēkiem. Šiem nelaimīgajiem un apstulbotajiem ļaudīm nav pat nojausmas par to, cik labprāt šie drosmīgie Kristus aizstāvji dzīvotu mierā ar visiem cilvēkiem, cik labprāt viņi būtu klusējuši, cik tas ir grūti savā miesā un asinīs uzstāties atklātībā, lai pēc tam kļūtu par naida, nicinājuma, zaimu, pat vajāšanas objektu. Bet arī viņi nevarēja citādi, viņiem bija ne vien jāapliecina patiesība, bet arī jāuzstājas pret maldiem. To darīt viņus spieda viņu sirdsapziņa. Kāpēc? Tāpēc, ka to prasa Dieva vārds.

Viņi atcerējās, ka Kristus saviem mācekļiem ir teicis ne vien: “Jūs esat pasaules gaisma,” bet arī: “Jūs esat zemes sāls”; tas ir, jums ne vien jāsludina patiesība, bet arī jāsāla pasaule, kura ir kļūdu un grēku pilna, jākaisa asa sāls šajā pasaulē, lai pārtrauktu tās bojāšanās procesu. Viņi domāja par to, ka Kristus ar lielu noteiktību ir sacījis: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mt.10:34) Ar to nav jāsaprot, ka Kungam darītu prieku tas, ka rodas konflikti un tiek pārtraukts miers. Tas nav jāsaprot tā, ka Viņš būtu nācis pasaulē, lai radītu nesaskaņas un ķildas. Kungs ar to grib sacīt: “Manai mācībai ir raksturīgs tas, ka tad, ja tā tiek sludināta patiesi, ar pareizajiem jā un nē, tad ļaužu starpā nevar saglabāties miers. Jo tiklīdz šis vārds tiek pasludināts, ļaudis sadalās divās daļās. Vieni Vārdu uzņem ar prieku, bet otri dusmojas par to un sāk ienīst un vajāt tos, kas šo Vārdu pieņem.

Īsti mācītāji ņem vērā to, ka baznīca nav valsts, ko var uzcelt mierā; baznīca šeit atrodas velna namā, jo velns ir šīs pasaules valdnieks. Citādi tas šai pasaulē nav iespējams – baznīcai vienmēr jābūt karojošai. Tā ir ecclesia militans, karojoša baznīca, un tāda paliks līdz Pastarai dienai. Kur baznīca nav ecclesia militans, bet ecclesia quiescens, tā noteikti nav īsta baznīca.

Tāpat godīgs mācītājs zina, ka viņš ir arī gans. Bet kā būtu vērtējama gana rīcība, ja viņš savas avis vestu uz zaļām ganībām, bet, tuvojoties vilkam, mestos bēgt un tās pamestu? Tādā brīdī viņam ir jāstājas pretī vilkam, kurš grib saplosīt avis, un tieši to arī nozīmē – cīnīties Dieva valstības labā. Patiess mācītājs zina arī to, ka viņam jābūt īstam sējējam. Bet kāda gan būtu jēga viņa darbam, ja viņš iesētu labus kviešus, bet pēc tam vienā mierā ļautu, lai kāds cits to starpā iesēj nezāles – savu aplamo mācību nezāles? Jo nebūtu ilgi jāgaida, līdz nezāles pārņemtu kviešu sējumu un to nomāktu.

Paglabājiet cieši to savā atmiņā, mani mīļie draugi! Ja jūs gribat būt patiesi Kristus kalpi, tad paturiet prātā, ka par tādiem kļūt nav iespējams, necīnoties pret maldu mācībām, pret viltus Evaņģēliju, pret aplamu ticību. Pasaules priekšā gan jūsu liktenis nebūs īpaši apskaužams. Jau gudrais Sīraks ir sacījis: “Ja tu gribi būt Dieva kalps, tad pakļauj sevi uzbrukumiem.” (Sir.2:1) Kas nepiedzīvo uzbrukumus, tas var censties, cik grib, savā amatā, tā nebūs īstā centība. Kur ir īstā centība, tur ne vien stāda, ne vien ceļ, bet arī jož pie sāniem zobenu un iet ar to tā Kunga karā.

