173. Kādēļ mūsu Pestītāja vārds ir Jēzus?


Dievs attaisno netaisno

“Attaisnošana” ir sarunvalodā reti lietots vārds, tādēļ pirmajā brīdī grūti saprotams. Bet garīgā ziņā šis vārds ir ļoti jēgpilns. Grēcinieka attaisnošana ir viena no svarīgākajām Bībeles mācībām.


Bībelē attaisnošana ir izskaidrota sekojoši: “Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.” [Rom.4:7-8] Proti, mēs paši par sevi esam grēcinieki, bet kad Dievs piedod mūsu grēkus ticībā Jēzus Kristus nopelna dēļ, Viņš mūsos vairs neredz nevienu pašu grēku. Pāvils apliecina, ka Dievs ” bezdievīgo attaisno.” [Rom.4:5] Dievs piedod grēkus mums, kas ar visiem saviem centieniem neesam to pelnījuši, bet paši par sevi esam pilnīgi bezdievīgi. Mārtiņš Luters paskaidroja, ka attaisnošana ir tas pats, kas grēku piedošana Jēzus Kristus nopelna dēļ.

Bībele māca par cilvēka attaisnošanu Dieva priekšā kā par cilvēka pasludināšanu par taisnu, jeb viņa pieskaitīšanu taisno pulkam. Cilvēks nepārvēršas par bezgrēcīgu vai svētu, bet viņam tiek piešķirts jeb pielīdzināts Jēzus Kristus svētums un taisnīgums.

Ko tad mums nozīmē netaisnā attaisnošana ticībā Dieva priekšā?

Tā nozīmē, ka mūsu pašu darbi mūs nevar glābt. “Visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps.” [Jes.64:6] Ja mēs uzskatām, ka varam būt Dievam pieņemami bez Jēzus Kristus, tad mēs rūgti maldāmies. Pat viskrietnākajam no viskrietnākajiem cilvēkiem nav tādas taisnības pašam no sevis, kas būtu pietiekama Dieva priekšā. Viss, ko viņš var nest Dieva priekšā ir vienīgi paša grēki.

Dievs attaisno nevis svētos, bet grēciniekus. Tieši tas ir vienīgais mierinājums izbiedētajām un nomocītajām sirdsapziņām. Darbi nav nepieciešami žēlastības iemantošanai. Dievs tos nav pieprasījis nokļūšanai debesīs, turpretim Viņš pats mums bez mūsu nopelniem dāvā Jēzus Kristus pilnīgo darbu, Kristus vietnieciskās ciešanas un nāvi.

Tas, kurš uzskata, ka pats ir sasniedzis tādu svētuma pakāpi, ka Dievs varētu atzīst par pieņemamie viņa darbus un dāvāt viņam pestīšanu, ir nomaldījies no ceļa, tālu aizgājis no Kristus un kļuvis par garīgas augstprātības upuri.

Kristietis ir vienlaicīgi grēcinieks un svētais. Viņš ticībā gavilē par pestīšanu, bet tajā pašā laikā ciešs grēka dēļ. Var sacīt, ka viņš vienlaicīgi ir Debesu valstībā un virs zemes, bet nekad nemētājas starp tām.

«Vienīgi Jēzus Kristus dēļ /strong> | Vai ticība ir egoistiska? »<

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.