3. Kā mums ir jāmācās Dieva Vārds?


14 dīvainākās Bībeles vietas

Svēto Rakstu pētnieki noskaidrojuši četrpadsmit dīvainākās Bībeles vietas, kuras Dieva Vārda lasītājiem un klausītājiem visbiežāk rada mulsumu.

dīvainākās Bībeles vietas

1. Samuēla grāmatas 18. nodaļas 25. – 27. pants

Tad Sauls teica: “Tā sakiet Dāvidam: ķēniņš neko nevēlas līgavas izpirkumam kā vien simts filistiešu priekšādas, lai būtu atriebts ķēniņa ienaidniekiem,” – jo Sauls cerēja, ka Dāvids kritīs no filistiešu rokas. Viņa kalpi atstāstīja šos vārdus Dāvidam, un Dāvidam likās tīkami kļūt par ķēniņa znotu. Atvēlētās dienas vēl nebija pagājušas, kad Dāvids cēlās kopā ar saviem vīriem, devās un nokāva divsimt filistiešus un viņu priekšādas pilnā skaitā atnesa ķēniņam, lai kļūtu par ķēniņa znotu. Un Sauls viņam deva savu meitu Mīhalu par sievu.

2. Ķēniņu grāmatas 2.nodaļas 23. – 24. pants

No turienes viņš devās uz Bēteli. Viņš devās augšup pa ceļu, un no pilsētas iznāca puišeļi un viņu ķircināja: “Kāp augšā, plikpauri, kāp augšā, plikpauri!” Viņš pagriezās, ieraudzīja tos un nolādēja Kunga vārdā. Tad no meža iznāca divas lācenes un saplēsa četrdesmit divus puikas.

1. Mozus grāmatas 9.nodaļas 20. – 28. pants

Un Noa bija pirmais vīrs, kas sāka apstrādāt zemi, un viņš dēstīja vīnadārzu. Un viņš dzēra vīnu, apreiba un pliks gulēja telts vidū. Un Hāms, Kanaāna tēvs, redzēja sava tēva kailumu un ārā pastāstīja abiem saviem brāļiem. Bet Šēms un Jafets paņēma drānas, abi uzlika tās uz pleciem, iegāja atmuguriski un apsedza sava tēva kailumu – viņu sejas bija aizgrieztas projām, un sava tēva kailumu viņi neredzēja. Un Noa atmodās no vīna skurbuma un uzzināja, ko viņam jaunākais dēls izdarījis. Un viņš teica:
“Nolādēts Kanaāns –
vergu vergs
viņš būs saviem brāļiem!”
Un viņš teica:
“Slavēts Kungs, Šēma Dievs,
lai Kanaāns ir viņa vergs!
Lai Dievs vairo Jafetu un ļauj mājot Šēma teltīs, bet Kanaāns būs viņa vergs!” Pēc plūdiem Noa dzīvoja trīs simti piecdesmit gadu.

3. Mozus grāmata 21. nodaļas 17. – 24. pants

“Saki Āronam: lai nevienā paaudzē neviens no taviem pēcnācējiem, kam kāda kroplība, netuvojas pienest maizi Dievam. Neviens vīrs, kam ir kāda kroplība, lai netuvojas – ne akls, ne klibs, ne tāds, kam kroplība sejā vai kādā loceklī, ne tāds, kam lauzta kāja vai lauzta roka, vai kupris, vai kas izkastrēts, vai ar baltumu acī, vai kraupains, vai čūlains, vai kam saspiesti sēklinieki, – neviens no priestera Ārona pēcnācējiem, kam kāda kroplība, lai nemēģina pienest Kungam dedzināmo upuri – ja viņam kroplība, tad lai nemēģina pienest Dievam maizi! Viņš gan var ēst Dieva maizi no svētumu svētuma un svētvietas, taču priekškaram lai viņš klāt nenāk un altārim netuvojas, jo viņam ir kroplība – lai viņš nesagāna svētumu, jo es esmu Kungs, kas to svētī!” Tā Mozus runāja uz Āronu, uz viņa dēliem un uz visiem Israēla dēliem.