Bet tas lai arī ir jūsu mierinājums! Jo, kā sacīts, jūsu centieni tiks uzlūkoti kā ļauni, jo jūs taču nepieļausiet, kad tiek runāts pret jūsu mācību. Bet jūsu centieni jo gaiši mirdzēs Debesīs. Tad Dievs runās uz jums: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, Es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” (Mt.25:21) Tad nāks atspirgšanas laiks – tad, kad būsim atteikušies no ļaunās pasaules un viltus kristiešu kopības, kuri nelietīgi zākā mūsu labākos centienus un pūles. Tad Kungs Kristus mums sacīs: “Labi darīts! Tu esi pareizi rīkojies! Tu neesi tīkojis pēc labām dienām, bet esi uzticīgi glabājis to, ko biju tev uzticējis.”

Bet šajā sakarībā ir jāatceras viena lieta: jo labāk kāda aplamība nomaskēta un apslēpta, jo tā ir bīstamāka. Tāpēc ir īpaši svarīgi, lai šie maldi tiktu celti gaismā un apkaroti. Par to mums atgādina arī četrpadsmitā tēze.

XIV TĒZE
Desmitkārt, Dieva vārds netiek sludināts pareizi, ja ticība tiek pieprasīta kā priekšnosacījums taisnošanai un pestīšanai, it kā cilvēks Dieva priekšā kļūtu taisnots un glābts nevis caur ticību, bet gan ticības dēļ.

Diezgan daudz ir tādu ļaužu, kas domā šādi: mācītājs, kas vienmēr sludina, ka cilvēks top taisnots un pestīts Dieva priekšā ticībā Kristum, acīmredzot ir īsts evaņģēlisks sludinātājs. Kas gan vēl būtu vajadzīgs? Tas taču ir Evaņģēlija un Dieva vārda dziļākais saturs. Jā, ja viņš patiešām sludina šo mācību, tad viņš ir īsts evaņģēlisks mācītājs. Bet ar to vēl nepietiek, ka viņš izrunā šos vārdus: “Cilvēks kļūst taisnots un svēts Dieva priekšā vienīgi ticībā.” Ir svarīgi, lai viņš tos lietotu pareizajā nozīmē, proti, lai vārds “ticība” tiktu lietots bibliskajā nozīmē.

Bet tieši šai ziņā ļoti daudzi mācītāji nonāk maldos. Ticību viņi izprot gluži citādi, nekā to izprata pravieši, apustuļi un pats Kungs Kristus. Par racionālistiem es vispār negribu runāt. Viņi sludināja: “Protams, cilvēks top pestīts caur ticību.” Bet ko viņi sauca par ticību? Viņi uzskatīja, ka ticēt Kristum nozīmē atzīt teicamās tikumiskās mācības, kuras Viņš sludināja. Viņi mācīja, ka, pieņemot šīs mācības, cilvēks kļūst par īstu Kunga mācekli un top taisnots un glābts. Paņemiet jebkuru tā laika radikālā racionālisma grāmatu un jūs redzēsiet – tā tas tika sludināts racionālisma laikā.

Jā, arī pāvestieši nevairās sacīt, ka ticība dara cilvēku taisnu Dieva priekšā un glābj viņu. Īpašas nepieciešamības gadījumā viņi varbūt pat sacīs, ka: “Vienīgi ticība taisno un glābj.” Bet kā viņi saprot jēdzienu “ticība”? Tikai kā fides formata, proti, ticību, kas ir savienota ar mīlestību. Par ticību viņi var pateikt daudz ko ļoti labu, saprotot ar to kaut ko pilnīgi pretēju, nekā māca Raksti.

