74. Kam Dievs ir devis tiesības sodīt ļaunumu?


Divdesmit ceturtā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un, Viņam ar tiem runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un uztrauktus ļaudis, Viņš tiem uzsauca: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaužu pulku izdzina ārā, Viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi. [Mt.9:18-26]

Mīļie draugi! Svētais ķēniņš Dāvids par sevi saka: Kas bija postā grimis, sauca, un Tas Kungs viņu uzklausīja un izrāva viņu no visām viņa bēdām. [Ps.34:7] Ar šiem vārdiem viņš slavē Dieva lielo žēlastību, jo Viņš, no tiem, kas Viņu piesauc, nevienu neatstāj kaunā. Tāpēc ķēniņš Dāvids ikvienu uzrunā sacīdams: „Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs,” [Ps.34:9] gribēdams sacīt, ka to nevar izdomāt ar savu prātu, bet var redzēt ar acīm, un ar savu mēli baudīt Debesu tēva žēlīgi saldo sirdi, jo Viņš ir gatavs ikkatram, kas Viņu piesauc, palīdzēt.

To redzam arī šodienas evaņģēlijā. Viens no Kapernaumas pilsētas baznīcas virsniekiem [sinagogas vecajiem] ar noskumušu sirdi nāk pie Kunga Jēzus, un žēlojas, ka viņa divpadsmit gadus vecā meita ir nomirusi. Viņš lūdz Kungu Jēzus, lai Viņš grib nākt viņa namā un uzlikt savas rokas mironim un to atkal darīt dzīvu. Kungs Jēzus uzņems darīt to, ko nabaga tēvs lūdz un iet līdzi. Vai tā nav liela lēnība, mīlestība un žēlastība? „Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs,” [Ps.34:9]

Ceļā Viņš sastop vienu neveselu sievu, kas divpadsmit gadus bija cietusi no asisnssērgas, un sacīja savā sirdī: Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela. Ko šī nomāktā un izmocījusies sieva vēlējās, tas viņai arī notiek. Viņa spiežas cauri lielam ļaužu pūlim cik vien spēj, aizskar Kungu Jēzu, un redzi, tajā pašā mirklī avots viņas miesās izsīkst un nostājas. Jēzus Kristus jautā, kas Viņu aizskāris. Sieva nobālējusi un drebēdama saka, ka viņa to darījusi. Redzi, Kungs Jēzus to mīļi uzrunā un saka: Tava ticība tev palīdzējusi. Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs, un ļaujas atrasties lēnīgs tiem, kas pie Viņa nāk meklēt palīdzību.

Šie abi brīnumi notikuši vienā laikā. Tādēļ mēs pārdomāsim: Divus Kunga Jēzus Kristus lielos brīnumus.

Es Dievam pavēl [nodod] savu liet`
Lai dar ar manim, kā viņš šķiet`
Jeb drīz pabeigt,
Es Viņa prāt` grib allaž teikt. Āmen!

Evaņģēlists stāsta par vienu vecajo, kas metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.”