Soģu grāmatas 3.nodaļa 12. – 23. pants

Israēla dēli turpināja darīt to, kas ļauns Kunga acīs, un Kungs deva varu pār israēliešiem Moāba ķēniņam Eglonam, jo tie bija darījuši to, kas ļauns Kunga acīs. Eglons sapulcināja pie sevis amoniešus un amālēkiešus, gāja un sakāva Israēlu un ņēma sev Palmu pilsētu. Israēla dēli vergoja Moāba ķēniņam Eglonam astoņpadsmit gadus. Tad Israēla dēli brēca uz Kungu, un Kungs lika celties viņu glābējam – benjāminietim Ēhūdam, Gēras dēlam. Viņš bija kreilis. Israēla dēli sūtīja ar viņu dāvanas Moāba ķēniņam Eglonam. Ēhūds izgatavoja sev olekti garu abpusgriezīgu zobenu un apjoza to zem virsdrēbēm uz labā gurna. Viņš pienesa dāvanu Moāba ķēniņam Eglonam, bet Eglons bija ļoti resns vīrs. Kad dāvana bija pienesta, viņš aizsūtīja projām ļaudis, kas bija nesuši dāvanu, bet pats nāca atpakaļ no akmens tēliem, kas pie Gilgālas, un sacīja: “Ķēniņ, man tev ir slepena ziņa!” Tas iesaucās: “Kuš!” – un visi, kas bija pie viņa, izgāja. Tad Ēhūds pienāca viņam klāt – viņš sēdēja savā atsevišķajā vēsajā jumtistabā – un teica: “Man priekš tevis ir Dieva vārds!” – un Eglons piecēlās no sava sēdekļa. Bet Ēhūds tvēra ar kreiso roku, izrāva zobenu, kas tam bija virs labā gurna, un iedūra to viņam vēderā, ka arī spals iegāja līdz ar asmeni, un tauki sakļāvās pār asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no Eglona vēdera, un mēsli iztecēja no viņa. Tad Ēhūds izgāja lievenī, aizvēra jumtistabas durvis un aizslēdza tās.

Ecehiēla grāmata 4.nodaļa 1. – 17. pants

“Cilvēka dēls, ņem māla plāksni, liec sev priekšā un zīmē uz tās pilsētu Jeruzālemi un apkārt tai aplenkumu, cel ap to nocietinājumus, apmet valni, iepretī tai uzslej nometni un izvieto visapkārt mūra grāvējus. Tad ņem dzelzs pannu un noliec par dzelzs mūri, kas tevi šķirtu no pilsētas, un cieši raugies uz to – tā būs itin kā nocietināta, un tu to būsi aplencis. Tā ir zīme Israēla namam! Tad nogulies uz kreisajiem sāniem un uzkrauj sev Israēla nama grēku. Skaiti tās dienas, kuras tu gulēsi, panesdams grēku. Es tev viņu grēka gadus skaitu par dienām – trīs simti deviņdesmit dienas – tik ilgi tev jānes Israēla nama grēks. Kad tu būsi beidzis, tad gulies otru reizi uz labajiem sāniem un nes Jūdas nama grēku četrdesmit dienas. Tā es tev skaitu – vienu dienu par katru gadu. Pievērs skatienu Jeruzālemei, ko pats darināji, un pravieto pret to kailām rokām. Redzi, es tevi saistīšu ar saitēm, ka tu nevarēsi pagriezties no viena sāna uz otru, līdz beigsies tavas aplenkuma dienas. Ņem sev kviešus, miežus, pupas, lēcas, prosu un plēkšņu kviešus, saber vienā traukā un pagatavo sev ēdienu. Ēd to trīs simti deviņdesmit dienas, kamēr gulēsi uz sāna. Ikdienas ēdiena svars lai ir divdesmit šekeļu – tas tev jāēd no pirmās līdz pēdējai dienai. Ūdens mērs, ko tu dzersi, lai ir sestā daļa hīna – tik dzer no pirmās līdz pēdējai dienai. Un ēd miežu plāceņus, kuri, visiem redzot, tev jācep uz cilvēka mēsliem. Kungs teica: tā Israēla dēli ēdīs nešķīstu maizi starp tām tautām, kurp es tos aizraidīšu!” Es sacīju: “Ak, Kungs Dievs! Redzi, es neesmu apgānījies – ne maitu, ne saplosītu neesmu ēdis kopš jaunības līdz šim laikam, un neviens puveklis nav nācis man mutē!” Tad viņš man sacīja: “Redzi, es atļauju tev maizes cepšanai cilvēku mēslu vietā lietot lopu mēslus!” Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, redzi, es atraušu maizi, kas pienākas Jeruzālemei, – pēc svara tie ēdīs savu maizi ar bailēm, un pēc mēra tie dzers ūdeni šausmās, jo tiem trūks maizes un ūdens. Tie galēs viens otru un sapūs savos grēkos!”