Arī visu moderno teologu rakstos atrodam šo mācību: “Cilvēks top taisnots un pestīts Dieva priekšā caur ticību.” Bet ko viņi saprot ar vārdu “ticība”? Neko citu, kā “ticību”, ko sev radījis un devis pats cilvēks. Viņi ar to patiesībā saprot cilvēka spēka un apņēmības veidojumu. Un ar to atkal ir iznīcināts viss Evaņģēlijs.

Ko tad īsti nozīmē Dieva vārdi, ka cilvēks top taisnots un glābts vienīgi ticībā? Tie nozīmē, ka cilvēks netop pestīts savas darbošanās dēļ, bet gan vienīgi sava Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus, visas pasaules Pestītāja darbu un ciešanu dēļ. Jaunākie teologi turpretī saka: “Pestīšanā nepieciešamas divējādas aktivitātes. Pirmkārt, kaut kas ir jādara Dievam. Viņam jāpaveic smagākais, proti, pestīšanas darbs. Bet tad, otrkārt, kaut kas tiek prasīts arī no paša cilvēka. Jo nevar taču būt tā, ka cilvēks tāpat vien nonāk Debesīs. Nē, arī cilvēkam kaut kas ir jādara, turklāt kaut kas liels – viņam jātic.” Bet līdz ar to ir iznīcināts Evaņģēlijs. Viņi skaisti runā savos sprediķos, bet tad atklājas, ka viņi domā pilnīgi kaut ko atšķirīgu no Svētajiem Rakstiem, kuri skaidri un nepārprotami māca, ka cilvēks netop pestīts ar to, ko dara viņš, bet gan ar to, ko dara Dievs.

Paklausieties, ko saka Luthardts (Luthardt, Compend.,202):

“No otras puses, atgriešanās un ticība tiek prasīta no cilvēka kā kaut kas tāds, kas jāpaveic viņam metanoeite kai pisteuete, t. i., visās pestīšanas notikuma stadijās. Aicinājumam nožēlot grēkus uzaicinātais var sekot nekavējoties, un viņam tas jādara (Ps.95:7 utt.; Ebr.4:7 utt.) un ticība ir brīvprātīga paklausība, ko veic cilvēks.”

Labi ievērojiet vārdu “veic”. Kas ir veikums? Tas attiecas uz pienākumu, kas man jāveic, lai par to saņemtu atalgojumu. Bet ticība taču nav cilvēka veikums. Ja tas tā būtu, tad to varētu uzskatīt par nosacījumu, ko Dievs devis, it kā sacīdams: “Savu daļu es esmu padarījis, tagad tev jāveic tavējā. Es no tevis neprasu daudz, vienīgi atgriešanos un ticību.” Bet vai tā ir dāvana, ja es saku: “Es tev to dāvinu, bet tad tev par to arī kaut kas jādara”? Nē, tā nav dāvana. Ja es kādam kaut ko dāvinu tikai tādēļ, lai tas izpildītu kādus zināmus noteikumus, tad tā vairs nav dāvana. Šeit, mūsu zemē, mēdz gadīties tā, ka, apejot likumu, tiek legalizēta ārkārtīgi dārga dāvana, samaksājot par to vienu dolāru. Te parādās būtiskā atšķirība starp dāvinājumu un pirkumu.

Ticība Evaņģēlijam būtu mums pārāk liels un grūts uzdevums, ja pats Dievs to nepaveiktu mūsos. Bet, pat ja tas arī nebūtu tik liels un grūts, jā, ja tas būtu pavisam viegls uzdevums, ko Dievs mums devis kā nosacījumu mūsu pestīšanai, tad tik un tā mūsu pestīšana vairs nebūtu dāvana.

Tad Dievs mums nebūtu devis savu Dēlu kā dāvanu, bet gan piedāvājis Viņu ar zināmiem nosacījumiem. Bet tā Dievs nav rīkojies. Apustulis Pāvils saka: “Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna (dorean), sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rom.3:24) Tātad mēs topam taisni dorean, par velti, no mums netiek prasīts pilnīgi nekas.