Mācāties šeit, mīļie draugi, kā jums jāuzvedas, kad Dievs jums neveselību vai kādu citu nelaimi piesūta. Dažs cilvēks, kas ilgi slimo vai piedzīvo citu nelaimi, iesāk skaitīt dienas, nedēļas, mēnešus, un saka, tiku un tik ilgi es jau esmu sirdzis, tik un tik nedēļas man jau jāpiedzīvo šo nelaimi. Ak, kāds garš laiks tas ir, tiktiko viņš nesāk bārties. Nedari tu tā, mans draugs, bet nes savu nelaimi ar pacietību. Visu, kas tev notiek, to panes, un esi pacietīgs, kad tu dažkārt tiec apbēdināts. [Sīr.2:4] Vecajais cieš, redzēdams, ka viņa meita, maza jaunaviņa, krāšņa kā puķīte, divpadsmit gadus veca, ne vien sirgst, bet nomirst. Kur viņš domā piedzīvot prieku, viņš sastop sirdssāpes. Šī nabaga sieviņa savu sērgu ir cietusi nevis divpadsmit dienas, nedēļas vai mēnešus, bet gadus, un nav kurnējusi pret Dievu. Turi arī tu tādu pacietību sirdī, jo tava nelaime vēl nav dienu pie dienas skaitot ilgusi divpadsmit gadus. Svētais evaņģēlists Jānis raksta, ka viens cilvēks , kas trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels, [Jņ.5:5] nespējot pats piecelties. Bet Jēzus tam ātri palīdzēja sacīdams: celies, ņem savu gultu un staigā. To ņemiet vērā jūs, kam vāja veselība. Skaitiet šeit divpadsmit gadus, skaitiet trīsdesmit astoņus gadus, un tad vaicājiet ikviens savai sirdij, cik ilgi jums bijusi jūsu nelaime. Neesat jūs tik ilgi cietuši, tad dodieties ar mieru, un sakiet līdz ar pravieti Mihu: „Es panesīšu Tā Kunga dusmas, jo es jau esmu pret Viņu grēkojis.” [Mih.7:9] Šie ļautiņi nemūžam nebūtu nākuši pie Kristus, ja Dievs nebūtu viņus tik ilgi un grūtu vārdzinājis. Tā arī mēs diemžēl darām, kad mēs esam bez nelaimes, jeb arīdzan, kad Dievs savu rīksti drīzi noņem, tad mēs daudz pēc Dieva nebēdājam, Bet kad Dievs mūs vārdzina, tad sakām mēs: „Nāciet, atgriezīsimis atkal pie Tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces.” [Hoz.6:1] Tāpēc arī apustulis Pāvils raksta: „Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti.” [1.Kor.11:32] Tādēļ saki savā nelaimē līdz ar ķēniņu Dāvidu: „Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus.” [Ps.119:71]

Dažs nevesels dzirdējis par kādu ārstu, iet pie tā un paļaujas vairāk uz cilvēku, ne kā uz Dievu. Tādēļ tas paliek kā bijis, kā bijis, naudu izdod, bet veselību redz maz. Jūs domājiet, ka šis tēvs nav izskraidājis visas aptiekas, gribēdams atrast palīdzību savam dēlam? Par šo sievu saka evaņģēlisti Marks un Lūka, ka viņa meklējusi palīdzību pie daudz ārstiem, iztērējusi visu savu maku, tomēr nav atradusi palīdzību. Dievs zin`, kādas tik zāles viņa nav dzērsusi. Bet kā ārsti viņai palīdzēja? Nevesela tā bija, un vēl neveselāka kļuva. Visus maciņus nabadzīte izkratīja, pēdējo šilling tā izdeva. Tai zāles nepalīdzēja, bet viņas nauda gan palīdzēja aptieķeriem un ārstiem. Bet ka šis tēvs savas meitas dēļ, un šīs sieva savā sērgā, Dievu būtu pielūguši, to mēs nelasām nekur. Un kad neveselie tā dara, tad viņi piedzīvos to, ko bez Dieva palīga saņem.

Tāpēc mans draugs, ja tavā sētā [namā] ir kāds nevesels, vai arī pats esi nevesels, tad pār visām lietām steidzies pie tā Kunga Jēzus ar savu lūgšanu, „kam ir vara un līdzekļi palīdzēt!” [Jes.63:1] To māca arī mācītājs Sīraks: „Mans bērns, kad tu esi nevesels, tad neturi to par nieku, bet pielūdz to Kungu, tad Viņš tevi darīs veselu. Atstājies no grēkiem, un dari sev bezvainīgas rokas, un šķīstī sirdi no visiem grēkiem. Upurē saldu smaku un baltas maizes par pieminēšanas upuri, un taukas dāvanas, it kā drīz vairs nebūdams [Sīr.38:9-12], tas ir, nolūdz [izsūdzi] Dievam savus grēkus no visas sirds. Jo upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi. [Ps.51:19] Tad dod arī ārstam vietu, jo tas Kungs ir viņu radījis, un nelaid viņu prom no sevis, kamēr tev viņa palīdzība vajadzīga, bet savā sirdī saki: Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi. [121:2] Tad Viņš tavas sirds lūgšanu paklausīs, kā Viņš caur pravieti Jesaju solījis: „Un notiks, pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un, kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu.” [Jes.65:24] Un caur pravieti ķēniņu Dāvidu: „Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu!” [Ps.91:14-16] Meties ceļos Viņa priekšā, kā šis tēvs, tad Viņš tev būs žēlīgs. Jo Viņš pats saka caur pravieti Jesaju: „Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas.” [Jes.66:2] Un atraitne Judīte saka: „Tu esi pazemīgo Dievs, un mazāko palīgs, vājo pārstāvētājs, un bez cerības esošo glābējs.”[Judītes.9:11]