1. Mozus grāmata 12. nodaļas 10. – 20. pants

Zemē bija bads, un Ābrams gāja uz Ēģipti, lai apmestos tur, jo zemē bija stiprs bads. Un, kad viņš taisījās ieiet Ēģiptē, viņš teica savai sievai Sārajai: “Redzi nu, es zinu, ka tu, sieva, esi skaista no skata, un, kad ēģiptieši tevi redzēs, tie teiks: tā ir viņa sieva! – mani tie nokaus, bet tevi paturēs dzīvu! Saki jel, ka tu esi mana māsa, lai tevis dēļ man iziet labi un es palieku dzīvs!” Kad Ābrams ienāca Ēģiptē un ēģiptieši ieraudzīja viņa sievu, ka tā jo skaista, un viņu redzēja faraona augstmaņi un lielīja to faraonam, tie viņa sievu paņēma uz faraona namu. Un viņš bija labs pret Ābramu viņas dēļ, un viņam tika avis un vērši, un ēzeļi, un kalpi, un meitas, un ēzeļmātes un kamieļi! Bet Kungs sita faraonu un viņa namu ar lielām sērgām – par Sāraju, Ābrama sievu. Un faraons pasauca Ābramu un teica: “Kas tas ir, ko tu man izdarīji? Kāpēc tu man neteici, ka viņa ir tava sieva? Kāpēc tu teici: viņa ir mana māsa? – un es viņu ņēmu sev par sievu. Un tagad – še, tava sieva, ņem un ej!” Un faraons pavēlēja saviem vīriem, un tie viņu padzina kopā ar viņa sievu un visu, kas tam bija.

2. Mozus grāmata 4.nodaļas 24. – 26. pants

Un notika tā – pa ceļam nakšņošanas vietā viņam uzbruka Kungs un lūkoja viņu nonāvēt. Tad Cipora paņēma klints šķēpeli, nogrieza sava dēla priekšādu, pieskārās viņa kājām un teica: “Nu tu man esi asins līgavainis!” Tad viņš no tā atstājās, un viņa teica: “Asins līgavainis pēc apgraizīšanas!” Un Kungs teica Āronam: “Dodies tuksnesī pretī Mozum!” Viņš gāja un sastapa to pie Dieva kalna un skūpstīja to. Un Mozus pastāstīja Āronam visu Kunga sacīto, ko viņš tam bija teicis, un par visām zīmēm, par kurām viņš tam bija pavēlējis.

