64. Kad mēs kalpojam saviem vecākiem?


Dievs ir trīsvienīgs

Savā laikā lielu popularitāti iemantoja Vācu filozofa Ludviga Feierbaha formulējums, ka Dievs ir paša cilvēka projekcija. Arī mūsdienās daudzi ir pārliecināti, ka tas ir bijis pats cilvēks, kas pats savā iztēlē radījis vispilnīgāko būtni, kādu vien spējis iedomāties, un nosaucis to par Dievu. Domās pārcilājot dažādos pasaules reliģiju dievus, šķiet, ka L.Feierbaham daļēji būs bijusi taisnība. Tomēr ar kristiešu Dievu rodas grūtības.


Proti, kristieši māca, ka viņu Dievs ir trīsvienīgs. Ja nu mēs jautātu, no kurienes viņi ir ņēmuši šādu ideju par Dievu kā Trīsvienību? – tad būtu jāatbild, ka ne no kurienes. Nedz dabā, nedz cilvēkā pašā nav nekā tāda, kas īsti atbilstu kristiešu mācībai par Dieva Trīsvienību. Ja kristieši arī būtu šādu mācību kaut kādā veidā izgudrojuši paši, tad viņiem to noteikti vajadzēja steigšus mainīt, jo šī ārkārtīgi neparastā Dieva izpratne tiem jau pavisam drīz radīja lielas grūtības, kas apdraudēja pašu kristīgās baznīcas pastāvēšanu kā tādu. Tikai V, VI gadsimtā beidzās vairākus gadsimtus ilgie ar Trīsvienības mācību saistītie teoloģiskie strīdi. Šajā laikā baznīctēva Augustīna mācekļi izveidoja ticības apliecību, kuru nosauca par Atanasija ticības apliecību, par godu Aleksandrijas patriarham Atanasijam, kas visu savu dzīvi bija veltījis cīņai pret Trīsvienības mācības pretiniekiem. Šajā Atanasija ticības apliecībā tika formulēta kristīgā ticība Dieva Trīsvienībai, kam jātic ikvienam, “kas vēlas tapt pestīts”. “Ja kāds to nepatur tīru un neizkropļotu, tas, bez šaubām, ies mūžīgā pazušanā,” tā ticības apliecības sākumā brīdina tās autori. Tas liecina, ka šajā laikā baznīcas tēvi bija guvuši pārliecību, ka Trīsvienības mācību cilvēkiem Svētajos Rakstos ir atklājis pats Dievs, un tādējādi tā ir nesaraujami saistīta ar kristīgo ticību. Principā tieši ticība šai mācībai ir tā, kas kādu ļauj saukt par kristieti. Savukārt ikviens, kurš šai mācībai netic, nav uzskatāms par kristieti.

Tomēr jau XVI, XVII gadsimtā no jauna parādījās cilvēki, kas noliedza Dieva Trīsvienību, un mūsdienās viņu skaits arvien vairojas. Pietiks, ja minēsim Jehovas lieciniekus, mormoņus un mūnistus, unitāriešus un svēdenbordziešus, kas visi noliedz mācību par Dieva Trīsvienību. Turklāt pat Pasaules luterāņu federācijai piederīgo liberālo luterāņu vidū Trīsvienības mācība vairs nav populāra. Piemēram, jaunākajā zviedru Bībeles tulkojumā Svētais Gars tiek saprasts nevis vairs kā persona, bet gan kā bezspersonisks spēks, turklāt pretstatā Dievam Tēvam, runājot par Dievu Dēlu, tiek lietots mazais sākuma burts. Tas viss liecina, ka mācība par Svēto Trīsvienību šajā Bībeles tulkojumā tiek noraidīta. Situācija jautājumā par Svētās Trīsvienības mācību negaidīti ir sarežģījusies arī Romas katoļu baznīcā, jo pāvests Jānis Pāvils II vairākkārt ir uzsvēris, ka Romas baznīca kopā ar musulmaņiem un jūdiem, kuri, protams, netic Dieva Trīsvienībai, pielūdz vienu un to pašu Dievu. Tās ir sekas mūsdienās valdošajai univerisālisma tendencei, kas noraida, ka pastāvētu atšķirības starp kristiešu un citu reliģiju pielūgto Dievu. Mūsu brāļi Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā principā ir turējušies pie mācības par Svēto Trīsvienību, tomēr diemžēl arī pat LELB vadošo teologu vidū ir bijuši tādi mācītāji, kas to publiski ir nolieguši.

Jāatzīst, ka Svētās Trīsvienības mācība tiešām ir ārkārtīgi neparasta, un par Dieva būtību cilvēks spēj pasacīt ārkārtīgi maz. Tomēr tik daudz, cik Dievs pats to ir atklājis Svētajos Rakstos, ir jāzina katram kristietim, tādēļ mēģināsim īsumā noskaidrot, ko Raksti māca par Dieva Trīsvienību.