Šis noskumušais tēvs tic – ja Kungs Jēzus tikai savu roku uzliktu nomirušai meitai, tad tā uzmostos un kļūtu atkal dzīva. Neveselā sieva tic – ja tā varētu tikai aizskart vīli no Kunga Jēzus drānām, tad tā kļūtu vesela. Kam šie cilvēki tic, to tie saņem. Noskumušais, bēdu pilnais cilvēk, tici stipri arī tu, un no visas sirds, tad neviena nelaime nav tik liela, ka Jēzus Kristus nevarētu tevi izpestīt. Viņa labā roka var visas lietas citādas darīt, jo „mums ir Dievs, kas var mums palīdzēt. Dievs Tas Kungs mūs izglābj arī no nāves.” [Ps.68:21] „Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” [Mk.11:24] saka Kungs Jēzus Kristus.

Mācieties arī to, ka Kungs Jēzus Kristus ne vien uzklausa mūsu lūgšanas, kā saka ķēniņš Dāvids: „Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Viņš izpilda, ko vēlas tie, kas Viņu bīstas, dzird viņu brēkšanu un palīdz viņiem,” [145:18-19] arī mūs, bēdās esošus, izpestī. Noskumušais tēvs tiek iepriecināts, neveselā sieva kļūst vesela, nomirusī meitene tiek uzmodināta. Kurš cilvēks to būtu domājis? Tāpēc mans draugs, ceri uz savu Kungu Jēzu Kristu, un tici stipri, ka viņš tev palīdzēs. „Skatieties uz iepriekšējām ciltīm, un lūkojiet, kas ir uz to Kungu paļāvies un palicis kaunā? Vai arī kas ir palicis Viņa bijāšanā, un ticis atstāts? Jeb kas ir Viņu piesaucis, ko Viņš būtu nicinājis? Jo lēnīgs un sirdsžēlīgs ir tas Kungs, kas grēkus piedod un izpestī bēdu laikā.” [Sīr.2:10-11]

Nāciet šurp, jūs ļautiņi, kam Dievs bērnus ir devis un mācieties, kā jums jāizturas, kad Dievs tiem neveselību piesūta. Šim tēvam ir žēlīga sirds pret savu slimo meitu. Viņš nedara kā dažs kraukļu tēvs un māte, kas savu neveselo bērnu atstāj neveselībā guļam un vaidot, un paši aiziet viesībās, nebēdādami vai bērns paliks dzīvs vai nomirs. Tādi ļaudis niknāki ir, nekā kāda kuņa. Kad tai viens kucentiņš kauc, tā pieiet klāt, un aplaiza to, bet dažs tēvs, daža māte neglābj un nekopj savas asinis un bērnu.

Tādiem jāmācās no šī tēva izturēties žēlīgi pret saviem bērniem. Dieva Vārds pats saka: „kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” [Ps.103:13] „Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” [Jes.49:15] Tādēļ jūs, tēvs un māte, gādājiet par savu bērnu, kad tam kāda neveselība notiek. Pāri visām lietām ejiet pie Kunga Jēzus Kristus, kas ir īstenais ārsts, un lūdziet Viņu, ka Viņš gribētu jūsu bērnam palīdzēt, atgriezt tam veselību, un ļauj jums pieņemt Dieva darītu, neatkarīgi no tā, vai bērns dzīvo, vai mirst. Jo Dieva prāts arvien ir labākais, un Viņš labāk zina, kas tev un tavam bērnam par labu izdodas. Tā darīja ķēniņš Dāvids, kad viņa jaunākais Dēls gauži sasirga. Viņš gulēdams uz zemes pielūdz Dievu ar asarām, lai Dievs gribētu puisēnam palīdzēt un to darīt veselu. Bet kad Dievam citādi labpatika rīkoties, un bērns nomira, Dāvids cēlās, mazgājās, ēda un dzēra, palika mierīgs un sacīja: „Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!” [2.Sam.12:23]

Ej, mans draugs, kad tavs bērns ir nevesels, pie sava mācītāja un pierunā viņu, lai viņš gribētu par tavu bērnu Dieva namā pielūgt. Jo svētais apustulis Jēkabs māca: „aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.” [Jēk.5:16] Arī ķēniņa Jerobeama sieva, kad viņas dēls saslima, aizgāja pie Dieva kalpa Ahijas, gribēdama viņa saņemt viņa padomu un lūgšanu. [1.Ķēn.14:4] Dari arī tu tāpat.