1. Mozus grāmata 19.nodaļas 1. – 26. pants

Un vakarā divi eņģeļi nāca uz Sodomu, bet Lats sēdēja Sodomas vārtos. Lats tos ieraudzīja, nāca tiem pretī un noliecās ar seju līdz zemei. Un viņš teica: “Klau, mani kungi, iegriezieties sava kalpa namā un palieciet pa nakti, mazgājiet savas kājas, celieties tik rīta agrumā un ejiet savu ceļu tālāk!” Bet tie teica: “Nē, mēs pārnakšņosim uz ielas!” Bet viņš uzstāja jo stipri, un tie iegriezās pie viņa un iegāja namā, un viņš tiem rīkoja dzīres un cepa plāceņus, un tie ēda. Pirms tie vēl bija likušies gulēt, tās pilsētas vīri, Sodomas vīri, apstāja māju – gan jauni, gan veci, visi ļaudis no malu malām. Un tie teica Latam: “Kur ir tie vīri, kas šonakt pie tevis atnākuši? Izved tos pie mums, un mēs tos iegūsim!” Un Lats iznāca pie viņiem pa durvīm, bet durvis aiz sevis aizdarīja. Un viņš teica: “Nē jel, mani brāļi, nedariet ļauna! Re, man ir divas meitas, kas vīrieša nepazīst. Nu lieciet, lai jums izvedu viņas, un dariet tām, kā jums tīk, tik šiem vīriem neko nedariet, tik tiešām! – jo zem manas pajumtes tie ir nonākuši!” Bet viņi teica: “Taisies malā!” Viņi teica: “Vai šis nav nācis, lai apmestos te uz dzīvi?! Tagad šis te vēl spriedīs?! Mēs izdarīsim tev vēl vairāk ļauna nekā tiem!” Un viņi uzmācās tam vīram, Latam, un spiedās, lai uzlauztu durvis. Bet tie vīri ņēma un ievilka Latu pie sevis namā, un aizdarīja durvis. Bet vīrus, kas bija nama durvīs, tie sita ar aklumu – no maza līdz lielam, un viņi taustījās uz vārtiem. Un tie vīri teica Latam: “Ved prom no šīs vietas visus, kas tev te vēl ir no taviem znotiem, taviem dēliem un tavām meitām, un visus, kas tev ir pilsētā, jo mēs nopostīsim šo vietu, tādēļ ka tās kliegšana ir jo liela Kunga priekšā – Kungs mūs ir sūtījis to nopostīt!” Un Lats gāja un teica saviem znotiem, kas grasījās precēt viņa meitas, un sacīja: “Celieties, dodieties prom no šīs vietas, jo Kungs šo pilsētu nopostīs!” Bet viņa znotiem šķita, ka viņš smejas. Kad svīda ausma, eņģeļi steidzināja Latu: “Celies, ņem savu sievu un abas meitas, kas te ir, ka netiec aizrauts šīs pilsētas vainas dēļ!” Bet viņš vilcinājās, un tie vīri sagrāba viņu aiz rokas un viņa sievu un abas viņa meitas aiz rokas, izveda viņu laukā un atstāja ārpus pilsētas, jo Kungs bija viņu pasaudzējis. Un, kad tie viņus bija izveduši laukā, tie teica: “Glāb savu dvēseli, neskaties atpakaļ un ielejā neapstājies! Glābies kalnos, ka netiec aizrauts!” Bet Lats tiem teica: “Nē taču, mani kungi! Redzi – tavs kalps guva tavu vēlību, un tu vairoji savu žēlastību, ko tu darīji man, atstādams dzīvu manu dvēseli, bet es nevaru glābties kalnos! Ka mani neķer ļaunums un es nemirstu! Redzi, šī pilsēta ir gana tuvu, lai uz turieni bēgtu, un tā ir maza! Glābšos tur! Vai tā nav maza? Un mana dvēsele būs glābta!” Un viņš tam teica: “Es piekrītu tev arī šajā lietā – es neizpostīšu to pilsētu, par ko tu runāji! Steidz glābties uz turieni, jo es nevaru ķerties pie lietas, kamēr tu neesi tur nonācis!” Tādēļ tās pilsētas vārdu nosauca Coara. Saule pacēlās pār zemi, kamēr Lats tika līdz Coarai.  Kungs lika līt pār Sodomu sēram un ugunij – no Kunga, no debesīm. Viņš apgrieza otrādi šīs pilsētas un visu ieleju – visus to pilsētu iemītniekus un augus, kas bija zemē.  Bet Lata sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sālsstabu.