Svētajos Rakstos Dievs ir atklājies kā persona. Lai gan daudzi reliģiski noskaņoti cilvēki šodien par Dievu mēdz domāt un runāt kā par kādu bezpersonisku spēku, tomēr pats Dievs sevi identificē kā personu: “ES ESMU, kas ES ESMU”. [2.Moz.3:14] Protams, šāda Dieva pašidentifikācija mums maz ko izsaka, jo ar savu prātu mēs nespējam aptvert un izprast Dieva būtību tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tā tālu pārsniedz mūsu saprāta iespējas. Kaut arī mūsu prāts šādu personu nespēj nedz aptvert, nedz iedomāties, Dievs tomēr atklājas kā persona.

Dievs ir persona nevis tādēļ, ka cilvēki būtu Viņu radījuši pēc savas līdzības, kā to uzskatīja L.Feierbahs, bet pareizāk būtu sacīt, ka cilvēki ir personas tādēļ, ka Dievs tos radījis pēc Sava tēla un līdzības [1.Moz.1:27]. Kristiešu Dievs tātad ir dzīva personīga, bezgalīga, garīga būtība, kas ir bijusi ir un būs un kam blakus nav un nevar būt cita Dieva.

Šādai Dieva izpratnei nav pieņemama nedzīva, mākslīgi konstruēta dieva ideja jeb tā saucamais filozofu dievs. Kā to pareizi uzsvēruši luteriskās ortodoksijas laika teologi, ikvienam mēģinājumam aprakstīt Dievu ir jābūt gan trinitāram, gan evaņģēliskam. Citiem vārdiem sakot: Dieva Trīsvienība pauž mīlestību, kas valda Dieva personu starpā, bet Evaņģēlijs pauž mīlestību, ar kuru Dievs mīl Savu radību – cilvēku. Pie šāda uzskata turējās arī ievērojamais luterāņu teologs Johans Gerhards, kas Dievu apraksta šādi: “Dievs ir Garīga Būtne. Viņš ir pilnīgi viengabalains un bezgalīgs, ar neizmērojamu labestību, gudrību un spēku. Viņš ir taisns un patiess. Viņš ir Tēvs, kas mūžībā dzemdējis Dēlu pēc Sava paša tēla un caur Dēlu un Svēto Garu ir radījis un joprojām uztur visas lietas. Viņš ir Dēls, kas no Tēva mūžībā ir dzimis un, laikam piepildoties, pieņēma cilvēka dabu, un šajā dabā piepildīja pestīšanas darbu. Un Viņš ir Svētais Gars, kas neaprakstāmā veidā iziet no Tēva un Dēla, redzamā veidā tapa izliets pār apustuļiem, un mūsu dienās neredzami tiek sūtīts ticīgo sirdīs. Viņš ar Evaņģēlija sludināšanu no visas cilvēces pulcina baznīcu un dara to svētu savam Vārdam par godu un visu ticīgo mūžīgai pestīšanai”.

Iespējams tādēļ, ka Dieva būtība pārsniedz cilvēka saprāta iespējas, biežāk mēdz runāt par Dieva atribūtiem jeb īpašībām. Jau minētie luteriskās ortodoksijas tēvi runā par Dieva vienotību, par Dievu kā garu, par Dieva viengabalainību, majestātiskumu, bezgalību, mūžīgumu, neaptveramību, labestību, svētumu, žēlsirdību, žēlastību, taisnīgumu. Tiek runāts arī par Dieva gribu, nemainīgumu, uzticamību, visvarenību, nemirstību un viszinību. Pie šā uzskaitījuma būtu vēl jāpievieno Vecajai Derībai raksturīgā izpratne par Dievu kā Ķēniņu, kas mājo Savas tautas vidū un valda to ar žēlastības pilnu spēku un varenību. Jaunajā Derībā Dievs joprojām tiek aprakstīts kā Ķēniņš, bet šeit pievienojas izpratne par Dievu kā ticīgo ļaužu Tēvu.

Mācība par Svēto Trīsvienību

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

5 atsauces par “Dievs ir trīsvienīgs”

  1. talyc:


    paldies, Ilār(am)

  2. Mulders:


    Visātrākais veids kā uztaisīt herēzi ir mēģināt aprakstīt ar cilvēka saprātu Dieva būtību! :)

  3. Didzis Meļķis:


    Mulder? Ko Tu ar to gribēji teikt? Ai, pareizi – Tavs takš Mulders…

  4. Mulders:


    Didzis Meļķis, tas bij tāds kristīgs, draudzīgs un ar mīlestību piesātināts komentārs? Tad kas tev bij galvenais, noskaidrot ko es teicu, vai paņirgāties?

  5. Didzis Meļķis:


    Vienkārši filtrē bazaru. Ja?



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.