Par to lai slavēts Dievs! Mums, nabaga grēciniekiem, ir dots patvērums, kuru varam rast arī tad, kad nākam kā galīgi pazuduši cilvēki, kam nav ar ko maksāt, kā ubagi, kuriem nav arī ne kripatiņas spēka, lai Dievam piedāvātu kādus savus sasniegumus. Mēs esam svētīti, jo mums ir Evaņģēlijs, kas pasludina: “Šeit ir patvērums grēciniekiem!” Jēzus Kristus ir uzticīgais Pestītājs, pie kura mēs visi varam patverties. Viss, ko mēs Viņam varam sniegt, ir mūsu grēki un nekas cits. Un tāpēc arī mēs esam Viņam īstie ļaudis. Mēs godājam Viņu kā mūsu uzticamo Glābēju, rodot patvērumu Viņa Evaņģēlijā. Bet tiklīdz mēs nākam pie Viņa un piedāvājam kaut ko savu, mēs tādējādi noliedzam mūsu Kungu. Jo “nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap.d.4:12) – kā vienīgi dārgais vārds Jēzus. Tātad iegaumējiet labi: tā ir liela, briesmīga Evaņģēlija sagrozīšana, ja ticība tiek prasīta tā, it kā tā būtu priekšnoteikums taisnošanai un pestīšanai.

Ja pie jums ierastos kāds ubags un lūgtu žēlastības dāvanas, vai jūs viņam sacītu: “Jā, es tev vēlos kaut ko dot, bet tikai ar vienu nosacījumu”? Viņš tad jautātu: “Ar kādu nosacījumu?” – “Ar nosacījumu, ka tu to pieņemsi!” Viņš domātu, ka jūs jokojaties, smietos un teiktu: “Jā, to es labprāt darīšu; un, jo vairāk jūs dosit, jo priecīgāk es to pieņemšu.” Protams, ja tu negribēsi ticēt, tev neviens nevarēs palīdzēt. Bet tev nevajadzētu sacīt, ka žēlastība ir dota ar nosacījumu. Nē, savu žēlastību Viņš tev sniedz bez jebkādiem nosacījumiem un aicina tevi to vienīgi pieņemt. Ja Viņš izvirzītu nosacījumus, tad tā nebūtu dāvana, tāpat kā tad, ja es kādam dāvanas lūdzējam liktu pastrādāt, piemēram, uzrakt dārzu. Es rīkotos pēc Rakstiem – kas nestrādā, tam nebūs ēst (2.Tes.3:10). Es censtos viņu atturēt no dīkdienības. Jūs šeit redzat, ka tas ir Evaņģēlija izkropļojums – ticību padarīt par nosacījumu pestīšanai.

Bet tas, cik viegli šeit var nomaldīties, redzams no polemikas par predestināciju. Mūsu pretiniekiem nav pieņemama mūsu mācība par to, ka Dievs nav saskatījis savos izredzētajos neko tādu, kas būtu rosinājis Viņu izredzēt tieši viņus, jo izredzēšana ir tīra Viņa žēlastība. Viņus pārsteidz tas, ka pestīšanai vajadzīgas tikai divas lietas, kā to māca Konkordijas formula, proti, Dieva žēlastība un Kristus nopelns. Kāpēc tas viņus pārsteidz? Viņi iedomājas, ka Dievs ir izvēlīgs: vienus viņš izredz, bet citus – neievēro un atraida. Viņiem vajadzētu apdomāt to, ka cilvēks Dieva priekšā top izglābts vienīgi caur ticību, nevis ticības dēļ. Bet viņi iedomājas, ka kaut kādai atšķirībai cilvēku starpā tomēr ir jābūt. Mūsu vecie teologi ir sacījuši, ka tādi cilvēki, kas apvaino Dievu izvēlīgumā, būtu perami rīkstēm.