1. Mozus grāmata 19.nodaļas 30. – 38. pants

Lats aizgāja no Coaras un dzīvoja kalnos kopā ar abām meitām – jo viņš baidījās dzīvot Coarā un kopā ar abām meitām dzīvoja alā. Un pirmdzimtā teica jaunākajai: “Mūsu tēvs ir vecs, un uz zemes nav vīra, kas nāktu pie mums, kā pieņemts visur uz zemes. Ejam, piedzirdām mūsu tēvu ar vīnu un guļam ar viņu – un mums būs pēcnācējs no mūsu tēva!” Un tonakt viņas piedzirdīja savu tēvu ar vīnu, un pirmdzimtā gāja un gulēja ar savu tēvu, bet viņš nemanīja, ne kā viņa gūlās, ne kā viņa cēlās. Un nākamajā rītā pirmdzimtā teica jaunākajai: “Re, vakarnakt es gulēju ar savu tēvu! Piedzirdām viņu arī šonakt ar vīnu, un ej tu un guli ar viņu – un mums būs pēcnācējs no mūsu tēva!” Un arī tonakt viņas piedzirdīja savu tēvu ar vīnu, un jaunākā gāja un gulēja ar savu tēvu, bet tas nemanīja, ne kā viņa gūlās, ne kā viņa cēlās. Un abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva. Pirmdzimtā dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Moābs – viņš ir moābiešu tēvs līdz šai dienai. Un jaunākā, arī viņa dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Ben-Ammī – viņš ir amoniešu tēvs līdz šai dienai.

Mateja evaņģēlijs 21.nodaļas 18. 21. pants

Rīta agrumā ejot uz pilsētu, viņš sajuta izsalkumu, un, ieraudzījis ceļmalā vīģes koku, viņš piegāja tam klāt, bet, neatradis uz tā nekā cita kā vien lapas, viņš tam sacīja: “Lai nemūžam uz tevis vairs neienākas neviens auglis!” Un vīģes koks tūlīt nokalta. Mācekļi, to redzēdami, brīnījās: “Kā gan vīģes koks tā uzreiz nokalta?”  Jēzus tiem atbildēja: “Patiesi es jums saku: ja jums būtu ticība un jūs nešaubītos, tad jūs ne vien tā varētu darīt ar vīģes koku, bet jūs varētu sacīt šim kalnam: celies un meties jūrā! – un tas notiktu.”

4. Mozus grāmatas 22.nodaļas 28. – 29. pants]

Un Kungs atdarīja ēzeļmātes muti, un tā teica Bileāmam: “Ko es tev esmu nodarījusi, ka tu mani siti trīs reizes?!” Bileāms teica ēzeļmātei: “Tāpēc, ka tu ņirgājies par mani! Ja man būtu rokā zobens, es tevi nokautu!”

Mateja evaņģēlijs 17.nodaļas 24. – 27. pants

Kad viņi iegāja Kapernaumā, pie Pētera pienāca nodokļa ievācēji un jautāja: “Vai jūsu Skolotājs nodokli nemaksā?” Viņš atbildēja: “Maksā gan.” Kad Pēteris iegāja namā, Jēzus sagaidīja viņu ar jautājumu: “Pēteri, kā tu domā – no kā zemes valdnieki savāc muitu vai nodevas? Vai no saviem dēliem vai no kādiem citiem?” Tas atbildēja: “No citiem.” Jēzus viņam sacīja: “Tad jau dēli ir brīvi. Bet, lai mēs viņus neapgrēcinātu, aizej uz jūru un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atvēris, tu atradīsi sudraba monētu; ņem to un dod viņiem par mani un sevi.”

1. Mozus grāmata 32. nodaļas 22. – 31. pants

Un dāvanas devās viņam pa priekšu, un tonakt viņš pārnakšņoja nometnē. Tonakt viņš cēlās, ņēma abas savas sievas, abas kalpones un vienpadsmit dēlus un pārgāja Jabokas braslu. Viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, pārveda pāri visu, kas viņam bija. Jēkabs bija palicis viens. Un ar viņu cīkstējās kāds vīrs, līdz svīda gaisma. Un tas redzēja, ka nevar viņu pievārēt, un sita viņam pa gurna locītavu, un Jēkaba gurna locītava izmežģījās, ar to cīkstoties. Un tas teica: “Atlaid mani, jo svīst jau gaisma!” Bet viņš teica: “Es tevi nelaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi!” Un tas viņam teica: “Kāds ir tavs vārds?” Un viņš teica: “Jēkabs!” Un tas teica: “Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan Israēls, jo tu cīkstējies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarēji!” Un Jēkabs jautāja: “Pasaki man savu vārdu!” Un tas teica: “Kāpēc tu prasi manu vārdu?” Un tas viņu tur svētīja. Un to vietu Jēkabs nosauca vārdā Penuēla – jo es redzēju Dievu vaigu vaigā un paliku dzīvs!

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.