Vari dabūt ārstu vai dievbijīgu cilvēku, kas tev labu padomu dod ar zālēm, tad tu vari to pierunāt, un nenievā Dieva žēlastību, ko Viņš parāda ir ar to, kad viņš tev ar zālēm palīdz. Jo kā Sīraks māca, ka „ārstēšana ir no tā Kunga, un starp ķēniņiem tiek cienīta ar dārgām mantām. Ārsta prasme [samanīšana] viņu tā paaugstina, ka lieli kungi par viņu brīnās. Tas Kungs ir zāles no zemes radījis un saprātīgs cilvēks tās nenicina. No viena koka ūdens kļuva salds, ka viņa spēku varētu atzīt. Un Viņš ir šādu saprašanu devis cilvēkiem, ka viņš par saviem brīnumiem tiktu godināts. Ar to dziedina viņš un atņem cilvēkam sāpes. Aptieķeris jauc tās kopā.” [Sīr.38:2-8] Īsiem vārdiem sakot: Dieva darbu nevar izstāstīt, un Viņš dod visu, kas labs ir zemes virsū. Te dzirdam mēs, ka Dievs liek dažādām zālītēm no zemes izaugt par labu cilvēkam. Tāpēc mums jāpierunā ļaudis, kuriem Dievs devis saprašanu, jaukt un taisīt zāles.

Tēvam un mātei neapnikušiem jākopj, jāglabā, jādzirdina, jāēdina, jānēsā, jāauklē savus saslimušos bērnus, līdz pat pastarai stundai. To darīja sieva, par kuru māca Dieva grāmata, kad viņš bērns bija nevesels. Tā ņēma viņu klēpī un darīja visu, ko vien zināja, līdz bērns mātes klēpī nomira. Kas tā negādā par savu bērnu, kā šeit sacīts, tas „ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” [1.Tim.5:8] saka apustulis Pāvils. Tāds ir niknāks nekā bezprātīgs lops, jo cūka savus sivēnus, vista savus cālīšus, putns savus bērnus tik mīlīgi silda, baro, glābj un kopj, pat tad kad tie jau dodas nāvē. Bet vai! Vai! Un mūžīgi vai ir tiem, kas savu bērnu dēļ no Dieva atkāpjas, atmet lūgšanu, un atstājas no lietām, ko Dievs ir devis, meklēdami padomu pie velna un tādiem cilvēkiem, kas viņam kalpo. Un tādi gauži apgrēkojas pret Dievu un Viņa Vārdu.

Turklāt tēvam un mātei jāgādā ne vien par bērna laicīgo veselību, bet arīdzan un visvairāk, par to, ka bērns mūžīgi vesels varētu palikt debesīs. Lūdz Dievu par tiem, ka Viņš tos gribētu vadīt [un vadāt] ar Savu Svēto Garu. Māci tos allaž un saki: „Domājiet par to Kungu visu savu dzīvi, un lai jums nepatīk grēkot, nedz Viņa bauslību parkāpt.” [Tob.4:5]