Vācu teologi savos uzskatos ir bijuši drosmīgāki, bet mūsu pretinieki šeit, Amerikā, ir piesardzīgāki. Viņi patur veco dogmatiķu izteicienu un saka: “Intuitu fidei“, ka Dievs izredz cilvēkus, “ņemot vērā viņu ticību”. Tā viņi slēpjas aiz vecajiem dogmatiķiem, taču tas viņiem nepalīdz. Vecie dogmatiķi šo formulējumu ir lietojuši ar pilnīgi citu nozīmi. Mūsu oponenti jau saka pilnīgi nepārprotami: ņemot vērā cilvēku izturēšanos (“conduct” vai līdzīgi termini), Dievs izlemj, kurus izredzēt. Pēc savas patikas grozot un mainot vārdus un to saturu, viņi paziņo, ka cilvēka pestīšanas iemesls ir tas [kaut kas], ko viņš dara. Ja šodien no mirušajiem pieceltos, sacīsim, Johans Gerhards vai Egidijs Hunnijs un redzētu, ka uz viņu mācību par žēlastības izredzētību atsaucas mūsu oponenti, viņi būtu ļoti pārsteigti. Jo šādu mācību viņi ir noraidījuši un nosodījuši, kas ir skaidri pierādāms.

Johans Gerhards raksta (Locus de Evang., par. 26):

“Treškārt, mēs uzskatām, ka bauslība no Evaņģēlija atšķiras ar apsolījumiem. Bauslības apsolījumi ir ierobežoti, jo tie prasa pilnīgu paklausību, un tas ir kā nosacījums, lai apsolījums tiktu izpildīts: “Sargājiet Manus likumus un Manas taisnās tiesas; ikviens cilvēks, kas to darīs, tas to dēļ dzīvos.” (3.Moz.18:5) Bet Evaņģēlija apsolījumi ir žēlastības apsolījumi un tiek sniegti kā dāvana (donative). Tāpēc Evaņģēlijs tiek saukts par Dieva žēlastības vārdu, un Rom.4:16 lasāms: “Tāpēc taisnībai jānāk no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība.”"

Šī tēze apstiprina iepriekš sacīto. Kurš saka, ka “ticība ir nosacījums, kuru izvirza Evaņģēlijs”, tas arī Evaņģēlija apsolījumus padara par ierobežotiem. Ar to bauslība atšķiras no Evaņģēlija. Bauslība neapsola nekā laba, ja vien nebūs ievērots nosacījums, ka tiek izpildīts pilnīgi viss, ko tā prasa. Bet Evaņģēlijs apsola visu kā pilnīgi brīvu dāvanu. Īsi sakot, žēlastības apsolījumi no cilvēka neko neprasa. Jo, kad Kungs saka: “Tici!”, Viņš neko nepieprasa, tas nav nekas cits, kā uzaicinājums un ielūgums: “Pieņem to! Es tev to labprāt dodu. Es neko par to neprasu. Paņem to sev.” Kad Dievs man kaut ko dāvina, man nekas nav jādara. Bet dāvana ir jāpieņem. Ja es to nepieņemu, tad man tās nav, bet ne tāpēc, ka Dievs to būtu saistījis ar kādu nosacījumu.

Gerhards vēl saka:

“Ticība netiek pretstatīta žēlastībai, kā ubaga [dāvanas] saņemšana netiek pretstatīta brīvai labestībai.” Vai ubags sacīs: “Vai man tas vēl arī jāpieņem?” Tā runātu tikai prātā jukušais. Es viņam tādā gadījumā teiktu: “Nē, tev nekas nav jāpieņem, bet taisies, ka pazūdi!”

Tālāk Gerhards raksta:

“Vārdiņš ja ir vai nu etioloģisks, vai siloģisks, tas ir, tas apzīmē vai nu cēloni, vai sekas. Bauslības sprediķos: “Ja tu to darīsi, tu dzīvosi,” vārds ja ir etioloģisks (apzīmē cēloni), tāpēc ka paklausība ir cēlonis, kura dēļ tiem, kas ievēro bauslību, tiek dota mūžīga dzīvība. Bet evaņģēliskajos apsolījumos vārdiņš ja ir siloģisks (apzīmē tikai sekas), jo izsaka Dieva apsolījumu saņemšanas veidu, proti vienīgi ticībā.”

Ja ticība tiek saukta par veikumu un sasniegumu, tad ar to tiek izvirzīts nosacījums; ja tas ir cilvēka veikums, tad tas ir cilvēka darbs. Tāpēc iepriekš pieminētā Luthardta teoloģijas kļūda ir tik liela.

Ādams Ozianders raksta (Collegium theologicum, V, 140):

“Ticība nedara taisnu tiktāl, cik tā ir paklausība, kas saistīta ar pavēli, – jo šādā skatījumā tā ir darbība jeb darbs, tātad ticība ir kas tāds, ko prasa bauslība, – bet tikai tiktāl, cik tā saņem un pasīva darbarīka veidā piedalās taisnošanā.”

Šeit atkal redzam, ka šī tēze attiecas uz bauslības un Evaņģēlija atšķirībām. Ja ticība ir paklausība, tad tā ir bauslības darbs; tad apustulis Pāvils ir visu pārpratis, sacīdams, ka cilvēks nekļūst taisns bauslības darbos, bet gan ticībā (Gal.2:16). Taču nevis viņš, bet gan jaunāko laiku teologi ir visu pārpratuši. Ticība ir tikai pasīvs darbarīks un instruments. Tā ir roka, kurā es ielieku dālderi. Šī roka ir instrumentum passivum. Cilvēks saņem šo dālderi, ja viņš savu roku neatrauj nost, nekas cits viņam nav jādara. Šajā dāvinājuma norisē būtisko daļu paveic devējs, nevis tas, kurš tur izstieptu roku. Ja viņš aizies pie skopuļa, viņš varēs stiept roku, cik vien gribēs, tas neko nelīdzēs; skopulis var viņu vēl aiztriekt prom ar suņiem, ja viņš tam kļūs apnicīgs.

Citviet (Loc. de justfic., par. 179) Gerhards raksta:

“Viena lieta ir tapt taisnotam ticības dēļ (wegen), cita – caur (durch) ticību [ar ticību, ticībā]. Pirmajā gadījumā ticība ir kā nopelns, otrajā – kā instruments.”

Ir taču jābūt kādam instrumentam, orgānam, ar ko es varu saņemt un baudīt to, ko man kāds piedāvā.

“Mēs topam taisnoti nevis ticības kā nopelna dēļ, bet gan ar ticību, kas satver Kristus nopelnu.”

Ne mans, bet Kristus nopelns mani atpestī. Taču pie šiem salīdzinājumiem nedrīkst aizmirst noteikumu – Omne simile est dissimile, t. i., katrā līdzībā ir kaut kas, kas nav līdzīgs. Citādi tā nebūtu līdzība, bet vienādība. Jo, arī izstiepjot roku, man taču jāizdara kustība. Ar ticību tas ir citādi. Šeit arī to paveic Dievs. Man vienīgi ir jābūt tam iepriekš sagatavotam ar Dieva bauslību. Protams, ja es vienā mierā turpināšu dzīvot savos grēkos, gribēšu tajos palikt un tikai pazobošos par Dieva vārdu, tad viņš manī neko tādu paveikt nevarēs.

Johans Olearijs, kas ir pabeidzis spožo Karpcova apcerējumu Isagoge in Libros Symbolicos (Ievads Simbolu grāmatās) raksta (1361. lpp.):

“Attiecībā uz pestīšanu ir jāatzīst, ka ticība nav mūsu darbs, bet pieder pie Dieva noteiktas kārtības, un tāpēc tā arī nepavisam nav tā sauktais nosacījums, kas atkarīgs no cilvēka, bet tā ir Dieva svētība vai prasība, kas tiek sniegta cilvēkam un kuru tas pasīvi saņem, un tā ir instruments, kas satver pestīšanu. Taču nekādā gadījumā tā nav aktīvs cēlonis, kas nāk no cilvēka vai kam būtu ietekme uz cilvēka pestīšanu, kas norisinās saskaņā ar tā saukto īsto cēloni.”