Māci bērniem, kā staigāt pa Dieva ceļiem, un darīt, kas ir labi un pareizi, un patikt Dievam. Ja Dievs tev ir tik daudz devis, ka tu vari savu bērnu izskolot, tad lai tev nerūp tā nauda, ko tu viņa labā izdodi. Skolā viņš var mācīties Dievu pielūgt, Dieva dziesmas dziedāt, Grāmatu lasīt, un izmantīt [saprast], ko Dievs savā Vārdā mūs māca. Pēc tam viņš varēs citiem priekšā lasīt, ja dažu labu arāja dēlu Dievs ir par mācītāju un baznīcas kungu iecēlis. Vai tas jums, tēvam un mātei, nav liels gods? Kad tavs dēls ir mācījies Grāmatu, tad var Dievs to citā godā celt, ka tas kļūst par tiesnesi, kas grūtā lietā tiesu spriež, par ko visiem ļaudīm jābrīnās. To viņš ir iemācījies Grāmatu lasīdams. Vai tas jums, vecākiem, nav liels gods? Un ja viņš arī paliek arājs, tad tomēr tas, ko viņš skolā mācījies nebūs tik grūts, ka viņš nevarētu arklu valdīt, vagu dzīt, ecēt, kult un ar godu savu maizi pelnīt. Dažs tēvs, daža māte, paši nezina, kā Dievu jāpielūdz, nedz Dieva dziesmas dziedāt. Bet gavilē tikai par māmulīti un kumeliņu. Ko tad tādi var saviem bērniem iemācīt? Un ja arī vecāki kaut ko zina no Dieva Vārda, tad nav tiem tik daudz prasmju [patapas], ka tie spētu savus bērnus mācīt. Tāpēc ir labi, ka tu uztverot nopietni sava bērna mūžīgo labklājību, sūti to mācīties skolā.

Kad tavs bērns vēlas darīt blēņas, tad neizlutini to, bet kad vajag, tad pārmāci to ar asu rīksti, un uzlūko, ka top ar labu un godīgu kristīgu cilvēku, un visbeidzot var iemantot debesu valstību.

Arī tava stunda pienāks, kad tev būs no šīs pasaules pie Dieva jāaiziet. Tad saaicini savus bērnus pie savas gultas, un māci vēl viņus, kā Dievu bīties, klausīt mācītāju, cienīt godīgus ļaudis, lai vari tu tad ar priecīgu sirdi Dieva priekšā stāvēt. Kad tu savu zemi pareizi izģērb un apstrādā, tad viņa tev nesīs un dos, kas pienākas, bet ja tu to nekopsi pareizi, tad augs nātres, dadži un citas nederīgas zāles. Tāpat ir ar jauniem ļaudīm. Ja tos pareizi kopsi un labi mācīsi, tad būs tie labi, ja nē, tad tie darīs tev lieku kaunu un bēdas.

Jūs klausītāji ņemiet vis vērā vēl vienu mācību, un paturiet to, kamēr jūs dzīvojat. Tas Kungs Jēzus satvēra meiteni pie rokas, tad meitene piecēlās. Kāpēc tas notiek? Tāpēc, ka tev būs no sirds sacīt: Es ticu miesas augšāmcelšanai. Kungs Jēzus saka: „Nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.” [Jņ.5:28-29] Ja vēl negribi, ak, cilvēka bērns, ticēt, ka tev ar visiem miroņiem būs atkal jāceļas augšā pastarā dienā, tad apdomā, ka Jēzus Kristus daudz miroņus jau ir uzmodinājis. Šis evaņģēlijs stāsta, ka Viņš uzmodināja vienu nomirušu meiteni, kas bija divpadsmit gadus veca, un gulēja vēl neiznesta no sava tēva nama. Naines pilsētas vārtos Viņš darīja dzīvu vienu nomirušu jaunekli, kas bija iznests no mātes nama, ielikts jau šķirstā un tika nests un kapsētu. [Lk.7:12] Betānijā Viņš darīja dzīvu Lācaru, kas jau četras dienas gulēja kapā un smirdēja. [Jņ.11:17;43]

Kad pats Kungs Jēzus augšāmcēlās no miroņiem, izgāja daudz svēto no saviem kapiem, kur tie bija gulējuši jau daudzus gadsimtus, un gāja ar Jēzu un Jeruzalemi. Un ja tavs bērns vai draugs nomist, un tev pašam ir jānomirst, tad nebīsties – bedre, kur tava bērna, tava drauga un tavi paša kauli tiek glabāti, ir jūsu kambarītis, kur jūs varat dusēt līdz pastarai dienai. Tad nāks Jēzus Kristus, satvers arī jūs pie rokas un sacīs, celieties augšā arī jūs. Jūsu miesas tiks apskaidrotas, un taps kā Jēzus Kristus apskaidrotā miesa, un jūs spīdēsit tik spoži kā saule.

To lai dod jums un man, un visiem ticīgajiem cilvēkiem Dievs tas Tēvs, Dievs tas Dēls, un Dievs tas cienīgais Svētais Gars. Āmen!

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.