Iegaumēsim to labi: savā ziņā jau var sacīt, ka ticība ir cilvēka darbs, jo tas nav Dievs, kas tic, bet cilvēks. Taču to var pārprast, un tāpēc mēs tā nerunāsim. Ticība nav mūsu aktivitātes sasniegums, bet to manī ir radījis Dievs bez manas palīdzības.

Vecie dogmatiķi ir izveidojuši savus apcerējumus, pielietojot cēlonības metodi, cenšoties katru lietu aplūkot no tās cēloņa (causa) skatupunkta. Tā bija bīstama metode. Nokļūstot savos apcerējumos pie jēdziena “ticība”, radās pārdomas par tās causa, cēloni. Viņi nosauca to par causa instrumentalis. Bet paņemiet Bībeli, izlasiet to un parādiet, kurā vietā sacīts, ka cilvēks top taisnots savas ticības dēļ! Nekur nav teikts: “Ticības dēļ, tāpēc ka jūs ticat utt. jūs topat taisni un pestīti”. Visur, kur apcerēta attiecība starp ticību un taisnību, lietoti vārdi, no kuriem varam secināt, ka ticība ir līdzeklis, nevis cēlonis. Un man šķiet, ka Bībeles mācība ir pietiekams pierādījums šajā jautājumā. Un izvēle ir šāda: vai nu lieciet prom Bībeli un izraugieties sev citu amatu, vai arī – ja jums jāuzņemas kalpošanas amats, tāpēc ka Dievs jūs uz to mudina, – māciet par ticību, stingri pamatojoties vienīgi Dieva vārdā!

Izcilais Virtembergas teologs Hērbrands ir sarakstījis teoloģijas kompendiju, kas tulkots arī grieķu valodā un nosūtīts Konstantinopoles patriarham. Šajā apcerējumā viņš raksta (Compendium, 379):

“Ticība nav nosacījums, nedz arī, patiesību sakot, ticība tiek prasīta kā nosacījums, jo taisnošana nav apsolīta un piedāvāta ticības vērtības vai tās nopelnu dēļ, vai tāpēc, ka ticība būtu darbs. Jo arī pati ticība ir nepilnīga; taču tā ir veids (modus), kā iespējams saņemt svētību, kas tiek piedāvāta cilvēkiem caur Kristu, Viņa dēļ.”

Kurš gan būtu tik nesaprātīgs, ka teiktu: “Tad tā tomēr ir nosacījums”?

“Jo, roku nesauc par nosacījumu, bet tā ir līdzeklis un darbarīks, ar ko saņem dāvanas.”

Nobeigumā citāts no Kalova darba Biblia illustrata, no komentāra Rakstu vietai Rom.5:10:

“Mēs neesam pestīti, salīdzināti un mūsu grēki nav izpirkti ar kaut kādu nosacījumu. Bet, kas attiecas uz nopelniem un šī veikuma iedarbību, mēs esam atpestīti vispilnīgākajā veidā; taču, kas attiecas uz pestīšanas iegūšanu un patiesu baudīšanu, ticība ir nepieciešama, lai iemantotu grēku izpirkšanu, gandarīšanu un taisnošanu, ko veicis Kristus; jo, kā to noteicis Dievs, tas, ka viens ir miris par visiem, ir tas pats, it kā visi būtu miruši (2.Kor.5:14). Šis ir zelta teiciens, kas pat spožajos Rakstos mirdz saules spozmē. Tā kā Kristus jau ir miris par visiem cilvēkiem grēku izpirkšanas nāvē, tad ir tā, it kā visi būtu ar savu nāvi izpirkuši savus grēkus. No tā secināms, ka arī man nedrīkst būt ne mazāko šaubu un es pilnīgi droši varu sacīt: “Es esmu atpestīts, mani grēki ir izpirkti, es esmu izglābts.”


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Divdesmit sestais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.